Bibliotēka
15.08.2004

Atgriešanās Tipāzā

Komentē
0
Saglabā

«Ar niknuma pilnu dvēseli tu devies tālu prom no tēva mājām, apbraukdams divus klinšu ragus, un tagad tu dzīvo svešā zemē.»

MĒDEJA

Piecas dienas, kamēr Alžīrā nepārstāja līt, lietus beidzot samērcēja pašu jūru. No debesīm, kas likās neizsīkstošas, pret līci triecās nemitīgas un tik blīvas šaltis, ka tās šķita valkanas. Pelēka un mīksta kā liels sūklis, jūra uzbrieda līcī bez kontūrām. Bet ūdens virsma likās gandrīz nekustīga zem nemainīgās lietusgāzes. Tikai reizēm nemanāms un plašs viļņojums pacēla virs jūras neskaidru dūmaku, kas aizplūda līdz slapjo bulvāru apjoztajai ostai. Arī pati pilsēta, visi baltie, no mitruma pilošie mūri iztvaikoja garaiņus, kas plūda pretim jūras dūmakai. Lai uz kuru pusi cilvēks grieztos, visur viņš, liekas, ieelpoja ūdeni, galu galā, gaiss kļuva dzerams.

Es soļoju gar pārplūdušo jūru decembrīgajā Alžīrā, kas man joprojām bija vasaras pilsēta, un gaidīju. Es bēgu no Eiropas nakts, no ziemas sejās. Bet vasaras pilsēta pati bija palikusi bez smiekliem un varēja man piedāvāt tikai apaļas un spīdīgas muguras. Vakarā, patvēries spoži apgaismotās kafejnīcās, es lasīju savu vecumu citu sejās, kuras pazinu, taču vārdus neatcerējos. Zināju tikai, ka šie cilvēki bijuši jauni tad pat, kad es, un tagad vairs tādi nav.

Tomēr es nepiekāpos, lai gan pats īsti nezināju, ko gaidu: varbūt to brīdi, kad atgriezīšos Tipāzā. Protams, ir liels neprāts — un gandrīz vienmēr par to jāsaņem sods — atgriezties vietās, kur pagājusi jaunība, un vēlēties četrdesmit gadu vecumā atdzīvināt to, kas mīlēts vai kas sagādājis dziļu prieku divdesmit gadu vecumā: es jau zināju, cik tas neprātīgi. Pirmoreiz atgriezos Tipāzā drīz pēc kara gadiem, kas man iezīmēja jaunības beigas. Liekas, es cerēju tur atrast brīvību, ko nespēju aizmirst. Patiešām, šai vietā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem esmu pavadījis veselus rīta cēlienus, klaiņodams starp drupām, ieelpodams vērmeļu smaržu, sildīdamies uz akmeņiem, uzmeklēdams mazās, ātri birstošās rozītes, kas zied vēl pēc pavasara. Vienīgi dienvidus stundā, kad pat cikādes nogurušas apklusa, es bēgu no visu aprijošas gaismas alkatīgās kvēles. Reizēm naktī es gulēju ar atvērtām acīm zem zvaigžņotām debesīm. Toreiz es dzīvoju. Piecpadsmit gadu vēlāk es atkal atradu savas drupas dažus soļus no pirmajiem viļņiem, gāju pa aizmirstās pilsētas ielām cauri laukiem, kur aug rūgteni koki, un uz pauguriem, kas paceļas pār līci, es vēl noglaudu maizes krāsas kolonnas. Taču drupas tagad bija iežogotas ar dzeloņstieplēm un tur drīkstēja ieiet tikai pa noteiktām ieejām. Tāpat bija aizliegts (liekas, morālisku apsvērumu dēļ) tur pastaigāties naktī; dienā tur varēja sastapt zvērinātu sargu. Bez šaubām, tā bija nejaušība, ka tai rītā, cik tālu vien stiepās drupas, lija lietus.

