Redzējumi
16.12.2008

Ateisma aizstāvībai

Komentē
0
Saglabā

Kas ir aizstāvība

Šajā nodaļā es grasos aizstāvēt ateismu. Tomēr, pirms to daru, vēlos pateikt dažus vārdus par to, ko vispār nozīmē aizstāvēt kādu uzskatu. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka nav iespējams novērtēt atsevišķu gadījumu, kamēr mums nav priekšstata, kas vispār ir laba aizstāvība.

Ļoti vispārīgi runājot, aizstāvība sastāv no argumentiem, pierādījumiem un retorikas. Argumenti var būt labi vai slikti, un, kā pēc brīža redzēsim, tie var būt dažnedažādi. Arī pierādījumi var būt spēcīgi vai vāji. Retorika šeit ir trešais liekais, jo laba retorika nepadara aizstāvību labāku – tikai pārliecinošāku. Retorika gluži vienkārši ir valodas izmantošana pārliecināšanai, un to var lietot, lai pārliecinātu mūs ne tikai par patiesām, bet arī nepatiesām lietām.

Retorika allaž gājusi no rokas reliģiskiem sludinātājiem un politiķiem. Piemēram, tiek uzskatīts, ka Jēzus ir teicis: „Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani.” (Mateja 12:30.) 2000 gadus vēlāk šo retorisko triku izmantoja Džordžs V. Bušs, paziņojot, ka citas valstis ir „vai nu ar mums, vai nu ar teroristiem”. Tā ir tīra retorika, jo, lai arī potenciāli pārliecinoša, tā nebalstās faktos vai loģikā. Vienkārši nav tiesa, ka cilvēks, kas nav ar Jēzu vai Bušu, ir pret tiem. Cilvēks var vēl nebūt izlēmis vai pietiekami pārliecināts, ka vēlas viņus pilnībā atbalstīt, taču pietiekami labvēlīgs, lai nevērstos pret tiem. Liekot izvēlei izskatīties absolūtai, gan Bušs, gan Jēzus cerēja, ka pārliecinās cilvēkus izdarīt izvēli, nostājoties viņu pusē: „Nu, es neesmu pret, tātad man vienkārši vajadzētu izlemt viņus atbalstīt.”

Šajā grāmatā es vēlos izvairīties no tīras retorikas un atmaskot to, kad tā tiek izmantota pret ateismu. Taču lielākoties es vēlos koncentrēties uz ateisma aizstāvības īstenajiem komponentiem – argumentiem un pierādījumiem.

 

Pierādījumi

Ikdienā mēs atsaucamies uz dažādiem pierādījumiem: „Es dzirdēju to ziņās”, „Es redzēju to pats savām acīm”, „Aptaujā astoņi no desmit kaķiem apstiprināja, ka viņu saimnieki izvēlētos to un to”.

Protams, pastāv problēma – ne visi pierādījumi ir labi pierādījumi. Jautājums par to, kas padara pierādījumu par labu, ir nopietna problēma, taču galvenais princips ir šāds – pierādījums ir spēcīgāks, ja to var atkārtoti pārbaudīt vairāki cilvēki, un sliktāks, ja tā pamatā ir vien skaitliski nelielas cilvēku grupas liecība un atkārtotas pārbaudes iespējas ir ierobežotas. Mēs varam saprast, kā šis princips strādā, aplūkojot divus galējus piemērus. Pierādījums, ka ūdens sasalst pie nulles grādu pēc Celsija, ir vislabākā pierādījuma piemērs. Principā ikviens jebkurā laikā var to pārbaudīt, un katra pārbaude padara pierādījumu aizvien grūtāk apgāžamu.

Tagad apskatīsim otru galēju pierādījumu, ko mēdz saukt par netiešu pierādījumu, jo tas balstās uz viena cilvēka liecību par vienu vienīgu gadījumu. Kāds apgalvo, ka ir redzējis, kā viņa suns pēkšņi uzliesmojis viņa acu priekšā. Vai tas ir labs pierādījums, ka iespējama suņu pašaizdegšanās? Noteikti nē – dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā norādīja skotu filozofs Deivids Hjūms, pierādījumam jābūt samērotam attiecībā pret daudz lielāku skaitu pierādījumu, kas pauž, ka suņi tāpat vien neaizdegas. Hjūma teiktā būtība nav tajā, ka viena cilvēka liecība vispār nav pierādījums. Drīzāk, ka tas ir nenozīmīgs salīdzinājumā ar visiem pierādījumiem, ka suņu pašaizdegšanās neeksistē.

Otrkārt, tas nav labs pierādījums tāpēc, ka cilvēkiem diemžēl ne pārāk labi padodas piedzīvoto notikumu interpretēšana, īpaši, ja notikums ir neparasts. Ņemsim par piemēru šādu notikumu – kāds redzējis burvju mākslinieku, kurš apgalvo, ka viņam piemīt īstas spējas saliekt metāla karoti, it kā nepielietojot nekādu fizisku spēku. Jūs dzirdēsiet cilvēkus, kurus pārliecinājis šāds eksperiments, sakām, ka viņi „redzējuši, kā cilvēks saliec karoti ar domu spēku”. Protams, neko tādu viņi nav redzējuši – kaut vai tāpēc, ka viņi nevar redzēt burvju mākslinieka domas, kas nozīmē, ka viņi nevar redzēt, kā ar domu spēku tiek saliekts metāls. Viņi redz vienīgi karotes saliekšanu un neredz, ka uz to būtu iedarbojies kāds fizisks spēks, tas arī viss. Pārējais ir interpretācija.

To sakot, mēs nesaucam lieciniekus par meļiem vai muļķiem. Viņi nav ne viens, ne otrs. Viņi nemelo, tikai kļūdās, un nav muļķi, bet gan izveicīgu viltnieku upuri.

Galējo pierādījumu veidu noderīgumu var salīdzināt, apskatot, kā mēs pierādām netiešā pierādījuma vājumu. Gadījumā ar suņa pašaizdegšanos viens no iemesliem, kāpēc mēs uzskatām, ka netiešs pierādījums ir vājš, ir šī notikuma neatkārtošanās. Ja suņi bez redzama iemesla uzliesmotu diezgan regulāri, šis pierādījums būtu spēcīgāks. Spēcīgāks tāpēc, ka to varētu atkārtoti pārbaudīt vairāki cilvēki.

Līdzīgā veidā mēs varam skeptiski uztvert karotes liekšanas pierādījuma spēcīgumu, jo, pārbaudot karotes liecēja spējas situācijā, kad fenomens tiek novērots laboratorijas apstākļos, šādas spējas netiek demonstrētas. Arī te šķiet, ka pierādījums nav tāds, kas pieejams parastai pārbaudei, kā tas ir gadījumā ar ūdens sasalšanu.

Es uzskatu, ka, visi spēcīgie pierādījumi liecina par labu ateismam un tikai vāji pierādījumi liecina pret to. Jebkurā ikdienišķā situācijā ar to pietiktu, lai konstatētu, ka ateisms ir patiess. Situācija ir salīdzināma ar to, ka ūdens sasalst pie nulles grādu pēc Celsija – visi spēcīgie pierādījumi liek domāt, ka tā ir. Par pretējo liecina vienīgi tādi pierādījumi, kas ir balstīti netiešās liecībās, mītos, baumās un burvju trikos.

