Proza
06.05.2016

Arlabunakti, Londona

Komentē
5
Saglabā

Es stāvu Lielajos kapos Rīgā, un man pretī stāv sportiskas miesasbūves jaunietis. Tāds platiem kauliem un apaļiem, sārtiem vaigiem.

"Tu esi latvietis?"

"Nē," es gļēvi atbildu.

"Tad kāpēc tev ap kaklu ir prievīte?" Viņš samiedz savas acis, kritiski novērtējot manu skolas formastērpu... 

...

"Tev ir cigarete?"

"Nepīpēju!"

"A 20 kapeikas?"

Vējš sagriež starp kokiem vecu lapu virpuļus. No tuvējās kapličas ož pēc mīzaliem, bailēm un nolemtības. Apkārtnē neviena nav...

"A kur tu ej?"

"Mājās."

"A kur ir tavas mājas, ko?"

"Es nezinu..."

Es zinu tikai to, ka šai brīdī ir jāsit, ka tā ir mana vienīgā cerība nezaudēt godu. Saņēmies visu savu drosmi, es gāžu ar dūri apaļajā, pretīgajā vieplī ar piemiegtajām acīm un ironisko smīniņu sejā, taču ar manu roku notiek kaut kas neizprotams. Tā ir zaudējusi visu spēku. Tā tikai vārgi notirinās vējā, pat neaizsniedzot kretīna seju. Arī manas kājas ir sastingušas un sāk ļodzīties, es saprotu, ka nevarēšu pat mēģināt aizbēgt. Sārtvaigu vieplis ar piemiegtajām acīm pietuvojas man vēl vairāk un paceļ roku sitienam...

Šai brīdī es vienmēr pamostos. Tas ir sapnis, kas vajā mani no bērnības. Dažreiz mēs ar to džeriku pat nerunājam. Es vienkārši mēģinu viņam iesist, bet nevaru.

Dang, dang, dang, pššššpkt – tā apstājas fūres pie luksofora, kas atrodas blakus mūsu jaunajām mājām. Pššššpkt žvīīī... tie ir autobusi. Žžžžzzzz vīī... tās ir parastās vieglās automašīnas. Nebeidzams un monotons skaņu celiņš manai jaunajai dzīvei. Mēs bijām nupat apmetušies North Circular Road jeb Cirkuļarkā, kā mēs to dēvējām. Tā ir viena no galvenajām pilsētas transporta artērijām, un motori tajā rēc dienu un nakti. Bet es esmu pilsētas puika, es esmu uzaudzis blakus tramvaja sliedēm. Es ātri pierodu pie šādiem trokšņiem, un brīžiem mani daudz vairāk satrauc klusums.

Es aizvēru acis un mēģināju atkal aizmigt. Es esmu izaudzis liels un šad tad kāvies savā dzīvē. Pārsvarā dzērumā un ballītēs, bet tas sapnis mani turpina vajāt kopš puikas gadiem. Es – izstīdzējis un bāls Cibiņš tumši zilā skolas formā –, un man pretī sārtvaidzis Buņģis un kapličas, un vēja šalkoņa vecās kapsētas kokos.

Dang, dang, dang, pššššpkt... Žžžžzzzz vīī... Es vēlreiz pavēru acis. Aiz loga mēnesnīcā viegli locījās koku zari, blakus klusu šņākuļoja Žanete. Brīdi domāju par beisbola vāli istabas stūrī un skatījos koku zaru mestajās nedaudz spokainajās ēnās uz sienas, un tad veiksmīgi iesnaudos.

Arlabunakti, Londona!

***

Mēs ielauzāmies šai pamestajā mājā tikai pirms kādām trim dienām. Ap pusdienas laiku, drosmei izdzēris pāris pintes lēta un stipra sidra, es kāpu iekšā mājā pa atvērto otrā stāva logu. Mani redzēja kaimiņiene, kaut kāda melnādaina veca sieviete, un sāka bļaut, ka izsauks policiju. Es biju ar vienu kāju uz palodzes, nupat jau iemetis istabā somu ar instrumentiem. Viņa bļāva, bļāva un bļāva visu to sekundes simtdaļu, kuru mēs viens otru vērojām, un tad es, iespējams, sidra, iespējams, izmisuma ietekmēts, nolēmu nepievērst viņai uzmanību un pazudu mājas iekšienē.

