Bibliotēka
10.04.2006

Atgriešanās no Padomju Savienības

Komentē
0
Saglabā

Veltīju šis lappuses Ežena Dabī piemiņai, atspulgus tam, ko pieredzēju un domāju viņa tuvumā, kopā ar viņu.

Homēra himna Demetrai stāsta, ka dižā dieviete, meklēdama meitu, savās klaiņotajās gaitās nonāca Keleja galmā. Tur zem aizgūtiem aukles vaibstiem dievieti neviens nepazina; karaliene Metaneira uzticēja viņai uzraudzīt jaunpiedzimušo bērnu, mazo Demofontu, kurš vēlāk kļuva par Triptolemu, lauku darbu ierosinātāju.

Vakarā, kad visas durvis bija aizvērtas un mājā visi gulēja, Demetra paņēma Demofontu, izcēla viņu no mīkstā šūpuļa un, šķietami nežēlīga, bet īstenībā neizmērojamas mīlestības mudināta un vēlēdamās bērnu padarīt par dievību, noguldīja to kailu uz kvēlojošu ogļu klāja. Es iztēlē skatu, kā dižā Demetra noliecas pār šo starojošo zīdaini, it kā pār nākamo cilvēci. Bērns pacieš ogļu kvēli, un šis pārbaudījums viņu stiprina. Viņā briest kaut kas pārcilvēcisks, varens un necerēti slavens. Ai, žēl, ka Demetra savu drosmīgo mēģinājumu nevarēja novest līdz galam un laimīgi paveikt savu izaicinājumu! Bet satrauktā Metaneira, kā stāsta leģenda, mātes baiļu aplami mudināta, ielauzās izmēģinājuma istabā, atstūma dievieti un līdz ar to visu pārcilvēcisko, kas veidojās, atbīdīja ogles un, lai izglābtu bērnu, zaudēja dievu.

 

Priekšvārdi

Pirms trim gadiem es apliecināju savu apbrīnu un mīlestību Padomju Savienībai. Tur tika izmēģināts vēl nebijis eksperiments, kas pildīja mūsu sirdis ar cerībām, un mēs gaidījām no tā milzīgu progresu un ierosmi, kas spēj aizraut visu cilvēci. Lai būtu līdzdalībnieks šai atjaunotībai, protams, ir vērts dzīvot, tā es domāju, un atdot savu dzīvi, lai tai palīdzētu. Savās sirdīs un prātos mēs droši saistījām slavas pilno Padomju Savienības likteni ar pašas kultūras nākotni; mēs to daudzkārt apliecinājām. Mēs gribētu vēlreiz to pateikt.

Pirms es devos turp, nesenie lēmumi, kas šķita norādām uz orientācijas izmaiņām, mūs nemitīgi satrauca.

Toreiz es rakstīju (1935. g. oktobrī):

«Daudzās muļķības un negodīgie uzbrukumi Padomju Savienībai spiež mūs ar zināmu neatlaidību to aizstāvēt. Viņi, šie rējēji, to sāks atzīt tikai tad, kad mēs pārtrauksim to darīt, jo viņi atzīst šīs valsts kompromisus, samierināšanos, kas pārējiem liks sacīt: «Redziet nu!», bet ar tiem Savienība novirzīsies no iepriekš nospraustā mērķa. Kaut mūsu šim mērķim cieši pievērstie skatieni tālab neliktu mums novērsties no Padomju Savienības.»

Taču sīki jo sīki informēts, es stūrgalvīgi paļāvos un drīzāk apšaubīju savu spriedumu, un četras dienas pēc ierašanās Maskavā savā runā Gorkija bērēs Sarkanajā laukumā es vēl deklarēju:

«Kultūras liktenis mūsu uztverē ir cieši saistīts ar pašas Padomju Savienības likteni. Mēs to aizstāvēsim.»

Esmu vienmēr paudis, ka vēlēšanās nemaldīgi palikt pie savas pārliecības bieži vien ietver sevī risku būt nepatiesam, un uzskatu, ka ir svarīgi būt patiesam tieši tad, kad daudzu cilvēku ticība līdz ar mūsu pašu ticību uzliek atbildību to darīt.

Ja vispirms esmu maldījies, labāk atzīt savu kļūdu ātrāk, jo esmu atbildīgs par tiem, kurus šī kļūda maldina. Šai gadījumā nav runa par patmīlību, un, starp citu, man tā piemīt ļoti nedaudz. Manās acīs ir daudz kas svarīgāks par mani pašu, svarīgāks par Padomju Savienību: tā ir cilvēce, tās liktenis, tās kultūra.

Bet vai es iepriekš maldījos! Tie, kuri sekojuši Padomju Savienības attīstībai nedaudz vairāk par gadu, teiks, ka tieši es esmu pārvērties, nevis Padomju Savienība. Bet ar Padomju Savienību es domāju to, kurš to vada.

Citi, daudz kompetentāki par mani, teiks, ka šis orientācijas pagrieziens varbūt ir tikai šķietams, un vai tas, kas mums šķiet kā novirze, nav dažu iepriekšēju lēmumu liktenīgas sekas.

Padomju Savienība «veidojas», to ir svarīgi nemitīgi atkārtot pašam sev. Un tādēļ arī rodas ārkārtīgā interese apmeklēt šo milzīgo zemi radības mokās: šķiet, ka mēs esam tur klāt nākotnes dzemdībās.

