Bibliotēka
17.04.2006

Atgriešanās no Padomju Savienības (turpinājums)

Komentē
0

(Lasīt sākumu)

3.

Padomju Savienībā jau iepriekš un reizi par visām reizēm ir pieņemts, ka par visu un vienalga par ko nevarētu būt vairāku spriedumu. Starp citu, ļaužu prāts ir tā apstrādāts, ka šis konformisms viņiem kļūst viegls, dabisks, nejūtams tādā mērā, ka, es nedomāju, tur būtu vieta liekulībai. Vai patiesi šie ļaudis ir tie, kas izraisīja revolūciju! Nē, viņi ir tie, kas to izmanto. Ik rītu «Pravda» viņus pamāca, ko pieklājas zināt, domāt, kam ticēt. Un atkāpties no tā nav labi! Tādējādi ikreiz, kad mēs sarunājamies ar kādu krievu, šķiet, ka mēs sarunātos ar visiem. Nav jau tā, ka ikviens paklausītu precīzi kādam lozungam; bet viss ir izkārtots tādā veidā, lai nebūtu atšķirību. Padomājiet, ka šāda gara apstrādāšana sākas jau visagrākā bērnībā... No tā izriet neparasti pieņēmumi, par kuriem tev, svešiniekam, ir jābrīnās, un zināmas iespējas būt laimīgiem, kuras tevi vēl vairāk pārsteidz.

Tu nožēlo, ka viņiem stundām ilgi jāstāv rindā; bet viņi uzskata par gluži dabisku tā gaidīt. Maize, dārzeņi, augļi tev šķiet nelāgi; bet citādu nemaz nav. Šie audumi, priekšmeti, ko tev rāda, tev liekas neglīti; bet nav citas izvēles. Kad atņemta jebkura iespēja salīdzināt, ja nu vienīgi ar maz nožēlojamo pagātni, tad tu priecīgs apmierināsies ar to, ko tev piedāvā. Svarīgākais šeit ir pārliecināt ļaudis, ka, gaidot labāku, viņi ir tik laimīgi, cik vien var būt; pārliecināt ļaudis, ka visur citur cilvēki nav tik laimīgi. Pie tā var nonākt, vienīgi rūpīgi kavējot ikvienu saskari ar ārpasauli (es šeit domāju par to, kas ir aiz robežām). Pateicoties tam, vienlīdzīgos vai pat jūtami zemākos dzīves apstākļos krievu cilvēks uzskata sevi par laimīgu, IR laimīgāks, daudz laimīgāks par strādnieku Francijā. Viņu laimi rada cerības, paļāvība un nezināšana.

Man ir ārkārtīgi grūti ieturēt zināmu kārtību šais pārdomās, jo šeit krustojas un gūzmējas tik daudz problēmu. Es neesmu tehnikas cilvēks, un ekonomikas jautājumi mani interesē, kā tie atbalsojas psiholoģijā. Psiholoģijas jomā varu ļoti labi izskaidrot, kādēļ ir svarīgi rīkoties slēgtā traukā un padarīt neskaidru, kas ir aiz robežām; līdz kādai jaunai pavēlei un kamēr neklāsies labāk. Padomju Savienības iedzīvotāju laimei ir svarīgi, lai tā būtu citiem paslēpta.

Padomju Savienībā mēs apbrīnojam ārkārtīgo cenšanos pēc izglītības, kultūras, bet šī izglītība māca vienīgi to, kas var novest cilvēka garu pie pašreizējā stāvokļa cildināšanas un likt domāt: PSRS. . .. Ave! Spes unica![1] Visa šī kultūra tiek vērsta vienā virzienā, tai nav nekā objektīva; tā uzkrāj un tanī (par spīti marksismam) gandrīz pilnīgi trūkst kritikas gara. Es labi zinu: tur piešķir lielu nozīmi tā saucamajai paškritikai. Tālumā būdams, es to apbrīnoju un domāju, ka tā var dot apbrīnojamu rezultātu, ja tiek nopietni un vaļsirdīgi lietota. Bet drīz vien man vajadzēja saprast, ka, atskaitot denunciācijas vai pārmetumus (vira ēdnīcā slikti izvārīta vai kluba lasītava pavirši izslaucīta), šī kritika izpaužas jautājumā, vai «tas un tas» iekļaujas vadošajā līnijā vai ne. Apstrīd ne jau pašu līniju. Strīdas par to, lai uzzinātu, vai tāds un tāds darbs, tāda rīcība vai tāda teorija atbilst šai svētajai līnijai. Un nelaimīgs būs tas, kurš meklēs iet tālāk! Kritika atļautās robežās, cik uziet! Kritika, kas pāri par to, nav pieļaujama. Tādi piemēri ir vēsturē.

