Es nesen apciemoju tēvu un līdz ar to – savas bērnības mājas. Pēc gandrīz trīspadsmit gadu pārtraukuma viņš bija tur atgriezies uz palikšanu. Agrāk tēvs dzīvoja lielā pilsētā aptuveni stundas brauciena attālumā un, lai arī fermā iegriezās bieži, reti tur nakšņoja. Arī es tolaik fermā pavadīju visai maz laika, tāpēc tagad, kad viesojos pie tēva, mums abiem bija grūti (man – pat vairāk nekā viņam) atrast, kas mums no mūsu mājām ir atlicis. Mēs abi centāmies savās atmiņās sameklēt ko tādu, pie kā pieķerties, lai varētu ierāpties tagadnē un saprast, kur tad īsti esam nonākuši.
Māja atrodas kalnainā apvidū Nebraskas ziemeļaustrumos. Lauki, kuri mūs ieskāva, kad braucām fermas virzienā, bija, maigi izsakoties, mazliet izmirkuši. Vēl tikai pirms nedēļas šo apkārtni skāra rekordlieli plūdi, un viss štata austrumu reģions joprojām atguvās no postījumiem, ko ūdeņi nesa gan dabas, gan cilvēku iekārtotajām ainavām. Par laimi, mūsu mājas palika neskartas, lai gan upe, kas plūst cauri īpašumam, šur tur bija atstājusi dažus atgādinājumus par dabas pārspēku.
Nu jau divdesmit gadus esmu dzīvojis tikai pilsētās (dažus pēdējos – Rīgā), tādēļ esmu pieradis pie autobusiem un mašīnām, kas ripinās gar logu, pie uguņošanas blīkšķiem dienās, kas, šķiet, nemaz nav svētku dienas (laikam jau dažiem katra diena ir potenciāls sarkanais datums), un pie dzērājiem, kas savstarpēji saklaigājas trijos naktī visu citu trokšņu karnevāla vidū. Man patīk, ka apkārt ir cilvēki, bet ļoti "baltiskā" veidā – viņiem ir jābūt drošā attālumā no manis. Kristāldzidrā, zvaigžņotā debess un maujošās govis, ar kurām uzaugu un ko joprojām varu sastapt fermā, man kļuvušas svešas.
Bet fakts, ka šīs lietas tagad ir svešas, vismaz norāda uz to, ka agrāk pie tām biju pieradis, ka tās bija ikdienišķa manis daļa, ka esmu bijis ar tām pazīstams. Ir dīvaini, kad kaut kas pazīstams kļūst svešs, bet es to varu saprast – vismaz virspusēji, vismaz ar prātu. Dīvaināk ir skatīties uz namu, kurā uzaugu, vai uz šķūņiem, vai citām būvēm fermā (precīzāk – uz to, kas no tām palicis pāri), jo es redzu šīs lietas tā, kā tās parādās manā apziņā, bet nespēju ieraudzīt to, kādas tās ir šobrīd.
Piemēram, te agrāk bija apaļa graudu tvertne, aptuveni trīs metrus augsta, sešus metrus plata. Tai apkārt auga avenāji. Es atceros, kā bērnībā lasīju avenes, kā tēvs no tvertnes izņēma graudus, lai pabarotu vistas, kā satrakojies ģimenes suns iekoda man galvā, kad biju pieliecies, lai no zemes paceltu mantiņu, un kā tēvs, kurš stāvēja turpat blakus, paķēra lāpstu un dauzīja pa zemi, lai aizbiedētu suni prom. Šodien tvertnes vairs nav, tomēr gara acīm to joprojām redzu stāvam savā vietā kā rēgu, kā hologrammu, tā joprojām tur ir, lai gan patiesībā nav. Mans prāts nav ticis līdzi tagadnei, nav to panācis.
Es piedzīvoju vairākus šādus gadījumus, klīstot pa fermu, un šie klaiņojumi bieži vien beidzās ar vienu un to pašu – ar maniem rēgiem, kas tur joprojām dzīvo un nespēj atzīt mūsdienas.
Gulēšana bērnības gultā (kaut ar citu matraci un rāmi) bija vēl viens notikums, kas izsauca šo dīvaino sajūtu. It kā esmu tur, bet vienlaikus – atšķirts [divorced] no realitātes (diezgan piemērots angļu valodas izteiciens, ja ar to saprotam emocionāli sakāpināto procesu, kurā saraujam saites, kas mūs nez kādēļ pie kaut kā turējušas). Es gulēju labi – droši vien labākais miegs pēdējos gados –, bet pamodos grīļīgs, juzdamies tā, it kā būtu kaut kur citur, nevis vietā, ko gandrīz deviņpadsmit savas dzīves gadus saucu par mājām.