Tur var atrast labo un slikto; man būtu jāsaka pašu labāko un pašu ļaunāko. Lieliskais bieži tiek iegūts, samaksājot ar milzīgām pūlēm. Taču šīs pūles ne vienmēr un ne visur panākušas to, ko tiecās iegūt. Reizumis varam domāt: vēl ne. Dažreiz pats ļaunākais pavada un iet blakus pašam labākajam: gandrīz varētu sacīt, ka pirmais ir otrā sekas. Un tā satriecošā ātrumā cilvēks nokļūst no visgaišākā vistumšākajā. Bieži gadās, ka ceļotājs, atkarībā no iepriekš nodibinātas pārliecības, ir jutīgs tikai pret vienu vai otru. Pārāk bieži gadās, ka Padomju Savienības draugi atsakās redzēt ļauno vai vismaz to atzīt; tā ka pārāk bieži patiesību par Padomju Savienību pauž ar naidu, bet melus ar mīlestību.

Mans prāts tā nu ir veidots, ka tas vēršas ar lielāku stingrību pret tiem, kuriem man gribētos vienmēr piekrist. Es vāji apliecinātu savu mīlestību, ja ierobežotos ar slavinājumiem, un domāju, ka vislabāk pakalpošu pašai Padomju Savienībai un tam, ko viņa mums nozīmē, ja runāšu bez viltus un bez piesardzības.

Tieši tādēļ, ka apbrīnoju Padomju Savienību un tās brīnišķīgos sasniegumus, es izsacīšu savu kritiku; arī ņemot vērā to, ko mēs vēl gaidām no tās un ko tā atļautu mums cerēt.

Kas pateiks, ko mums nozīmēja Padomju Savienība! Tā bija vairāk nekā paša izraudzīta tēvija, paraugs, vadonis. Tas, par ko mēs sapņojām, ko tik tikko atļāvāmies cerēt, bet pret ko tiecās mūsu vēlēšanās, mūsu spēki, tur bija noticis. Tātad bija kāda zeme, kur utopija grasījās kļūt realitāte. Milzīgie veikumi jau pildīja mūsu sirdis ar augstām prasībām. Šķita, ka pats grūtākais jau ir paveikts, un mēs līksmi iesaistījāmies šai darbā visu cietēju tautu vārdā.

Cik lielā mērā neveiksmes gadījumā mēs justos iesaistīti līdzi! Bet doma vien par neveiksmi ir nepieņemama.

Ja daži klusi solījumi netika pildīti, tad kas bija vainojams! Vai vajadzēja uzskatīt par atbildīgām pirmās direktīvas vai drīzāk pašas novirzes, pielāgošanos, lai tās būtu cik motivētas būdamas!...

Šeit es paužu savas personiskās pārdomas par to, ko Padomju Savienība rāda ar prieku un dibinātu lepnumu, kā arī par to, ko līdzās tam es varēju redzēt. Padomju Savienības sasniegumi visbiežāk ir apbrīnojami. Veselos apgabalos viņa atklāj mums gaišu laimes algu. Tie, kuri piekrita man, kad, izkāpis no valdības automašīnas Kongo, es centos nonākt tiešā saskarē ar visiem un vienalga ar ko, lai mācītos, vai tie man pārmetīs, ka esmu devies uz Padomju Savienību ar līdzīgām rūpēm un nemaz neesmu ļāvis sevi apžilbināt!

Es nenoliedzu šķietamo priekšrocību, ko naidīgās partijas — tās, kurām «kārtības mīlestība saplūst ar tirānu tieksmi»[1] —, mēģinās izlobīt no manas grāmatas. Un tieši tas būtu atturējis mani laist to klajā, vai pat uzrakstīt, ja mana pārliecība nebūtu palikusi neskarta, nesatricināma, ka, no vienas puses, Padomju Savienība beidzot pārvarēs tās nopietnās kļūdas, uz kurām es norādu; no otras puses — un tas ir vēl svarīgāk — kādas valsts atsevišķās kļūdas nepietiek, lai kompromitētu vispārēja, internacionāla mērķa patiesību. Meli, kaut arī noklusēti, var izrādīties izdevīgi, un izdevīga arī šo melu neatlaidība, taču tā sagādā ienaidniekam pārāk skaistu spēli, bet patiesība — kaut arī sāpīga — var ievainot, vienīgi lai dziedētu.

 

1.

Tiešā saskarē ar strādnieku tautu būvlaukumos, rūpnīcās vai atpūtas namos, dārzos, «kultūras parkos» es varēju pārdzīvot dziļa prieka brīžus. Es sajutu, ka šo jauno biedru vidū rodas pēkšņa brālības sajūta, mana sirds pildījās ar prieku, atplauka. Tādēļ arī tur uzņemtās fotogrāfijās esmu redzams smaidošāks, pat smejošāks, kāds bieži nevarēju būt Francijā. Un cik daudz reižu tur aiz prieka pārpilnības man acīs sariesās asaras, aizkustinājuma un mīlestības izraisītas asaras: piemēram, tai Donbasa strādnieku kalnraču atpūtas mājā netālu no Sočiem... Nē, nē, tur nebija nekā iepriekš sagatavota, mākslota; es biju ieradies pēkšņi, vakarā, iepriekš nepieteikts, bet es tūdaļ jutu, ka viņi man tic.

Un šis negaidītais apmeklējums bērnu nometnē Boržoma tuvumā, tā bija pavisam vienkārša, gandrīz necila, bet bērni tur, starodami aiz laimes un veselības, likās, gribēja man dāvināt savu prieku. Ko lai stāstu! Nav iespējams ietvert vārdos tik dziļu un tik vienkāršu pārdzīvojumu. Bet kādēļ runāt par šiem te, ja ir tik daudz citu. Gruzijas dzejnieku, inteliģences, studentu, bet it īpaši strādnieku vidū pret daudziem no viņiem man radās īsta sirsnība, un es nemitīgi nožēloju, ka nemaz neprotu viņu valodu. Bet jau smaidos un skatienos varēja sajust tādu sirsnīgu daiļrunību, ka šaubos, vai vārdi to būtu varējuši vēl papildināt. Jāteic, ka mani visur stādīja viņiem priekšā kā draugu, — un viņu visu skatienos vēl bija lasāma tāda kā atzinība. Es vēlētos vēl vairāk būt tās cienīgs, un tas arī spiež mani runāt.

