Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Bibliotēka
15.08.2006

Atmiņas par manām skumjajām maukām

Komentē
0
Saglabā

3

Kāds gan varētu būt viņas vārds? Saimniece man nebija to pateikusi. Par viņu runājot, tā allaž teica tikai: meitēns. Un es biju to pārvērtis par iesauku, gluži kā sapņu meitene vai mazā karavela. Turklāt Rosa Kabarkasa savām darbiniecēm deva citu vārdu katram klientam. Man šķita izklaidējoši minēt vārdus pēc sejām, un jau no paša sākuma biju drošs, ka meitēnam tas ir garš — kā Filomēna, Saturnīna vai Nikolāsa. Par to es domāju, kad viņa pagriezās ar muguru pret mani, un man šķita, ka zem sevis viņa atstāj tumšu asins lāmu sava ķermeņa formā. Es uz mirkli pārbijos, taču tad sapratu, ka tas ir sviedru mikluma plankums uz palaga.

Rosa Kabarkasa mani brīdināja apieties ar meitēnu uzmanīgi, jo vēl joprojām nebija pārgājis pirmās reizes izbīlis. Pat vēl vairāk: man šķiet, ka rituāla nopietnība bailes tikai padziļināja un tāpēc bija vajadzējis palielināt baldriāna devu, jo tagad meitene dusēja tik mierīgi, ka būtu žēl viņu modināt bez šūpļa dziesmas. Tā nu es sāku susināt viņas muguru ar dvieli, vienlaikus klusi dungodams dziesmu par Delgadīnu, karaļa jaunāko meitu, tēva mīluli. Kamēr es viņu slaucīju, meitene pagrieza sviedru klātās ķermeņa daļas pret mani dziesmas ritmā: Delgadīna, Delgadīna, tu būsi mana mīļotā. Tā bija nebeidzama bauda, jo viens viņas sāns nosvīda, kamēr es slaucīju otru, lai dziesma nekad nebeigtos. Celies, Delgadīna, uzvelc savus zīda svārkus, es dziedāju viņai ausī. Beigās, kad karaļa kalpotāji atrada princesi tās gultā mirušu no slāpēm, man šķita, ka mans meitēns grasās mosties, izdzirdis vārdu. Tā ka tā bija viņa: Delgadīna.

Es atgriezos gultā, tērpies savās ar lūpu nospiedumiem apdrukātajās apakšbiksēs un atgūlos viņai blakus. Līdz pieciem es gulēju, viņas rāmās elpas ieaijāts. Tad es steidzīgi, pat nenomazgājies, apģērbos un tikai tad pamanīju teikumu, kas ar lūpu zīmuli bija uzrakstīts uz spoguļa virs vannasistabas spoguļa: Tīģeris neēd tālu no migas. Es zinu, ka iepriekšējā vakarā uzraksta tur nebija un ka neviens nevarēja ienākt istabā, tādējādi es rakstīto uztvēru kā paša nelabā velti. Atverot durvis, mani apdullināja pērkona grāviens, un telpa piepildījās ar brīdinošu miklas augsnes smaržu. Man nebija laika paglābties. Pirms biju atradis taksometru, sākās spēcīga lietusgāze, no tām, kas starp maiju un oktobri izjauc kārtību visā pilsētā, jo svelmaino smilšu klātās ielas, kas sliecas lejup uz upi, pārvēršas par straumēm, kas iznīcina visu savā ceļā. Tā savādā septembra ūdeņi, kas nāca pēc trim mēnešiem sausuma, varēja nest tiklab svētību, kā iznīcību.

