Kino
01.11.2017

Atbalss tukšā telpā

Komentē
0

"Pasaka par tukšo telpu" ir noslēdzošais darbs režisores Kristas Burānes dokumentālajā triloģijā, kurā portretēti nozīmīgi teātra mākslas autori; pirmās divas filmas veltītas režisoriem Oļģertam Kroderam ("Piektais Hamlets", 2007), un Mārai Ķimelei ("Māra", 2014). Trešās filmas centrā ir scenogrāfs Andris Freibergs, un skatuves telpas mākslinieka portrets veidots no tuvām, bet paralēlām sižeta līnijām – viņa dzīves un darba. Tie ir divi stāsti, no kuriem viens nozīmīgs mākslas vēsturei, otrs cilvēcībai, un abi skar ļoti nopietnas tēmas. Caur oriģināli un ietilpīgi izmantotiem audiovizuālās izteiksmes līdzekļiem Krista Burāne veiksmīgi pārvar skarto tēmu smagumu – stāsti savijas kopā skaistā un pilnīgā pasakā. Skatītāja acu priekšā meistarīgi izveidotais portrets pārvar sava materiāla robežas un elpo. Kopiespaids ir tik spēcīgs, ka iecere šķetināt darba elementus sākotnēji atduras pret veseluma saskaņu, un tikai otrajā skatīšanās reizē iespējams no tās distancēties. Pirmie pavedieni, ko izdodas atšķirt, ir neuzbāzīga montāža starp paralēlēm scenogrāfa dzīvē un darbā, saudzīga mākslinieka lietoto izteiksmes līdzekļu dekonstrukcija un nenogurstoši rūpīgs vērojums.

Kādā filmas epizodē, staigādams pa operas skatuvi, scenogrāfs atklāj, ka tukša telpa – tā ir pilnība, par kuru domāt darba procesā. Šajā brīdī skatītājam kļūst saprotams, kāpēc tukšā telpa ir nozīmīgs atsvars visai darbībai filmā un visam, kas top. Taču tik tālu filma varētu būt arī doma, sapnis vai nojauta par tukšo telpu. Iezīmējot nosaukumā pasakas virzienu, režisore dod vairākas norādes darba lasījumam – viņa atkāpjas no dokumentālista kā objektīva un, iespējams, vērtējoša, kometētāja lomas, atļauj filmā parādīties elementiem, kas pārkāpj reālisma rāmjus, kā arī smalki un rotaļīgi izmanto simbolu valodu, lai saudzīgi izstātītu par scenogrāfa Andra Freiberga dzīvi. Kā dievību sūtņi pasakā, kas izved varoni cauri briesmām, šie simboli kalpo, lai savienotu filmā redzamās epozides – Andra Freiberga sasniegumus, darbu ar studentiem, radošā procesa tuvplānu, personīgo biogrāfiju, ģimenes stāstu. Šie sūtņi ir vairāki – putniņš, Orfeja tēls, zārks un šūpulis, ledus gabals no Rūdolfa Blaumaņa noveles "Nāves ēnā". To atkārtošanās filmas tekstā ir neuzbāzīga, piemēram, Freiberga komentārs, gatavojoties braucienam uz izstādi Maskavā, ka maketu pakošana kastēs atgādina zārka nolaišanu kapā. Pēc brīža mēs dzirdam stāstu no scenogrāfa bērnības, patveršanos kapa bedrē gaisa uzbrukuma laikā. Un tikai vēlāk filmas gaitā šie tēli apaug ar skaudrākām konotācijām. Caurviju tēlos ir liels spēks un lielas skumjas – tie vēsta par satikšanos starp atsevišķām pasaulēm, ciešu cilvēcisku tuvību, kam nepielūdzami seko liela un ilga vientulība. Tēlu nozīmes kāpinājums spilgti apliecina, ka režisore rūpīgi vērojusi mākslinieku, līdz izvēlējusies, kurus elementus virzīt priekšplānā un no kā atsacīties.