Ļaudis vislabprātāk rāda jums pašus izcilākos sasniegumus; pats par sevi saprotams, ka tas ir gluži dabiski; bet mums vairakkārt gadījās negaidot ieiet ciemata skolās, bērnudārzos, klubos, ko nebūt nedomāja mums rādīt un kas droši vien ne ar ko neatšķiras no daudziem citiem. Bet tieši tos es visvairāk apbrīnoju, jo tur nekas nebija sagatavots parādei.

Bērni visās pionieru nometnēs, ko redzēju, ir skaisti, labi ēdināti, piecas ēdienreizes dienā, labi apkopti, pat loloti, līksmi. Viņu skatiens ir gaišs, paļāvīgs, viņu smiekli bez ļaunuma, bez viltus; varētu domāt, ka es kā ārzemnieks būtu viņiem licies mazliet smieklīgs, taču ne mirkli nevienā no viņiem es netiku manījis ne vismazākās zobgalības pazīmes.

Tādu pašu laimes izteiksmi mēs bieži sastapsim arī pie gados vecākiem, kas ir tikpat skaisti, spēcīgi. «Kultūras parki», kur viņi pulcējas vakaros pēc pabeigta darba, ir nenoliedzami sasniegumi, it īpaši parks Maskavā.

Es tur bieži iegriezos. Tā ir vieta, kur ļaudis uzjautrinās, to varētu salīdzināt ar milzīgu Lunaparku. Tiklīdz ieejam pa vārtiem, jūtamies gluži kā citā pasaulē. Šai jauniešu, vīriešu un sieviešu pūlī jūtama nopietnība, pieklājība; ne mazākās aizdomas par muļķīgu vai vulgāru jokošanos, vaļīgiem jokiem, nerātnībām, pat ne par flirtu. Visur manāma tāda kā līksma dedzība. Šeit tiek organizētas rotaļas, tur dejas; parasti tās ierosina un regulē kāds vadītājs vai vadītāja, un viss noris lieliskā kārtībā. Veidojas milzīgu rotaļdeju loki, kur katrs varētu piedalīties, bet skatītāju vienmēr ir daudz vairāk nekā dejotāju. Tālāk atkal dejas un tautas dziesmas, ko visbiežāk pavada vienīgi akordeons. Šeit, šai iežogotajā un tomēr brīvi pieejamā laukumā, amatieri vingrinās dažādās akrobātikas izdarībās; treneris uzrauga «bīstamos lēcienus», dod padomus un vada; tālāk vingrošanas aparāti, dažādi rīki; ļaudis mierīgi gaida savu kārtu; tie trenējas. Plaša vieta ierādīta volejbola laukumiem; un es nenoguris vēroju spēlētāju spēku, grāciju un skaistumu. Tālāk norit mierīgas spēles: šahs, dambrete un daudz sīku veiklības un pacietības spēļu, no kurām dažas es nepazinu, ārkārtīgi asprātīgas; tāpat kā daudz jo daudz spēļu, kas prasa spēku, veiklību vai žiglumu, kuras es nekur nebiju redzējis un nevaru censties aprakstīt, bet no kurām dažas noteikti gūtu atzinību pie mums. Te ir ar ko nodarboties stundām ilgi. Gan pieaugušiem, gan bērniem. Pašiem mazākajiem ir sava atsevišķa valstība, kur viņi atrod mazas mājiņas, mazus vilcienus, mazus kuģīšus, automobiļus un bezgala daudz instrumentu, piemērotu viņu augumam. Kādā lielā alejā, kas seko tūdaļ aiz mierīgajām spēlēm (kurām aizvien ir daudz kārotāju, ka reizumis nākas ilgi gaidīt, lai atrastu sev brīvu galdu), tabulas uz koka dēļiem piedāvā rēbusus, mīklas un atmiņas vingrinājumus. Tas viss, es vēlreiz atkārtoju, bez vismazākās vulgaritātes, un viss šis milzīgais pūlis ar lielisku stāju izdveš godīgumu, cieņu un pieklājību; nepiespiesti un gluži dabiski. Publika, un, protams, bērni, sastāv gandrīz vienīgi no strādniekiem, kuri šeit nāk trenēties sportā, atpūsties, uzjautrināties vai pamācīties (jo šeit ir arī lasītavas, kinozāles, bibliotēkas utt.) Uz Maskavas upes iekārtoti peldbaseini. Un šur un tur šai milzīgajā parkā nelielas estrādes, kur gari un plaši runā kāds improvizēts lektors; tās ir lekcijas par apkārtnes mācību, vēsturi vai ģeogrāfiju ar tabulu palīdzību; vai arī lekcijas par praktisko medicīnu, fizioloģiju ar anatomisku attēlu palīdzību utt. Ļaudis ļoti nopietni klausās. Es jau teicu, ka nekur netiku redzējis ne vismazāko mēģinājumu pazoboties[2].

Bet, lūk, šeit vēl kas labāks: neliels brīvdabas teātris; atklātajā zālē kādi pieci simti klausītāju (nevienas tukšas vietas) svētsvinīgā klusumā klausās, kā aktieris skandē Puškinu (nodaļu no Jevgeņija Oņegina). Kādā parka stūrī, tuvu ieejai, izpletņu lēcēju kvartāls. Šis sports tur ir ļoti iecienīts. Ik pēc divām minūtēm viens no trim izpletņu lēcējiem no četrdesmit metru augstā torņa visai nesaudzīgi nolidina zemē jaunu amatieri. Nu, kas grib riskēt! Ļaudis spiežas klāt; gaida savu kārtu, stāv rindā. Bet es nestāstīšu par lielo zaļo teātri, kur dažas izrādes pulcina ap divdesmit tūkstoš skatītāju.