Jau no brīža, kad atvēru mājas durvis, man bija gluži fiziska sajūta, ka neesmu viens. Vēl paguvu samanīt kaķi, kad tas nolēca no dīvāna un izšāvās ārā uz balkona. Dzīvnieka ēdamtraukā vēl krājās paliekas no manis izsniegtās maltītes. Urīna un siltu mēslu izgarojumu piesātinātais gaiss bija iesūcies it visur. Es biju nodevies kaķa studēšanai gluži tāpat, kā savulaik studēju latīņu valodu. Pamācībā bija teikts, ka zemē kaķi izrok bedrītes, lai apslēptu savus izkārnījumus, un ka mājās bez pagalma, kā šajā, tie izkašātu puķupodus vai atrastu kādu citu piemērotu slēptuvi. Tāpēc visadekvātākā rīcība bija jau no pirmās dienas sagatavot ar smiltīm piepildītu kasti, lai kaķi pieradinātu, un tieši tā es arī izdarīju. Tāpat tur bija teikts, ka pirmais, ko kaķis dara jaunā vietā, ir savas teritorijas iezīmēšana, čurājot visās malās, un tā tas arī izskatījās, taču pamācības, kā to novērst, nebija. Es sekoju dzīvniekam pa pēdām, lai iepazītu tā paradumus, taču neuzgāju nedz kaķa slepenās paslēptuves, nedz atpūtas vietas, nedz izdibināju ekscentriskās uzvedības iemeslus. Es gribēju viņu iemācīt ieturēt maltīti noteiktos laikos, lietot smilšu kasti uz terases, nekāpt manā gultā, kad guļu, neošņāties ap ēdienu, kas atrodas uz galda, un nespēju šim kustonim iestāstīt, ka māja ir viņa likumīgi, nevis kā kara laupījums. Tad nu es viņu atstāju pašu savā vaļā.

Vakarā man nācās sastapties ar lietu, kas mežonīgās vēja brāzmās draudēja sagraut māju. Es pārcietu šķaudīšanas lēkmi, man sāpēja galva, mani kratīja drudzis, taču, par spīti visam, es jutos tāda spēka un apņēmības pārpilns, kādu nebiju izjutis nevienā vecumā un nekādu iemeslu dēļ. Uz grīdas es izvietoju katlus, kur satecēt no griestiem pilošajām lietus lāsēm, un ievēroju — kopš pērnās ziemas jumtā ir parādījušies jauni caurumi. Lielākais no tiem tagad draudēja appludināt bibliotēkas labo spārnu. Es steidzos glābt tai kaktā mītošos grieķu un latīņu autorus, taču noņēmis grāmatas, atklāju, ka no sienas apakšdaļas šļācas spēcīga ūdens strūkla no plīsušas caurules. Cik spēdams, es aizbāzu to ar lupatām, lai iegūtu laiku grāmatu glābšanai. Ārā parkā pastiprinājās apdullinošā lietus bungāšana un vēja gaudas. Piepeši spokaina zibens atplaiksna un tūlītējais pērkona grāviens pildīja gaisu ar metālisku smaku, vējš izsita balkona logu stiklus un baisa jūras brāzma, izlauzusi atslēgas, ielauzās mājas iekšienē. Tomēr jau nepilnas desmit minūtes vēlāk debesis piepeši pilnīgi noskaidrojās. Spoža saule izsausēja sadragātiem priekšmetiem pilnās ielas, un atgriezās svelme.

