Foto - Kristaps Kalns, teatris.lv
 
Recenzija
26.10.2016

Asins garša

Komentē
0
Saglabā

Par Vladislava Nastavševa izrādi "Asins kāzas" Latvijas Nacionālajā teātrī

Šīs būs nedaudz novēlotas – kaut, gaidot ikgadējo "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremoniju, varbūt tieši īstajā laikā tapušas – piezīmes par izrādi, kas aizvadītājā teātra sezonā (un, nebaidīšos pārspīlēt, pat pēdējās divās, trīs sezonās) mani uzrunājusi visvairāk. Pēc "Asins kāzu" noskatīšanās ir tāda pati sajūta kā pēc ilgas pastaigas pie jūras. Ir auksti – jo izrāde, kā paredzams, nebūt nav ar laimīgām beigām un tajā tēlotais cilvēcisko kaislību spēks ir izteikti destruktīvs. Ir nogurums – jo šī, tāpat kā visas Vladislava Nastavševa izrādes, pieprasa absolūtu koncentrēšanos visos līmeņos: gan ar prātu, gan emocijām, gan ķermeni, atrodoties nemitīgā garīgā un fiziskā sasprindzinājumā. Taču ir arī liels iekšējs prieks par šo nogurumu, it kā būtu izdarīts kaut kas liels. Jo to domu, emociju, sajūtu un instinktu vilni, kas veļas pāri skatītājiem "Asins kāzu" laikā, nav iespējams piefiksēt uz papīra. Pāri paliek tikko manāma sāļa pēcgarša uz lūpām, kuru nav iespējams notraukt, – izrādes "asins garša".

Iestudējuma atmosfēra ir trausla un spēcīga vienlaikus – gluži kā raupjā, smagnējā, bet vienlaikus šķietami irstošā un drūpošā zemes strēle, ko skatītāji pirmo ierauga no savām sēdvietām. Izrādes finālā tā kļūs par mazu, planējošu dzīvības salu uz zvaigžņota mūžības fona. Arī pats Nastavševa iestudējums šķiet esam daļiņa no kaut kā lielāka – režisora līdzšinējās mākslinieciskās darbības. "Asins kāzas" ir par tām pašām tēmām, par ko lielākā daļa režisora izrāžu – par cilvēka likteni, par (homoseksuālu) mīlestību/kaislību, par nāvi, par vientulību, par teātri... –, taču tieši šajā iestudējumā šīs tēmas izdevies sakausēt kopā tik cieši, ka tās uz skatītāju iedarbojas visas vienlaikus. Pagājušās teātra sezonas beigās, neilgi pēc pirmizrādes, šķita, ka izrādē dominējošā ir kaislības tēma, jo tās centrā bija spēcīgs attiecību trīsstūris – Agneses Cīrules Līgava, Romāna Bargā Līgavainis un Kaspara Dumbura Leonardo. Šoruden, skatoties izrādi otrreiz, secinu – ir sasniegta absolūta izrādes vēstījuma daudzbalsība.