 

Pierādījumu neesamība un neesamības pierādījums

Pieļaujot kļūdu un uzskatot ateismu vienīgi par opozīciju teismam, varētu domāt, ka ateisma pierādījumi ietver pierādījumus pret Dieva eksistenci. Bet, kā jau redzējām 1. nodaļā, ateisms pēc būtības ir naturālisma forma, un tā galvenā pierādījumu bāze ir naturālisma pierādījumi. Tie ir pierādījumi pret Dieva eksistenci tikai negatīvā nozīmē – tas ir, atzīstot, ka pierādījumu Dieva eksistencei nav, mums nav nekādu iemeslu uzskatīt, ka viņš eksistē.

Daudzus, kas atsaucas uz principu, ka pierādījumu trūkums nav neesamības pierādījums, šī veida arguments neapmierina. Tomēr nav tik vienkārši, kā šis sauklis varētu likt domāt. Apskatīsim vienkāršu jautājumu – vai manā ledusskapī ir sviests? Neatverot durvis un neielūkojoties iekšā, nebūs pierādījumu, ka sviests tur ir, taču tas nav pierādījums, ka tur sviesta nav. Ja, ielūkojoties ledusskapī un pamatīgi to izpētot, mēs sviestu neatrastu, pierādījumu neesamība tiešām ietvertu arī neesamības pierādījumu. Patiešām, ir grūti iedomāties, kāds gan cits varētu būt pierādījums, ka tur kaut kā nav, izņemot, ka nav nekādu pierādījumu, ka tas tur ir. Kaut kas, kā nav, neatstāj nekādas pēdas, tāpēc vienīgi eksistences pēdu neesamība var pierādīt arī tā neesamību.

Atšķirība starp pierādījumu neesamību, kamēr neielūkojamies ledusskapī, un neesamību, kad esam tur ielūkojušies, ir vienkārša. Pirmajā gadījumā neesamības iemesls ir neielūkošanās tur, kur pierādījumus varētu atrast; otrajā gadījumā neesamības iemesls ir pierādījumu neatrašana tur, kur tos varētu atrast, ja meklētā lieta patiešām eksistētu. Otrā veida pierādījumu neesamība ir patiešām spēcīgs neesamības pierādījums. Padomājiet par to – spēcīgākais pierādījums, ka jūsu ledusskapī nav ziloņa, ir tas, ka, atverot ledusskapja durvis, no tā tur nav ne miņas.

Tāpēc ateisma pierādījumu pamatā ir fakts, ka naturālisma patiesuma pierādījumu ir pārpārēm un trūkst pierādījumu jebkam citam. Protams, „jebkas cits” iekļauj Dievu, taču tas iekļauj arī goblinus, hobitus un nekad nenosūkājamas ledenes. Šajā nozīmē Dievs nav nekāds izņēmums. Dievs ir tikai viena no lietām, kurām ateisti netic; vienkārši ir gadījies, ka vēsturisku iemeslu dēļ tieši šī lieta ir devusi viņiem apzīmējumu.

 

Ateisma pierādījumi

Tagad mēs esam gatavi iepazīties ar naturālisma un līdz ar to arī ateisma pierādījumiem. Vēlos apgalvot, ka visi spēcīgie pierādījumi norāda, ka ateisms ir patiess, un tikai vājie pierādījumi liecina pret to. Apgalvojums var šķist pārdrošs, taču es patiešām uzskatu, ka tas ir pamatots.

Izskatīsim vienu no nopietnākajiem jautājumiem, kur pierādījumi var šo to izgaismot: par cilvēka dabu. Ateista naturālisms ir uzskats, ka cilvēks ir bioloģisks dzīvnieks, nevis pārpasaulīgs dvēseles iemiesojums, kā domā daudzi ticīgie. Tas patiešām ir diezgan pieticīgs apgalvojums, kas tālāk var attīstīties dažādi. Piemēram, vieni apgalvo, ka cilvēki ir tādi paši dzīvnieki kā visi pārējie un nekādā ziņā nav kaut kas sevišķs vai atšķirīgs. Savukārt citi, lai arī uzskata cilvēkus par bioloģiskiem dzīvniekiem, apgalvo, ka apziņas un racionālās domāšanas spēja padara mūs būtiski atšķirīgus no citiem dzīvniekiem. Priekšstats par cilvēka unikalitāti tradicionāli ir bijis izteikts ateistiskā humānisma vadmotīvs.

Mans mērķis nav šī strīda atrisināšana; es vēlos teikt vienīgi to, ka gan ateisti, kas uzskata, ka cilvēks ir unikāls, gan viņu ateistiski noskaņotie kritiķi ir vienoti pārliecībā, ka, lai kas arī cilvēki būtu, pirmām kārtām tie ir mirstīgi un tiem nav nemirstīgu dvēseļu. Kādi pierādījumi ir šādam apgalvojumam? Vispirms apskatīsim spēcīgos pierādījumus. Visi spēcīgie pierādījumi norāda uz cilvēka bioloģisko dabu. Piemēram, apziņa daudzējādā ziņā joprojām ir noslēpumaina. Taču viss, ko mēs par to zinām, neapšaubāmi liecina, ka tā ir smadzeņu aktivitātes rezultāts un ka bez smadzenēm nav apziņas. Patiesībā tas ir tik satriecoši acīmredzami, ka liekas pārsteidzoši, ka kāds to patiešām var apšaubīt. Neiroloģijas dati rāda, ka visa daudzveidīgā pieredze, kas saistīta ar mūsu apziņu, korelē ar noteiktiem smadzeņu aktivitātes procesiem.

Atslēgvārds šeit, protams, ir „korelē”. Sakot, ka norises smadzenēs un apziņā korelē, es saku tikai to, ka tās vienmēr cita citu pavada. Tas nenozīmē, ka viena izraisa otru. Piemēram, dienai seko nakts, taču tas nenozīmē, ka diena ir nakts cēlonis. Taču, lai arī tiesa, ka korelācija nenorāda uz cēlonību nepieciešami, smadzenes un apziņa ir saistītas vismaz pakārtoti. Tas ir, ja jūs nomāksiet vai bojāsiet kādu smadzeņu apgabalu, kas korelē ar noteiktu apziņas aktivitātes formu, šī apziņas aktivitāte mitēsies. (Vēl dīvaināk – stimulējot noteiktas smadzeņu daļas, reizēm ir iespējams izraisīt patvaļīgu apziņas aktivitāti. Piemēram, stimulējot smadzeņu apgabalu, kas ir saistīts ar humoru, iespējams likt kādam visu uztvert nenopietni.) Un, lai arī mēs nevaram ieskatīties citu cilvēku prātos, kad viņu smadzenes pārstāj funkcionēt, tie neapšaubāmi pārstāj uzrādīt jebkādas apziņas dzīves pazīmes.

Ja kaut kas mūs atšķir kā indivīdus, tai jābūt mūsu apziņas un racionālās domāšanas spējai. Un, ja šīs spējas ir pilnībā atkarīgas no mūsu smadzenēm (kā liek domāt spēcīgie pierādījumi), ateistu uzskats, ka mēs esam mirstīgi, bioloģiski organismi, ir labi pamatots.