Kad vētra bija galā, mani joprojām nomāca sajūta, ka neesmu mājās viens. Vienīgais izskaidrojums, kas man nāk prātā — gluži tāpat, kā patiesi notikumi aizmirstas, tādi, kas patiesībā nekad nav notikuši, var mājot mūsu atmiņā kā reāli. Jo, atcerēdamies lietusgāzi, es nekādi neredzēju sevi mājā vienu pašu, bet tikai kopā ar Delgadīnu. Naktī es meiteni jutu tik tuvu, ka sadzirdēju viņas elpas pūsmu guļamistabā un redzēju vaiga nospiedumu spilvenā. Tikai tā spēju saprast, kā bijām tik daudz paveikuši tik īsā laikā. Es atcerējos sevi stāvam uz bibliotēkas kājsoliņa, bet viņu — atmodušos un puķainajā kleitiņā — ņemam no manis grāmatas, lai noliktu tās drošībā. Es redzēju, kā viņa skraida šurpu turpu pa māju, cīnīdamās ar vētru, lietū izmirkusi un līdz potītēm ūdenī. Atcerējos, kā nākamajā dienā viņa pagatavoja nekad nebijušas brokastis un uzklāja galdu, kamēr es susināju grīdas un savedu kārtībā mājas vraku. Nekad neaizmirsīšu viņas apmākušos skatienu, kamēr ēdām. Kāpēc tu biji tik vecs, kad satikāmies? Es atbildēju taisnību: Vecums nav tas, kas kādam ir, bet gan tas, ko jūt.

No tās dienas meitene mita manā atmiņā tik skaidri, ka varēju ar viņu darīt, ko vien vēlos. Atkarībā no sava garastāvokļa es viņai mainīju acu krāsu: mostoties tās bija ūdeņu krāsā, kā dzintaraina sīrupa pielijušas, viņai smejoties, un šķīla zibeņus, kad viņa dusmojās. Arī drēbes es viņai apvilku atbilstīgi stāvoklim un vecumam, ko prasīja mana oma: kā iemīlējušos novici divdesmit gados, kā priekamājas palaistuvi četrdesmit gadu vecumā, septiņdesmitgadīgu — kā Babilonijas ķēniņieni un simt gados — kā svēto. Mēs kopīgi dziedājām Pučīni mīlas duetus, Agustīna Laras bolero, Karlosa Gardela tango, un vēl reizi no jauna pierādījām, ka tie, kas nedzied, nespēj pat iztēloties laimi, ko sniedz dziesma. Tagad es zinu, ka tā nebija nekāda halucinācija, bet gan drīzāk manas dzīves pirmās mīlestības brīnums, kas mani piemeklēja deviņdesmitajā dzīves gadā.

Kad māja bija sakārtota, es piezvanīju Rosai Kabarkasai. Žēlīgais Dievs! Tā izsaucās, izdzirdusi manu balsi, man šķita, ka esi noslīcis. Viņa nespēja saprast, ka es atkal biju pavadījis nakti ar meitēnu, neko tā arī neuzsākot. Tev ir visas tiesības uz to, ka viņa var tev nepatikt, bet uzvedies vismaz kā pieaudzis. Es mēģināju paskaidrot, taču Rosa bez kādas pārejas mainīja tematu: Lai nu kā, man priekš tevis ir padomā cits putniņš, viņa ir drusku vecāka, īsta skaistule un arī jaunava. Viņas tēvs grib meitu iemainīt pret māju, taču var sarunāt atlaides. Man sastinga sirds. Tā tik man vēl trūka, es pārbijies protestēju, es gribu to pašu un tādu pašu kā vienmēr — bez izgāšanās, bez cīniņiem un bez sliktām atmiņām. Klausulē iestājās klusums, un tad atskanēja Rosas pieļāvīgā balss, itin kā viņa sarunātos pati ar sevi: nu ko, tas laikam ir tas, ko ārsti dēvē par vecuma plānprātu.

Desmitos vakarā es devos uz norunāto vietu ar šoferi, kurš bija izslavēts ar savu savādo tikumu neuzdot jautājumus. Man līdzi bija pārnēsājams ventilators un Orlando Riveras, iemīļotā Figuritas, glezna, un nagla, un āmurs, lai gleznu varētu piekārt pie sienas. Pa ceļam mēs piestājām, un es nopirku zobu birstes, zobu pastu, smaržīgas ziepes, Agua de Florida un lakricas konfektes. Gribēju paņemt arī glītu vāzi un pušķi dzeltenu rožu, lai izskaustu muļķīgās papīra puķes, bet neatradu vaļā nevienu veikalu, un tā nu man nācās kādā privātā dārzā nozagt pušķi nesen saplaukušu alstromēriju.

