Atgriešanās no Padomju Savienības (nobeigums)

(Lasīt iepriekšējo turpinājumu)

4.

Šai naftas pārstrādes rūpnīcā Suhumi apkaimē, kur viss mums šķiet ievērības cienīgs: ēdamzāle, strādnieku dzīvokļi, viņu klubs (par pašu rūpnīcu jāteic, ka es tur nekā nesaprotu un paļāvīgi apbrīnoju), mēs pienākam pie «Sienas avīzes», kas pēc paraduma izkārta kluba zālē. Mums nav laika izlasīt visus rakstus, bet rubrikā «Sarkanā palīdzība», kur principā atrodas informācija par ārzemēm, mēs brīnāmies, neredzot ne vismazākā aizrādījuma par Spāniju, no kurienes ziņas kopš dažām dienām mūs nemitīgi satrauc. Mazliet noskumuši, mēs neslēpjam savu pārsteigumu. Seko neveikls klusuma brīdis. Mums pateicas par piebildi — to noteikti ņemšot vērā.

Tai pašā vakarā — bankets. Kā parasts, ļoti daudz tostu. Un, kad ir uzdzerts uz visu un katra viesa veselību, Žefs Lāsts pieceļas un krievu valodā uzaicina tukšot glāzes par Spānijas sarkanās frontes uzvaru. Visi silti aplaudē, gan, kā mums šķiet, ar zināmu atturību; un tūdaļ par atbildi seko tosts Staļinam. Savukārt es paceļu glāzi par Vācijas, Dienvidslāvijas, Ungārijas politieslodzītajiem... Šoreiz visi aplaudē ar neviltotu sajūsmu; saskandina glāzes, dzer. Tad atkal tūdaļ pēc tam — tosts Staļinam. Tas tādēļ, ka par fašisma upuriem Vācijā un citur ļaudis zināja, kādu nostāju ieņemt. Par nemieriem un cīņām Spānijā vispārējā un atsevišķā doma gaidīja rīkojumus no «Pravdas», kuri vēl nebija izteikti. Ļaudis neuzdrošinājās riskēt, iepriekš nezinot, kā vajag domāt. Tikai dažas dienas vēlāk (mēs jau bijām ieradušies Sevastopolē), no Sarkanā laukuma nācis, milzīgs simpātijas vilnis pārplūdināja laikrakstu slejas un visur tika organizēta brīvprātīga parakstīšanās palīdzībai valdības vajātiem.

Šīs rūpnīcas birojā mūs pārsteidz liela, simboliska glezna; tur centrā redzams Staļins runājam, bet pa labi un kreisi stāvošie valdības locekļi viņam aplaudē.

Staļina attēls atrodams visur, viņa vārds skan visu mutēs, slavinājumi viņam neiztrūkstoši atkārtojās visās runās. It īpaši Gruzijā, es nevarēju ieiet nevienā istabā, kaut vai pašā vienkāršākā, kur nebūtu redzams Staļina portrets, piekārts pie sienas droši vien tai vietā, kur senāk atradās svētbilde. Vai tā ir pielūgsme, mīlestība vai bailes; es nezinu; lai nu kā, viņš ir visur.

Ceļā no Tbilisi uz Batumi mēs braucam cauri Gori pilsētiņai, kur dzimis Staļins. Es domāju, ka droši vien būtu pieklājīgi nosūtīt viņam telegrammu kā atbildi par uzņemšanu Padomju Savienībā, kur visur mūs apsveica, godināja, lutināja. Es nekad neatrastu labākas izdevības. Es lieku apturēt auto pie pasta un pasniedzu telegrammas tekstu. Tā skan aptuveni šādi: «Mūsu brīnišķīgā ceļojuma laikā, braucot cauri Gori pilsētiņai, es izjūtu sirsnīgu vajadzību izteikt Jums ...» Bet šeit tulks apstājas, es tā nevarot teikt. Ja šis «Jūs» ir Staļins, ar vienkāršu «jūs» nepietiek. Tas nav pieklājīgi. Vajag kaut ko piemetināt. Un, tā kā es paužu zināmu pārsteigumu, viņi apspriežas. Man ierosina: «Jums, darbaļaužu vadonim» vai «tautu skolotājam», vai arī... es nezinu, ko vēl. Es uzskatu to par absurdu; es iebilstu, ka Staļins stāv pāri visiem šiem glaimiem. Es velti pretojos. Neko darīt. Manu telegrammu pieņems vienīgi tad, ja es piekrītu piebildei. Un, tā kā runa ir par tulkojumu, ko es pat nevaru kontrolēt, tad, no karošanas noguris, es pakļaujos, bet atsakos no jebkuras atbildības un skumji domāju, tas viss rada starp Staļinu un tautu baismīgu nepārvaramu distanci. Un tā kā es nevarēju konstatēt līdzīgus labojumus un «precizējumus» runās, kādas man nācās noturēt Padomju Savienībā, es tūdaļ deklarēju, ka neuzskatīšu par savu nevienu no maniem tekstiem, kas publicēti krievu valodā manas uzturēšanās laikā un ka es to klaji pateikšu. Lūk, tas nu ir darīts.