Maskavas kultūras parks ir pats plašākais un vislabāk apgādātais ar dažādām atrakcijām; Ļeņingradas — visskaistākais. Bet tagad katrai pilsētai Padomju Savienībā ir savs kultūras parks un vēl savi bērnudārzi.

Pats par sevi saprotams, ka es apmeklēju arī vairākas rūpnīcas. Es zinu un atkārtoju pats sev, ka to veiksmīga darbība ir atkarīga no vispārējās nepiespiestības un prieka. Bet kompetenti runāt par to es nevaru. Tas ir uzdevums citiem. Manā jomā ir vienīgi psiholoģijas jautājumi; it īpaši un gandrīz vienīgi ar tiem es šeit gribu nodarboties. Ja es netieši skaru sociālus jautājumus, tad apskatīšu tos vienīgi no psiholoģiskā redzesviedokļa.

Ar gadiem es jūtu mazāku interesi par ainavām, aizvien mazāku, lai tās būtu cik skaistas būdamas; bet es arvien vairāk interesējos par cilvēkiem. Padomju Savienībā tauta ir apbrīnojama, it īpaši Gruzijas, Kahetijas, Abhāzijas, Ukrainas ļaudis (es runāju vienīgi par tiem, ko tiku redzējis), bet vēl vairāk man tīk Ļeņingradas un Krimas iedzīvotāji.

Es piedalījos Maskavas Jaunatnes svētkos Sarkanajā laukumā. Celtnes pretim Kremlim slēpa savu neglītumu aiz banderoļu un zaļumu maskas. Viss bija lielisks, un pat (pasteigšos to šeit izsacīt, jo vienmēr nevarēšu to apgalvot) izcilā gaumē. Parādē soļoja apbrīnojami jaunieši no ziemeļiem un dienvidiem, no austrumiem un rietumiem. Acīm redzot, šīs lieliskās būtnes bija trenētas, sagatavotas un no visiem izraudzītas, bet kā lai neapbrīno zemi un režīmu, kas spēj tādas radīt!

Sarkano laukumu es skatīju pirms dažām dienām Gorkija bērēs. Es redzēju šo pašu tautu, tādu pašu un tomēr gluži atšķirīgu, kas drīzāk līdzinājās, es tā domāju iztēlē, cara laika krievu tautai, ilgi, bezgalīgi ilgi defilējam gar katafalku Kolonnu zālē. Šoreiz tie nebija paši skaistākie, paši stiprākie, paši līksmākie padomju tautu pārstāvji, bet «jebkurš nācējs», gan sievietes, it īpaši bērni, reizumis sirmgalvji, gandrīz visi slikti ģērbušies un dažkārt šķita ļoti nožēlojami. Klusa, skumja, nopietnu gājēju defilēšana, kas likās nākam no pagātnes un kas lieliskā kārtībā norisa daudz ilgāk nekā tā otra, slavenā parāde. Es pats paliku tur ļoti ilgi un vēroju tos. Kas visiem šiem ļaudīm bija Gorkijs! Es īsti nezinu: skolotājs, biedrs, brālis... Katrā gadījumā tas bija kāds mirušais. Bet uz visām sejām, pat pašiem mazākajiem bērniem, bija lasāms tāds kā skumjš pārsteigums un arī, un it īpaši, starojošas simpātijas spēks. Šeit vairs nebija runa par fizisko skaistumu, liels skaits nabaga ļaužu, ko redzēju paejam garām, atklāja manam skatienam vēl daudz ko apbrīnojamāku par skaistumu; un cik daudzus no viņiem es būtu vēlējies spiest sev pie sirds!

Tādēļ arī nekur citur kā vien Padomju Savienībā kontakts ar visiem un vienalga ar ko rodas daudz vieglāk, tas ir tiešs, dziļš, sirsnīgs. Tūdaļ rodas — dažkārt pietiek ar skatienu — stipras simpātijas saiknes. Es nedomāju, ka jebkur citur, kā vien šeit, cilvēks var izjust tik dziļi un tik spēcīgi cilvēcības sajūtu. Par spīti valodas atšķirībai, es vēl nekad un nekur neesmu bagātīgi juties kā biedrs un brālis; un par šo izjūtu es atdotu pašas skaistākās pasaules ainavas.

Es tomēr pastāstīšu par tām; bet vispirms runāšu par mūsu pirmo saskari ar baru komjauniešu.

Tas notika vilcienā, kas mūs veda no Maskavas uz Ordžonikidzi (senāko Vladikaukāzu). Ceļa posms bija garš. Padomju Savienības Rakstnieku savienības vārdā Mihails Koļcovs bija nodevis mūsu rīcībā speciālu, ļoti komfortablu vagonu. Mēs tur necerēti ērti apmetāmies visi seši: Žefs Lāsts, Giju, Erbārs, Šifrēns, Dabī un es; kopā ar mūsu pavadoni tulku, uzticamo biedri Bolu. Bez kupejas ar guļamvietām mūsu rīcībā bija salons, kur mums pasniedza maltītes. Labāk vairs nevarēja vēlēties. Bet mums nepatika tas, ka nevaram kontaktēties ar pārējiem ceļotājiem. Pirmajās pieturās mēs izkāpām uz perona, lai pārliecinātos, ka blakus vagonā atrodas sevišķi patīkama sabiedrība. Tas bija bars komjauniešu, kas brīvdienās brauca uz Kaukāzu, cerībā uzrāpties Kazbeka kalnā. Mēs beidzot panācām, lai durvis, kas mūs šķīra, tiktu atvērtas, un tūdaļ sapazināmies ar mūsu jaukajiem kaimiņiem. Es biju paņēmis līdzi no Parīzes daudz sīku veiklības spēļu, ļoti atšķirīgas no tām, ko pazīst Padomju Savienība. Tās man noder gadījumos, lai rastu kontaktu ar tiem, kuru valodu neprotu. Šīs mazās spēles gāja no rokas rokā. Jaunieši un jaunietes vingrinājās ar tām un rimās tikai tad, kad bija pārvarējuši visas ierosinātas grūtības. «Komjaunietis nekad neuzskata sevi par pieveiktu,» smiedamies viņi mums apgalvoja. Viņu vagons bija ļoti šaurs; tanī dienā valdīja milzīgs karstums; saspiestiem citam pie cita, viņiem trūka elpas; tas bija burvīgi.