Bet nekas vairāk nepakļauj kultūru briesmām, kā šāda gara ievirze. Es to paskaidrošu tālāk.

Padomju pilsonis galīgi neko nezina par ārzemēm[2]. Vel vairāk, viņu pārliecina, ka ārzemēs it viss un visās jomās ir daudz sliktāks nekā Padomju Savienībā. Šāda ilūzija tiek gudri veicināta, jo ir svarīgi, lai ikviens, pat neapmierinātais, apsveiktu režīmu, kas viņu pasargā no visļaunākajām mokām.

No šejienes rodas zināms PĀRĀKUMA APZIŅAS KOMPLEKSS[3], par kuru minēšu dažus piemērus.

Katram studentam ir pienākums mācīties kādu svešvalodu. Franču valoda ir pilnīgi atstāta novārtā. Atļauts zināt angļu un it īpaši vācu valodu. Es brīnos, dzirdot, cik slikti viņi runā; otrās klases skolnieks mūsu zemē zina vairāk.

Starp citu, viņiem tomēr nedod miera, kas notiek ārzemēs, viņi vairāk norūpējušies par to, ko ārzemnieks domā par viņiem. Viņiem ir svarīgi zināt, vai mēs pietiekami apbrīnojam viņus. Viņi baidās, ka mēs neesam pietiekamā mērā informēti par viņu sasniegumiem. No mums viņi vēlas ne tik daudz informāciju kā glaimus.

Burvīgas mazulītes, kas spiežas apkārt man šai bērnudārzā (kur, starp citu, viss ir slavējams, kā it viss, ko šeit dara jaunatnes labā), apber mani ar jautājumiem. Viņas vēlētos zināt, ne jau — vai mums Francijā ir bērnudārzi, bet gan, vai mēs Francijā zinām, ka Padomju Savienībā ir tik skaisti bērnudārzi.

Jautājumi, ko jums uzdod, bieži vien ir tik pārsteidzoši, ka es neuzdrošinos tos šeit minēt. Varētu domāt, ka es tos izgudroju: ļaudis skeptiski smaida, kad stāstu, ka Parīzei arī ir savs metro. Vai mums vismaz ir tramvaji, omnibusi!... Kāds vaicā (un tie vairs nav bērni, bet gan izglītoti strādnieki), vai mums Francijā arī ir skolas. Kāds cits, mazliet labāk informēts, parausta plecus: jā, skolas francūžiem ir gan, bet tur bērnus sit; to viņi zinot no drošiem avotiem. Ka visi strādnieki pie mums ir nelaimīgi, tas pats par sevi saprotams, jo mēs vēl neesam «taisījuši revolūciju». Viņiem viss, kas aiz Padomju Savienības, šķiet tumša nakts. Izņemot dažus nekaunīgus kapitālistus, visi pārējie ļaudis smok tumsā.

Jaunas, izglītotas meitenes, un ļoti «smalkas» (Arteka nometnē pieņem tikai pareizi domājošus pilsoņus), ļoti brīnās, kad, runājot par krievu filmām, es viņām stāstu, ka «Čapajevam» un «Mēs no Kronštates» Parīzē bijuši lieli panākumi. Viņām tomēr apgalvots, ka visas krievu filmas Francijā aizliegtas. Un tā kā to viņām teikuši viņu skolotāji, tad es labi redzu, ka šīs jaunietes apšauba manus vārdus. Francūžiem tā patīk jokot!