Arī mans tēvs, kuram drīz būs deviņdesmit, fermā notikušās pārmaiņas nemācēja izskaidrot. Pēc tik ilgas prombūtnes arī viņš pats vairs nevar atpazīt konkrētas ainavas vai arī neredz tās tā, kā redzēja agrāk. Acu gaisma pasliktinājusies, un agrākā asā redze, kas kādreiz ļāva uzķert vissmalkāko detaļu pat no vairāku metru attāluma, nu reizēm jāsasprindzina, lai izšķirtu tuvumā esošu priekšmetu kontūras. Viņš ir kļuvis aizmāršīgāks. Viņam ir asa atmiņa – es pat teiktu, labāka nekā vairumam, bet pamanīju, ka dažās mūsu sarunās par mūsdienām viņš jauc cilvēku vārdus un aizmirst lietas, ko zināja vien pirms pusgada.
Tas, cik grūti bija atpazīt bērnības mājas un kā mēs ar tēvu piepūlējāmies, lai atcerētos, mani uztrauca, bet es nemācēju to izteikt vārdos. Tikai tad, kad atgriezos Rīgā, sapratu, kas tieši man nedeva miera, – es baidījos, ka varu pazaudēt atmiņas, pagātni, sevis daļu, kas joprojām veido manu identitāti.
Kur šī pagātne paliks? Vai es to atcerēšos? Kas notiks, ja aizmirsīšu? Šādi jautājumi mācās virsū, kad domāju par savu ceļojumu.
Tomēr, domājot par atmiņu, nonāku pie jaunas atmiņas dimensijas: tā ļauj pieņemt to, ko redzu, ko esmu redzējis, un ļauj tagadnei būt tādai, kāda tā ir. Tas ir garš un grūts ceļš, bet, iespējams, tieši pieņemšana ļauj ar to samierināties.
Es izrunāju vārdu "pieņemšana" pats pie sevis balsī, un kaut kāda iemesla dēļ pirmais, ko iedomājos, – citi mūs pieņem tādus, kādi esam, un tikai pēc tam domā par to, kā mēs pieņemam paši sevi.
Un tad sāku domāt par to, cik ļoti atmiņa saistīta ar veidu, kā mēs paši pieņemam notiekošo – kā mēs pieņemam redzēto un to, kā to esam redzējuši; kā citi cilvēki, iespējams, redzēs tās pašas lietas, bet no tām iegūs kaut ko pavisam citu.
Pieņemšanas jēdziens mani nodarbināja vairākus gadus un, iespējams, visvairāk raižu sagādāja man kā svešzemniekam. Es raizējos, vai tikšu pieņemts sabiedrībā, cītīgi mācoties igauņu, tad – lietuviešu valodu, dzīvodams šajās kultūrās, skatīdamies filmas, ko visi citi pazīst kopš agras jaunības, lasīdams tās pašas grāmatas, ko viņi lasījuši uzaugot, pļāpādams līdz rīta gaismai par visvisādiem viņu sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Manas atmiņas savijās kopā ar viņējām, un kādu brīdi man šķita, ka esmu atradis to, ko meklēju. Pieņemšanu.
Bet pēc daudzām sarunām ar šo valstu iedzīvotājiem – gan ar tiem, kas mani nepazīst, gan labiem draugiem – es apjēdzu, ka viņi mani pieņēma kā svešzemnieku, nevis kā vietējo un, vēl svarīgāk, ka manas atmiņas ir manas un tikai manas. Man likās, ka kopā pavadītais laiks mani padara par vietējo, bet tā nebija. Tas mani padarīja par mani. Man likās, ka viņi redz atmiņas, ko dalījām, un ka caur tām es varu iekļūt viņu sabiedrībā. Bet tā nenotika. Tā nebija pieņemšana. Es sapratu, ka pieņemšana nav tas, kā citi uztver manas atmiņas, bet gan tas, kā es pats tās uztveru un kā tās pieņemu par savas identitātes daļu.
Kad ierados Rīgā, man bija cits priekšstats par to, kā vēlos dzīvot. Es gribēju dzīvot kā cilvēks ar savām atmiņām, bet vienlaikus – dzīvot tagadnē kā es pats. Un, par laimi, cilvēki, ko esmu sastapis, mani tādu ir pieņēmuši. Manai identitātei saknes ir Amerikā, bet tai ir Baltijas izglītība – gan skolā, gan dzīvē. Tas viss ir sajaucies kopā, padarot mani tādu, kāds esmu.
Es turpinu radīt jaunas atmiņas, strādājot šeit, popularizējot Latvijas literatūru ārzemēs, dzīvojot savu dzīvi, un esmu pateicīgs par šo iespēju. Manas atmiņas par pagātni ir manis paša, tāpat kā jaunās atmiņas par Rīgu. Taču es visu laiku mainos, pie vecajām atmiņām pieliekot jaunas. Tādējādi pagātne un tagadne saplūst vienā. Nebraskas kalnainā ainava nemanāmi iegulst plakanajā Pārdaugavas plašumā, kurā esmu atsēdies, un atmiņas tīklojums izplešas zem manām kājām, gatavs manam nākamajam ceļojumam tam cauri.
No angļu valodas tulkojis Ivars Šteinbergs.
Raksts tapis ar Latvijas Pilsoniskās alianses atbalstu projekta "Deliberative Conversations on the Future of Latvia" ietvaros.
0