Man jāpiebilst, ka vairākiem no viņiem es nebiju gluži svešs. Daži bija lasījuši kādu no manām grāmatām (visbiežāk tā bija «Ceļojums uz Kongo»), un, tā kā pēc manas runas Sarkanajā laukumā Gorkija bērēs visi laikraksti bija publicējusi manu uzņēmumu, viņi mani tūdaļ bija pazinuši un izradīja sevišķu atzinību uzmanībai, kādu viņiem pievērsu; bet vēl vairāk mani pašu aizkustināja viņu simpātijas apliecinājumi. Drīz vien sākās dzīva diskusija. Žefs Lāsts, kas ļoti labi prot krievu valodu un tajā runā, mums paskaidroja, ka šīs manis atvestās sīkās spēles viņiem liekas ļoti jaukas, bet viņi domā, vai tas ir piedienīgi, ka Andrē Žids pats uzjautrinās ar tām. Žefam Lāstam vajadzēja iebilst, ka šī mazā izprieca Židam noder smadzeņu atpūtai. Jo īsts komjaunietis vienmēr gatavs pakalpot, spriež par visu pēc lietderīguma. O, protams, bez sīkumainības, un pati šī diskusija, ko pārtrauca smiekli, arī bija rotaļa. Bet tā kā viņu vagonā bija grūti elpot, mēs ielūdzām kādus desmit no viņiem pārnākt mūsējā, un vakars turpinājās ar dziesmām un tautasdejām, cik to atļāva salona telpa. Šis vakars maniem biedriem un man paliks kā viena no visjaukākajām ceļojuma atmiņām. Un mēs apšaubījām, vai kādā citā zemē var iepazīt tādu pēkšņu un dabisku sirsnību un vai jebkurā citā zemē jaunatne ir tik burvīga[3].

Es teicu, ka mazāk interesējos par ainavām... Man tomēr būtu jāpastāsta par apbrīnojamiem Kaukāza mežiem, par tiem, kuri slejas pie Kahetijas, par tiem, ko var redzēt Batumi apkaimē, bet it īpaši par Bakuriani mežiem augšpus Boržomas; tik skaistus es nepazinu, nevarēju iztēloties: nekāda cirsma tur neslēpj lielo koku stāvus; meži ar noslēpumainiem klajumiņiem, kur vakars satumst vēl pirms dienas beigām un kur var iztēloties maldāmies mazo Sprīdīti. Mēs izbraucām cauri šim brīnišķīgajam mežam un devāmies pie kāda ezera kalnos, un mūs pagodināja, apgalvojot, ka nekad vēl neviens ārzemnieks neesot šeit bijis. Tas nemaz nebija vajadzīgs, lai liktu uzskatīt šo ezeru par apbrīnojamu. Tā kokiem neapaugušajā krastā paceļas dīvains mazs ciemats (Tabackuri), kuru deviņus mēnešus gadā klāj sniegs un kuru es labprāt gribētu aprakstīt... Ai! — kādēļ es netiku ieradies šeit kā vienkāršs tūrists vai arī kā aizrautīgs dabas pētnieks — atklāt tik daudz jaunu augu, atrast uz augstajām plakankalnēm sava dārza «Kaukāza pogaļu». Bet ne jau to es biju nācis meklēt Padomju Savienībā. Man ir svarīgs cilvēks, cilvēki, ko ar viņiem var darīt un kas ir darīts. Tas baismīgi biezais mežs, kurš mani valdzina un kurā es maldos, ir sociālo jautājumu mežs. Padomju Savienībā šie jautājumi saista jūsu uzmanību, nospiež un māc no visām pusēm.

2.

Ļeņingradas jaunos kvartālus es redzēju maz. Tā, ko es apbrīnoju Ļeņingradā, ir Sankt-Pēterburga. Nepazīstu skaistākas pilsētas, kur tik harmoniski apvienojas akmens, metāls un ūdens. Varētu teikt, ka to ir izsapņojis Puškins vai Bodlērs. Reizumis tā arī atgādina Čiriko gleznas. Pieminekļu proporcijas ir tik lieliskas — gluži kā tēmas Mocarta simfonijā. «Tur viss ir viena vienīga saskaņa un daiļums.» Gars tur rosās viegli un līksmi.

Es nebūt neesmu noskaņots stāstīt par brīnišķīgo Ermitāža muzeju; viss, ko varētu par to pateikt, šķiet nepietiekams. Tomēr garāmejot gribu uzslavēt to gudro centību, ar kādu ikreiz, kad tas bijis iespējams, ap viena un tā paša meistara darbu ir sagrupēts viss, kas var mūs informēt: studijas, skices, uzmetumi, kuri izskaidro darba pakāpenisko tapšanas gaitu.

Atgriežoties pie Ļeņingradas, vēl vairāk pārsteidz Maskavas nepievilcība. Tā pat atstāj nospiedošu un nomācošu iespaidu. Ēkas, ar dažiem retiem izņēmumiem, ir neglītas (ne tikai pašas jaunākās) un nemaz nav pieskaņotas cita citai. Es labi zinu, ka Maskava veidojas, tā ir topoša pilsēta; tur viss liecina un visur var nojaust, kāda tā būs nākotnē. Bet es baidos, ka nav labi sākts. Te grauj, lauž, urbj, nojauc, atjauno, bet tas viss it kā uz labu laimi. Un, lai gan neglīta, Maskava tomēr paliek pievilcīga pilsēta starp tik daudzām citām — te dzīve vareni pulsē. Pārtrauksim raudzīties uz ēkām; mani šeit interesē tieši pūlis.