Daudzi ateisti šo konkrēto jautājumu uzskata par izšķirtu – tik neapstrīdami ir pierādījumi viņu apgalvojumam, ka esam mirstīgas būtnes. Taču ateisma pretiniekiem, visticamāk, varētu būtu divi iebildumi. Viens: ateisti ir pārāk pašpārliecināti, jo par apziņu un tās pakārtotību smadzenēm viņi daudz ko vienkārši nezina. Otra iebilduma pamatā ir šķietami pretpierādījumi.

Izskatot pretpierādījumus, pirmkārt, mēs atklātu, ka tie visi ir ārkārtīgi vāji. Ja mēs izveidotu sarakstu ar pierādījumiem, ka apziņa var turpināties pēc smadzeņu nāves, mums tajā būtu jāiekļauj tādi pierādījumi kā mediju[1] liecības, garu šķietama parādīšanās un pienāves pieredze. Spēcīgāku pierādījumu patiešām nav, jo neviens miris cilvēks vēl nekad nav varējis tik brīvi komunicēt ar dzīvajiem, lai to varētu pasniegt kā labu pierādījumu pēcnāves dzīvei.

Visas šīs pierādījumu formas ir ārkārtīgi vājas. Mediji nav uzticami. Ir tiesa, daži cilvēki ir pārliecināti, ka ar mediju starpniecību viņi ir sazinājušies ar tuvajiem. Tomēr šādas personiskas pārliecības nevar kalpot par labu pierādījumu. Cilvēkiem ir nopietnas emocionālas vajadzības, kas var veicināt gatavību noticēt daudz kam. Normālos apstākļos to varētu uzskatīt par lētticību, taču smaga zaudējuma gadījumā vietā ir līdzjūtīgāks apzīmējums. Un fakti rāda, ka neviens medijs nekad nav varējis pateikt neko tādu, kas nešaubīgi pierādītu, ka viņam ir pieejama informācija no „garu pasaules”. Spoki pārliecina vēl mazāk, un arī pienāves pieredze nespēj nodrošināt labus pierādījumus, ka dzīve pēc nāves turpinās. Jau pats nosaukums – „pienāves pieredze” – norāda uz to.

Ateisma pretinieki, visticamāk, iebilstu un piedāvātu vairākus pierādījumus, uz kuriem, viņuprāt, ateisti nespēj atbildēt. Kā ir ar mediju, kas pasaka, kur atrodas noslepkavota bērna līķis, lai gan neviens dzīvs cilvēks to nevarētu zināt? Kāpēc policija izmanto medijus, ja jau tiem nevar ticēt? Kā izskaidrot to, ka medijs pasaka atraitnei kaut ko tādu, ko varētu zināt vienīgi viņas mirušais vīrs?

Ateisma pretinieku prasība atspēkot katru atsevišķo pēcnāves dzīves pierādījumu nav godīga. Novērtēt visus atsevišķos apgalvojumus vienkārši nav iespējams. Taču ateistu aizstāvības modelim katra apgalvojuma atspēkošana nemaz nav nepieciešama. Ateisti drīzāk var atbildēt, piesaucot vispārīgus principus.

Runājot par vispārīgiem principiem, vispirms jāatzīmē, ka pēc rūpīgākas izpētes gandrīz visi tā saucamie pierādījumi izrādās daudz vājāki, nekā šķita. Kā norādījis Deivids Hjūms, mums piemīt dabiska tieksme ļauties brīnuma un noslēpuma valdzinājumam, kas liek vēlēties ticēt stāstiem par kaut ko ārkārtēju. Ateists var pamatoti teikt, ka, ja visos izskatītajos gadījumos atklājas, ka pierādījumi nav tādi, kā sākotnēji šķita, viņam ir tiesības pieņemt, ka visi līdzīgi gadījumi ir tikpat vāji, kamēr nav pierādīts pretējais. Tādēļ atbildības slogs ir jāuzņemas ateisma pretiniekiem – nevis jāpieprasa skaidrojumi ateistiem, bet jāpiedāvā argumenti, kas nav vien baumu atkārtošana.

Taču otrā atbilde ir vēl svarīgāka: visi piedāvātie pēcnāves dzīves pierādījumi ir ļoti vāji. Neviens no tā saucamās dzīvo un mirušo komunikācijas gadījumiem nav devis pat neko līdzīgu vispārnovērojamiem, pārbaudāmiem datiem, kas raksturīgi spēcīgiem pierādījumiem. Tāpēc lai ateisma pretinieki atbild – kāpēc viņi uzskata, ka ar dažiem vājiem pēcnāves dzīves pierādījumiem pietiek, lai atsvērtu veselu kalnu spēcīgu pierādījumu cilvēka apziņas mirstīgumam? Ja pēcnāves dzīves pierādījumi būtu spēcīgi, to relatīvajam retumam nebūtu nozīmes. Piemēram, ja kāds  cilvēku grupas priekšā izdarītu pašnāvību sadedzinoties, bet pēc tam turpinātu sarunāties un strīdēties ar tiem, ar šo vienīgo izdzīvošanas gadījumu būtu gana, lai ateisti pārskatītu savu uzskatu par apziņas mirstīgumu. Taču neviens no pēcnāves dzīves pierādījumiem pat ne tuvu nav tik spēcīgs. Cilvēku gatavība piešķirt netiešiem pierādījumiem lielāku nozīmību par mūsu mirstīguma spēcīgajiem pierādījumiem izskatās pēc domāšanas vēlamības izteiksmē.

Tāpēc pat patiesi mulsinošu pēcnāves dzīves pierādījumu retie piemēri neizšķir jautājumu par labu ateistu pretiniekiem. Pieņemsim, ka vienā vai pat vairākos gadījumos medijs ir pavē­stījis ko tādu, ko varēja zināt tikai mirušais. Tik un tā šādus retus un neatkārtojamus pierādījumus pēcnāves dzīvei sakauj lielais daudzums spēcīgo patības mirstīguma pierādījumu. Atcerieties, ka katru dienu mediji pavēsta miljoniem ziņojumu. Ir tīrā veiksme, ka daži no tiem robežojas ar pārdabisko. Būtu muļķīgi šīs „komunikācijas” atsevišķos piemērus uzskatīt par labāku pierādījumu nekā, visas mūsu zināšanas par cilvēku mirstīgumu.

Rakstot šo sadaļu, es raizējos, ka mani argumenti, saskaroties ar ticību pēcnāves dzīvei vai vēlmi pēc tās, izrādīsies bezspēcīgi. Te mums jāatgriežas pie pierādījumu neesamības un neesamības pierādījumiem. Tāpat kā cilvēks ar uzmācīgu neirozi nekad nav pārliecināts, vai patiešām ir aizslēdzis durvis, neatkarīgi no tā, cik reižu viņš atgriežas to pārbaudīt, tā arī cilvēks, kas pieņem pēcnāves dzīves iespējamību, nekad nav pārliecināts, ka tā ir izslēgta uz visiem laikiem, neatkarīgi no tā, cik reižu viņš pārskata pierādījumus. Vienmēr paliek loģiskā iespējamība, ka parādīsies kāds satriecošs pierādījums, spēcīgs, pārbaudāms pierādījums, ka mēs tomēr neesam mirstīgi. Tiem, kas vēlas ticēt pēcnāves dzīvei, šī nezūdošā iespējamība spēcina cerību un ticību.