Filmas noskaņā liela nozīme ir Toma Burāna animācijai, kas izvairās no tiešas ilustrēšanas un palīdz akcentēt nozīmīgākos pavedienus Freiberga stāstījumos. Filmu iesāk ar krītu zīmēta animācija, dzirkstele, salūts vai Lielais sprādziens – sākums, kas "reiz sensensos laikos" bija vēl pirms telpas. Turpmāk biogrāfiskā stāstījuma daļās lietota digitālā aplikāciju animācija, un leļļu animācija, kurā Andra Freiberga izrāžu maketos darbojas scenogrāfa miniatūrs atveidojums. Liekot lellei izstaigāt senāku laiku scenogrāfijas, filmas veidotāji lēnām arī skatītāju izved caur skatuves telpām kā koncentrētām atmiņām. Stāstos par internātskolas gadiem atklājas scenogrāfa skaudri izjustā vajadzība pēc privātās telpas, un telpas vērtība no privātas vajadzības stāstījuma laikā šķiet pārceļojam uz skatuvi kā vispārcilvēciska vajadzība. Tas piešķir papildu šķautni darbam ar telpu padomju kolektīvisma laikos; latviešu kultūras kods "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" skatuves valodā pārvēršas par savu telpu, vietu savām domām. Maskavas kolēģe atgādina, ka Freiberga scenogrāfijas bija izteiksmīgākais izrādes elements dramaturģijas panīkuma laikā.

Filmā ik pa laikam atgriežamies pie Freiberga darba uz operas skatuves, un tikai pēc kāda komentāra Latvijas Mākslas akadēmijā kļūst skaidrs, kas ir filmā redzamais darbs: atsaucoties uz Kristas Burānes ierosinājumam, top scenogrāfijas elementu etīde, kurā scenogrāfs portretē sevi. Vai arī – ļauj redzēt savus izteiksmes līdzekļus. Vai arī – ļauj iemūžināt sevi un darbu tapšanas procesā, uzticot režisorei un operatoram Valdim Celmiņam būt par acīm, kas to ierauga. Filmas veidotāji apzinās, ka vērotāja klātbūtne izmaina notiekošo, tāpēc necenšas imitēt nevērotu norišu gaitu; kontrastam filmā tiek iekļauti arī paslepus tverti vērojumi – Valda Celmiņa kamera pavēršas pret skūpstiem Maskavas metro, skolēnu ekskursiju vai muzeja tantiņu tējošanu. Sirsnīgi komiskā brīdī Freibergs stāsta, ka arī viņš pussslepus vēro muzeja darbinieces, apstiprinot, ka viņš un šī filma veido viens otru. Priekšnesumā operā visi savstarpēji izvītie filmas pavedieni sastājas vienā skaidrā līnijā, precīzā atklātības brīdī, uz ko koncentrējušies visi iesaistītie, gan filmas, gan skatuves darba veidotāji.

Uzticība režisores un portretējamā sadarbībā visspēcīgāk jūtama brīžos, kur augstu vērtētā scenogrāfa prātā parādās šaubas. Vai cilvēki vēl atceras viņa padomju laiku darbus un vēlēsies nākt uz izstādi Maskavas Teātra muzejā? Vai Eiropa sapratīs, vai vajag braukt uz scenogrāfijas kvadriennāli Prāgā? Vai ir iespējams iemācīt studentiem mākslā izteikties par skarbām pieredzēm, kas, par laimi, viņus nav skārušas? Arī pēc tam, kad scenogrāfs ticis godināts un apbalvots, redzam kadru, kur viņš grimst domās vēlā braucienā ar autobusu. Šķiet, nekas no tā īsti nesavirmo scenogrāfa pasauli. Smaids, labvēlība, un patiess prieks par saprašanās brīžiem ir patiesa portreta daļa, bet tai vien nav dziļuma dimensijas. Kristas Burānes filma ļauj ieraudzīt plašāk par to – visu dziļo un nenorobežojamo telpu, kas ir cilvēkā. Stāsts par Andri Freibergu un viņa ģimenes likteni izskan tukšajā telpā, kura atbalso cilvēka spēku un trauslumu.




Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!