Spāņu autora Federiko Garsijas Lorkas lugu "Asins kāzas" Vladislavs Nastavševs iestudējis absolūti nesadzīviskā skatuves valodā, un šīs valodas pamatā ir iedarbīga kombinācija: aktieru spēcīgais psiholoģiskais pārdzīvojums + dziļi, daudznozīmīgi skatuves simboli. Rodas sajūta, it kā aktieri būtu saauguši ar saviem varoņiem un ka viņu uznācieni uz skatuves ir tikai īsi mirkļi no šo cilvēku dzīves, no sāpēm un ilgām, kurās mēs tikai uz brīdi ieskatāmies. Izrādes varoņu runātie vārdi, kaut arī to ārējās čaulas nes noteiktu sadzīvisku informāciju, aiz sevis slēpj dziļu zemtekstu, kas izriet ne tikai no Lorkas daiļrades "simbolu vārdnīcas", bet arī no oriģinālas paša režisora radītas izrādes simbolu sistēmas. Līgavainis vēlas doties uz vīnogu dārzu, bet Māte viņu turp nelaiž un runā par to, cik skaists ir jauna, spēcīga vīrieša ķermenis. Daigas Kažociņas atveidotā Māte, šķiet, iecerēta kā absolūtās sievietes simbols – viņas puskailais, melnā kombinē ģērbtais ķermenis vēl pirms izrādes sākuma šķiet burtiski saaudzis ar sauso, grubuļaino zemes strēli, it kā mēģinot atgūt dzimtas zaudēto auglību (nākotni). Un viņas tiekšanās pēc dēla, viņu apskaujot un negribot laist prom no sevis, simbolizē gan būtībā neauglīgu (jo grēcīgu) sievietes iekāri pret vīrieti, gan ilgas pēc dzimtas turpinājuma, pēc jaunu asnu iedēstīšanas nedzīvajā zemē. Tikpat zemtekstuāls ir brīdis, kad pirmo reizi uz skatuves parādās Kaspara Dumbura Leonardo, kura kājas ieautas zābakos, smagos kā akmens, un viņš kā pēc nogurdinoša skrējiena bezspēkā četrrāpus pieplok pie ūdens peļķes, kas paslēpusies uz izkaltušās zemes. Sievas un sievasmātes pārmetumi par nodzīto zirgu kombinācijā ar aktiera ķermeņa valodu rada savdabīgu duālu tēlu, it kā tiktu runāts par pašu Leonardo, kurš sevi bezjēdzīgi dzen, klausot destruktīvai dzīvniecisku kaislību balsij, kas ved pie Līgavas, kamēr mājās gaida sieva un bērns. Un tā tālāk.

Šajā sarežģītajā simbolu sistēmā precīzi "saāķējas" gan Edvīna Raupa smalki, muzikāli tulkotais lugas teksts, gan aktieransambļa spēja katru vārdu kā ūdens krūzi piepildīt līdz malām ar zemtekstu, gan paša Vladislava Nastavševa radītā režijas, telpas, kostīmu (kopā ar Rūtu Kuplo), mūzikas (kopā ar Tomu Auniņu) koncepcija, gan Oskara Pauliņa uzburtā gaismu simfonija.

Par izrādes saistelementu gandrīz ķīmiskā nozīmē kļūst Ulda Siliņa Mēness – vissimboliskākais no izrādes simboliskajiem tēliem. Aktieris uz skatuves uznāk no kulisēm, atpleš akordeona plēšas, un atskan – vispirms nevis mūzika, bet gan elpa, it kā izrāde atdzīvotos no miega un skaļi ieelpotu. Mēness, kaut arī tas darbojas jau Lorkas lugā, būtībā ir režisora pašradīts oriģināls skatuves tēls. Tehniski šis tēls izvērsts, izrādē tam piešķirot citu lugas personu tekstu, ko Mēness pārsvarā dzied, bet brīžiem arī runā, iesaistoties dialogā ar izrādes varoņiem. Bet vēl būtiskākas ir šī tēla filozofiskās transformācijas. Izrādē Mēness kļūst par paša režisora alter-ego, pēc kura neredzamās pavēles notikumi nenovēršami un nepielūdzami risinās uz priekšu, un brīžos, kad Mēness dzied vai runā, viņš varoņus (gluži kā antīkais koris) brīdina, pamāca, mudina. Piemēram, nemitīgi tiek atkārtotas atsevišķas mūzikas frāzes, kas rada trauksmes sajūtu, – "Mosties, līgava...", "Ritēja rats..." u.c. Režisors Mēness tēlu izmanto kā mediju, ar kura starpniecību būt klātesošam izrādē, tādējādi iemiesojot teātrī ārkārtīgi aktuālo metaforu par režisoru, kurš "izkūst" savos aktieros. Uldis Siliņš izrādes laikā "izpilda" Nastavševa komponētās un iedziedātās dziesmas, kuras fiziskā līmenī skan fonogrammā, taču to emocionālo vēstījumu raida (vai precīzāk – rada) tieši aktiera nevainojami noslīpētā ķermeņa valoda un psiholoģiskais pārdzīvojums. Tāpat Mēness, kas telpiski novietots tieši starp skatītājiem un nelielo spēles platformu, uz kuras atrodas izrādes varoņi, kļūst par mediju arī starp skatuvi un skatītājiem, jo lielāko daļu izrādes viņš kopā ar skatītājiem noraugās uz varoņiem pār plecu, it kā atskatītos uz kaut ko jau notikušu, un no savas vietas izkustas tikai tādēļ, lai spriestu pār varoņiem tiesu.