Jo reāli nebija, kur dzīvot, un nebija, ko zaudēt. Mēs nupat bijām izmesti no iepriekšējā skvota. Es nupat biju sācis draudzēties ar Žaneti, bet pie viņas palikt arī nevarēja, jo viņa dzīvoja citā skvotā tepat netālu kopā ar savu nu jau bijušo draugu. Trijatā mums tai istabā vietas nebija.

Kāds jau pirms manis bija sadauzījis apsardzes kompānijas uzstādītos kustību sensorus, tāpēc, tiklīdz es nokļuvu mājas iekšpusē, iestājās relatīvs klusums.

Līdz brīdim, kamēr es, ziņkāres dzīts, pieskāros pie kāpņu laukumiņa pieskrūvētam metāla kubam ar antenu. Tas bija dīvains veidojums apmēram kurpju kastes lielumā. Ja to aiztika, tas ļoti skaļi sāka kliegt KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ... Acīmredzot, saucot pēc palīdzības kaut kādas spēka struktūras un brīdinot kaimiņus, ka notikusi ielaušanās.

Es tam vairākas reizes no visa spēka iesitu ar āmuru, taču agregāts, šķiet, bija veidots tā, lai spētu izturēt kodolsprādzienu. DANG, DANG, DANG... es tam situ, bet tas tikai auroja kā meža ugunsgrēkā apsvilinājies brontozaurs, radīdams manī reālu panikas sajūtu. Beidzot es tiku no tā vaļā, uzlejot tam spaini ūdens. Pēkšņi atkal iestājās klusums un ierunājās iela aiz sienas...

Žžžžzzzz vīī... Pššššpkt žvīīī... Pššššpkt žvīīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī...

To pārtrauca vienīgi cigarešu dūmu piepildītas manis paša nopūtas. Es kādu brīdi nogaidīju, vai nebrauks kāds no tām spēka struktūrām, bet nebrauca. Zvanīja Žanete un prasīja, kā man klājas. Viss kārtībā! Tūlīt sekos operācijas otrā fāze. Vēl vajadzēja nomainīt ārdurvis, un māja būs mūsu līdz brīdim, kamēr saimnieks mūs no tās izmetīs ar tiesas lēmumu.

***

"Es esmu piedzimis, lai būtu laimīgs!" sacīja Žanete, kad mēs bijām ievākušies jaunajā mājā. Viņai piemita ērmots paradums runāt pirmajā personā vīriešu dzimtē. Viņai bija pagarš vasarraibumains deguns, lielas, skaistas acis un mīļš skatiens.

"Un tagad tu tāda jūties?"

"Laikam. Mums būs daudz jāsatīra. Es esmu lielisks tīrītājs."

"Es esmu lielisks sliņķis, bet es tev palīdzēšu!"

No sākuma mēs mājā palikām divatā ar Žaneti. Tur nebija elektrības un gāzes. Bija janvāris un auksts. Pirmās dienas tiešām pagāja, pārsvarā tīrot jauno mitekli. Šeit bija dzīvojuši skvoteri arī pirms mums. Viņi acīmredzot bija pametuši māju lielā steigā. Grīdas klāja 20 centimetrus bieza pat ne netīrumu, bet dažādu priekšmetu kārta. Mēs šķirojām nevajadzīgos un tādus, kas saimniecībā varētu noderēt. Nevajadzīgos naktīs nesām uz miskastēm patālāk no mājas, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.

Brīvajos brīžos Žanete mācījās angļu valodu vai zīmēja, viņa bija māksliniece un ar izglītību un vēlējās... Es nezinu, ko viņa īsti vēlējās – vienkārši aizbēgt vai iekarot Londonu.

"Es esmu dzimis, lai gleznotu!" viņa šad un tad paziņoja.