O, nudien, es negribu saskatīt šais sīkajos, bieži vien negribētajos, sagrozījumos jebkādu ļaunprātību: drīzāk vēlēšanos palīdzēt kādam, kas nav lietas kursā par šejienes paradumiem un kas, protams, neko citu nevar darīt, kā pakļauties viņu izteiksmes veidam un domām.

Staļins, nospraužot pirmās un otrās piecgades plānu, pierāda tādu gudrību, saprātīgu piekāpību tālākās izmaiņās, kādas domājis tur ieviest, ka mums jādomā, vai lielāka nemainība bija iespējama, vai šī pakāpeniskā atkāpšanās no pirmās līnijas, šī novirzīšanās no ļeņinisma nebija nepieciešama; vai lielāka ietiepība neprasītu no tautas pārcilvēciskas pūles. Katrā ziņā rodas sarūgtinājums. Ja tas nav Staļins, tad tas ir cilvēks, cilvēciska būtne, kas pieviļ. Tas, pēc kā centās, ko gribēja, ko domāja jau tikpat kā sasniedzamu, pēc tik daudzām cīņām, tik daudz izlietām asinīm un asarām, vai tad tas stāvēja «pāri cilvēka spēkiem»! Vai vēl jāgaida, jāsamierinās, vai savas cerības jāatvirza vēl tālāk! Lūk, ko cilvēki ar bažām domā Padomju Savienībā. Bet, kad šis jautājums skar tieši jūs, tas jau ir pārlieku daudz.

Pēc tik daudz gadu un mēnešu ilgām pūlēm vai tad nebija tiesības domāt: kad viņi beidzot varēs mazliet pacelt galvu. Galvas nekad nav bijušas zemāk noliektas.

Nav šaubu, ka šeit ir novirzīšanās no pirmā ideāla. Bet vai tai pašā reizē mums vajadzētu apšaubīt, ka tas, ko viņš gribēja, būtu tūdaļ iespējams! Vai tā ir neveiksme vai izdevīga un neapstrīdama piemērošanās neparedzētām grūtībām!

Šī pāreja no «mistikas» pie «politikas», vai tā liktenīgi nevelk sev līdzi DEGRADĀCIJU! Jo te nav runa par teoriju; šeit ir praktiskā joma; vai vajag rēķināties ar menschliches, allzu-menschliches (cilvēcisko, pārāk cilvēcisko) — un rēķināties ar ienaidnieku.

Ļoti daudz lēmumu, ko Staļins pieņēmis, un pēdējā laikā gandrīz visi, kas skar Vāciju, ir diktēti aiz bailēm no tās. Šai pakāpeniskajai ģimenes, privātīpašuma, mantojuma tiesību atjaunošanai var atrast derīgu izskaidrojumu: ir svarīgi iedvest katram padomju pilsonim jūtas, ka viņam jāaizstāv kaut kas personisks. Bet pakāpeniski pirmais impulss kļūst vājāks, izzūd un skatiens pārtrauc raudzīties uz priekšu. Man sacīs, ka tas ir nepieciešams, neatliekams, jo trieciens no sāniem var sagraut pasākumu. Bet, nemitīgi pielāgojoties, pasākums sevi kompromitē.

