Kinētiskās un gaismu mākslas darbi izstādē "Vizionārās struktūras" Nacionālajā bibliotēkā man saka – attīstītais sociālisms bija krāsains un cilvēkam draudzīgs. Tāpat šo laikmetu izstādē pārstāv liela apjoma funkcionālā dizaina darbi – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas interjers un pulkstenis ar skrejošām gaisām. Bet par to vēlāk. Vispirms par pirmo. Tehnika, elektronika un dizains apvienojas, lai radītu meditatīvu mākslu cilvēkiem.
Valda Celma "Daugavā" mūsu priekšā ir ekrāns, dzīvē aiz tā kustas rotoriņi un griežas dažādas gaismas, izveidojot ūdens plūduma optisko ilūziju. Dažam tas varbūt nešķiet nekas īpašs, ikkatrs uz sava ekrāna var uzlikt tādu skrīnseiveri, kādu vien grib, un DJ, VJ un citās dažādajās miksēšanas kultūrās lietotājs var viegli producēt pats savas kustīgas grafikas. Fascinējoši stāvēt pie šāda gaismas ekrāna no septiņdesmitajiem gadiem un domāt par laiku, kad nebija personālo datoru, skrīnseiveru un dati ESM tika ievadīti ar perfokartēm, un iedomāties, kā Valdis Celms, dizainers un inženieris vienā personā, rada savu kinētisko darbu. Atšķirībā no mūsdienu tehnoloģijām vai drīzāk – no lietotājam pieejamā software interfeisa, tas ir liels, paša uzbūvēts hardware dzelzis, kas darbojas tavā acu priekšā, reālā telpā, nevis uz ekrāna. Vai tas, ka šodien šāds Celma gaismu raksts virtuālā vidē būtu uzprogrammējams vienā īsā dienā, parāda, ka šī septiņdesmito gadu māksla ir novecojusi? Vai otrādi – ka šeit ir sākotne mūsu digi- multi- sinti- un citām krāsainajām tehnoloģijām un ka šī ir programmēšanas un dizaina klasika?
Aizkustinājumu šai pašā vēstures perspektīvā raisa Jāņa Krieva "gaismu skatuve" Daugavpils Kultūras namā – trīs vienlaidu gaismas sienas, kas pulsē mūzikas ritmā dažādos zīmējumos un krāsās. Rotējoši un pulsējoši lukturi kopš astoņdesmitajiem gadiem kļuvuši par diskotēku un rokkoncertu pašsaprotamu daļu. Taču atkal tāpat kā Valda Celma "Daugavas" gadījumā cildenuma jūtas rodas no izmēra – veselas trīs sienas noklātas ar gaismas aparatūru –, un tas pieejams vienkāršiem cilvēkiem kā dzīves vide, pretstatā modernās koncertdzīves praksei, kur lielā un efektīgā aparatūra tiek uzstādīta un izīrēta lietotājam uz dažām stundām. Taču nevienam vairs nav sava kultūras nama, kur vari aiziet pie savas sienas.
Trešais mākslinieks no padomju Latvijas šajā izstādē ir Artūrs Riņķis. Viņa darbos uzrunā astoņdesmito gadu nevainība, sirsnība un naivums. Gan video raksturīgajā analogajā kvalitātē, gan eksperimentēšana ar mediju – 1984. gada desmit minūšu garā krāsmaiņu filma meditatīvas mūzikas pavadījumā liekas kā mīļš oldskūls un liek atcerēties Rotko gleznas, Džārmena eksperimentālo filmu "Zils". Ja padomā, ka šodien šādu rezultātu iegūt būtu gandrīz tik viegli kā ieslēgt mediju pleijeri, tad kas ir vērtīgāk? To dažreiz grūti neatkarīgi pasacīt. Tad noder salīdzinājums. Astoņdesmitajos bija grūti aizbraukt uz Parīzi, bet tagad viegli. Stāsta režisors Andrejs Končalovskis: "Ziema, Belgrada grimst sniegā. Bet sajūta kaut kāda padomiska – bezgalīgi dzer, galdi lipīgi, festivāls slāviski bez pompa. Visi labvēlīgi, laipni, priecīgi. Viss ir labi. Amerikāņu kino! Krievu režisors! Panākumi kolosāli. Bet tad pēkšņi man viss tā piegriezās! Pasēdēju vienu dienu, līdz galam apdolbījos no diskotēkām un sļivovicas, ko vajadzēja dzert bezgalīgi, sapratu, ka nekavējoties jābrauc prom. Dažreiz tā notiek. Vairāk nevaru. Jābrauc prom nekavējoties. Sniega vētras dēļ lidmašīnas nelido, sniegs gāžas kupenām. Savācu mantas – to man nebija daudz, iesēdos vilcienā – uz Parīzi. Braucam. Tā paagrāk no rīta, ap kādiem sešiem, atjēdzos pie Adrijas jūras, stacijā, kuras nosaukumu jau vairs neatceros. Pēkšņi ieraudzīju vilcienu, uz kura bija rakstīts "Venēcija". Paņēmu sakvojāžu, izkāpu no vilciena, pārsēdos otrā un aizbraucu.
