Redzējumi
26.10.2008

Atdzejas darbs: praktiķa piezīmes

Komentē
0

Atdzejotāju ir maz, un pamanāmu atdzejotāju ― tādu, kuru atdzejojumi regulāri iznāk grāmatās, ― vēl mazāk. Es esmu no nemanāmajiem, kaut gan šī rakstiņa tapšanas brīdī pirmās divas atdzejas grāmatiņas jau atrodas izdevniecību gaņģos. Tomēr šo darbu iznāk darīt regulāri jau sešpadsmit gadus, tāpēc zināma leģitimitāte piezīmju rakstīšanai varbūt tomēr ir. Piemēram, paņēmu it biezo lietuviešu mapi un saskaitīju, ka gadu gaitā dažādiem projektiem, preses publikācijām, lasījumiem utt. esmu atdzejojis apmēram četrdesmit lietuviešu autorus, lielākoties t.s. jaunos.

Domās pārlūkojot, kas tiek atdzejots un kāpēc, kādā kontekstā, it skaidri iezīmējās piecas atdzejojumu grupas. Uzreiz gan jāpiebilst, ka praksē atdzejojums it bieži var būt piederīgs vienlaikus vairākām no šīm grupām.

1) Kultūrvēsturiskā atdzeja. Fundamentāli senāku laiku dzejas speciālistu atdzejojumi iz pasaules kultūras zelta fonda, darbi, kuriem vienkārši pienākas būt pieejamiem sevi cienošai kultūrtautai. Te, piemēram, Ulda Bērziņa „Korāns”, Valda Bisenieka „Dievišķā komēdija”, bet tuvāk kaimiņiem ― Pauļa Kalvas mūža darbs ar Donelaiša „Gadalaikiem” un Knuta Skujenieka Eiropas folkloras... gandrīz jāsaka „Dainu skapis” ― kurā pamatīga atvilktne arī ar leišu dainām.

2) Individuālā atdzeja. Atdzejotāja (parasti – dzejnieka) tuvas radošas attiecības ar kādu konkrētu citas tautas dzejnieku, kad rodas īpaši organiska poētisko valodu saķere un dzejas grāmata kļūst par dzejas per se notikumu arī atdzejojuma valodā. Piemēri ― Klāva Elsberga Gijoms Apolinērs vai Māra Čaklā Marcēlijs Martinaitis.

3) Tradīcijas atdzeja. Atdzejotāja konsekvents darbs gadu garumā ar kādas konkrētas tautas dzejas tradīciju, kas redzams pēc regulārām publikācijām, literāriem kontaktiem, atdzejas grāmatām. Latvijā perfekts piemērs ir Guntara Godiņa darbs ar igauņu dzeju. Kvalitātes ziņā neatpaliek un droši vien arī pēc atdzejoto autoru skaita ar to salīdzināms ir Hermaņa Marģera Majevska un Pētera Brūvera darbs ar lietuviešu dzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas ir daudz mazāk rezultējies taustāmu grāmatu veidolā.

4) Projektu atdzeja. Te ietilpst dažnedažādi starptautiski literāri un kultūras projekti, ieskaitot „Dzīvās baltu valodas”, kura ietvaros tapis šis rakstiņš un virkne atdzejojumu[1]; tāpat arī atdzejas izmantojums mūzikā (piemēram, dziedātā teksta atdzejojums koncerta programmiņā), teātra izrādēs utt. Grūti to visu sakarīgi apkopot, bet lielākoties pamata iezīme ir tāda, ka atdzejojums tiek iniciēts no ārpuses ― proti, autoru un to darbu izvēle un apjoms, un pasniegšanas veids ir nevis atdzejotāja, bet projekta rīkotāju ziņā. No savas it plašās projektu atdzejas pieredzes varu bilst, ka iepriekš minētie radošas izvēles ierobežojumi nebūt neizslēdz kvalitatīva rezultāta iespēju – ja vien pats projekts, atdzejojamie autori un atdzejotāja profesionālās spējas ir pietiekami augstā līmenī. Lieki piebilst, ka atdzejotājam projektu atdzeja bieži vien dabiski saplūst ar tradīcijas atdzeju.