Vēl ir kādas citas bailes, proti, no «trockisma» un no tā, ko šobrīd tur dēvē par «kontrrevolucionāro garu». Jo daži atsakās pieņemt šādas samierināšanās nepieciešamību; visas piekāpšanās viņiem šķiet tikpat kā sakāve. Var jau būt, ka var izskaidrot, attaisnot novirzīšanos no pirmajām direktīvām, bet šo ļaužu skatījumā pati novirzīšanās ir nozīmīga. Bet šodien tiek prasīts pakļaušanās, konformisma gars. Un par «trockistiem» uzskatīs visus, kas apgalvo, ka nav apmierināti. Tādā kārtā nākas domāt: diez vai pats Ļeņins atgrieztos šai zemē, kāda tā ir šobrīd!...

Ka Staļinam vienmēr taisnība, tas ir pats par sevi saprotams, tas būtu tas pats, kā sacīt: Staļinam ir taisnība par visu.

Mums solīja proletariāta diktatūru. Mēs esam tālu no tā. Jā, protams, pastāv diktatūra, bet viena cilvēka un nevis vienotu proletāriešu, padomju diktatūra. Ir svarīgi nemaldīties, un skaidri un gaiši jāatzīst: tas nu nebūt nav tas, ko gribēja. Vēl solis tālāk, un mēs pat teiksim: tieši to negribēja.

Apspiest opozīciju valstī vai tikai kavēt tai rasties, izpausties ir ārkārtīgi nopietna lieta — aicinājums uz terorismu. Ja kādas valsts visi pilsoņi domātu vienādi, vadošajām personām tas, bez šaubām, būtu daudz ērtāk. Bet kurš šādas noplicinātības priekšā vēl uzdrošinātos runāt par «kultūru»! Trūkstot pretsparam, kā gan gars nevērsīs it visu vienā virzienā! Manuprāt, ir liela gudrība uzklausīt pretējās puses, vajadzības gadījumā pat kultivēt tās, vienlaikus kavējot, lai tās netraucētu, cīnīties ar tām, nevis aizliegt. Aizliegt opozīciju... bez šaubām ir labi, ka Staļinam tas izdodas tik vāji.

«Cilvēce nav vienkārša, ar to jāsamierinās; un jebkurš mēģinājums no ārpuses to vienkāršot, apvienot, pakļaut vienmēr būs nekrietns, postīgs, kaitīgi ākstīgs. Jo Eliasens aizvien ir nepatīkams Atalijai, un Erodam aizvien ir nepatīkama Svētā ģimene, kura izbēg.» — Tā es rakstīju 1910. gadā.

5.

Pirms došanās uz Padomju Savienību es rakstīju: «Es domāju, ka rakstnieka vērtība ir saistīta ar revolucionāro spēku, kas viņu iedvesmo, vai, precīzāk izsakoties (jo neesmu tik traks, ka atzīstu vienīgi kreiso rakstnieku māksliniecisko vērtību), ar viņa opozīcijas spēku. Šāds spēks piemīt tikpat labi gan Bosjē, gan Šatobriānam vai mūsdienās Klodelam, tāpat kā Moljēram, Voltēram, Igo un tik daudziem citiem. Mūsu sabiedrības veidojumā liels rakstnieks, liels mākslinieks galvenokārt ir antikonformists. Viņš kuģo pret straumi. Tas ir tiesa, runājot par Danti, Servantesu, Ibsenu, Gogoli... Šķiet, ka tas nebūs pareizi, ja ir runa par Šekspīru un viņa laikabiedriem, par kuriem Džons Adingtons Saimonds lieliski ir teicis: What made the playwrights of that epoch so great was that they (the autors) lived and wrote in fulest sympathy with the whole people. Protams, tas nebija tiesa, ja minam Sofoklu un droši vien arī Homēru, ar kura muti, šķiet, dziedāja pati Grieķija. Varbūt tas pārstātu būt patiess tai dienā, kad... Bet tieši šis apstāklis pievērš mūsu skatienus Padomju Savienībai ar satraucošu jautājumu: vai revolūcijas uzvara ļaus saviem māksliniekiem kļūt straumes nestiem! Jo jautājums ir šāds: kas notiks, ja pārveidotā sociālā valsts atņems māksliniekam jebkuru dzinuli protestēt! Ko citu varēs darīt mākslinieks, ja viņam nebūs iespēja sacelties pret kaut ko, kā vienīgi ļauties straumei. Bez šaubām, kamēr vēl noris cīņa un uzvara nav pilnīgi nodrošināta, viņš varēs attēlot šo cīņu un, cīnīdamies pats, sekmēt uzvaru. Bet tālāk ...

