Eseja
20.03.2015

Aspazija – māsiņa

Komentē
1
Saglabā

"Eposiņš, humoriņš, komentāriņi, Faustiņš, Moziņš, sliktiņa, žandarmiņš, kriticiņa, biklulīte, Faustiņš, Moziņš, žandarmiņš, groziņš, ēdieniņš, puisītis, kukainītis, kukainītis, mans mazulītis, dīvāniņš, puisītis, puisītis, māmiņa, māmiņa, māsiņa, rociņa, rociņa, spēciņš, ēdieniņš, kukainītis." Tie ir deminutīvi no Aspazijas vēstulēm Rainim Paņevežas apcietinājuma laikā.

No vienas puses, kad Aspazija vēstules rakstīja, viņa nedomāja, ka tās tiks publiskotas. No otras puses, pēc Raiņa nāves viņa tās izskatīja un nodeva publiskai lietošanai – lielā Raiņa mantojumu. Lieliņā Rainīša mantojumiņu. Visi mazie vārdiņi trīc agresijā. Vai jūtat, kā tie ir apspiesta, slāpēta spēka vēstneši, kukaiņi, kas steidzas slēpties pirms vulkāna izvirduma?
Aspazija ir jūtīga, emocionāla, stipra sieviete, kuru liktenis mēģina savaldīt. Pirmais vīrs, sabiedrība, Raiņa ģimene, pats Rainis, pēc tam atkal sabiedrība. Arī šobrīd mēs viņu nereti mēģinām ievietot "mīļiņā Rainīša sieviņa – spēciņš, kas Rainītim palīdzēja" plauktiņā.
Man līdz asariņām žēl Aspazijas. Kastaņolā Rainis saka: man mazās rociņas rindiņu sviestmaizīšu sasmērējušas.
Kāpēc Aspazija to dara? Vai viņa baidās, ka viņu mēģinās savaldīt ar fizisku spēku, ja viņa rādīs savu spēku neslāpētu, – kā to mēģina darīt viņas pirmais vīrs? Vai viņa baidās, ka tiks izraidīta no sabiedrības, kurā sievietēm nepienākas būt tik stiprām?
"Sēdi un izšuj krustdūrienā," kā pagājušā gada nogalē Luganskā sievietēm pavēlēja kāds prokremlisko spēku līderis.
Vai viņa baidās, ka talantīgais, trauslais Rainis viņu pametīs, jo viņam gan vajag atbalstu, bet nevajag otru māti un nevajag arī konkurentu uz Latvijas ģēnija un prezidenta vietu?
Aspazija – māsiņa! Uz Kastaņolu aizbrauc Īvande Kaija un saka tev, ka Latvijas sievietēm tevi vajag, ka viņas gaida tevi, lai iegūtu balsi, lai iegūtu spēku aiziet no nemīlama vīra un pateikt, kādus glāstus vēlās mīlamam. Aspazija māsiņa nopūšas un skatās logā, skatās uz Brē kalnu, ilgi skatās.
Vai Aspazijai būtu labāk, ja viņa no Raiņa būtu aizgājusi tai mirklī, kad kļuva skaidrs, ka viņš gaida un sagaida no viņas upuri, kuru tikai māte bērnam var dot?