Problēma ir tāda, ka šādas nezūdošas iespējamības pastāv daudziem uzskatiem. Piemēram, iespējams, rīt atklāsies, ka jūs visu mūžu esat dzīvojuši virtuālās realitātes mašīnā, ka pēdējos tūkstoš gadus citplanētieši ir gatavojušies Zemes okupācijai, ka pāvests ir robots, ka Apollo komanda nekad nav bijusi uz Mēness un nolaišanās ir filmēta studijā, ka kristiešu sludinātājiem visu laiku ir bijusi taisnība un ir pienākusi pastardiena. Taču iespējamība, ka šādi uzskati varētu izrādīties patiesi, vēl nenozīmē, ka ir pamats tiem ticēt. Patiešām, fakts, ka līdzšinējie pierādījumi liek domāt, ka tie nav patiesi, ir labs pamats tiem neticēt.

Šī iemesla dēļ apgalvojums, ka ateisti savā neticībā ir pāršāvuši pār strīpu, ir nepamatots. Mēdz teikt: ir muļķīgi, ka ateisti netic, piemēram, pēcnāves dzīvei, jo viņi nekad nevar būt droši, ka tās patiešām nav. Labākajā gadījumā viņiem vajadzētu atturēties no spriedumiem un būt agnostiķiem. (Interesanti, ka daudzi, kas apgalvo, ka ateistiem vajadzētu būt agnostiķiem, paši ir ticīgie. Ja viņi būtu konsekventi savos uzskatos, vai viņiem pašiem nevajadzētu kļūt par agnostiķiem?)

Taču šāda stratēģija būtu nesaprātīga, jo, lietojot to konsekventi, jums vajadzētu būt agnostiķim attiecībā uz jebkuru jautājumu, kurā pastāv kļūdīšanās iespējamība, jo absolūta drošība nepastāv un var gadīties, ka pēkšņi parādās kāds pierādījums, kas atklāj, ka jums nav taisnība. Taču kurš gan var nopietni apgalvot, ka mums vajadzētu teikt „Es nedz ticu, nedz neticu, ka pāvests ir robots” vai „Es esmu pilnīgs agnostiķis attiecībā uz to, vai, apēdot šo šokolādes gabaliņu, pārvērtīšos vai nepārvērtīšos par ziloni”. Tā kā nav neviena laba iemesla ticēt šiem ērmīgajiem apgalvojumiem, mēs tiem pamatoti neticam, nevis atturamies no spriedumiem.

 

Ateisms un dogmatisms

Daudzi, kas uzstāj, ka ateistiem vajadzētu būt agnostiķiem, jauc to, ko es sauktu par „spēcīgu pārliecību”, ar dogmatismu. Nošķīruma pamatā ir īpašs termins – „atspēkojamība”. Uzskatus vai apgalvojumus par to, kā ir patiesībā, sauc par atspēkojamiem, ja pastāv iespēja pierādīt, ka tie ir nepatiesi. Tātad uzskati vai apgalvojumi par to, kā ir patiesībā, ir neatspēkojami, ja iespēja pierādīt to nepatiesumu nepastāv.

Jautājums, kur velkama robeža starp „atspēkojams” un „neatspēkojams”, ir sarežģīts. Tradicionāli tā sauktās analītiskās patiesības, tādi fakti kā „1+1=2” un „Visi vecpuiši ir neprecēti vīrieši” – izteikumi, kuri izskatās patiesi, pateicoties tam, ko tie nozīmē, – ir uzskatīti par neatspēkojamiem, savukārt faktuāli izteikumi par pasaules dabu – par atspēkojamiem. Tādējādi ir iespējams, lai arī ne sevišķi ticami, ka rīt saule neuzausīs (tātad uzskats, ka uzausīs, ir atspēkojams), taču nekas nevar likt izteiksmei „1+1” nebūt vienādai ar 2 (tātad uzskats, ka 1+1=2, ir neatspēkojams). Tomēr daži filozofi, it sevišķi V. V. O. Kvains, ir uzskatījuši, ka pat matemātikas pamatpatiesības ir atspēkojamas. Mēs nevaram izslēgt iespējamību, ka ir atrodami iemesli, kāpēc 1+1 ne vienmēr ir 2.

Par laimi, šeit mums nav jānodarbojas ar tik sarežģītām problēmām. Mums tikai jāaizņemas ideja par atspēkojamību, lai paskaidrotu atšķirību starp dogmatismu un spēcīgu pārliecību. Būtībā dogmatiķis domā, ka viņa uzskati ir neatspēkojami, lai gan atteikšanās pieņemt iespēju, ka viņš varētu kļūdīties, nav pamatots. Tādējādi dogmatisks ateists ir cilvēks, kas uzskata, ka Dieva nav un nav iespējams, ka viņa uzskats varētu izrādīties maldīgs. Līdzīgā veidā dogmatisks teists ir cilvēks, kurš uzskata, ka Dievs ir un nav iespējams, ka viņa uzskats varētu izrādīties maldīgs. Būtu taisnīgi iebilst abiem dogmatiķiem, ka viņu uzskati nav pamatoti, jo neviens no viņiem nevar būt pārliecināts, ka nekļūdās.

Taču tas nenozīmē, ka viņiem vajadzētu kļūt par agnostiķiem. Tas nozīmē tikai to, ka viņiem vajadzētu ņemt vērā savu uzskatu atspēkojamību – viņiem tikai jāatzīst, ka viņi, iespējams, kļūdās. Tas nav agnosticisms. Patiesi, kādam var būt ļoti spēcīga pārliecība, tomēr viņš var atzīt savu uzskatu atspēkojamību. Piemēram, ateists, sakot, ka, viņaprāt, nepastāv neviens pārliecinošs iemesls, kas liktu viņam nebūt ateistam, un ka viņš nevar iedomāties tādas situācijas rašanos, kurā viņam vajadzētu atteikties no saviem uzskatiem, tomēr nav dogmatiķis, kamēr apzinās iespējamību, ka viņš var kļūdīties. Protams, neviens nevar būt no tiesas nedogmatisks, ja patiesi neatzīst šo iespējamību, bet tikai izliekas. Bet, kamēr vien tas tiek atzīts patiesi un no sirds, nav neviena iemesla, kas liegtu cilvēkam būt pārliecinātam ateistam, šādi ejot vidusceļu starp nepamatotu agnosticismu un dogmatismu.

Kāpēc šis vidusceļš bieži tiek palaists garām? Domāju, daļēji kāda kolektīva mīta dēļ, kura izcelšanās saistāma ar tādiem filozofiem kā Platons, – ka zināšanas ir vai nu absolūti drošas, vai arī tās vispār nav zināšanas. Mēs tiecamies uzskatīt, ka pietiek vien ierosināt pamatu šaubām, lai mums būtu iemesls atturēties no spriedumiem. Ja neesi drošs, tev nedrīkst būt viedoklis. Taču šo maksimu nav iespējams ievērot. Mēs nevaram būt pilnīgi droši ne par ko, izņemot varbūt mūsu eksistences faktu (un arī tikai tad, kad to apzināmies). Tādēļ, ja neesam tiesīgi ticēt nekam, par ko neesam pārliecināti, mums vajadzētu atturēties no pilnīgi visiem spriedumiem. Tā nav īstā mācība, kas gūstama no acīmredzamās patiesības, ka absolūta drošība ir nesasniedzama. No fakta, ka mēs varētu kļūdīties, neizriet, ka mums nav pamatotu iemeslu uzskatīt, ka mums ir taisnība.