Izrādē ir pietiekami daudz spēles elementu, lai skatītājs nemitīgi tiktu pārsteigts. Neparasts ir pats skatpunkts, kas paveras no skatītāju sēdvietām, – Vladislava Nastavševa iekārtotā spēles telpa, kaut arī atrodas uz Nacionālā teātra lielās zāles skatuves, būtībā aptver nevis pašu skatuvi, bet gan to, kas ir aiz tās: telpu, kurā parasti atrodas skatītāji, nevis aktieri. Demarkācijas līnijas, kas parasti nodala šīs divas telpas – teātri un dzīvi –, izrādē nav. Šī telpa, kas pēkšņi pavērusies skatītāju acu priekšā, ir biedējoša gan savā plašumā (izrādē aktīvi tiek izmantots viss Nacionālā teātra Lielās zāles apjoms, sākot no partera, beidzot ar 2. balkonu), gan skaistumā. Jā, tieši biedējošs ir kontrasts starp mazo, sauso, drūpošo un irstošo zemes laukumiņu mūsu acu priekšā un to greznību, kas paveras aiz tā: apzeltītas lustras, neskaitāmas krēslu rindas un plašums, ko ar vienu skatienu pat grūti aptvert. Un tomēr – visas izrādes semiotiskās zīmes liecina, ka telpa taipus skatuvei ir Nāves pasaule, kamēr telpa šeit, uz skatuves, kaut arī mokoša un sāpīga, tomēr ir Dzīves pasaule. Nāves pasaulē cilvēki bēg, bet agri vai vēlu tiek noķerti, jo viņiem seko Mēness (Nāve) ar rokā paceltu cirvi. Brīdī, kad Kaspara Dumbura Leonardo un Agneses Cīrules Līgava aizbēg, bet Romāna Bargā Līgavainis izlemj viņiem sekot, viņi visi it kā brīvprātīgi, it kā pēc kāda neredzama spēka vilkmes nokļūst tur, otrā pusē, un jau zina, kas sagaida.

Izrādes starpbrīdī nejauši dzirdu kādas skatītāju grupas sarunu – tādu kā totalizatoru par to, kurš no izrādes varoņiem izdzīvos. Kaut gan nepārprotami ir tas, ka Nastavševs izrādē jau kopš pirmajiem akordiem mērķtiecīgi demonstrē, ka "izdzīvojušo" šeit principiāli nemaz nevar būt – šo Nāves nospiedumu varoņiem uzliek jau kostīmu melnā krāsa. Par vissmagāko Nāves zīmogu kļūst Līgavas kāzu kleita – melna, nolaista no šņorbēniņiem, nevis brīvprātīgi uzvilkta, bet it kā uzstiepta uz auguma pēc kādas augstākas varas pavēles. Un arī Agneses Cīrules Līgavas izdzisusī seja un viesu dāvātās piķa melnās puķes skaidri liecina, ka šīs nebūt nav kāzas, bet drīzāk bēres, jo Nāve jau ir triumfējusi.