Es lasīju. Atkarībā no garastāvokļa vai nu Ričarda Dokinsa "Selfish Gene", vai kaut kādu tepat mājā atrastu apbružātu grāmateli par 20. gadsimta lielākajiem krāpniekiem. Īpaši man patika stāsts par kādu izveicīgu vīru, kurš lētticīgiem tūristiem par miljonu bija pārdevis Brīvības statuju Ņujorkā, turklāt izdarījis to vismaz pāris reižu. Ja man būtu tāds talants, mums nebūtu jādzīvo skvotā bez elektrības. Es par sevi vēl mazāk tobrīd varēju pateikt, ko daru Londonā. Pavisam noteikti no kaut kā bēgu.

Vārdu sakot, mēs bijām bēgļi. Mēs nebēgām no kara vai nabadzības. Mēs bēgām no sevis, no provinces – no tās, kas bija reāla, un tās, kas valdīja mūsu sirdīs. Mēs tikai īsti nezinājām, kurp bēgt, un nejauši bijām iebēguši provincē ar nosaukumu Cirkuļarka.

***

Cirkuļarka vēsturiski ir bijusi Londonas apvedceļš un tās ārējā robeža, bet, gadiem ritot, pilsēta ir pletusies uz visām pusēm, aprijot to un apaudzējot ar arvien jauniem guļamrajonu augoņiem.

Šad tad es devos pastaigās pa apkārtni. Uz ziemeļiem no mūsu mājas pletās Enfīlda, pārticis vidusšķiras guļamrajons, kurā nebija ko darīt pat pašiem vietējiem iedzīvotājiem. Ja nu vienīgi ēst vakariņas un brokastis vai pastaigāties parkā ar saviem labi audzinātajiem bērniem un suņiem. No rītiem viņi sapucējušies ar vilcienu brauca uz saviem smalkajiem darbiem, lasīdami "Metro" un malkodami kafiju no kartona krūzītēm. Vakaros, palaiduši vaļīgāk savas kaklasaites un iešāvuši pāris aliņu, viņi mēdza dedzīgi strīdēties ar kaimiņiem par laika apstākļiem un politiku. Visa šī mietpilsoniskā paradīze sākās jau kādu puskvartālu uz ziemeļiem no mūsu jaunās mājas. Cirkuļarka bija mašīnu dūmos nokvēpusi un noplukusi, un gandrīz katra otrā māja tajā bija skvots. Tā bija vieta ar ļoti nelāgu slavu.

Kādas virtuves tīrīšanas laikā es pēkšņi pamanīju gar pagalma stiklotajām durvīm grābstamies trīs treniņtērpos ģērbtus jauniešus ar skūtām galvām. "Ko jums vajag?" es viņiem dusmīgi noprasīju. Viņi lauzītā angļu valodā atbildēja, ka meklējot kādu Mareku vai ko tamlīdzīgu. Es teicu, ka te tāda nav un lai vācas prom no mana pagalma. Viņi palūdza, vai nevar ienākt. Palūdza to ar tādu sejas izteiksmi, ar kādu manā bērnībā Rīgā gopņiki streļīja garāmgājēju cigaretes un zobus. Ar to pašu sejas izteiksmi, ar kuru mani sapnī uzrunāja mans dēmons no Lielajiem kapiem. Es paraustīju plecus. Nemaz nerunājot par to, ka mēs joprojām nebijām spējuši atmūķēt pagalma plastmasas durvis, kaut kas to puišu acīs liecināja, ka ielaist iekšā viņus būtu ārkārtīgi bīstami. Es caur stiklu vēroju, kā viņi kādu brīdi poliski apspriežas savā starpā. 

Tad viņi pameta pagalmu, lai kādu brīdi apspriestos pie galvenajām durvīm, es stāvēju aiz tām un klausījos. Nesapratu neko citu, izņemot to, ka viņi acīmredzot nebija pārāk augstās domās par mani. Beidzot viņi devās projām. Viņu kurva... kurva... kurva... izgaisa kaut kur tālumā. To nomainīja nu jau ierastais pššššpkt žvīīī... Žžžžzzzz vīī...  Žžžžzzzz vīī...  Žžžžzzzz vīī... 