Esmu pret dogmatisko ateismu ne mazāk kā citi, un tāpat esmu pret dogmatisko teismu. Patiesi, es uzskatu, ka jebkāda veida pārliecību dogmatiskās formas kopumā ir bīstamākas par pašām pārliecībām. Nereti inteliģentam ateistam ar nedogmatisku teistu ir daudz vairāk kopīga, nekā varētu domāt.

 

Vislabākā izskaidrojuma arguments

Līdz šim esmu apgalvojis, ka ateisms ir uzskats, ko vislabāk apstiprina pieredzē balstīti pierādījumi, un fakts, ka šādi pārliecinoši pierādījumi nav neapstrīdami, liek vienīgi noraidīt dogmatiskus uzskatus, nevis atturēties no spriedumiem pavisam un pieņemt agnosticismu.

Tā kā dažiem cilvēkiem šis arguments var likties vājš, ir vērts veltīt laiku, lai izskaidrotu, kāpēc tas patiesībā vislabāk atbild uz jautājumu, kas mūs nodarbina. Lai to izdarītu, nepieciešams padomāt, kā mēs vispār spriežam par faktiem.

Galveno metodi, kuru šajā gadījumā izmantojam, sauc par indukciju. Spriežot induktīvi, mēs, balstoties uz pagātnes vai tagadnes novērojumiem, izdarām secinājumus par to, ko neesam novērojuši pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Šādi argumenti balstās uz dabas vienveidību, priekšstatu, ka dabas likumi pēkšņi neatceļas vai nemainās. Ņemiet vērā, ka tas nav tas pats, kas teikt, ka daba vienmēr ir paredzama. To apgalvot būtu muļķīgi. Daudzi notikumi dabā ir ārkārtīgi neparedzami. Taču neviena no šīm neparedzamajām izpausmēm nepārkāpj dabas likumus. Arī neparasti laikapstākļi nav bez cēloņa.

Katru dienu ik brīdi mēs visi pieņemam, ka daba ir vienveidīga. Pat ja jūs tāpat vien sēžat, neko nedarot, jūs atslābināties, pieņemot, ka gravitācija negrasās pārstāt turēt jūs sēdus stāvoklī, ka materiāls, no kura izgatavots krēsls, pēkšņi nekļūs šķidrs un ka tēja, ko dzerat, pēkšņi jūs nenoindēs. Taču paļaušanās uz šo principu nav balstīta dzelžainā loģikā. No premisas „Tāda vienmēr ir bijusi novērotā lietu kārtība” loģiski neizriet, ka „Šāda lietu kārtība ir vienmēr bijusi un vienmēr būs”. Tādēļ bērns, kurš uzskata, ka tad, kad viņš aiziet gulēt, viņa rotaļlietas atdzīvojas, taču neatdzīvojas nekad, kad viņš ir nomodā, neizdara loģisku kļūdu – patiesība par nomodā novēroto nevar nodrošināt pietiekami daudz pierādījumu, no kuriem loģiski izrietētu, ka tas pats notiek, kad viņš ir aizmidzis.

Tomēr mēs uzskatām, ka bērns kļūdās, un mēs tā uzskatām, jo esam aptvēruši, ka, lai pasaule ap mums būtu saprotama, mēs pilnībā paļaujamies uz argumentu induktīvajām formām. Ateisti var teikt – lietojot šo induktīvo metodi konsekventi, viņu argumentācija gūst vēl labāku pamatojumu. Pieredze liecina, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur valda dabas likumi, ka visu tajā notiekošo izskaidro dabiskas parādības. Tiesa, kaut kas paliek neizskaidrots, taču ateists var norādīt, ka tad, kad neizskaidrotajam beidzot atrodas izskaidrojums, tas vienmēr ir naturāls. Pieredze mums rāda, ka, ja kaut kam ir pamatots izskaidrojums, šis izskaidrojums ir dabisks. Tāpēc ir maz ticami, ka neizskaidroto parādību kategorijā ietilpst kaut kas, kam vēlāk atklāsies pārdabisks izskaidrojums.

Tādējādi indukcija kalpo par labu ateismam, jo tā ir argumentācijas metode, uz kuru paļaujamies mēs visi neatkarīgi no tā, vai esam ateisti vai ticīgie. Tāpēc indukcijas nepieņemšana ateisma pretiniekiem nav alternatīva. Katrā ziņā, ja reiz esam pieņēmuši induktīvo metodi, mums, lai saglabātu konsekvenci, tāpat jāpieņem, ka tā ved pie naturālisma, kas liecina par labu ateismam, nevis pie jebkāda veida ticības pārdabiskajam, kas liecina par labu teismam. Un tas, ka induktīvie argumenti nesniedz absolūtu drošību, ir skarbs fakts, ar kuru mums jāsadzīvo, jo mums jāsadzīvo ar indukcijas nedrošību, lai vispār varētu funkcionēt pasaulē, kaut vai lai apsēstos.

Ir otrs argumenta tips, kas ir balstīts uz pierādījumiem, taču neko nepierāda pilnībā, un ateistu un to pretinieku debatēs ir vēl svarīgāks, – abdukcija. Abdukcija ir pazīstama arī ar aprakstošu nosaukumu – „vislabākā izskaidrojuma arguments”. Lai arī abduktīvi argumenti ir balstīti uz induktīvo principu, ka nenovērotā pagātne, tagadne un nākotne līdzinās pagātnes un tagadnes novērojumiem, tie ir citādi veidoti. Būtībā abduktīvs arguments izpēta vienu vai vairākas parādības, kam ir vairāki iespējami izskaidrojumi, un mēģina noteikt, kurš no tiem ir vislabākais. Nav brīnumformulas, ar kuras palīdzību varētu noteikt, kurš izskaidrojums ir vislabākais, taču parasti labāki izskaidrojumi ir vienkāršāki, saskaņotāki un aptver vairāk faktu nekā pārējie varianti. Tie kaut kādā ziņā ir arī potenciāli pārbaudāmi, un tiem piemīt zināma prognozēšanas spēja.

Šādi argumenti nevar būt galīgi: vienmēr pastāv iespēja, ka vismazāk iespējamais izskaidrojums izrādīsies īstais. Taču, tāpat kā bez indukcijas, arī bez abdukcijas mēs nevaram iztikt. Ja tā nevar garantēt mums patiesu secinājumu, mums ar to vienkārši jāsamierinās.

Tādos jautājumos kā Visuma daba un pārdabiskā esamība, es domāju, ir skaidrs, ka mums jāpaļaujas uz abduktīviem argumentiem. Iemesls ir vienkāršs – ir daudz izskaidrojumu, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir, un, tā kā šie izskaidrojami ir pretrunīgi, ne visi tie var būt patiesi. Pieņemt, ka varētu pierādīt, ka viens vai otrs ir tas patiesais, nozīmē domāt vēlamības izteiksmē. Citējot Deridā – „ja viss būtu vienkārši, mēs to zinātu”. Tādēļ labākais, ko varam darīt, ir rūpīgi izpētīt alternatīvas un izlemt, kurš izskaidrojums vislabāk atbilst faktiem.