Lūk, kā es domāju pirms braukšanas uz Padomju Savienību, «Saprotiet,» — man paskaidroja X, «tas vairs nemaz nebija tas, ko publika pieprasīja; ko mēs gribam šobrīd. Viņš nesen bija uzrakstījis ļoti ievērojamu un ļoti atzītu baleta mūziku («Viņš» — tas bija Šostakovičs, par kuru daži man stāstīja ar tādiem slavinājumiem, kādus attiecina vienīgi uz ģēnijiem.) Bet kā jums liekas, ko tauta var gūt no operas, kad, izejot no zāles, nevar nodungot nevienu tās āriju! (Kā! Tātad viņi jau tik tālu nonākuši! Un tomēr šis pats X, pats mākslinieks, un ļoti izglītots, līdz šim ar mani bija runājis ļoti saprātīgi.) Šodien mums vajadzīgi tādi darbi, ko visi var saprast, un tūdaļ. Ja Šostakovičs pats to nejūt, tad gan jau viņam liks to sajust, vairs pat neklausoties viņu.»

Es iebildu, teikdams, ka reizumis visskaistākos darbus, un pat tādus, kuri vēlāk kļuva ļoti populāri, vispirms spēj novērtēt vienīgi nedaudzi; ka pat Bēthovens ... un, pasniegdams viņam grāmatu, kas man bija klāt, teicu, lūk, izlasiet šo te: «Pirms vairākiem gadiem es Berlīnē sniedzu koncertu, es pūlējos un domāju to veikt cik iespējami labi, cerēju uz lielisku piekrišanu: bet, lūk, kad es biju ielicis tur savu vislielāko aizgrābtību, neatskanēja ne visniecīgākie aplausi.» (Goethes Briefe mit lebensgeschichtlichen Verbindungen, t. II, 287. Ipp.)

X piebilda, ka Padomju Savienībā tādam Bēthovenam nāktos grūti pacelties no šādas neveiksmes. «Redziet,» viņš turpināja, «māksliniekam pie mums vispirms ir jābūt vadošā līnijā. Citādi pat visi paši skaistākie darbi tiks uzskatīti kā «formālisms».

Jā, šo vārdu esam atraduši, lai apzīmētu to, ko nevēlamies ne redzēt, ne dzirdēt. Mākslai jābūt šobrīd plaši pazīstamai tautā vai arī nemaz nav jābūt.»

Jūs piespiedīsiet visus savus māksliniekus nogrimt konformismā, bet labākos, tos, kuri nepiekritīs pazemot savu mākslu vai arī pakļauties, jūs piespiedīsiet klusēt. Kultūra, kurai jūs sakāties kalpojam, atspoguļojam, aizstāvam, jūs apkaunos.

Tad viņš iebilda, teikdams, ka es spriežot kā buržuā. Ka, viņaprāt, viņš ir pārliecināts, ka marksisms, kas tik daudz citās jomās ir jau radījis tik daudz izcila, pratīs arī radīt mākslas darbus. Viņš piebilda, ka tieši fakts, ka vēl aizvien lielu nozīmi piešķir aizgājušās pagātnes mākslas darbiem, kavē rasties jauniem.

Viņš runāja arvien skaļāk; likās it kā lasām lekciju vai noturam stundu. Tas notika Soču viesnīcas hallē. Es viņu pametu, neteicis ne vārda. Bet pēc dažiem mirkļiem viņš mani uzmeklēja manā istabā un, šoreiz klusu, sacīja:

«O! — nudien, es labi zinu... Bet nupat tur mūsos klausījās un... drīz jāatveras manai izstādei.»