"Ei, bet šitais līdzeklis lieliski notīra to flomāsteru!"

"Es varētu sacīt, ka esmu dzimis, lai lidotu, bet šī vieta arvien vairāk sāk atgādināt būri."

"Tikai uzvelc gumijas cimdus, jo tas ir baigi nikns."

"Nu labi, labi. Bet es domāju mēs varētu atstāt to anarhijas zīmi uz virtuves skapīša."

"Es tev uzzīmēšu jaunu."

"Nē, es domāju, ka mēs šito varētu atstāt kā kultūrslāni. Par piemiņu cilvēkiem, kas te dzīvoja pirms mums, un tu varētu uzzīmēt kaut ko, kas paliks pēc mums."

Pššššpkt žvīīī... Žžžžzzzz vīī...  Žžžžzzzz vīī...  Žžžžzzzz vīī...  Dang, dang, dang, pššššpkt...

Iedod man vienu dūmu... man slapjas rokas... tāpat te kādreiz visu nojauks... nu un tad?... vajadzētu nomainīt ūdeni spainī... ei, bet patiešām atstājam to anarhiju, ne jau tāpēc, ka smuka vai kā... uzpīpējam vēl, es esmu piekusis...

Pššššpkt žvīīī...

"Nē, nu bet tiešām nemazgā nost to anarhiju."

"Tā ir neglīta!"

"Nu un tad? Tā piešķir kaut kādu naratīvu mūsu eksistencei šai vietā."

"Nu tu gudri dirs!"

***

Mēs izlikāmies, ka nekas nav noticis, taču tie poļi mani bija patiesi nobiedējuši. Ar skvotiem Anglijā ir tā, ka lielākajā daļā gadījumu tu vari justies samērā drošs, ka ēkas īpašnieks nepielietos pret tevi vardarbību, it īpaši, ja ēka pieder pašvaldībai, kā tas ir mūsu gadījumā, un ka viss, kas agri vai vēlu notiks, – notiks, iespējams, nežēlīgi, bet likuma ietvaros. Taču, tā kā ēka oficiāli nepieder tev, tajā var ienākt jebkurš, tieši tādā pašā veidā, kā to izdarīji tu, un, ja viņa muskuļu masa un apņēmība ir lielāka par tavējo, tev nāksies šķirties no pajumtes un visdrīzāk arī no savām mantām. Policijai sūdzēties tādā gadījumā ir bezjēdzīgi, jo zināmā mērā tu pats sevi esi pasludinājis viņpus likuma. Tu esi izvēlējies dzīvot brutālā, primitīvā pasaulē, gandrīz vai akmens laikmetā, un tev var nākties cīnīties par alu, kurā nomest savas ādas (guļammaisus vai segas), nereti burtiskā veidā ar vāli rokās.

Es katram gadījumam sameklēju beisbola vāli, kuru te bija atstājuši mājas iepriekšējie iemītnieki, un novietoju to netālu no sava matrača. Saprazdams, ka mūsu mitekļa vājā vieta ir tieši ārdurvis, kuras sargāja vien neliela atslēdziņa, kas turējās uz pāris skrūvēm, es tovakar nodrošināju tās krietni labāk. Ieskrūvēju grīdā lielu skrūvi atbalstam un atspiedu pret tām kārtīgu dzelzs stieni. To paveicis, es palūkojos pa actiņu durvīs. Bija jau iestājusies nakts. Cirkuļarka mirdzēja sarkanās garāmbraucošo automašīnu bremžu ugunīs.

Žžžžzzzz vīī... Pššššpkt žvīīī... Pššššpkt žvīīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī... Dang, dang, dang, pššššpkt vīī...

Tie bija reāli cilvēki un kārtīgi pilsoņi. Mūs šķīra pārdesmit metru laiktelpas un astronomiskas sociālu konstruktu vienības. Cik labi, ka mēs saglabājām to anarhijas zīmi virtuvē.