Apskatīt visus trūkumus un priekšrocības dažādajiem izskaidrojumiem, kāpēc mūsu pasaule ir tāda, kāda tā ir, būtu ārpus šī ievada uzdevumu loka. Es varu dot vienīgi ieskatu, kāpēc ateistisks pasaules uzskats atbilst vislabākā izskaidrojuma statusam.

Pirmkārt, tas ir vienkāršs tādā ziņā, ka pieprasa no mums pieņemt vienīgi dabiskās pasaules esamību. Citi izskaidrojumi pieprasa pieņemt arī nenovērotas pārdabiskas pasaules esamību. Šī papildus dimensija ir ne vien metafiziski neekonomiska – tās dēļ apgalvojumi par pārdabisko kļūst mazāk pārbaudāmi nekā naturālisma apgalvojumi, jo pārdabiskā pasaule pēc definīcijas nav novērojama. Tiesa, ir arī tādi, kas uzskata sevi vienlaicīgi par reliģioziem cilvēkiem un naturālistiem, taču nezinu, cik lielā mērā viņu uzskati patiešām nesakrīt ar ateismu.

Ateisma naturālistiskais pasaules uzskats ir arī koherentāks, jo viss Visumā pastāvošais iekļaujas vienā esamības shēmā. Tiem, kuri pieņem pārdabiskā sfēras esamību, ir arī jāizskaidro, kā šī un dabiskā sfēra mijiedarbojas un pastāv līdzās viena otrai. Pēc dabas šis uzskats ir fragmentētāks par visnotaļ vienoto ateistu uzskatu.

Ateismam piemīt arī ievērojams izskaidrojuma spēks atšķirīgu reliģisku uzskatu pastāvēšanas jautājumā. Labākais izskaidrojums faktam, ka daudziem reliģioziem cilvēkiem ir atšķirīgi uzskati par Dievu un Visumu, ir tas, ka reliģija ir cilvēku radīta konstrukcija, kas neatbilst nekādai metafiziskai realitātei. Alternatīvais skaidrojums ir tāds, ka pastāv daudzas reliģijas, taču tikai viena (vai dažas) no tām ir īstā. Nav jēgas teikt, ka visas reliģijas ir atšķirīgi ceļi uz vienu patiesību. Ir jāatzīst fakts, ka reliģijas kategoriski noliedz cita citu, un, ja gribam vērst uzmanību tikai uz to, par ko tām ir vienoti uzskati, nekas daudz nepaliek. Hinduisti un kristieši nepielūdz vienu un to pašu dievu kaut vai tāpēc, ka hinduisti netic vienam dievam. Kristiešu un musulmaņu viedokļi fundamentāli atšķiras Kristus jautājumā, pirmie viņu uzskata par mesiju, bet otrie – ne. Ņemot vērā, ka Kristus ir kristietības centrālā figūra, lai varētu apgalvot, ka gan kristietība, gan islāms ir patiesi, doktrīnas ir stipri jāpievelk aiz matiem.

Šī labākā izskaidrojuma salīdzinājumu var piemērot specifiskākiem jautājumiem. Kas vislabāk izskaidro ļaunuma eksistenci? Var izvēlēties ateistu hipotēzi, ka mums kā evolūcijas produktam nevajadzētu uzskatīt, ka pasaulei jābūt labai vietai, vai reliģisku skaidrojumu, kurš pieprasa diezgan garu un sofistisku spriedumu virkni, lai saskaņotu uzskatu, ka Visumu radījis mīlošs Dievs, ar briesmīgajām ciešanām un netaisnību viņa radītajā pasaulē.

Kas vislabāk izskaidro korelāciju starp apziņu un smadzeņu aktivitāti? Var izvēlēties ateistu hipotēzi, ka apziņa ir smadzeņu aktivitātes rezultāts, vai mazticamu pasaku par to, kā nemateriālas domājošas dvēseles pastāv līdzās smadzenēm un kaut kādā veidā mijiedarbojas ar tām, turklāt apziņas pakārtotība smadzeņu darbībai brīnumainā veidā izzūd pēc nāves, kad gars turpina dzīvot bez ķermeņa.

Kas vislabāk izskaidro seksuālās dziņas spēku? Var izvēlēties hipotēzi, ka tas ir attīstījies tāpēc, ka palielina gēna vai organisma izdzīvošanas iespējas, vai hipotēzi, ka Dievs mūs radījis miesaskārīgus, perversi cenšoties palielināt iespēju, ka mēs sagrēkosim.

Atkal un atkal es gribu teikt, ka labākais izskaidrojums, kāpēc pasaule izskatās un ir tāda, kāda tā ir, vēsta, ka tā ir dabisks fenomens, un, pat ja šāds izskaidrojums, iespējams, ir nepilnīgs, izskaidrojumi, kas iesaista pārdabiskus elementus, ir mazāk ticami un reizēm vienkārši absurdi. Ateisma pozīciju stiprina tas, ka vislabākā izskaidrojuma argumenti, kā jau uzsvēru, ir piemērotākā argumentācijas forma, kas izskaidro mūsu apdzīvotās pasaules fundamentālo dabu.

 

Vai ateisms ir ticība?

Tagad mēs esam gatavi noraidīt bieži izvirzīto apgalvojumu, ka ateisms, tāpat kā reliģiski uzskati, ir tikai ticība. Tas ir interesants apgalvojums, jo, ja ateisms ir „tāda pati” ticība kā reliģiski uzskati, ticīgie nevar kritizēt ateistu uzskatus. Patiešām, ticīgajiem vajadzētu pārskatīt šīs uzbrukuma taktikas saprātīgumu – ja viņu un konkurējošie uzskati ir tikai ticība, vai mēs nenonākam līdz zināma veida relatīvismam, paliekot bez pamatiem kaut vienas uzskatu sistēmas patiesuma noskaidrošanai un pieņemot principu „kas kuram der labāk”?

Tas ir sevišķi dīvaini, ņemot vērā, ka viena no kristiešu visvairāk atkārtotajām evaņģēlija rindām ir: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6.) Nav ziņu, ka Jēzus ir teicis: „Es esmu viens ceļš, viena patiesība un dzīvība. Cilvēki var tikt pie Tēva jebkurā viņiem vēlamā veidā.” Un, cik zināms, viņš nav beidzis savu runu, sakot: „Bet tas ir tikai tas, kam ticu es, – jūsu ticība var atšķirties.”

Tomēr šos jautājumus varam mest pie malas, jo ateisms īstenībā vienkārši nav ticība. Lai saprastu, kāpēc, mums tikai jānoskaidro, kas padara kādu lietu par ticības, nevis saprāta jautājumu.

Sakot, ka ateisms ir tikai ticība, cilvēki tiecas domāt, ka, tā kā nekādu ateisma patiesuma pierādījumu nav, lai attaisnotu šo uzskatu, nepieciešams kaut kas papildus – ticība. Bet tas vienkārši nozīmē pārprast pierādījuma lomu uzskata pamatošanā. Nebūt nav tā, ka, lai pārvarētu plaisu starp pierādījumu un uzskatu, vienmēr nepieciešama ticība.