Izsists no sliedēm, es, staigādams pa vientulīgo, slapjo lauku, mēģināju vismaz atrast līdz šim man uzticīgo spēku, kas palīdz pieņemt esošo, ja reiz esmu atzinis, ka nespēju to mainīt. Un patiešām, es taču nespēju atgriezt atpakaļ laiku, nespēju atdot pasaulei agrāko seju, ko mīlēju un kas bija pazudusi vienā dienā pirms daudziem gadiem. Tiešām, 1939. gada 2. septembrī es neaizbraucu uz Grieķiju, kā vajadzēja. Toties karš atnāca līdz mums, pēc tam pārņēma pašu Grieķiju. Šo distanci, šos gadus, kas šķir svelmainās drupas no dzeloņstieplēm; es atradu arī sevi, tai dienā stāvēdams pie melna ūdens pilnajiem sarkofāgiem vai zem izmirkušajiem tamariskiem. Kopš mazotnes audzis, skatīdams skaistumu, kas bija mana vienīgā bagātība, es biju sācis ar pilnību. Pēc tam nāca dzeloņstieples, tas ir, tirānijas, karš, policija, sacelšanās laiks. Vajadzēja pakļauties naktij: no dienas skaistuma palika tikai atmiņas. Un dubļainajā Tipāzā pat atmiņas aizmiglojās. Bet runa taču bija par skaistumu, pilnību un jaunību! Ugunsgrēku gaismā pēkšņi kļuva redzamas pasaules krunkas un rētas — kā vecās, tā jaunās. Vienā mirklī pasaule bija novecojusi, un mēs tai līdzi. Es labi zināju, ka aizrautība, ko šeit meklēju, var pacelt vienīgi tādu, kas nezina, ka viņš aizrausies. Mīlestībā vienmēr ir kaut kas no nevainības. Kur palikusi nevainība? Valstis gruva, tautas un cilvēki ķērās cits citam pie rīkles; mute mums bija aptraipīta. Sākumā nevainīgi, paši to nezinot, mēs tagad bijām vainīgi, to negribot: līdz ar mūsu zināšanām pieauga noslēpums. Tāpēc mēs sākām nodarboties — kāds izsmiekls! — ar morāli. Būdams kroplis, es sapņoju par tikumu! Savas nevainības laikā es nezināju, ka tāda morāle vispār ir. Tagad es to zināju un nebiju spējīgs dzīvot saskaņā ar tās prasībām. Uz šā zemes raga, kuru kādreiz mīlēju, starp izpostītā tempļa samirkušajām kolonnām, man šķita, it kā es ietu kādam aiz muguras: vēl es dzirdu viņa soļus uz akmens plāksnēm un mozaīkām, bet nekad vairs es viņu nepanākšu. Es aizbraucu atpakaļ uz Parīzi un paliku tur dažus gadus pirms vēlreiz atgriezos savā pusē.

Tomēr visus šos gadus man kaut kā it kā trūka. Ja cilvēkam reiz bijusi laime stipri mīlēt, dzīve paiet, meklējot no jauna šo dedzību un gaismu. Atteikšanās no skaistuma un ar to saistītās jutekliskās laimes, kalpošana vienvienīgi nelaimei prasa cēlumu, kura man trūkst. Bet galu galā tas, kas piespiež kaut ko izslēgt, nekad nav patiess. Izolēts skaistums beigās pārvēršas grimasē, savrupējs taisnīgums kļūst par spaidiem. Kas grib kalpot vienam, izslēdzot otru, nekalpo nevienam, nedz arī pats sev un galu galā divkārt kalpo netaisnībai. Pienāk diena, kad šī stingrība jau novedusi tik tālu, ka nekas vairs nepārsteidz, viss ir zināms, dzīve paiet atkārtojoties. Tas ir trimdas laiks, nejūtīgas dzīves, mirušu dvēseļu laiks. Lai atdzīvotos, vajadzīga žēlastība, pašaizliedzība vai dzimtene. Dažu rītu kādā ielas pagriezienā brīnumaina rasa iekrīt sirdī un izgaro. Tomēr svaigums paliek, un pēc tā sirds vienmēr prasa. Man bija atkal jādodas ceļā.