Sekojot saimnieces instrukcijām, kopš šā brīža es ierados pa ielu, kas gāja gar nama aizmuguri, lai neviens neredzētu mani ienākam pa augļu dārza puses durvīm. Šoferis mani brīdināja: piesargieties, gudrais, šajā namā nogalina. Es viņam atbildēju: ja tas ir mīlestības dēļ, tad nav svarīgi. Pagalms tinās krēslā, taču logos dega siltas gaismiņas, liecinādamas par dzīvību, un no sešām istabām plūda mūzikas skaņas. No savējās, visskaļākās, es sadzirdēju silto amerikāņu tenora Pedro Vargasa tembru, kas dziedāja kādu Migela Matamorosa bolero. Man šķita, ka miršu. Tverdams pēc elpas, es atgrūdu vaļā durvis un ieraudzīju gultā Delgadīnu gluži tādu, kā savās atmiņās: kailu un svētā mierā dusošu uz sirds puses sāna.

Pirms apgulties, es sakārtoju naktsgaldiņu, uzlikdams vecā ventilatora vietā jauno, un pakāru gleznu pie sienas vietā, kur viņa to varētu redzēt no gultas. Tad es apgūlos meitenei blakus un mana plauksta to atpazina pieskārienos sprīdi pa sprīdim. Viņa bija tā pati, kas staigāja pa manu māju: tās pašas rokas, kas mani tumsā atpazina pēc pieskāriena, tās pašas klusu soļu kājas, kas jaucās ar kaķa nedzirdamajiem soļiem, tas pats sviedru aromāts, ar kuru piesūkušies bija mani palagi, tas pats pirksts ar uzpirksteni. Neticami: viņu redzot un skarot dzīvo miesu, meitene man šķita mazāk reāla nekā manās atmiņās.

Pie sienas tev priekšā ir glezna, es viņai sacīju. To gleznojis Figurita, cilvēks, ko mēs tik ļoti mīlam, vislabākais bordeļu dejotājs, kāds jebkad dzīvojis, un ar tik labu sirdi, ka pat nelabajam viņš juta līdzi. Viņš gleznoja ar kuģubūves laku uz apsviluša audekla no avarējušas lidmašīnas, kas gāja bojā Santamarijas Sjerranevadā, ar otām, ko pats pagatavoja no sava suņa spalvām. Sieviete gleznā ir mūķene, ko viņš nolaupīja no klostera un apprecēja. Es atstāšu gleznu šeit, lai tā būtu pirmā lieta, ko tu pamostoties ieraudzīsi.

Kad rīta pirmajā stundā es izdzēsu gaismu, meitene nebija pakustējusies, un tās elpa bija tik klusa, ka es palūkoju viņai pulsu, lai sajustu dzīvību. Asins jaunajās dzīslās riņķoja ar dziesmas vieglumu, sazarojoties uz visslēptākajiem Delgadīnas ķermeņa stūrīšiem un atgriežoties uz sirdi, mīlestības šķīstītas.

Pirms rītausmā aiziet, es uz papīra pārzīmēju viņas plaukstas līnijas un iedevu tās lasīt Dīvai Saibī, lai iepazītu meitenes dvēseli. Spriedums bija šāds: viņa ir cilvēks, kas saka tikai to, ko domā. Viņa ir ideāli piemērota rokdarbiem. Ir kontaktā ar kādu, kurš jau ir aizgājis viņsaulē, un no kura viņa gaida atbalstu, taču kļūdās: meklētā palīdzība ir rokas stiepiena attālumā. Attiecību viņai nav bijis, taču nomirs viņa lielā vecumā un būdama precējusies. Pašlaik viņai ir kāds tumsnējs vīrietis, kas gan nebūs viņas dzīves mīlestība. Viņai varētu būt astoņi bērni, taču viņa izšķirsies dzemdēt tikai trīs. Trīsdesmit piecu gadu vecumā, ja vien viņa darīs to, ko tai liek sirds, viņai būs daudz naudas, un, sasniegusi četrdesmit gadu vecumu, viņa saņems mantojumu. Viņa daudz ceļos. Viņai ir dubulta dzīve un dubulta veiksme, un viņa spēj ietekmēt pašas likteni. Viņai patīk ziņkārības dēļ pamēģināt visu, taču viņa nožēlos, ja nedarīs to, ko tai liek sirds.