Cilvēki, kas dzīvo šādos ekstrēmos apstākļos, gan mēdz būt arī ļoti solidāri cits pret citu. Mēs varējām uzskatīt par saviem draugiem nelielu internacionālu narkomānu komūnu, kas dzīvoja dažas mājas tālāk, un lietuviešu viesstrādniekus, kuri dzīvoja citā skvotā uz Cirkuļarkas desmit minūšu gājiena attālumā. Viņi bija apsolījuši nākt palīgā, ja sāksies nepatikšanas. Taču vieni parasti nebija skaidrā un otri atradās samērā tālu, un es viņiem nemaz tik ļoti neuzticējos.

Vai tie cilvēki tiešām gribēs riskēt ar saviem zobiem mūsu dēļ? Labi zobi palīdz saglabāt veselīgāku gremošanas sistēmu, tādējādi nodrošinot augstāku dzīvildzi, un tie palīdz arī piesaistīt pretējā dzimuma indivīdus, tādējādi nodrošinot veiksmīgāku ģenētiskā materiāla replikāciju. Protams, cilvēki mēdz rīkoties iracionāli un idejas vārdā, bet neviens no mūsu jaunajiem draugiem nebija pārāk ideoloģisks. Es būtu vēlējies šeit noorganizēt anarhistu komūnu, bet mēs vadījām savas dienas klaustrofobiskā divvientulībā.

***

Dienas turpināja ritēt, un viss bija mierīgi. Šad tad vakaros, bruņojušies ar lielām mugursomām, mēs pa zaķi ielēcām priekšpēdējā vilcienā un laidām uz Enfīldu. Šad tad pļāpādami, šad tad iegrimuši uz soliņiem pamestajos "Metro" numuros, lai kaut nedaudz uzzinātu par to, kas notiek apkārtējā pasaulē, jo brīžiem likās, ka Cirkuļarka un mūsu dzīve tajā eksistēja kaut kādā paralēlā, no visas pārējās Londonas un pasaules nošķirtā dimensijā. Tiesa, "Metro" reti rakstīja par kaut ko vairāk nekā gaidāmais transporta darbinieku streiks, cik reižu Eimija Vainhausa iepriekšējā vakarā izvēmusies kādā Kamdenas bārā un kā klājas Pītam Dohertijam cietumā. Taču arī tas bija daudz, ja dzīvoja tik noslēgti no apkārtējās pasaules.

Enfīldā bija liels "Waitrose" lielveikals, kura miskastēs vienmēr varēja atrast daudz pārtikas, kam nupat bija beidzies derīguma termiņš, bet kas joprojām bija visnotaļ ēdama. Atbraukuši atpakaļ, mēs sveču gaismā nomazgājām no ēdiena iepakojumiem miskastes smaku un rīkojām nelielas dzīres. Kad es, savārījis Latvijā nepatikšanas, pieņēmu lēmumu pazust uz Angliju, kāds mans radinieks pēdējās ģimenes viesībās, kurās piedalījos, man visai augstprātīgi sacīja: "Ieēd lasi, dēls! Nez kad nākamreiz to dabūsi!"

Labi, labi... Lasi es parasti no miskastes ņēmu tikai tad, ja tur nekā cita nebija. Man daudz labāk garšoja, piemēram, pīļu aknu pastēte apelsīnu želejā vai kūpināts stirnas šķiņķis. Es nekad dzīvē neesmu ēdis tik daudz lašu, kā vadīdams bezpajumtnieka dzīvi Londonā. Tas uz visiem laikiem izdzēsa manī mūsu tautas pārliecību, ka lasis vakariņās ir kaut kāds labklājības vai sociālā stāvokļa simbols. Viss ir relatīvs.

Protams, viss ir relatīvs...

Dang, dang, dang, pššššpkt vīī... Žžžžzzzz vīī... Pšššššpkt vīī... Cirkuļarkas dziesma un dziestošās sveces.

"Ejam gulēt?"