Problēmas pamatā ir tas pats fakts, ko esmu uzsvēris visas šīs argumentācijas gaitā, – lielākajai daļai mūsu uzskatu nav absolūtu pierādījumu, taču to trūkums nav iemesls atturēties no spriedumiem. Jo pat tad, kad mums nav absolūtu pierādījumu, mūsu rīcībā tik un tā var būt izšķirošs pierādījums vai arī izskaidrojums, kas ir daudz labāks par citiem. Ja uzskatam ir šāds pamats, ticība nav nepieciešama. Nevis ticība, bet pierādījumi ir pamatā uzskatam, ka svaiga, tīra ūdens dzeršana nāk par labu. Nevis ticība, bet gan pieredze vēsta, ka lēkt ārā pa augstceltnes logu nav laba doma.

Ja vēlamies teikt, ka šādos piemēros ir iesaistīta ticība, jo jebkura uzskata vai rīcības, kuras pareizība nav stingri pierādīta, pieņemšana prasa ticību, īstenībā mēs atņemam ticības idejai tai būtisku īpatnību. Ja tā ir ticība, nav nekā, kas atšķirtu ticību no citiem uzskatiem. Viss kļūst par ticības jautājumu, izņemot varbūt dažas tādas acīmredzamas patiesības kā 1+1=2.

Kādam tas var būt pieņemami. Bet šī pieeja ne vien atņem ticībai jebkādu specifisku raksturu, bet arī rada jaunu problēmu. Tai jāpieļauj, ka ticībai ir dažādas pakāpes, jo ir acīmredzami, ka, lai uzskatītu ūdeni par atspirdzinošu, ir nepieciešams mazāk ticības, nekā lai uzskatītu, ka Kristum piemīt dziedinošs spēks. Taču tādā gadījumā apgalvojums, ka ateistu uzskati ir tikai ticība, kļūst par tukšu iebildumu. Ja viss ir ticības jautājums, tas ir triviāls fakts. Lai padarītu to par netriviālu, jāparāda, kādā veidā ateistu uzskatiem nepieciešams vismaz tikpat daudz ticības cik reliģioziem cilvēkiem. Un to paveikt nudien nevar, jo ateistu pozīcija ir balstīta uz pierādījumiem un labākā izskaidrojuma argumentiem. Ateists atzīst labi pamatotas lietas un neatzīst pārdabiskas lietas – iemeslu tām ticēt ir pārāk maz, un neviens no tiem nav pārliecinošs. Ja tā ir ticība, nepieciešamās ticības apjoms ir ārkārtīgi mazs.

Salīdzinot to ar ticību pārdabiskajam, redzams, kas ir īstena ticība. Ticēt pārdabiskajam nozīmē ticēt kaut kam, kam trūkst spēcīgu pierādījumu. Patiešām, reizēm tas nozīmē ticēt kaut kam, kas ir pretrunā ar rīcībā esošajiem pierādījumiem. Piemēram, ticība pēcnāves dzīvei ir pretrunā neskaitāmiem pierādījumiem, ka cilvēki ir mirstīgi dzīvnieki.

Te redzams, kur, manuprāt, atrodas īstā robeža starp ticību un parastiem uzskatiem. To veido nevis pierādījumi, bet gan pretstats starp uzskatiem, kas atbilst pierādījumiem, pieredzei un loģikai, un uzskatiem, kurus pierādījumi, pieredze un loģika neapstiprina vai kuri ar tiem ir pretrunā. Ateisms nav ticība, jo tas noraida ticību jebkam, kas ir viņpus pierādījumiem un argumentiem; reliģiski uzskati ir ticība, jo tie sniedzas viņpus pierādījumiem un argumentiem. Tāpēc ticībai nepieciešams kaut kas „īpašs”, kas parastiem uzskatiem nav vajadzīgs.

Šāda ticības interpretācija saskan ar vēstījumu, ko pauž divas ievērojamas kristiešu līdzības – stāsti par Ābrahamu un Neticīgo Tomu. Toms bija viens no Jēzus mācekļiem, pazīstams ar to, ka atteicās ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, kā to apgalvoja daži citi Jēzus mācekļi. Jāievēro, viņam nebija vajadzīga ticība, lai pieņemtu Jēzus nāvi, bet viņam trūka ticības, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Asimetrija te rodas tāpēc, ka nav nepieciešama ticība, lai atzītu to, uz ko norāda visi pierādījumi, taču tā ir nepieciešama, lai ticētu kaut kam, kas ir pretrunā ar pieredzi un pierādījumiem. Toms noticēja tikai tad, kad viņam parādīja Jēzu un ļāva pieskarties viņa brūcēm. Šī stāsta morāle ir – „svētīti tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši” (Jāņa 20:29). Šādi kristietība atbalsta principu, ka ir labi ticēt tam, kam nav pierādījumu, – diezgan ērtu maksimu uzskatu sistēmai, kurai pašai trūkst pārliecinošu pierādījumu.

Lai pārbaudītu Ābrahama ticību, Dievs pieprasīja viņam upurēt vienīgo dēlu. Trāpīgi analizējot šo stāstu, Kirkegors atklāj, ka ne jau pašas nogalināšanas dēļ tāda ticības pārbaude ir smaga. Galu galā, ja Dievs to vēlas, tai jābūt labai rīcībai, un, ja tu patiesi tici, tu zini, ka tu un tavs dēls beigu beigās būs drošībā. Daudz lielākā mērā šī ir ticības pārbaude tāpēc, ka ir pretrunā visam, ko Ābrahams zina par Dievu, morāli un labo. Saprāts un pieredze vedina domāt, ka Dievs nekad nevarētu pieprasīt no cilvēka tādu upuri. Un tomēr šķiet, ka tieši tā viņš ir rīkojies. Vai Ābrahams maldās? Vai Dievs cenšas pārbaudīt viņu citādi – vai viņam vajadzētu nepakļauties pavēlei un šādi pierādīt savu tikumību? Vai arī īstenībā to pieprasa nevis Dievs, bet gan Sātans? Ābrahamam, lai rīkotos, nepieciešama ticība, jo tas, ko no viņa prasa, ir pretrunā saprātam.

Tādējādi ateistiska uzskata un reliģiozas ticības statuss pilnīgi atšķiras. Ticība ir nepieciešama vienīgi reliģiskiem uzskatiem, kas postulē tādu lietu pastāvēšanu, kuru eksistencei trūkst pārliecinošu pierādījumu. Pieņemt, ka ateistu uzskatiem nepieciešama ticība tikai tāpēc, ka arī tie ir „nepierādīti” un „nedroši”, ir kļūda. Ticība neaizpilda tukšumu starp iemesliem atzīt kādu uzskatu un drošiem pierādījumiem. Drīzāk tā balsta uzskatus, kuriem trūkst parastā pierādījumu un argumentu atbalsta. Un, kā vēsta reliģiskie teksti, tieši tāpēc ticēt ir grūtāk nekā pieņemt kādus uzskatus. Vai, kā saka ateisti, – tāpēc ticība ir muļķīga.

 

Jūsu likmes!