Mīlas pārņemts, es liku mājā salabot vētras nodarītos postījumus un piedevām vēl daudzus citus, ko biju atlicis gadiem ilgi nespējas samaksāt vai arī laiskuma dēļ. Es pārkārtoju bibliotēku, saliekot grāmatas tādā secībā, kādā tās biju lasījis. Visbeidzot es atbrīvojos no pianolas kā aizvēsturiska relikta līdz ar vairāk kā simt lentēm un iegādājos lietotu, taču par manējo labāku kompaktdisku atskaņotāju ar augstas kvalitātes skandām, kas palīdzēja atbrīvot mājā vairāk vietas. Daudz netrūka līdz bankrotam, taču to krietni atalgoja brīnums manā vecumā būt dzīvam.

Māja atdzima no pelniem, un es peldējos savā mīlā uz Delgadīnu tādā skurbumā un laimē, kādu nekad agrāk nebiju pat apjautis. Pateicoties viņai, es sava deviņdesmitā dzīves gada ritumā pirmo reizi iepazinu pats sevi. Es sapratu: mana apsēstība, ka ik lietai jāatrodas savā vietā, katram notikumam — savā laikā, katram vārdam — savā stilā, nebija vis sakārtota prāta pelnīti pasniegta balva, bet gan gluži pretēji, tā bija vesela izlikšanās sistēma ar mērķi apslēpt manas iedabas haotiskumu. Atskārtu, ka esmu disciplinēts nevis iedzimta tikuma dēļ, bet ka tā ir vien pretreakcija paša nevīžībai; ka izliekos dāsns, lai apslēptu savu nabadzību, ka aiz tīrās ļaunprātības izliekos apdomīgs, ka rādos samierniecisks, lai nepadotos savām slēptajām dusmām, ka esmu punktuāls tikai tādēl vien, lai neviens nepamanītu, cik maznozīmīgs man šķiet citu laiks. Beigu beigās es atklāju, ka mīlestība nav dvēseles stāvoklis, bet gan zodiaka zīme.

Es kļuvu cits. Mēģināju pārlasīt klasiķu darbus, kas bija manas vadugunis pusaudža gados, taču nespēju tos paciest. Es iegremdējos romantiķu darbos, ko savulaik biju noliedzis, kad mana māte visiem spēkiem centās tos uzspiest, un tajos es nācu pie atziņas, ka nepārvaramais spēks, kas virza pasauli, nav vis laimīga, bet gan nelaimīga mīlestība. Kad mana mūzikas gaume piedzīvoja lūzumu, es atklāju, ka esmu atpalicis no laika un vecs, un es atvēru savu sirdi nejaušības baudām.

Es sev jautāju, kā gan varēju padoties šim nepārtrauktajam reibonim, ko pats gan ierosināju, gan arī bijājos. Es lidinājos savādos mākoņos un spoguļa priekšā sarunājos pats ar sevi veltīgā cerībā noskaidrot, kas esmu. Mans delīrijs bija tik pilnīgs, ka, ieraugot kādu studentu manifestāciju, kuras dalībnieki mētājās ar pudelēm un akmeņiem, man bija stipri jāvaldās, lai nestātos tās priekšgalā ar plakātu, kas atklātu patiesību: Esmu bez prāta mīlestības dēļ.

No spāņu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Gabriels Garsija Markess

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!