***

– Cilvēki grib dzīvot mūžīgi.
– Cilvēki grib turpināties. Viņi grib nodot savus gēnus un idejas, lai viņu klātbūtne uz zemes būtu mūžīga.
– Rainis ir ateists.
– Aspazija grib upurēties.
– Rainis grib upurēties idejai.
– Aspazija grib upurēties Rainim.
– Jānis Rainis.
– Galvā spainis.
– Aspazijai ir slikta seksuālā pieredze.
– Rainis raksta dienasgrāmatā, ka viņa mamma padarījusi viņam seksu riebīgu – tādu, par ko jākaunas.
– Aspazijas dzimtā trīs paaudzēs sievietes ir tikušas piespiestas precēt nemīlamus vīrus.
– Aspazija Šveicē iet pie ginekologa un raksta Rainim sīku vizītes aprakstu.
– Rainis saka, ka Aspazija nav vainīga, ka nevar mīlēties, un viņš nav deprimēts.
– Rainis nepamana Aspazijas vēstulē to, ka Aspazija raksta: pat ārste saka, ka mums vajag mīlēties. Ielaistā zarnu katara dēļ gan penetrācija man būtu sāpīga, bet... varbūt, kaut kā.
– Rainis nepamana, ka Aspazija šai vēstulē runā arī par sevi, – kārtējo reizi atvainojoties Rainim, ka nevar viņu pienācīgi apkalpot, viņa mēģina runāt par savām vajadzībām.
– Aspazija pati apzināti vai neapzināti ir to izvēlējusies, saka Nora Ikstena grāmatā "Robežas". Es to lasu pa ceļam uz Kokolu Somijā. Manu vīru sauc Jānis. Mēs esam tikko precējušies un braucam kāzu ceļojumā. Es esmu dzejniece, un mans vīrs ir dramaturgs. Viņš jau otro reizi vienas nedēļas laikā veic 700 kilometru garu braucienu lielā karstumā. Viņš apzināti vai neapzināti ir to izvēlējies.
– Aspazija kāpj no kalna, kāpj kalnā, lai atnestu pārtiku, divas stundas turp, divas – atpakaļ. Aspazija gatavo ēst. Aspazijai patīk parūpēties par Raini. Kad viņš bija cietumā, viņa tik labi to nevarēja. Aspazija gatavo omleti, dārzeņu sautējumu, vistas gaļas ragū, kartupeļu pankūkas ar krējumu, pirkstiņus aplaizīsi, maizītes ar sieru, kartupeļus ar siļķi, kotletes Tičīnas gaumē, Aspazija cep kūku un biezpiena plācenīšus. Aspazija mazgā traukus, Aspazija noslauka traukus, Aspazija noglāsta Rainim galvu. Aspazija paliek slima, Aspazija nesaprot, kas ar viņu notiek.
– Rainis bar Aspaziju, ka viņa nestrādā pie sevis attīstības.
– Aspazija kāpj kalnā, visas puķītes viņai paklanās un viņai aiz muguras aizklāj sejiņas ar ziedlapām, ai, ai, ai, Aspazija.
– Aspazija saka Rainim, ka viņš ir ģēnijs.
– Šveicē, pie traktiera virtuves izejas, 20. gadsimta 60. gados ir pielikta plāksne, kurā minēts, ka šai mājā dzīvojis kāds Jānis.
– Aspazija iemāca Rainim, ka viņš ir ģēnijs.
– Latvieši mācās literāri runāt un rakstīt 20. gadsimta sākumā.
– Latvieši iemācās, ka Rainis ir ģēnijs.
– Aspazija gatavo pīrādziņus ar malto gaļu.
– Aspazija māca Rainim, ka viņš ir ģēnijs, un gatavo trusi Kastaņolas gaumē ar ēdamiem kastaņiem, uz kuriem var paslīdēt, kāpjot lejā no kalna.
– Rainis uzkāpj kalnā un pieraksta astoņus punktus, kādam ir jābūt Latvijas pirmajam prezidentam, un vienu punktu, kurš tas būs.
– Rainis raksta "Jāzepu un viņa brāļus".
– Rainis raksta "Daugavu".
– Rainis raksta "Zelta zirgu".
– Aspazija sūta Rainim kartīti ar kailu, tumšmatainu meiteni, starp kuras kājām izvijusies melna, spīdīga čūska.
– Rainis uzkāpj kalnā un kļūst par ģēniju.
– Rainis raksta par savu vēdera izeju, raksta par laika apstākļiem, raksta par netaisnībām, kas viņam nodarītas, Rainis noraksta to visu nost un ierauga savā dvēselē lielus, spēcīgus vārdus.