Un Alžīrā, vēlreiz soļodams tādā pašā lietū, kas, man likās, nebija pārstājis kopš manas aizbraukšanas, kā toreiz domāju, uz visiem laikiem, šai bezgalīgajā grūtsirdībā, kas smaržoja pēc jūras un lietus, par spīti miglainajām debesīm, no lietusgāzes bēgošajām mugurām, par spīti kafejnīcām, kuru sēra dzeltenais apgaismojums izķēmoja sejas, es stūrgalvīgi cerēju. Es taču zināju, ka Alžīrijas lietavas, kurām, varētu likties, nekad nebūs gala, tomēr beidzas vienā mirklī, tāpat kā manas zemes upes, kas divās stundās pārplūst, izposta vairākus hektārus lauku, pēkšņi izsīkst. Kādu vakaru lietus patiešām pārstāja. Es nogaidīju vēl nakti. Pār dzidro jūru ausa žilbinoši skaidrs rīts. No debess, kas bija spirgta kā ūdeņu mazgāta un skalota acs un ko nepārtrauktā skalošana bija pārvērtusi vissmalkākajos un gaišākajos audos, plūda vibrējoša gaisma, piešķirdama katrai mājai, katram kokam spilgti uztveramu zīmējumu, brīnumainu jaunumu. Tādā gaismā droši vien iznira zeme pasaules radīšanas rītā. Es atkal devos ceļā uz Tipāzu.

No šiem sešdesmit deviņiem kilometriem nav neviena tāda, kas man neglabātu atmiņas un iespaidus. Skarbā bērnība, jaunības sapņi autobusa rūkoņā, rīti, jaunas meitenes, liedags, jauneklīgie muskuļi, ik brīdi gatavi saspringt, vieglas skumjas, kas vakaros pārņem sešpadsmit gadu vecu sirdi, dzīvotalkas, slava un allaž, gadiem ilgi, vienas un tās pašas debesis ar neizsīkstošu spēku un gaismu, neremdināmas debesis, kas mēnešiem ilgi citu pēc cita aprij upurus, kurus dienvidus drūmajā stundā sniedz liedags. Arī allaž viena un tā pati jūra, rīta agrumā tikko manāma: ieraudzīju to atkal apvāršņa malā, līdzko ceļš, atstājot aizmugurē Saelu ar bronzainajiem vīna kalniem, sāka vīties lejup pret piekrasti. Bet es neapstājos, lai tajā noraudzītos. Man gribējās atkal redzēt Šenuju, smago un vareno, it kā no viena bluķa cirsto kalnāju, kas slejas gar Tipāzas līci rietumos, kamēr pats ieslīd jūrā. Jau iztālēm, vēl ilgi, pirms sasniegta pakāje, redzama viegla, zila dūmaka, kas vēl saplūst ar debess zilgmi. Bet, jo vairāk tuvojamies, jo vairāk tā pamazām sabiezē, kamēr iegūst apkārtējo ūdeņu krāsu, un tad tas ir nekustīgs milzu vilnis, kura varenais uzbangojums it kā pēkšņi sastindzis virs negaidot norimušas jūras. Vēl tuvāk, gandrīz pie pašiem Tipāzas vārtiem, parādās tā lepnā, brūni zaļā mugura, un tagad tas ir vecs, apsūnojis dievs, ko nekas nespēj satricināt, drošs patvērums un osta dēliem, pie kuriem piederu es.

Tajā lūkodamies, es beidzot pārkāpu pār dzeloņstieplēm, lai atkal būtu starp drupām. Un decembra spožajā gaismā, kā tas notiek reizi vai divas mūžā, kuru pēc tam var uzskatīt par piepildītu, es atradu tieši to, ko meklēju un kas — par spīti laikmetam un pasaulei — tika dāvāts man, patiešām vienīgi man šai tuksnesīgajā dabas stūri. No olīvām apaugušā foruma atklājās skats uz ciemu lejā. No turienes nenāca ne mazākais troksnis: viegli dūmi cēlās dzidrajā gaisā. Arī jūra klusēja, it kā zaudējusi elpu zem dzirkstošās un aukstās gaismas nemitīgajām šaltīm. Tikai tālu Senuja pusē gailis dziedāja īslaicīgu slavu dienai. Tur, kur stiepās drupas, cik tālu vien skats sniedza, bija redzami tikai apdrupuši akmeņi un vērmeles, koki un lieliskas kolonnas caurspīdīgajā, kristāldzidrajā gaisā. Likās, it kā rīts būtu sastindzis, it kā saule uz neaprēķināmu laika sprīdi būtu apstājusies. Šai gaismā un klusumā palēnām izkusa tumsas un varmācības gadi. Es klausījos sevī un dzirdēju gandrīz jau aizmirstu troksni, it kā mana sensenis apstājusies sirds atkal sāktu lēnām pukstēt. Un tagad modrs es citu pēc cita atkal pazinu tikko jaušamos trokšņus, kas veido klusumu: putnu nepārtrauktās, zemās balsis, jūras vieglās un īsās nopūtas klinšu pakājē, koku trīsas, kolonnu mulso dziesmu, vērmeļu čaboņu, bēgošās ķirzakas. Es to dzirdēju, es ieklausījos arī laimes viļņos, kas uzplūda manī. Man šķita, ka esmu beidzot, kaut vai uz mirkli, atgriezies ostā, un ka šis mirklis vairs nebeigsies. Bet drīz vien saule pakāpās manāmi augstāk pie debesīm. Melnais strazds nosvilpoja īsu prelūdiju, un tūlīt visās malās sāka dziedāt putni ar neaprakstāmu spēku, gavilēm, līksmu nesaskaņu, bezgalīgu sajūsmu. Diena turpināja savu gaitu. Tā mani aiznesīs līdz vakaram.