5) Festivālu atdzeja. Mūsdienu Eiropā, arī Latvijā, ļoti izplatīts atdzejas veids. Praktiski – daļa no projektu atdzejas (jo katrs festivāls, arī mūsu Dzejas dienas, ir projekts), tomēr – manuprāt, īpaši izdalāms. Uzreiz piebildīšu, ka, par spīti manai ironiskajai attieksmei, arī te nebūt nav izslēgta kvalitatīva rezultāta iespēja. Tātad ― dzejnieki mēdz būt godkārīgi radījumi, un viens no šiem „goda” rādītājiem ir: cik daudzās valodās tu esi atdzejots un kādos festivālos piedalījies, un ― apzināta aktivitāte šajā virzienā ir festivālu atdzejotāja iezīme. Esmu par to angliski sarīmējis šādas rindiņas:

I translate you, you translate me,

And we both write it in our CVs.


(Es tulkoju tevi, tu tulko mani, / Un mēs abi to ierakstām savā CV.)

Dzejnieks-atdzejotājs iesaistās sava pašmāju festivāla rīkošanā, mēģinot panākt, lai tiek aicināti tieši tie citu tautu dzejnieki, ar kuriem viņam izveidojušās „festivālu attiecības” ― proti, ir it drošas izredzes, ka aplaimotais viesis savukārt aicinās uz savu festivālu un atdzejos savu atdzejotāju. Kas par to, ka ne viens, ne otrs bieži nebūt nav no savas tautas interesantākajiem, spēcīgākajiem autoriem? Ar to es nebūt negribu noniecināt starptautisku literāru pasākumu nozīmi, nedz noliegt vajadzību pēc tiem. Arī mūsu Dzejas dienas kopumā tomēr ir skaistas un vajadzīgas. Vienīgi pēdējos gados šīs festivālu atdzejas īpatsvars šķiet jau pārāk uzkrītošs, un tāpēc mani māc nelielas bažas par atdzejotāja amata prestiža iespējamu krišanos...

Noslēgumā gribas vien novēlēt pašiem un brāļu tautām, lai mums izdotos jaunajās paaudzēs vērojamo interesi par dzeju ievirzīt arī atdzejas sliedēs ― un lai mūsu projekti veicinātu šīs brīnišķīgās mākslas izaugsmi un vestu pie rezultātiem, kas būs daudz ilgāki par mūsu projektu un varbūt pat mūžu beigu termiņiem.


 

[1] Dzīvās baltu valodas. Sast. Dace Markus. ― Rīga, Rasa ABC, 2008. ― 127 lpp. Krājumā ietilpst D. Markus ievads, K. Skujenieka, V. Brazjūna, Dz. E. Irbītes un J. Elsberga raksti un divvalodīga dzejas izlase: lietuvieši ― G. Aleksa, E. Ališanka, V. Brazjūns, V. Dekšnis, E. Drungīte, J. Ivanausks, A. A. Jonīns, B. Jonuškaite, A. Karosaite, M. Kontrimaite, S. Nēre, Ģ. Norvils, D. Petrošus, V. Rudžansks, A. Ruseckaite, V. Šoblinskaite, D. Urnevičūte; latvieši ― E. Aivars, I. Auziņš, L. Brīdaka, A. Draguna, K. Vērdiņš, kā arī L. Azarova.

Jānis Elsbergs

Foto: Liene Linde Jānis Elsbergs (1969) ― dzejnieks un tulkotājs, dzimis 1969. gada 18. janvārī Rīgā. Mācījies Rīgas 49. vidusskolā, studējis Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Ģime...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!