X ir gleznotājs, un viņam vajadzēja parādīt publikai savus pēdējos darbus. Kad mēs ieradāmies Padomju Savienībā, sabiedriskā doma bija atkal skārusi dižo jautājumu par FORMĀLISMU. Es mēģināju saprast, kas domāts ar šo vārdu un, lūk, kā man šķita: par formālismu varēja tikt apvainots ikviens mākslinieks, kas spēja piešķirt vairāk intereses formai, nevis saturam, tūdaļ piebildīsim, ka par intereses cienīgu tiek uzskatīts (vai arī, precīzāk, netiek pieļauts) tikai tāds saturs, kas vērsts zināmā virzienā. Mākslas darbs tiks novērtēts kā formālistisks, līdzko tas vispār nepaudīs kādu virzienu, un tātad tam vairs nebūs nekāda nozīme (jēga). Jāatzīstas, ka nevaru uzrakstīt vārdus «forma» un «saturs» nepasmaidījis. Bet labāk piederas raudāt, kad redz, kā šis absurdais dalījums nosaka kritiku. Var jau būt, ka politiski tas ir derīgi; bet tad nerunājiet šeit vairs par kultūru. Tā atrodas briesmās, līdzko kritiku nevar brīvi piekopt.

Padomju Savienībā, lai cik skaists būtu kāds darbs, ja tas neiekļaujas pieņemtajā līnijā, tas tiks nopulgots. Skaistums tiek uzskatīts par buržuāzisku vērtību. Lai mākslinieks būtu cik ģeniāls būdams, ja viņš tā nestrādā, tad uzmanība novēršas, tiek novērsta no viņa — no mākslinieka, no rakstnieka prasa, lai viņš būtu konformists; viss pārējais tiks viņam dots pa virsu.

Es varēju apskatīt Tbilisi moderno gleznotāju izstādi, par kuru varbūt labāk būtu nemaz nerunāt. Bet galu galā šie mākslinieki bija sasnieguši savu mērķi, proti, pamācīt (šeit — ar tēlu palīdzību), pārliecināt, apvienot (teiktajam par piemēru noderēja epizodes no Staļina dzīves). Ā! — protams, šie te nebija «formālisti». Diemžēl viņi arī nebija mākslinieki. Viņi man atsauca atmiņā teiku, ka Apolonam, lai kalpotu Admētam, vajadzēja izdzēst visus savus starus, un pēkšņi nekas vērtīgs nepalika — vai vismaz tāds, kas mums būtu svarīgs. Bet, tā kā Padomju Savienībā ne pirms, ne pēc revolūcijas plastiskās mākslas nav bijušas godā, labāk smelt piemērus literatūrā.

«Manā jaunībā,» sacīja X, «mums ieteica lasīt tādas un tādas grāmatas un atturēties no citām; dabiski, ka mūsu interese vēršas pie šīm pēdējām.» Lielā atšķirība ir tā, ka šodien jaunieši lasa vienīgi to, ko tiem iesaka lasīt, ka viņi vairs pat nevēlas lasīt kaut ko citu.

Tā, piemēram, Dostojevskis vairs nemaz neatrod lasītājus, un īsti nevar pateikt, vai jaunatne novēršas no viņa vai arī tiek atvairīta — tā ir apstrādātas smadzenes.

Ja ir jāatbild uz kādu lozungu, tad gars var vismaz sajust, ka nav brīvs. Bet, ja šis gars ir tā veidots, ka pat negaida lozungu, lai uz to atbildētu, tad tas zaudē pat apziņu par savu paverdzinātību. Man šķiet, ka daudz jauno padomju pilsoņu būtu izbrīnījušies, ja tiem teiktu, ka tie nedomā brīvi.

Un, tā kā vienmēr izrādās, ka zināmu priekšrocību vērtību mēs atzīstam tikai pēc tam, kad esam tās zaudējuši, tad nekas labāk par Padomju Savienības (un arī, pats par sevi saprotams, Vācijas) apmeklējumu nepalīdz mums atzīt, kāda vērtība ir tai nenovērtējamai domas brīvībai, kādu mēs vēl baudām Francijā un ko mēs dažkārt ļaunprātīgi izmantojam.