***
Puisītis, māmiņa, puisītis, māmiņa, lūpiņas, mīlulīte, maigulīte, uguntiņa, spēciņš, klusiņa, paliec klusiņa, maidziņa, laiciņa, dejiņa, dejiņa, solītis, vārdiņš, mīlulīte, maigulīte, krāsiņa, rociņas nolaid, rociņas, mutīti aizver, mutīti, raganiņa, nerunā tik skaļiņi, puisīši guļ, meitenītes iet uz stūrīti, palasīt grāmatiņas, rociņas nolaidiet, meitenītēm piedien būt kautrīgākām, ar puisīšiem ir grūtāki, viņiem ir grūtāki, meitenītes ir kārtīgākiņas, viņas jau tāpatiņas, tāpatiņas skolmeistariņiem problēmiņas nesagādā, kārtīgiņi sēž un skatās galdiņā, rociņas virs galdiņa, matiņi sapīti, jautājumiņus neuzdod, uz jautājumiņiem atbildītes maidziņi pasaka, kad prasa, tikai, kad prasa, izšuj un darina ēdieniņus, līgumiņus, dzejiņas, zeķītes un kaklasaitītes, bumbiņas un slazdiņus, dusmiņas un izvirdumiņus, bērniņus darina, pērieniņus, meitiņas audzina par sieviņām, dēliņus sev par vīrietīšiem, puisīšiem. Greizsirdībiņa, cita sieviņa, bet tā jau ir, tā jau ir, krāniņi un vagīniņas, atšķirībiņas, sievietītes liktenītis, sievietes liktenītis, neej projiņām, nedzen projiņām, viņš, nākdams tev pretiņām, iepirkumu maisiņu līdzgājējiņai rociņās iegrūda, nu nekas, nekas, mieriņš, varbūt tā viņa kolēģīte, tu nekad nevari zināt, nespried un netiesiņā, dod laiciņu, gan jau attapsies, atnāks atpakaļiņ, nekas, ka viņam ir sieviņa, vismaz mirklīti jutīsies laimīdziņa, varbūt varēsi paturēt, varbūt viņš tevi tik stipriņi iemīlēs, ka paliks uz mūžiņu, ja ne, tad varbūt paliksi stāvoklītī un tad viņš izšķirsies, un būs dzemdībiņas, sāpītes pārcietīsi, būs dēliņš, būs prieciņš, būs vīrietītis, pat ja viņš aizies pie citiņas, vairs nebūsi vieniņa, būs jēdziņa tavām dieniņām. Tu taču nedomā, ka varētu vieniņa, tevis tak vieniņas nemaz naviņa, ir jau mums prezidentīte bijusi, bet vai viņa bija vieniņa, un viņa bija no ārzemītēm, tur jau viss modernīgāki, tur jau pat vīrietīši var savā starpiņā laulāties, sodomiņa un gomoriņa. Nedomā, ka tavs spēciņš tev palīdzēs. Visi no teviņis novērsīsies, tētiņš un māmulīte, viņi šitādu liktenīti nesaprot, kur meitiņa pati mamutiņu medībiņās iet, kur meklē jaunas attiecībiņas, nevar, nevar tā, spēciņu atdod vīrietītim, aiz katra varenīga vīrietīša stāv īpaša sievietīte, aiz, nevis blakus, nevis priekšiņā, zem, nevis virsiņā, spēciņu atdod viņam, un miers, nosauc viņu par ģēniju, un punkts. Un raudi, ja vajag raudāt, tikai nekauc un nekliedz. Un punkts. Saprati.

Mūsu kāzu ceļojuma laikā kaut kur netālu no Ziemeļu tālākā punkta, kaut kur sāmu zemē, Jānis man izstāstīja fragmentu no Aspazijas dienasgrāmatas, kur pie Raiņa atnāk kāda jauna meitene, dedzīgi vēloties parunāties. Un Aspazija viņu aizraida, sakot, ka viņai neesot ne minūtes laika un ka tā esot nekaunība tā uzbāzties. Un tad nākamais ieraksts esot: šorīt sāku vingrot.
Ir komiski. Bet es nesmejos. Es domāju, kāpēc es nesmejos, jo ir komiski. Atceros un izstāstu Jānim par ungāru trupas Dailes teātra kamerzālē spēlēto "Kaiju". Epizodē, kur novecojusī, miesās izplūdusī Arkadina apliecina savu mīlestību un iekāri jaunākajam Trigorinam, redzu, kā kāds man pazīstams, teātra mākslās skolots laulāts pāris skatās izrādi no sēdvietām spēles laukuma pretējā pusē, viņa – raud, viņš – smejas. Jānis jautā, kas mani satrauc. Es jautāju, kas Jāni satrauc.
Cilvēkiem vajag vingrot, tas ir labi veselībai. Bet nav dzirdēts, ka kāds būtu apspriedis, kā Rainim pēc atgriešanās no Kastaņolas ir nokārušies plakstiņi, ka viņam dupsītis palicis ļumīgāks vai, galu galā, pliks pauris. Par Aspaziju tā atļaujas spriest pat preses izdevumos, laikabiedru atmiņās par Aspazijas mūža nogali sastopami tādi epiteti kā: resna, miesās izplūdusi, nekopta.
Mani satrauc, ka es nesmejos. Jo ir komiski. Mani satrauc, ka es nevaru vienkārši pasmieties par dramaturģiski veiksmīgi, komiski uzbūvētu situāciju, jo tā man šķiet emblemātiska sabiedrības problēmai – sievietei vairāk nekā vīrietim ir jābūt pievilcīgai savam partnerim, lai saglabātu mīlestību.
Rainis iemīl Aspaziju viņas spēka dēļ. Rainis pamet Aspaziju viņas spēka dēļ. Tā notiek, attiecības beidzas. Bet Aspazijai nav spēka palikt vienai. Viens, tāpēc, ka sirds sāp no jūtām, kas plosa un pieprasa, bet otrs – tāpēc, ka tā nav labiņi, nav labiņi sievietītei būt vienai.
Atdod viņam visu, Aspazijiņa – māsiņa, tikai lai viņš neaiziet, tikai lai viņš ir ar tevi, taisi ēdieniņu, kļūsti par četrdesmit pirmo gotiņu, tulko Faustiņu, neprasi, lai tavu vārdiņu liek blakiņām, neprasi, tikai lai viņš neaiziet. Jo viena tu nevarēsi. Viena, vecmeita ar kaķi, riebīgi smaržo un ir resna.