Vasaras mēnešos gandrīz visi tērpušies baltās drānās. Ikviens līdzinās visiem. Nekur citur kā Maskavas ielās nav tik ļoti jūtams sociālās nonivelēšanās rezultāts — bezšķiru sabiedrība, kuras katram loceklim, šķiet, ir tās pašas vajadzības. Es mazliet pārspīlēju, bet nedaudz. Tērpos valda ārkārtīga vienveidība, bez šaubām, tāda izpaustos arī cilvēka prātos, ja vien to varētu redzēt. Un tas arī atļauj ikvienam būt un izrādīties priecīgam. (Cilvēkiem tik ilgi trūka visa kā, tagad tie apmierinās ar mazumu. Kad kaimiņam nav vairāk, tad samierinās ar to, kas ir.) Atšķirības atklājas tikai pēc rūpīga vērojuma. No pirmā acu uzmetiena indivīds šeit izkūst masā, tas ir tik maz atšķirīgs, ka, domājot par ļaudīm, šķiet, vajadzētu lietot vienskaitli un sacīt nevis «cilvēki», bet «cilvēks». Šai pūlī es ienirstu, es peldos cilvēku jūrā.

Ko ļaudis dara pie šī veikala! Viņi stāv rindā, rindā, kura stiepjas līdz nākamajai ielai. Šeit to ir divi trīs simti, ļoti mierīgi, pacietīgi tie gaida. Ir vēl agrs — veikals nav atvērts. Trīs ceturtdaļstundas vēlāk es atkal paeju tur garām — tas pats pūlis vēl stāv šeit. Es brīnos: kāds labums ierasties tik agri! Ko ar to iegūst!

— Kā, ko ar to iegūst! . .. Apkalpos vienīgi pirmos. Un man paskaidro, ka laikraksti ziņoja... nezinu kādu, lielu preču pievedumu (man šķiet, ka tai dienā tie bija spilveni). Ir varbūt četri vai pieci simti priekšmetu, kurus vēlēsies nopirkt 800, 1000 vai 1500 kārotāju. Vēl nepienāks vakars, un no tiem vairs nepaliks neviena. Vajadzības ir tik lielas, bet ļaužu ir tik daudz, ka pieprasījums vēl ilgi pārsniegs piedāvājumu. Nevar pietiekami apmierināt ļaudis.

Dažas stundas vēlāk es ieeju veikalā. Tas ir milzīgs. Iekšā valda neticama drūzma. Pārdevēji, starp citu, neuztraucas, jo ap viņiem neredz ne mazākās nepacietības zīmes, katrs gaida savu kārtu sēdus vai stāvus, reizēm ar bērnu uz rokas bez kārtas numura un tomēr bez jebkādas nekārtības. Ļaudis šeit pavadīs, ja vajag, visu savu rīta cēlienu, visu dienu gaisā, kas, no āra ienākušam, vispirms šķiet neelpojams — pēc tam pie tā pierod, kā pierod pie visa. Es gribēju rakstīt: ļaudis ar to samierinās. Bet krievu cilvēks ir vēl vairāk nekā samierinājies — liekas, viņam patīk gaidīt rindā un jums liek ar prieku gaidīt.

Spiezdamies cauri pūlim vai pūļa nests, es izstaigāju veikalu no augšas līdz lejai, krustām šķērsām. Preces ar retiem izņēmumiem ir atbaidošas. Varētu domāt, ka, lai apmierinātu apetīti, audumi, priekšmeti u.c. tiek gatavoti cik iespējams nepievilcīgi — tā, lai ļaudis pirktu aiz lielas vajadzības, nevis aiz patikas. Es būtu gribējis aizvest dažus suvenīrus draugiem; visi ir briesmīgi. Taču man stāsta, ka kopš dažiem mēnešiem manāma sevišķa cenšanās pēc kvalitātes un, labi meklējot un veltot nepieciešamo laiku, šur un tur gadās atrast senus, ļoti patīkamus ražojumus, kas noderēs nākotnei. Bet, lai rūpētos par kvalitāti, vispirms vajag, lai būtu kvantitāte; bet tās vēl ilgi trūka (un beidzot, gan ar lielām pūlēm, tā ir sasniegta). Starp citu, Padomju Savienības tautas liekas jūsmojam par visiem piedāvātiem jaunumiem, pat par tiem, kas mūsu, rietumnieku, acīm šķiet neglīti. Ražošanas intensifikācija, es tā ceru, drīz atļaus izlasi, neatlaidīgu labāko ražojumu ieviešanu un zemas kvalitātes preču pakāpenisku izskatīšanu, šī cenšanās pēc kvalitātes skar it īpaši pārtikas jomu. Šeit vēl ļoti daudz kā darāma. Bet, kad mēs nožēlojam zināmu pārtikas vielu zemo kvalitāti, Žefs Lāsts, kurš jau ceturto reizi ierodas Padomju Savienībā un kurš iepriekš uzturējās šeit pirms diviem gadiem, gluži pretēji, brīnās par nesen panākto brīnumaino progresu. Sevišķi dārzeņi un augļi ir vēl ja ne nelāgi, tad vismaz, ar dažiem retiem izņēmumiem, viduvēji. Šeit, tāpat kā visur, izsmalcinātais dod vietu parastajam, t. i., tam, kā ir visvairāk. Brīnumdaudz meloņu, bet bez garšas. Nekautrīgā persiešu paruna, ko esmu dzirdējis citējam un gribu šeit citēt vienīgi angļu valodā: «Women for duty, boys for pleasure, melons for delight» (sievietes pienākumam, zēni baudai, melones garšai) šeit skan aplam. Vīni bieži vien ir labi (atceros it īpaši Cinandalis un Kahetijas lieliskos skābos vīnus), alus ciešams. Dažas kaltētas zivis (Ļeņingradā) ir lieliskas, bet nepanes transportu.