Uz bruņukuģa klāja (kurš pilnīgi viss būvēts Padomju Savienībā), ko nupat kā man lika apbrīnot, jūras virsnieku sabiedrībā es uzdrošinos pateikt, ka baidos, vai Padomju Savienībā viņi nav vājāk informēti par to, kas notiek Francijā, nekā mēs par to, kas notiek Padomju Savienībā, tūdaļ dzirdami skaidras neapmierinātības čuksti: ««Pravda» pietiekami informē par visu!» Un pēkšņi kāds, iznācis no grupas, patētiski iesaucas: «Pasaulē nebūtu pietiekami daudz papīra, lai pastāstītu, kas jauns, skaists un dižs rodas Padomju Savienībā!»

Šai pašā Arteka paraugnometnē, īstā paradīzē priekšzīmīgiem bērniem, ar medaļām un diplomiem apbalvotiem brīnumbērniem, — tādēļ man daudz labāk patīk citas pionieru nometnes, daudz vienkāršākas, ne tik aristokrātiskas, — kāds trīspadsmit gadu vecs zēns, kurš, ja pareizi sapratu, ieradies no Vācijas, bet jau apstrādāts Savienībā, mani vada cauri parkam, cildinādams tā skaistumus. Viņš saka:

— Redziet, šeit vēl nesen nebija nekā... Un pēkšņi šīs kāpnes. Un tā tas ir visur Padomju Savienībā: vakar nekā, rīt viss. Apskatiet tos strādniekus tur, kā viņi strādā! Un Padomju Savienībā it visur ir līdzīgas skolas un nometnes. Protams, ne jau gluži tik skaistas, tādēļ ka Arteka nometnei pasaulē nav līdzīgas. Staļins sevišķi interesējas par to. Visi bērni, kas šeit atbrauc, ir ievērojami.

— Jūs tūdaļ noklausīsities kādu trīspadsmit gadu vecu zēnu, kas būs pats labākais vijolnieks pasaulē. Viņa talants pie mums ir jau tik augstu novērtēts, ka viņam uzdāvināja vēsturisku vijoli, — rāda ļoti slavena senlaiku vijoļu meistara darbu.[4]

— Un šeit aplūkojiet šo augsto mūra sienu! Vai varētu pateikt, ka tā uzcelta desmit dienās!

Šī zēna sajūsma liekas tik īsta, ka es piesargos viņam aizrādīt, ka šai pārlieku steidzīgi uzceltajā sienā jau radušās plaisas. Viņš nav ar mieru to saskatīt, viņš var redzēt vienīgi to, kas glaimo viņa lepnumam, un jūsmīgi piebilst:

— Pat bērni brīnās par to!

Šīs bērnu runas (diktētas, varbūt iemācītas) man šķita tik zīmīgas, ka es tai pašā vakarā tās uzrakstīju un atstāstu šeit visos sīkumos.

Es tomēr negribētu ļaut domāt, ka neesmu paņēmis līdzi no Arteka citas atmiņas. Tiesa: šī bērnu nometne ir brīnišķīga.

Apbrīnojamā atrašanās vietā, prasmīgi iekārtota, tā terases veidā stiepjas līdz jūrai. Viss, ko var iedomāties bērnu labklājībai, viņu higiēnas, sporta nodarbību, izklaidēšanās un viņu prieka labā, ir sagrupēts un izkārtots uz kāpnēm un gar nogāzēm. Visi bērni pauž veselību, prieku. Viņi bija ļoti vīlušies, kad mēs tiem teicām, ka nevarēsim palikt līdz naktij — viņi bija sagatavojuši tradicionālo nometnes ugunskuru, mums par godu izrotājuši lejā esošā dārza kokus ar karodziņiem. Šovakar vajadzēja notikt dažādām izpriecām: dziesmām un dejām, es lūdzu, lai to visu pārceļ uz pulksten pieciem. Atceļš bija garš; es neatlaidīgi pieprasīju, lai mēs atgrieztos Sočos vēl pirms vakara. Un tas bija labi darīts, jo tanī pašā vakarā Ežēns Dabī, kurš mani tur pavadīja, saslima. Taču nekas iepriekš nebija manāms, un viņš varēja pilnā mērā priecāties par izrādi, kādu mums sniedza bērni, it īpaši par mazās burvīgās tadžikietes deju, kuras vārds, ja nemaldos, bija Tamāra — tā bija tā pati, kuru, Staļina apskautu, varējām redzēt uz milzīgajām afišām, kas rotāja Maskavas sienas. Nekas nespēj izteikt šīs dejas burvību un meitenītes grāciju. «Tā ir viena no visjaukākajam atmiņām par Padomju Savienību,» man sacīja Dabī, un es domāju tāpat, šī bija viņa pēdējā laimes diena.