Viens no interesantākajiem argumentiem par labu reliģiskai ticībai ir Paskāla derības. Derības sākas ar pieņēmumu, ka mēs nevaram būt droši, vai Dievs ir vai Dieva nav. No tā izriet, ka šādā nenoteiktības stāvoklī labāk ir ticēt, nevis neticēt, jo neticēšanas gadījumā risks (mūžīgā pazušana) ir daudz lielāks par risku ticēšanas gadījumā (zināma laika izšķiešana, esot dievbijīgam); bet atalgojums ticēšanas gadījumā (mūžīgā dzīve) ir lielāks, ja Dievs ir, nekā atalgojums neticēšanas gadījumā (vairāk prieka šajā pasaulē), ja Dieva nav.

Šīs derības nav godīgas, jo nav noteikta dažādo iznākumu varbūtība. Vairums ateistu spriestu tā: iespējamība, ka pastāv Dievs, kas mūs nolādēs, ja mēs atteiksimies pielūgt viņu, ir pārāk maza, lai viņam ticētu. Bet, iespējams, daudz lielāka problēma ir fakts, ka pasaulē ir ļoti daudz reliģiju, taču derības nepalīdz izvēlēties, kurai no tām pievērsties. Patiešām, vai Dievs nevarētu būt dusmīgāks uz tiem, kas viņu pielūdz nepareizā veidā, nekā uz tiem, kas nepielūdz viņu vispār?

Tāpēc pārskatīsim Paskāla derības un palūkosimies, uz ko vērts derēt. Sākotnējais jautājums ir šāds: pieņemsim iespējamību, ka pastāv labs, visu zinošs, visu mīlošs Dievs – ko mums šādā gadījumā vajadzētu darīt? Protams, tādai būtnei svarīgākais ir labais. Ja pastāv kaut kāda pēcnāves atlase, bez šaubām, galvenais kritērijs būs tikumība. Tāpēc visizdevīgākā likme būs rīkoties labi. Nešķiet ticami, ka šāds Dievs varētu sūtīt cilvēkus uz elli: galu galā mēs zinām, ka vairums cilvēku, kas dara briesmu lietas, ir defektīvi un bieži vien tiem ir bijusi smaga bērnība. Sūtīt viņus uz elli – tas liekas diezgan cietsirdīgi; mīlošs Dievs noteikti viņus pārveidotu. Un visveiksmīgākā pārveidošana netiek panākta spīdzinot, kā aizvien norāda sodu izpildes reformatori. Tāpēc mums nevajadzētu pārāk baidīties no elles.

Un kā ar pielūgšanu? Šķiet, būtu diezgan dīvaini pieņemt, ka augstākā būtne pieprasa, lai mēs, mazie cilvēki, to pielūdzam. Galu galā diez vai Dievam trūkst pašpārliecības. Un jebkurā gadījumā, ja ir tik daudz dažādu reliģiju, ir grūti saprast, kā mēs varētu izdarīt pamatotu izvēli, kāds ir vislabākais pielūgsmes veids.

Un kā ar ticību viņam? Ja Dievs eksistē, tas ir viņš, kas mums devis prāta spējas. Ja mēs izmantojam šīs prāta spējas, lai nonāktu pie secinājuma, ka viņš neeksistē, no viņa puses būtu mazliet dīvaini, ja viņš mainītu savu attieksmi un spriestu pār mums tiesu. Mēs varētu pamatoti aizstāvēties: „Dievs, es izmantoju dāvanas, ko tu man devi, mēģinot izlemt, kas ir vislabākais. Es secināju, ka tu neeksistē. Tu taču nesodīsi mani par to, ka daru, ko varu, izmantojot to pieticīgo prāta instrumentu, ko tu man esi devis?”

Tāpēc, ja Dievs ir, liekas ticamāk, ka par visu vairāk viņam rūp mūsu tikumība, ka viņš palīdzēs mums mainīties, ja esam slikti uzvedušies, un ka viņš ir pietiekami liels, lai neuztrauktos, vai mēs pielūdzam viņu un vai ticam viņam. Tā kā, ja mēs vēlamies nodrošināties pret iespējamību, ka Dievs ir, mums jābūt labiem, bet pārējam īsti nav nozīmes. Ateisti, agnostiķi vai ticīgie – ir grūti saprast, kāpēc lai visuvarena dievība vieniem dotu lielāku priekšroku nekā citiem, un mēs riskējam pieļaut lielu kļūdu, ja vienas reliģiskas doktrīnas vietā izvēlamies citu. Tātad no derībām izriet vien E. T. likums: „Esi labs.” Un, kā redzēsim nākamajā nodaļā, ateisti ir pilnībā gatavi to ievērot.

 

Secinājumi

Lai saprastu ateisma aizstāvības argumentu spēku, nepieciešams ļoti rūpīgi pārdomāt pieredzes argumentu un vislabākā pierādījuma argumenta būtību, kā arī atšķirību starp ticību un parastiem uzskatiem. Bet, kad šie jautājumi ir noskaidroti, ir iespējams vienkāršs kopsavilkums. Tieši ateisms ir pozīcija, ko vislabāk apstiprina pierādījumi un kas piedāvā vislabāko un pilnīgāko izskaidrojumu, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir un šķiet esam. Atšķirībā no ticības tas neprasa ticēt nekam tādam, kas sniegtos pāri saprāta vai pierādījumu robežām vai pat būtu ar tiem pretrunā. Fakts, ka mēs nevaram būt simtprocentīgi pārliecināti, ka ateisms ir patiess, ir tikai iemesls nebūt dogmatiskiem – tas nav iemesls kļūt par agnostiķi vai uzskatīt, ka ateisms ir ticības pozīcija, gluži kā reliģija.

Man ir aizdomas, ka šajā posmā ticīgajiem joprojām neliks mieru divi būtiski jautājumi. Neraugoties uz visu manis teikto par labākajiem izskaidrojumiem un pierādījumiem, cilvēkiem tik un tā var šķist, ka ateisms atstāj pilnīgi neizskaidrotus divus būtiskus jautājumus. Viens no tiem ir morāle. Ja ateisms ir patiess, kā ir ar labo un ļauno? Otrs skar jēgu jeb mērķi. Ateisms var izskaidrot daudz ko, taču tas, bez šaubām, nevar izskaidrot, kas ir dzīves jēga un mērķis. Un, to neizskaidrojot, ateisms nevar būt labākais cilvēka situācijas skaidrojums. Abiem šiem jautājumiem es pievērsīšos nākamajās divās nodaļās. Taču pagaidām jānorāda, ka, pat ja ateisms nozīmētu ētikas galu un atzinumu, ka cilvēka dzīvei nav mērķa, tas nav arguments pret ateismu. Varbūt visgodīgākais un patiesākais mūsu pasaules novērtējums atklāj, ka morāle un jēga šajā dzīvē nav nekas vairāk par vēlamību. Par laimi, kā redzēsim, tā nav. Taču, lai domātu par šiem jautājumiem skaidri, mums vismaz jāatzīst iespējamība, ka tas, ko mēs vēlamies, var nesakrist ar to, kā ir patiesībā.


 

[1]    Šeit un tālāk ar mediju (medium) tiek domāts starpnieks starp cilvēkiem un gariem spiritisma seansos. Tulk. piez.

[2]    Atsauce uz Stīvena Spīlberga filmu E. T.: The Extra-Terrestrial. Tulk. piez.

Džulians Badžīni

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!