Izrādes noslēguma daļā, norietot saulei, valda melna tumsa – nevis tikai nakts, bet arī pati Nāve, kas pieņem visdažādākās formas. Nāve (atšķirībā no Lorkas lugas, kur tā materializējas Ubadzes tēlā) vispirms parādās kā Daigas Kažociņas Māte, kura, atgūlusies uz muguras, kairina/spīdzina savu dēlu, rādīdama viņam savu ieplesto kājstarpi. Nāve ir trīs pievilcīgi, jauni, puskaili vīrieši (Malkas cirtēju lomās Kristaps Ķeselis, Āris Matesovičs un Kārlis Tols), kuri nostājas skatuves malā, cirvjus pret pleciem atelpas brīdī atstutējuši, un raugās uz tukšajiem krēsliem skatītāju zālē kā zaļoksniem kokiem, kas viņiem agri vai vēlu būs jānocērt. Un Nāve ir arī Ulda Siliņa Mēness – režisora balss, kas nepielūdzami meklē izrādes varoņus, kuri pēc sižeta ir nolemti bojāejai. Pirms dodas skatītāju zālē, Mēness ar pirkstiem no cirvja notrauc sudraba krāsu (vai varbūt uz cirvja asmens sakrājušās iepriekšējo upuru asinis) un ar to nosmērē seju, līdz tā pārvērtusies par spožu, nedzīvu masku. Paradoksāli – kaut arī vizuāli iedarbīga, šī tomēr šķiet vienīgā liekā skatuves zīme, jo tai trūkst izrādei kopumā raksturīgā vēstījuma smalkuma.

Vēl spēcīgāk un baisāk par pašu Ulda Siliņa Mēnesi uz mani kā skatītāju iedarbojas Oskara Pauliņa veidotā gaismu partitūra – kontrasts starp melno, visaptverošo tumsu, no kuras it kā izaug arī varoņu melnie kostīmi un melnās kaislības, un pēkšņiem gaismu akordiem, kas uzplaiksnī un uzplēš tumsu, vai, gluži pretēji, maigi pieradina skatītāju pie gaismas kā pie lieganas mūzikas. Atmiņā paliek divi spilgti izrādes mirkļi, kuros tieši skatuves apgaismojums modelē gan izrādes telpu, gan vēstījumu. Pirmais – Līgavas un Līgavaiņa kāzu viesi sastājas uz tumšās skatītāju zāles fona, un katrs fotoaparāta zibsnis izgaismo milzīgo telpu aiz viņiem, it kā parādot, ka šis ir tikai mazs, turklāt īslaicīgs laimes mirklis uz mūžības fona. Vai arī, interpretējot aiz varoņiem esošo telpu kā teātra zāli, uzsver notiekošā nepatiesumu, inscenētu "dzīves teātri". Otrais brīdis – kad pēc Līgavas un Leonardo aizbēgšanas Mēness nepielūdzami izlien no mākoņiem, skatītāju zāle piepeši pieplūst ar dūmiem, kuri iekrāsoti mirdzoši tumšzilos toņos, bet tiem pa vidu cauri laužas spoži gaismas stari – un rodas satriecoši ticama sajūta, it kā Nacionālo teātri būtu piepildījuši īsti tumši mākoņu vāli. Tieši gaisma izrādei piešķir to trauslo sajūtu, ka redzamais uz naža asmens balansē starp realitāti un fantāziju – īpaši brīžos, kad pēkšņi gaismas uzplaiksnījumi it kā izrauj no varoņu zemapziņas rēgainus tēlus. Par izrādes kulminācijas ainu, manuprāt, kļūst brīdis, kad Romāna Bargā Līgavainis kā murgā redz Līgavu un Leonardo kaislīgi skūpstāmies un vairs nespēj izšķirt abu ķermeņus, kas vijas viens pie otra. Šīs ainas daudznozīmība vēl ilgi turpina kairināt prātu un jūtas – vai Līgavaini moka greizsirdība uz Leonardo, kurš viņam nolaupījis Līgavu, vai arī greizsirdība uz Līgavu, kura nostājusies starp viņu un Leonardo?

Tādēļ nedaudz deklaratīvs man šķiet fināls, kurā uz skatuves tumsā paliek tikai sievietes, un nevilšus jāsecina – vīriešu bojāejā (gan fiziskā, gan simboliskā līmenī) ir vainojamas tieši viņas. Sievietes.

Tēmas

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!