Dienvidū no pussmilšainajām nogāzēm, kuras klāja heliotropi kā putas, ko atplūstot atstājušas beidzamo dienu negantās bangas, es skatījos uz jūru, kas šai stundā vēla tikko manāmus, gurdus viļņus, un apmierināju abas alkas, kuras nevar ilgi palikt neremdinātas, lai dvēsele neizkalstu: alkas mīlēt un apbrīnot. Jo netapt mīlētam ir tikai neveiksme; nelaime ir nemīlēt. Mēs visi mūsu laikos mirstam no šīs nelaimes. Jo asinis un naids novājina sirdi pašu; tik ilgi atprasot taisnību, zūd spēks mīlestībai, kas taču pati radīja taisnību. Vaimanās, kādās mēs dzīvojam, mīlestība nav iespējama, un ar taisnību vien nepietiek. Tāpēc Eiropa nīst gaismu un nezina neko citu, kā netaisnībai stādīt pretim netaisnību. Bet, lai neļautu taisnībai sakalst un nocietināties (skaistais apelsīnkoka auglis, kam ir tikai viens rūgts un izžuvis mīkstums), es Tipāzā vēlreiz atskārtu — vajag nosargāt sevī neskartu svaigumu, prieka avotu, vajag mīlēt dienas spožumu, pār ko netaisnībai nav varas, un ar šo iegūto gaismu atgriezties kaujā. Te es atkal atradu seno skaistumu, jaunas debesis, un atskārtu, cik ļoti man laimējies, jo es beidzot sapratu, ka pat mūsu ārprāta ļaunākajos gados atmiņas par šīm debesīm ne brīdi nav mani atstājušas. Tieši tās mani pasargāja no izmisuma. Es vienmēr esmu zinājis, ka Tipāzas drupas ir jaunākas nekā mūsu būvlaukumi vai mūsu gruveši. Pasaule tur ik dienu dzimst no jauna aizvien jaunā gaismā. Ai, gaisma! Tā izsaucas visas antīkās drāmas personas, saduroties ar likteni. Tas ir arī mūsu pēdējais glābiņš, un tagad es to zināju. Pašā ziemas vidū es beidzot apjautu, ka manī ir kāda neuzvarama vasara.

Es atkal aizbraucu no Tipāzas, atkal ieraudzīju Eiropu ar tās cīņām. Tomēr atmiņas par šo dienu vēl mani uztur un palīdz man tikpat drosmīgi pieņemt to, kas iedvesmo, un to, kas nomāc. Vai grūtajās stundās, kuras mēs pārdzīvojam, es varu vēlēties vēl ko citu: neko neizslēgt un iemācīties savīt melnus un baltus pavedienus vienā grodā, līdz pēdējam savilktā virvē? Visā, ko esmu līdz šim darījis vai sacījis, es, liekas, saskatu šos divus spēkus pat tad, kad tie darbojas viens otram pretī. Es nespēju noliegt gaismu, kurā esmu dzimis, un tomēr negribēju noraidīt šā laika verdzību. Būtu pārlieku viegli jaukajam vārdam «Tipāza» minēt pretim citus, vēl skanīgākus un nežēlīgākus nosaukumus: mūsdienu cilvēkiem ir savs iekšējais ceļš, kuru es labi pazīstu, jo esmu to izstaigājis abos virzienos, un tas ved no gara pakalniem uz nozieguma lielpilsētām. Un, bez šaubām, vienmēr ir iespējams atpūsties, aizmigt uz pakalna vai apmesties noziegumā. Bet, ja mēs atsakāmies no vienas esošās puses, mums pašiem jāatsakās eksistēt; tātad jāatsakās dzīvot vai mīlēt citādi nekā tikai ar pilnvaru. Tāpēc rodas vēlēšanās dzīvot, neko no dzīves nenoliedzot, un tas, manuprāt, ir visvairāk godājamais tikums šai pasaulē. Vismaz es patiešām vēlētos šad tad rīkoties saskaņā ar to. Jo maz ir laikmetu, kas tādā mērā kā mūsu laiks prasītu, lai cilvēks būtu līdzīgs kā labākajam, tā sliktākajam; es tik tiešām vēlētos neko neapiet un saglabāt precīzu divkāršu atmiņu. Jā, ir skaistums, un ir pazemotie. Lai cik tas būtu grūti, es vēlētos nekad nekļūt neuzticīgs nedz vienam, nedz otriem.