Soču viesnīca ir viena no vistīkamākām, tās dārzi ir ļoti skaisti, tās liedags ir ļoti patīkams, bet peldētāji mums tūdaļ lika atzīties, ka mums Francijā nav nekā līdzīga. Aiz pieklājības mēs atturējāmies pateikt, ka mums Francijā ir labāki, daudz labāki.

Nē, apbrīnojams šeit ir tas, ka šis puslukss, šis komforts ir nodots tautas rīcībā, ja vien tie, kas nāk še apmesties, atkal nav pārāk privileģētie. Parasti šādi atalgo pašus cienīgākos, taču ar noteikumu, lai viņi labi iekļautos «līnijā», un šīs priekšrocības bauda vienīgi viņi.

Apbrīnojamas Sočos ir daudzās sanatorijas, atpūtas nami apkārt pilsētai, visi brīnišķīgi iekārtoti. Un tas, ka tās domātas strādniekiem, ir lieliski. Bet turpat līdzās ciešam vēl vairāk, redzot jauna teātra būvdarbos nodarbinātos strādniekus, tik vāji atalgotus un nometinātus netīrās nometnēs.

Apbrīnojams Sočos ir Ostrovskis.

Ja es jau slavēju Soču viesnīcu, tad ko lai saka par Sinopes viesnīcu Suhumi apkaimē, daudz pārāku un tādu, kas iztur salīdzinājumu ar pašām labākajām, skaistākajām un komfortablākajām ārzemju peldvietu viesnīcām. Šīs viesnīcas apbrīnojamais dārzs ir vēl no vecā režīma, bet pati viesnīcas ēka uzcelta gluži nesen; ļoti saprātīgi iekārtota, kā no ārpuses, tā iekšpuses tā atstāj vislabāko iespaidu; katrai istabai atsevišķa vannas istaba, atsevišķa terase. Istablietas liecina par labu gaumi; virtuve ir lieliska, viena no pašām labākajām, kādu baudījām Padomju Savienībā. Sinopes viesnīca liekas esam tā vieta šai pasaulē, kur cilvēks vistiešāk izjūt laimi.

Viesnīcai līdzās ir iekārtots sovhozs, lai to apgādātu ar pārtiku. Es tur apbrīnoju parauga zirgu stalli, paraugkūti, parauga cūkkūti un it īpaši milzīgo putnu kūti pēc pēdējā modes kliedziena. Katrai vistai ap kāju gredzens ar numuru; tās dējums tiek rūpīgi reģistrēts; katrai vistai dēšanai paredzēts atsevišķs sprostiņš, kur to ieslēdz un no kurienes tā iznāk tikai pēc dēšanas. (Es tikai nevaru izskaidrot, kāpēc olas, ko mums pasniedz viesnīcā, nav labākas.) Piebildīšu, ka visās šais vietās var ienākt tikai tad, kad noslaucītas kājas uz paklāja, kas impregnēts ar sterilizējošu vielu, lai dezinficētu apavus. Lopi, tie iet pa blakusceļu — jo ļaunāk!

Ja šķērsojam strautu, kas norobežo sovhozu, redzamas būdu rindas. Tanīs ļaudis dzīvo pa četri istabā, kuras izmērs 2,50X2 metri, tāda tiek izīrēta pa 2 rubļiem mēnesī no katra. Ēdiens sovhoza restorānā maksā 2 rubļus, un šādu greznību nevar atļauties tie, kuru alga ir 75 rubļi mēnesī. Tiem jāapmierinās, neskaitot maizi, ar kaltētu zivi.

Es neiebilstu pret algu nevienlīdzību; es pieņemu, ka tāda bija nepieciešama. Bet ir taču līdzekļi, kā uzlabot atšķirības, taču baidos, ka tās nevis izlīdzināsies, bet kļūs lielākas. Es baidos, vai drīz vien neizveidosies jauna apmierinātu strādnieku buržuāzijas šķira (un, velns parāvis, konservatīva!), pārāk līdzīga sīkburžuāzijai pie mums.