Tā kā ļaudīm trūka nepieciešamā, nevarēja saprātīgi rūpēties par lieko. Ja Padomju Savienībā nav vairāk darīts gaumes apmierināšanai, nav arī par to parūpējušies ātrāk, tad tas tāpēc, ka vēl nebija apmierināta tik daudzu ēstgriba.

Gaume, starp citu, kļūst smalkāka tikai tad, ja ir atļauta izvēle, bet nebija, ko izvēlēties. Nevarēja sacīt «X ģērbjas labāk». Šeit ļaudis spiesti dot priekšroku tam, ko piedāvā; vai nu ņem, vai neņem. No tā brīža, kad valsts ir vienlaikus ražotāja, pircēja un pārdevēja, kvalitātes progress ir arī kultūras progress.

Tad es domāju (par spīti savam antikapitālismam) par visiem tiem mūsu zemē, kuri, sākot no lielrūpnieka, beidzot ar sīktirgotāju, mokās un cenšas, kā izgudrot to, kas patiktu publikas gaumei. Ar kādu smalku viltību ikviens no viņiem meklē atklāt izsmalcinājumu, ar kuru varētu pārspēt sāncensi. Par to visu valsts nerūpējas, jo tai nav sāncenša. Kvalitāte! — «Kādēļ tā vajadzīga, ja nav konkurences,» mums teica. Un tā var pārāk viegli izskaidrot visa zemo kvalitāti Padomju Savienībā un publikas gaumes trūkumu. Pat ja tāda «gaume» būtu, to nevarētu apmierināt. Nē, tā vairs nav sacensība, bet gan nākotnes prasība, pakāpeniski attīstīta līdz ar kultūru, no kā šeit atkarīgs progress. Francijā, bez šaubām, viss notiktu daudz ātrāk, jo prasība jau eksistē.

Tomēr vēl piebildīšu: katrai padomju valstij ir sava tautas māksla. Par ko tā kļuvusi! Lielā tendence pēc vienlīdzības ilgu laiku atteicās to ņemt vērā. Bet šī dažādo apvidu tautas māksla nāk godā un tagad to veicina, atjauno, liekas, sapratuši tās neaizstājamo vērtību. Vai nebūtu labi saprātīgā vadībā savākt senos paraugus, piemēram, audumu iespiešanā, un tos iespiest, vismaz piedāvāt republikai. Nekas nav stulbi buržuāziskāks, sīkpilsoniskāks par tagadējiem ražojumiem. Preču klāsts Maskavas veikalu letēs ir tiešām pārsteidzošs. Turpretim seno laiku audumi, iespiesti pēc trafareta, bija ļoti skaisti. Tā bija tautas māksla, bet tā bija amatieru darbs.

Es atgriežos pie Maskavas ļaudīm. Vispirms pārsteidz viņu ārkārtīgais kūtrums. Slinkums, bez šaubām, būtu pārāk stipri teikts... Bet «stahanovisms» bija brīnišķīgā kārtā izgudrots, lai uzmudinātu nolaidību (senāk to darīja pātaga). Stahanovisms nebūtu vajadzīgs zemē, kur visi strādā. Bet, līdzko strādniekus tur atstāj pašu vaļā, ļaudis lielāko tiesu izlaižas. Taisni jābrīnās, ka, neraugoties uz to, viss darbojas. Par kādu vadītāju pūļu cenu tas notiek, to neviens nevarētu pateikt. Lai pārliecinātos, cik milzīgas ir šīs pūles, vajadzētu vispirms novērtēt to krievu tautas niecīgo dabisko «produktivitāti».

Kādā no rūpnīcām, ko mēs apmeklējām, kas lieliski darbojās (es tur nekā nesaprotu, es paļāvīgi apbrīnoju mašīnas, bet bez aizdomām sajūsminos par ēdamzāli, strādnieku klubu, viņu dzīvokļiem, par visu, kas darīts viņu labklājības, izglītības un izpriecu labā), mani iepazīstina ar kādu stahanovieti, kura milzīgo portretu redzēju pie sienas. Viņam ir izdevies, tā man stāsta, piecās stundās veikt astoņu dienu darbu (ja tikai tas nebija astoņās stundās piecu dienu darbs, es vairs nezinu). Es uzdrošinos pajautāt, vai tas nenozīmē, ka vispirms viņš patērēja astoņas dienas, lai veiktu piecu stundu darbu. Bet mans jautājums tiek visai nelabprāt uzklausīts, un viņi uzskata par labāku neatbildēt uz to.

Es atļāvos pastāstīt, ka, ceļojot pa Padomju Savienību, kāda franču kalnraču brigāde, apmeklējot raktuves, palūdza biedriskā kārtā aizstāt padomju brigādi un, nemaz pārmērīgi necenšoties, nenojaušot, panāca īstu stahanovismu.

Un tūdaļ jādomā, ko gan ar mūsu strādnieku franču temperamentu, centību, apzinību un audzināšanu padomju režīms varētu sasniegt!

Taisnības labad jāpiebilst, ka uz šī pelēcīgā fona, bez stahanoviešiem, strādā aizrautīgi jaunieši, keen at work (dedzīgi darbā), līksms ieraugs, piemērots mīklas raudzēšanai.

Šis masu kūtrums, manuprāt, ir bijis un vēl ir viena no pašām svarīgākajām un nopietnākajām problēmām, kas jāatrisina Staļinam. No tā rodas «trieciennieki», no tā arī stahanovisms. Savs izskaidrojums tur ir arī nevienmērīgajam algu sadalījumam.