Bet tas vēl līdzinās morālei, un mēs dzīvojam kaut kā tāda dēļ, kas sniedzas tālāk par morāli. Ja mēs zinātu tam vārdu — kāds klusums! Uz Sentsalsas kalna, austrumos no Tipāzas, vakars ir apdzīvots. Patiesību sakot, vēl ir gaišs, tomēr nemanāms pagurums gaismā jau vēstī dienas beigas. Ceļas vējš, viegls kā nakts, un pēkšņi bezviļņu jūrai rodas virziens, un tā plūst kā liela, neauglīga upe no vienas apvāršņa malas līdz otrai. Debess satumst. Tad sākas mistērija, nakts dievības, prieka pasaule. Kā lai to attēlo? Mazajai monētai, kas man līdzi no šejienes, ir viena redzama puse — skaista sievietes seja — un tā man atkārto visu, ko dienā esmu mācījies, bet otro, saēsto, pusi es jūtu pirkstos atgriežoties. Vai šī mute bez lūpām varētu sacīt vēl ko citu, ne to, ko man saka kāda cita noslēpumaina balss manī pašā, balss, kas ik dienas pavēstī man manu neziņu un laimi:

«Noslēpums, ko meklēju, ir aprakts olīvu ielejā zem zāles un vēsām vijolītēm pie vecas mājas, kas smaržo pēc vīnogulājiem. Vairāk nekā divdesmit gadu esmu staigājis pa šo ieleju un citām, tai līdzīgām, esmu jautājis nerunīgiem kazu ganiem, esmu klaudzinājis pie neapdzīvotu drupu durvīm. Reizēm tai stundā, kad vēl gaišajās debesīs iemirdzas pirmā zvaigzne, man, stāvot zem smalka gaismas lietus, šķitis, ka es zinu. Patiešām, es zināju. Es zinu visu laiku varbūt. Bet neviens negrib šo noslēpumu, arī es pats to, protams, negribu, un es nespēju nošķirties no savējiem. Es dzīvoju savā dzimtā, kas iedomājas, ka valda pār bagātām, riebīgām pilsētām, kuras celtas no akmeņiem un miglas. Dienu un nakti tālruņa skaļi, un viss noliecas tās priekšā, kura pati nekad nekam nenoliecas: tā ir kurla pret visiem noslēpumiem. Tās spēks, kas mani nes, tomēr nomāc mani, un reizēm tās klaigas mani nogurdina. Taču viņas nelaime ir arī mana nelaime, mums ir vienas asinis. Vai arī es tikpat vārgs, līdzvainīgs un trokšņains neesmu kliedzis starp akmeņiem? Tāpēc es pūlos aizmirst, es staigāju pa mūsu dzelzs un uguns pilsētām, es drosmīgi uzsmaidu naktij, es saucu vētras, es būšu uzticīgs. Patiešām, esmu jau aizmirsis: kopš kļuvu rosīgs un kurls. Bet varbūt kādu dienu, kad mēs aiz pārguruma un neziņas būsim gatavi mirt, es varēšu atteikties no mūsu kliedzošajiem kapiem, lai dotos ielejā atgulties zem tās pašas gaismas un beidzamo reizi atcerētos to, ko zinu.»

Tulkojusi Maija Silmale.

Albērs Kamī

Lielāko savas dzīves daļu, proti, skolas un izšķirošos brieduma gadus, Albērs Kamī ir pavadījis Alžīrijā. Kamī dzimis 1913. gada 7. novembrī netālu no ostas pilsētas Annābas. Viņa dzimšanas vieta nav ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!