It kā apkārt ziema, un pēkšņi izbeidzas ziema, un vilciens iebrauc miglā. Es iemigu, pamostos – jau Venēcija. Februāris. Auksts. Miglā sitas pret ūdeni melnās gondolas." (Возвышающий обман, 190)
Tagad tas nav nekas. Tagad tā katrs apmaiņas students var. Tas, kas ir grūtāk, tas vērtīgāk.
Artūra Riņķa astoņdesmitajos gados radītie un šai izstādei rekonstruētie (cerams, ka pēc izstādes netiks vēlreiz iznīcināti, bet iekļauti laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā) darbi, kas eksponēti LNB, pārsteidz un saviļņo kā eksperimentāla, taču cilvēkam draudzīga, iejūtīga un maiga māksla. Un tas viss kopā liek jautāt, vai astoņdesmito gadu sākums, vidus un otrās puses sākums, kad Latvijā sabiedrībā vēl valdīja humānisms un biedriskums, nebija viens jaudīgs laiks? Pēc kā ir nākusi vien degradācija un nacionālās mākslas pagrimums.
Salīdzinājumā ar diviem izstādē pārstāvētajiem mūsdienu māksliniekiem, Voldemāru Johansonu un Gintu Gabrānu, kontrasts ir krass. Vispirms jau krāsu gamma, astoņdesmito gadu darbiem gaisma ir maiga, izmantotas pamatkrāsas, noskaņa ir liega. Gabrāna un Johansona darbi ir balti (viens) un melni (otrs), darbu saturs ir post-humāns – vienā gadījumā tās ir karsta polietilēna mērcēšanas rezultātā izcēlušās savdabīgas baltas formas, otrā gadījumā – mērierīces fiksētas radioaktīvo daļiņu izlādes reālā laikā tiek pārkodētas un retranslētas signālu secībā, kas, vadu savienotas, ar metāla āmuriņiem sit pa melna granīta rezonējošām plāksnēm. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, ka abi šie mākslinieki izstādītajos darbos ir post-humāni, jo kuratores Ievas Astahovskas izstādes izvēlētā perspektīva ir vizionārās struktūras, tomēr astoņdesmito gadu Krieva, Celma un Riņķa avangards uzrāda augstu humānisma un avangarda līdztieksmi. Ja atmetam dogmatisko socreālismu un praktiskās neveiksmes ceļā uz komunismu, padomju laika māksla šķiet cilvēcīgāka, salīdzinot ar vēlāko postmoderno, postkonceptuālo un citādi atsvešināto mākslu.
Un te varētu tēmu paplašināt – mākslinieka loma astoņdesmito gadu sociālismā iepretim mākslinieka lomai neoliberālā tirgus sabiedrībā. Jāņa Krieva dizainētais Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas interjers un pulkstenis, gaismu siena Daugavpils Kultūras namā, Valda Celma gigantiskais pozitrons Ivano Frankovskai – liela izmēra funkcionāli mākslas darbi, kas veido labiekārtotu publisko telpu un ir pieejami visiem cilvēkiem. Bet tagad? Protams, nav ko pārāk idealizēt nac- soc- un citu -isko režīmu labvēlību pret cilvēku. Cilvēka cildinājums monumentālos skulpturālos kompleksos reizē ar represijām bijusi raksturīga totalitāro režīmu iezīme. Varbūt Pola Pota Kambodža ir viens no izņēmumiem; viss uzsvars aizgāja uz rīsa audzēšanu, pilsēta tika pamesta novārtā.
Taču attīstītā sociālisma Latvijā vienam māksliniekam – ar kolēģiem un pēc valsts pasūtījuma – bija iespēja izveidot visiem nozīmīgu pilsētvidi. Vai kas tāds vēl ir iespējams tagad? Daži runā par 1 % sabiedrisko būvju budžeta atvēlēšanu to bagātināšanai ar mākslu. Ja par mūsdienu mākslinieka spēju mobilizēt apkārtējo vidi neuzskata Kristīnes Luīzes Avotiņas apgleznoto 6. tramvaju, kas traucas pa Rīgas ielām, tad nekas oficiāli pasūtīts nenāk prātā, publiskās telpas labiekārtošana ir reducēta līdz vienkāršai funkcionalitātei – iekšpagalmu asfaltēšana un ietvju pielāgošana braucējiem, ar ko nodarbojas iepirkumu komisijas un ceļu būves uzņēmumi. Māksla vairs nepieder masām (tautai). No publiskajām telpām māksla ir pārvākusies uz privātām. Bet ambienta un meditatīvās mākslas potenciāls, kas izpaužas Riņķa, Krieva un Celma astoņdesmito gadu darbos, ir uzsūkts un adaptēts ērti lietojamu aplikāciju formā.
Izstāde "Vizionārās struktūras" ir Laikmetīgās mākslas centra veidota un Nacionālajā bibliotēkā būs apskatāma vēl līdz 6. augustam. Par 1 EUR var tikt iekšā, sakot, ka esi students, citādi 3. Ja gribas pastaigāties pa jauno bibliotēku pilnībā, tad labāk pieteikties organizētā ekskursijā.
0