Suhumi apkaimē mēs apmeklējām kādu paraugkolhozu. Tas dibināts pirms sešiem gadiem. Pēc tam, kad pirmajā laikā tas veģetējis ar grūtībām, tagad tas ir viens no visplaukstošākiem. To sauc par kolhozu «miljonāru». Viss tur liecina par labklājību. Katra koka konstrukcijas dzīvojamā ēka, pacelta uz pāļiem, kas to atvirza no zemes, ir gleznieciska, burvīga; to apņem diezgan liels dārzs ar augļu kokiem, dārzeņiem, puķēm. Šis kolhozs pērnajā gada guvis ārkārtīgu pelņu, kas atļauj milzīgas rezerves; atļāvis palielināt izstrādes dienas likmi līdz 16,50 rubļiem. Kā šis skaitlis tika fiksēts! Tieši ar tādu pašu aplēsi, ja šis kolhozs būtu kapitālistisks lauksaimniecības uzņēmums, tas noteiktu, kāda dividenšu summa būtu izdalāma akcionāriem. Jo tas nu ir sasniegts: Padomju Savienībā lielākais vairums vairs neekspluatē dažus. Tas ir lieliski! Šeit vairs nav akcionāru, tie ir paši strādnieki (protams, šī kolhoza), kas sadala peļņu bez jebkādas nomas saistības ar valsti[4]. Tas būtu teicami, ja tikai nebūtu citu, nabadzīgu kolhozu, kuri nespēj savilkt galus kopā. Jo, ja vien esmu pareizi sapratis, katram kolhozam ir sava autonomija, un par savstarpēju palīdzību nevar būt ne runas. Varbūt es maldos! Es vēlētos, kaut tā būtu.[5] Es apmeklēju šī plaukstošā kolhoza vairākas dzīvojamās mītnes...[6] Es gribētu pastāstīt, kādu dīvainu un skumju iespaidu atstāj ikviens no šiem «interjeriem»: absolūtas bezpersonības iespaidu. Katrā no mītnēm tās pašas neglītās mēbeles, tas pats Staļina portrets un pilnīgi nekā cita; ne vismazākā priekšmeta, ne vissīkākā personiskā suvenīra. Katru mītni var mainīt, tādā kārtā arī paši apmaināmie kolhoznieki, šķiet, pārietu no vienas mītnes citā, nemaz to nepamanot.[7] Protams, tā laime ir daudz vieglāk sasniedzama! Man stāsta, ka arī visas izpriecas kolhoznieki bauda kopīgi. Viņa istaba ir vairs tikai mājoklis, kur pārgulēt; visa dzīves interese noris klubā, kultūras parkā, visās citās sanāksmju vietās. Ko vēl labāku var vēlēties! Visu laimi iegūst vienīgi, atņemot katram individualitāti. Laimi visiem iegūst tikai uz katra atsevišķa cilvēka rēķina. Lai būtu laimīgi, esiet līdzīgi!

(Lasīt turpinājumu)

 

AVOTS, 1989. gada marts

No franču valodas tulkojusi Ieva Lase. (Pirmpublikācijā tulkotājs nav norādīts.)


[1] Tokvils. «Par demokrātiju Amerikā» (ievads).

[2] — Un jums šķiet, ka tas ir labi? — iesaucas mans draugs X ... kuram es to teicu. «Zobgalība, ironija, kritika — viss ir svarīgs. Bērns, kas nespēj pazoboties, būs lētticīgs un padevīgs jaunietis, kura konformismu jūs, zobgalis, vēlāk kritizēsit. Es esmu par francisku zobgalību, kaut arī tā būtu vērsta pret mani.»

[3] Vēl man patīk Padomju Savienības ārkārtīgais jaunības ilgums; pie tā, it īpaši Francijā (un, domāju, arī visas mūsu latīņu zemēs), mēs neesam pieraduši. Jaunība sola ļoti daudz; jaunietis pie mums ātri pārtrauc šo solījumu turēt. Sākot ar 14 gadiem, viņš jau pārstāj veidoties. Viņa sejā vairs nav lasāms izbrīns par dzīvi, tā vairs nepauž ne vismazākā naivuma. Gandrīz tūdaļ bērns kļūst par jaunu cilvēku. Rotaļu laiks ir beidzies.

[4] Tā vismaz man vairākas reizes tika apgalvots. Bet es uzskatu visus šos «paskaidrojumus», jo tos nevar kontrolēt, par aizdomīgiem, tāpat kā tos, kādus mēs gūstam no kolonijām. Man grūti noticēt, ka šim kolhozam ir tādas priekšrocības, ka tas var nemaksāt tos 7% no bruto ienākumiem, kādi uzlikti citiem kolhoziem.

[5] Bet skaitļi nebūt nav mana specialitāte, un tīri ekonomiski jautājumi nav manā kompetencē. Vēl jo vairāk, ja šīs ziņas ir tieši tādas, kādas man sniedza, tad es tomēr nevaru garantēt to pareizību. Pieredze kolonijās mani ir mācījusi neuzticēties «izziņām». Galu galā it īpaši tādēļ, ka šos jautājumus jau pietiekami ir apskatījuši speciālisti, man nav vajadzības pie tiem atgriezties.

[6] Vairumā no tām nebūt nav runas par atsevišķu dzīvojamo telpu, ļaudis guļ.

[7] Šī ikviena cilvēka bezpersonība atļauj man pieņemt, ka ļaudis šais guļamistabās mazāk cieš no pārliekas tuvības un iespējamā koncentrēšanās trūkuma, nekā tad, ja viņi spētu atsevišķi dzīvot. Bet varbūt šīs personības nonivelējums, pēc kura PSRS šķiet tiecamies, šeit tiek uzskatīts par progresu. No savas puses es nespēju tam ticēt.

Andrē Žids

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!