Es visur redzu simptomus, kas vēstī par to. Un tā kā nav šaubu, ka diemžēl, par spīti visai revolūcijai, daudzu cilvēku sirdīs snauž (jo cilvēku nevar pārveidot vienīgi no ārienes) buržuāziski, gļēvi, baudkāri, savtīgi instinkti, es ļoti satraucos, redzot, ka pašreiz Padomju Savienībā šādi instinkti tiek netieši kultivēti, iedrošināti ar neseniem lēmumiem, kas pie mums gūst satraucošu piekrišanu. Ar ģimenes (kā «sociālās šūniņas») mantojuma un novēlējuma tiesību restaurāciju tieksme pēc peļņas, personiska īpašuma kļūst pārāka par vajadzību pēc biedriskuma, dalīšanās un kopīgas dzīves. Bez šaubām, ne jau pie visiem, bet pie daudziem. Un var redzēt, kā veseli sabiedrības slāņi, pat jau šķiras, izveidojas par sava veida aristokrātiju; es šeit nerunāju par personiskas vērtības un nopelnu aristokrātiju, bet par pareizi domājošo, konformisma aristokrātiju, kura nākamajā paaudzē kļūs par naudas aristokrātiju.

Vai manas bažas ir pārspīlētas! Es to vēlētos. Starp citu, Padomju Savienība mums parādījusi, ka tā ir spējīga uz pēkšņu uzskatu maiņu. Bet es gan baidos, vai tikai, lai pārtrauktu šādu tieksmi, ko šobrīd vadītāji atzīst un veicina, drīz vien neatklāsies pēkšņa atgūšanās, kas riskēs būt tikpat brutāla kā tā, kas izbeidza Nepu.

Kā lai nejūtas aizskarts par nicinājumu vai vismaz vienaldzību, kādu tie, kuri pieder pie «pareizi domājošiem» un tādi jūtas, parāda «zemākajiem», mājkalpotājiem[5], algādžiem vīriešiem un sievietēm, «dienas strādniekiem» un, es teikšu, nabadzīgajiem. Skaidrs, Padomju Savienībā vairs nav šķiru. Bet ir nabadzīgie. Tādu ir pārāk daudz. Es tomēr cerēju tos vairs neredzēt, vai, izsakoties vēl precīzāk, es ierados Padomju Savienībā, lai tādus vairs neredzētu.

Jāpiebilst, ka nedz filantropija, nedz visparastākā labdarība[6] vairs nav sastopama. Par to rūpējas valsts. Tā rūpējas par visu, un, protams, cilvēkiem nav vairs vajadzības pēc savstarpējas palīdzības. No šejienes izriet zināms saltums attieksmēs, par spīti jebkuram biedriskumam. Dabiski, ka šeit nav runa par attieksmēm līdzīgo starpā; bet pret «zemākajiem», kurus es minēju, pārākuma komplekss izpaužas visā pilnībā.

Šis sīkburžuāziskais gars, kurš, es baidos, sāk tur attīstīties, manuprāt, ir dziļi un būtiski kontrrevolucionārs.

Bet tas nebūt nav tas, ko šobrīd Padomju Savienībā sauc par kontrrevolucionāru. Tas pat ir gandrīz pretējais.