Un es domāju, kāpēc viņa tā dara, kāpēc mēģina iztaisīties par mazu mīlulīti, kukainīti, burvīgu pērļvistiņu, kura pār lūpu nevar pārspļaut, lai tikai neviens nepamanītu, kāds viņā ir spēks.
Kāpēc viņa tā dara? Aspazija arī grib būt mīlēta, līdz sāpēm grib būt mīlēta un tādēļ ir gatava atdot sevi visu. Viņa iemīlas Rainī, viņa lielajā garīgajā spēkā, bet viņas spēks arī lauž Raiņa trauslo struktūru. Tā ir traģēdija. Nespēja mīlēt, nespēja augt. Rainis gan runā, ka viņam ir nepieciešams, lai Aspazija attīstītos, tomēr patiesībā viņam nevajag, lai viņa kļūtu vēl stiprāka. Tā ir tāda jābūtības domāšana. Rainis zina, kā viņam ir jādomā, bet viņam ar viņa trauslo struktūru nav vajadzīgs tik spēcīgs cilvēks blakus.
Aspazija grib tikt mīlēta un grib Raini mīlēt, un tad nu viņa neapzināti (varbūt vēlākā laikā arī apzināti) slāpē sevi, kā nu spēdama: lai viņu nesāpinātu, lai viņu nepamestu, lai viņu mīlētu. Pasākums, kas sākotnēji jau ir lemts neveiksmei, jo ar savu smalko jušanu Rainis jūt katru melīgumu un no šādas melīgas Aspazijas arī grib tikt prom.
Nevajag, Aspazija – māsiņa, atdot sevi visu. Nevajag. Nevajag, māsiņas, atdot sevi visu, nevajag. Nevajag slāpēt savu spēku aiz sentimentāliem mīļvārdiņiem. Nevajag.
Šujiet un cakiniet rozā kleitiņas un jaciņas, sauciet savus vīrus un bērnus par kukainīšiem un pusdienās pasniedziet maltiņo gaļiņu! Dariet to, vien apzinieties to uguni, kas deg jūsos un neslāpējiet to, tāpēc, ka kāds draud jūs pamest vai kāds saka, ka tā nepiedien. Lasiet Aspaziju, lasiet un rodiet viņas tekstos spēku aiziet vai runāt un spēku izturēt nosodījumu!
Ja tas šobrīd ir nepieciešams, piekrītiet kompromisam un izmantojiet maigu formu, tikai apzinieties sava satura spēku. Apzinieties, ka jūs ikviena esat pelnījušas būt brīvas, brīvas no bailēm runāt par savām vajadzībām, brīvas runāt. Paldies tev, Aspazija – māsiņa, jo, kaut pēc Kastaņolas likās, ka tavs spēks slēpjas Raiņa ēnā, pēc 150 gadiem ir skaidrs, ka, pateicoties tev, mums ir balss, kuru tā gribēja sadzirdēt Īvande Kaija, aizbraucot uz Kastaņolu. Kuru gaidīja Latvijas sievietes, kad tu atgriezies. Kad jūs abus smacēja slava un sabiedrības gaidas pēc elkiem un elkiem atbilstošas uzvedības.
Tagad, 150 gadus pēc tavas dzimšanas dienas, Aspazija – māsiņa, es zinu, ka nekas nav bijis veltīgi, ka caur deminutīviem es lasu tavu spēku tavā dzejā un caur tavu likteni mācos neslēpt to Jāņa... Raiņa ēnā.
Viņa stāv viena. Viņa raksta viena. Viņa nespēj noslēpt savu spēku un raksta rindas, kuras cauri gadsimtiem skan un iedvesmo.

Mums atkal spārnos jāceļas,
kaut jūtas sāpju izēstas,
kaut dvēsles krāsas izdzēstas,
kaut nav vairs palicis nekas –
mums jāceļas, mums jāceļas,
bez spārniem mums ir jālaižas.

Paldies tev, Aspazija – māsiņa!

 

Tēmas

Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!