Mēs jau dienā pa māju staigājām ziemas jakās. Naktis bija vēl aukstākas, mēs ieritinājāmies guļammaisos uz matrača un meklējām viens otra satiksmes artērijas, sirdis un krūtis, enfīldas un cirkuļarkas, un luksoforus tajās.

Žžžžzzzz vīī... Dang, dang, dang, pšššpkt vīī... Aiz loga dziedāja Cirkuļarka. Dang, dang, dang, pšššpkt vīī...

Ššššššššššššššššš... Ššššššš...

"Izklausās pēc vētras..."

"Mums vajadzētu tikt pie elektrības!" Mani šis jautājums tiešām nomāca.

"Gan jau..."

"Mums vajadzētu šeit vairāk cilvēku! Citādāk ir pārāk spokaini!"

"Pagaidām guļam!"

Žanetei piemita tāda, manuprāt, iracionāla pārliecība, ka viss, kas notiek, vienmēr vai gandrīz vienmēr ir pareizi.

***

KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ...

Manī pamazām bija radusies pārliecība, ka to metāla kasti kāpņu laukumiņā ir uzstādījuši kaut kādi citplanētieši. Mums bija izdevies atlauzt to no grīdas, bet mēs joprojām īsti nezinājām, ko ar to darīt. Ārā mest nedrīkstēja, jo, ja atbrauks apsardzes kompānija, viņi prasīs to atpakaļ, un, ja nevarēsim atdot, viņi sadusmosies. Mēs kasti bijām uznesuši bēniņos, taču tur tā bija sākusi dzīvot kaut kādu pavisam savu dzīvi. Agrāk tā gaudoja tikai tad, ja kāds tai pieskārās, tagad kaste mēdza ieslēgties pati no sevis. Piemēram, šādi modinot mūs no rīta. Piedevām tā, šķiet, bija sākusi pierast pie ūdens.

Es drebinādamies izlīdu no mūsu guļammaisu migas un, pielējis pilnu spaini ar ūdeni, kāpu augšā pa kāpnēm, lai kasti apklusinātu. Uzgāzu tai visu spaini, bet tā, tikai pāris reižu norīstījusies, turpināja savu KVĪ, KVĪ, KVĪ... Es šoreiz galīgi sadusmojos, paķēru elles mašīnu un iesviedu lielajā ūdens tvertnē, kādas arvien atrodas Anglijas māju bēniņos.

KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ, KVĪ...

Monstrs vēl mēģināja kaut ko izdvest no ūdens apakšas un tad bija beigts. Par vienu spoku šai mājā mazāk. Es kāpu lejā un palīdu atpakaļ zem segām.

Ššššššššššššššššš... Ššššššš... Rītausmā aiz loga locījās koku zari, un tam pa vidu vecais labais žžžzzzzz vīī un pšššpkt vīī no ielas puses. Es kādu brīdi nevarēju aizmigt, domādams par to, ko es šeit vispār daru. Šai vietā, šai pilsētā, šai valstī, uz šīs planētas. Bet tad iesnaudos. Mums tāpat nebija svarīgi, cikos celties.

***

Kādu vakaru pie durvīm pieklauvēja trīs angļu jaunieši, kas šeit bija skvotojuši pirms mums. Viņi palūdza, vai var savākt kaut kādas savas lietas, kuras bija pametuši, kad tiesu izpildītāji viņus meta laukā. Mēs viņus ielaidām, un viņi, savākuši savus loriņus, kas nu tur bija palikuši, parādīja arī, kā pieslēgt elektrību, apejot skaitītāju. Tas bija maģisks moments. Ēka vienā mirklī pielija ar siltumu un gaismu. Mūsu pirmatnējā ala pēkšņi sāka līdzināties mājām.