Ļeņingradā man lūdza sagatavot nelielu runu literātu un studentu sanāksmei. Es atrados Ļeņingradā tikai kopš nedēļas un mēģināju to uztvert tādu, kāda tā ir. Es tātad iedevu X un Y izskatīt savu tekstu. Man tūdaļ lika saprast, ka šis teksts neiekļaujas nedz pieņemtajā līnijā, nedz arī tas, ko es gatavojos pateikt, šķistu piedienīgs. Nudien! Par to es pats pēc tam skaidri pārliecinājos. Starp citu, man nebija izdevības pateikt šo runu. Minu to šeit.

«Man bieži jautā, kādas ir manas domas par Padomju Savienības pašreizējo literatūru. Es gribētu paskaidrot, kādēļ esmu atteicies to darīt. Tas arī vienlaikus atļaus man precizēt kādu vietu tai runā, ko nolasīju Sarkanajā laukumā Gorkija bēru dienā. Es tur runāju par «jaunām problēmām», kādas izraisījusi padomju republiku uzvara, par problēmām, kuras nebūt nebūs no Padomju Savienības mazākiem nopelniem, kura tās radījusi vēsturē un nodod mūsu pārdomām. Tā kā kultūras nākotne man šķiet cieši saistīta ar šo problēmu risinājumu, kāds tām varētu tikt dots, tad man šķiet, ka ir vērts pie tā atgriezties un pievienot šeit dažus precizējumus.

Liels skaits ļaužu, un kuru vidū ir pat paši labākie pārstāvji, nekad neapsveic to, kas mākslas darbā ir jauns, iespējams, satraucošs, un kas rada apmulsumu, bet vienīgi to, kas tanī ir jau pazīstams, proti, banalitāti. Tāpat kā bija buržuāziskas banalitātes, tā ir revolucionāras banalitātes; ir svarīgi par to pārliecināties. Ir svarīgi sevi pārliecināt, ka tas pierastais, ko šāds darbs pievieno kādai doktrīnai, kaut arī tā būtu visveselīgākā un vislabāk nostiprinājusies, nekad nav tas, kas rada mākslas darba dziļāko vērtību, nedz arī tas, kas ļaus šim darbam pastāvēt; bet gan tieši tas, kādus jaunus jautājumus izvirza šis darbs, kas liek nojaust nākotni, un arī atbildes uz vēl neuzdotiem jautājumiem. Es ļoti baidos, ka, darot darbu, piesātināti ar tīru marksistisku garu, kuram tiem jāpateicas par saviem pašreizējiem panākumiem, drīz vien tie nākamajām paaudzēm šķitīs neciešamas klīnikas smakas pilni; un es domāju, ka paši vērtīgākie darbi būs tie, kas būs pratuši atbrīvoties no šādām raizēm.

Sākot no brīža, kad revolūcija uzvarējusi, kad tā nostiprinās un veidojas, mākslai draud baismīgas briesmas, gandrīz tikpat lielas, kādas tai liek izciest fašisma visļaunākā apspiestība, proti, ortodoksijas briesmas. Māksla, kas pakļaujas ortodoksijai, kaut arī tā būtu visveselīgākā no doktrīnām, ir zudusi. Tā nogrimst konformismā. Tas, ko uzvarējusī revolūcija var dot un kas tai jādod māksliniekam, pirmā kārtā ir brīvība. Bez tās māksla zaudē nozīmi un vērtību.

Volts Vitmens prezidenta Linkolna nāves gadījumā uzrakstīja vienu no saviem visskaistākajiem dzejoļiem. Bet ja šī brīvā dzeja būtu tikusi uzspiesta, ja Vitmens būtu bijis spiests to uzrakstīt pēc pavēles un saskaņā ar pieņemtiem kanoniem, tad šī raudu dziesma būtu zaudējusi savu vērtību, skaistumu vai arī, ticamāk, Vitmens nebūtu varējis tādu uzrakstīt.

Un, tā kā, gluži dabiski, lielākā ļaužu vairuma piekrišana, aplausi, panākumi un labvēlība tiek veltīta tam, ko publika tūdaļ var pazīt un pieņemt, proti, konformismam, es ar bažām domāju, vai šobrīd slavas pilnajā Padomju Savienībā kaut kur, pūļa nepazīti, neveģetē kādi bodlēri, kītsi vai rembo, kuri tieši savu īpatno vērtību dēļ ar grūtībām tiek uzklausīti. Un, lūk, tādēļ man tas šķiet pats svarīgākais, — viņi, kurus šobrīd nonicina — šie rembo, kītsi, bodlēri vai pat stendāli rīt izrādīsies paši dižākie.» [1]

6.