Gars, ko uzskata par kontrrevolucionāru, šodien ir tas pats revolucionārais gars, tas raugs, kas vispirms saspridzināja vecās, cariskās pasaules pussapuvušos mucas dēļus. Gribētos domāt, ka cilvēku sirdis pildīja pārplūstoša mīlestība vai vismaz neatliekama prasība pēc taisnības. Bet, kad revolūcija ir paveikta, uzvarējusi, stabilizējusies, par to vairs nevar būt ne runas, un tās jūtas, kas no sākuma iedvesmoja pirmos revolucionārus, kļūst apgrūtinošas, tās traucē, kā viss, kas pārstāj būt derīgs. Es salīdzinu šīs jūtas ar balstiem, ar kuru palīdzību uzceļ arku, bet kurus novāc pēc tam, kad velves pamats uzlikts. Tagad, kad revolūcija uzvarējusi, kad tā nostabilizējas un kad pie tās pierod, kad tā vienojas un, daži sacīs, kļūst gudrāka, tie, kurus šis revolucionārais raugs vēl iedvesmo un kuri uzskata par kompromisu visas sekojošās piekāpšanās, tie traucē, tiek apkaunoti, apklusināti. Vai tad nebūtu labāk nevis rotaļāties ar vārdiem, bet atzīt, ka revolucionārais (un pat vienkāršāk — kritikas) gars vairs nav redzams, ka tas vairs nav vajadzīgs! Tagad prasa atzīšanu, konformismu. Grib un pieprasa, lai atzīst visu, kas notiek Padomju Savienībā, un mēģina panākt, lai ar šo atzīšanu nevis samierinātos, bet lai tā būtu patiesa, pat jūsmīga. Pats pārsteidzošākais ir tas, kā to panāk. No otras puses — vismazākā iebilde, vismazākā kritika ir pakļauta visļaunākam sodam un turklāt tūdaļ tiek apspiesta. Es šaubos, vai šobrīd jebkurā citā zemē, kaut vai hitleriskajā Vācijā, gars būtu nebrīvāks, saliektāks, iebaidītāks (terorizēts) un vēl vairāk paverdzināts.

 

(Lasīt turpinājumu)

AVOTS, 1989. gada marts

No franču valodas tulkojusi Ieva Lase. (Pirmpublikācijā tulkotājs nav norādīts.)


[1] Esi sveicināta! Vienīgā cerība! (Lat.)

[2] Vai vismaz zina tikai to, kas viņu mudina šādā veidā domāt.

[3] Ežēns Dabī, ar kuru es runāju par šo pārākuma apziņas kompleksu, pret ko viņš savā ārkārtīgā necilībā bija sevišķi jūtīgs, man pasniedza «Mirušo dvēseļu» otro sējumu (N. R. F. izdevumā), ko viņš pašlaik pārlasīja. Sākumā atrodama Gogoļa vēstule, kur Dabī man norāda uz šādu vietu: «Daudzi mūsu vidū, it īpaši jauni cilvēki, pārmērīgi slavina krievu tikumus; viņi nevis paši piekopj šos tikumus, bet vienīgi domā tos izrādīt un uzsaukt Eiropai: «Paraugieties, ārzemnieki, mēs esam labāki par jums!» Šī lielība ir ārkārtīgi bīstama. Lielīšanās padara nepievilcīgu pašu skaistāko darbību pasaulē . . .»
No kāda studenta, ko mēs izvaicājām, saņemam šādu paskaidrojumu (krievu valodā, ko Žefs Lāsts mums pārtulko):
— Vēl pirms dažiem gadiem Vācija un Savienotās Valstis varēja dažas jomās mūs pamācīt. Bet tagad mums nav ko mācīties no ārzemniekiem. Tātad kāpēc jārunā viņu valodā!
Redzot mūsu neslēpto milzīgo pārsteigumu, tiesa gan, students piebilda: «Es saprotu, un tagad mēs saprotam, ka tas ir aplams spriedums. Svešvaloda, ja tā vairs neder zināšanu papildināšanai, var vēl noderēt kā mācību priekšmets.»

[4] Nedaudz vēlāk es dzirdēju šo brīnumbērnu atskaņojam uz savas Stradivari vai Paganīni vijoles kādu Guno popūriju — un man patiesi jāatzīst, ka šis bērns ir apbrīnojams.

[5] Un ka atspoguļojums teiktajam — kāda verdziska pakalpība, kāda iztapība manāma pie kalpotājiem, ne jau tiem, kas apkalpo viesnīcās, kuri lielāko tiesu ir pelnījuši cieņu — vismaz viņi ir ļoti sirsnīgi; bet gan pie tiem, kam saskare ar vadošām personām, ar «atbildīgiem».

[6] Es tomēr pasteigšos piebilst: kādā Sevastopoles publiskā dārzā kropls bērns, kas var staigāt vienīgi ar kruķu palīdzību, iet garām soliem, kur apsēdušies atpūtnieki. Es viņu ilgi vēroju, kā viņš lūdz dāvanas. No 20 cilvēkiem, pie kuriem viņš griezās, 18 pasniedza dāvanas, bet droši vien iežēlojušies tikai par viņa kroplību.

Andrē Žids

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!