Daudzi pazīst Ronaldu Briedi kā humoristisko dzejnieku. Vēl viņu mēdz dēvēt par paradoksu meistaru. Katrā ziņā tad, kad R.Briedis lasa dzeju, publika spurdz kā pēc līdakas pavēles. Faktiski - it kā kāds būtu palaidis smieklu gāzi. Tomēr lasīšanas procesā rodas iespaids, ka smiekli ir tikai tāds blakusefekts, tāda kā alerģiska reakcija pret neskaidras izcelsmes kairnātāju. Gandrīz visi Brieža dzejoļi ir par „princeses smīdināšanu” vai drīzāk - par ceļu pie sasmīdināmās princeses. Taču mēs - lasītāji - neesam tā princese, un līdz viņai tā pavisam nenonākam. Šis ceļš īsti klasiski postmodernā garā ved cauri krāmu šķūnītim (vai pa kultūrdrazām aizbērtu upi), kurš, ja mums labpatīkas, reprezentē milzu vēsturiskās tagadnes kosmosu, kas neaptverami pārbāzts ar visu, ko gadu tūkstošu gaitā saražojusi valoda un cilvēka radošais, dziesmu un pasaku kārais gars. Brieža mantu glabātuvē atkal pārņem tā, iespējams, maldīgā sajūta, ka visos citos gadsimtos pirms mums cilvēki ir dzīvojuši kādās stilistiski tīrās, noapaļotās un sakārtotās vārdu un lietu pasaulēs, bet mēs - post[post](modernie) - esam pēkšņi sņēmuši mantojumā visus iepriekšējos vārdus un lietas, un savas dzīves it mierīgi varam vadīt spēlējoties ar amizantiem priekšmetiem, par kuru iepriekšējiem īpašniekiem un pielietojumiem mums ir visai miglains priekšstats. Tomēr Briedis nav no tiem „intelektuālajiem dzejniekiem”, kuru poēzija ir burtiskā nozīmē piekrāmēta un pārbāzta ar atsaucēm. Ronalds mierīgi un lēnām lasa frazeoloģijas vārdnīcu un ar baudu izgaršo sākotnēji šķietami ikdienišķos atradumus. „Postmodernās mākslas” 2. likums: 3 ikdienišķi atradumi savienoti veido vienu neikdienišķu, smeldzīgu un sadzīvē pilnīgi nepielietojamu lietu.
Dzejas apspriedēji mēdz spļaudīties par konstruētiem jeb „taisītiem” dzejoļiem, taču Brieža dzejoļi, kuru arhitektūra pašam autoram (vai līdzautoram, ja nepiemirstam visvareno Pilsētas Galveno Arhitektu - valodu) nav noslēpums un nejaušība, ir pārliecinoši un spēcīgi. Manuprāt, veiksmīgu dzejoļu ir ievērojami vairāk nekā pieklibojošu kalambūru.
Visiem, kuri līdz šim ir pazinuši tikai šo R.Brieža dzejas aspektu - princeses smīdināšanu jeb pīlīšu pūšanu jeb vārdu spēles, „Asaru gāze” varētu būt atklājums. Jo tur ir vēl vismaz 2 lieliskas lietas - vienkāršs un aizkustinošs lirisms un smeldze dzejoļos „par un ar tevi”, kā arī teicami notēlots pārsteiguma moments. Jeb mirklis. Jeb Notikuma brīdis. Brīdis, kad „tu iznāc uz klāja” un „monēta mācās lidot”. Necitēšu - meklējiet paši.
0