Sevastopole, mūsu ceļojuma pēdējais etaps. Bez šaubām. Padomju Savienībā ir vēl interesantākas vai skaistākas pilsētas, bet nekur es nebiju tik labi izjutis savu aizrautību. Sevastopolē es iepazinu mazāk piesardzīgu, ne tik izmeklētu sabiedrību kā Suhumi vai Sočos, iepazinu visu krievisko dzīvi ar tās trūkumiem, kļūdām un — ak vai! — ar tās ciešanām, blakus tām uzvarām un panākumiem, kas pieļauj vai sola cilvēkam vairāk laimes. Un, kā nu kurā dienā, gaisma te mīkstināja ēnas, te sabiezināja tās. Bet, tāpat kā visgaišākais, arī pats tumšākais, ko varēju šeit redzēt, viss, un reizumis pat sāpīgi, mani saistīja pie šīs zemes, pie šīm vienotām tautām, pie tās jaunās gaisotnes, kas bija labvēlīga nākotnei un kur varēja uzplaukt necerētais. To visu man vajadzēja atstāt.

Un mani jau sāka mākt vēl nepazītas bailes: ko pratīšu pateikt, atgriezies Parīzē! Kā lai atbildu uz jautājumiem, ko nojaušu! Ļaudis noteikti gaidīs no manis viengabalainu spriedumu. Kā lai paskaidroju, ka Padomju Savienībā es izjutu (morālā ziņā) gan tādu siltumu, gan aukstumu. Vai, apliecinot no jauna savu mīlestību, man vajadzētu slēpt savus iebildumus un melot, atzīstot visu par labu! Nē — es pārāk labi jūtu, ka, tā rīkodamies, vienlaikus nodarīšu pāri pašai Padomju Savienībai un tam, ko viņa nozīmē mums. Bet būtu ļoti smaga kļūda pārāk cieši saistīt vienu ar otru tā, ka pašu ideju varētu uzskatīt par atbildīgu tam, ko mēs Padomju Savienībā nožēlojam.

Palīdzība, ko Padomju Savienība nule kā sniegusi Spānijai, mums pierāda, uz kādu laimīgu atveseļošanos tā ir spējīga. Padomju Savienība nav beigusi mūs pamācīt un pārsteigt.

AVOTS, 1989. gada marts

[1] Bet ļaudis varbūt sacīs — kāda mums daļa gar Kītsu, Bodlēru, Rembo vai Stendālu. Tie mūsu skatījumā saglabā savu vērtību vienīgi tai jomā, ka ir attēlojuši mirstošo un samaitāto sabiedrību, kuras nožēlojamie produkti paši ir. Ja tie nevar rakstīt šobrīd, šai jaunajā sabiedrībā, jo ļaunāk viņiem, jo labāk mums, jo no šiem rakstniekiem vai viņiem līdzīgiem mēs neko vairs nevaram mācīties. Rakstnieks, kas šobrīd var mūs izglītot, ir tas, kurš šai jaunajā sabiedrības formā jūtas pavisam ērti, un to, ko pirmie uzskatīja par traucēkli, viņš, gluži pretēji, pratīs apjūsmot, citiem vārdiem sakot, tāds rakstnieks, kas jūsmo, apsveic un pats sev aplaudē.

Nu, protams, man šķiet, ka šo aplaudētāju darbiem ir ļoti vāja pamācoša vērtība, un, lai tauta attīstītu savu kultūru, tai tie būtu jāuzklausa. Lai sevi izglītotu, visvērtīgākais ir darbs, kas piespiež pārdomāt.

Par to, ko varētu dēvēt par literatūru-spoguli, proti, tādu, kas aprobežojas vienīgi ar (vai nu kādas sabiedrības, notikuma, vai kāda laika) atspoguļojumu, savas domas esmu jau pateicis.

Sevi vērot (un sevi apbrīnot) tiešām var būt kādas vēl ļoti jaunas sabiedrības pirmās rūpes, taču būtu ļoti nožēlojami, ja tās paliktu arī vienīgās un pēdējās.