Drīz tajās parādījās arī citi cilvēki. Pirmā ievācās Ieva – lietuviete, kas vēlējās Londonā veidot karjeru mūzikā, bet pagaidām strādāja par auklīti kādā angļu ģimenē uz ziemeļiem no mums. Viņa bija skaista, jauna sieviete ar kuplām krūtīm, vēl kuplāku baltu bizi, nedaudz šķielējošām acīm un samērā platiem vaigu kauliem. Ievai patika krāsot sev uzacis ar hennu un iezīmēt trešo aci pierē. Viņai patika kvēpināt vīrakus, lasīt Ošo un tamlīdzīgu sēnalu literatūru, klausīties "Psytrance" un brīvdienās ēst LSD. Viņa bija iznesīga un valdonīga, un vēlāk mēs šad tad nonācām konfliktos, bet tai brīdī, kad viņa ieradās, es biju gatavs pateikties par to kaut vai pašam Ošo.

Tā divvientulība pamestajā, tumšajā mājā ar visiem tiem poļu urlām, kas slapstījās ap stūriem pamazām, bija sākusi atstāt iespaidu uz manu garīgo līdzsvaru. Ieva sacīja, ka vēlāk viņai pievienosies viņas draugs Lūkass, kurš šobrīd atrodas Lietuvā, un tas nu gan pratīs mājā salabot visu, kas vēl labojams.

Pieteicās dzīvot arī Radža, kurš vēl pirms pāris nedēļām bija bijis Žanetes puisis. Arī viņš bija lietuvietis, dīdžejs, lasīja Ošo, ikdienā strādāja celtniecībā, brīvdienās vislabprātāk lietoja zirgu trankvilizatoru ketamīnu. Par spīti visam, man nekas nebija pret Radžu un viņam pret mani. Mēs ar laiku pat iedraudzējāmies. Taču arī viņš, tiklīdz pieteicās pie mums dzīvot, devās mēnesi ilgā atvaļinājumā uz Lietuvu. Man tas drusku nepatika, jo poļu urlas joprojām slāja pa Cirkuļarkas trotuāriem un es joprojām mājā biju viens ar divām meitenēm.

Lai nu kā, māja bija kļuvusi gaiša un silta, mums strādāja gan ledusskapis, gan sildītāji, un vakaros no Ievas istabas nāca visus pārējos trokšņus nomācošs bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk žvikt, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk...

Un smaržas no tūkstoš un vienas nakts pasakām, no viņas kvēpinātajiem vīrakiem.

Žanete, šad tad ieslēgusies savā istabā, viena pati dejoja kaut kāda saldena neofolka pavadījumā un acīmredzami guva no tā prieku.

Tikai naktīs, mēģinot aizmigt, atgriezās vecie Cirkuļarkas trokšņi un bažas.

***

Starp citu, lielākā daļa psihedēlisko narkotiku lietotāju aizraujas ar Ošo. Cik zinu, ar viņu aizraujas pārsvarā narkomāni un pārtikušas pusmūža sievietes. Vieni šņauc visādus pulverus, lai, stampājot kājas pa deju zāles grīdu, savienotos ar Māti Zemi, un tad uz athodiem viņiem gribas kaut ko gaišu un savus ideālus apstiprinošu. Otras maisa griķu miltus bezglutēna pankūkām, kas nodrošinās mūžīgu jaunību un Šakti enerģijas nepārtrauktu plūsmu caur viņu čakru cirkuļarkām. Un tad, kad viņas ir pielikušas kuņģus ar enerģētiski nevainojamu pārtiku, arī viņām vajag kaut ko gaišu un ideālus apliecinošu. Nē, es neņirgājos ne par vienu! Man šad tad palīdz lēts alkohols, un daudzi apgalvos, ka tas ir vēl ļaunāk. Taču, ja man būtu tāds talants kā Ošo, mums nebūtu jādzīvo skvotā.

Žžžžzzzz vīī... Dang, dang, dang, pšššpkt vīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī...

Ja Cirkuļarka ir Londonas satiksmes artērija, tad pie mūsu mājas luksofora šajā ielā vienmēr veidojās sastrēgumu trombi. Iedegās zaļā gaisma, un tas ļāva pārskriet pāri ielai uz kādu no tiem naktīs mirdzošajiem turku vai pakistāniešu veikaliem otrā pusē un par mistiski sagrabinātiem pēdējiem pensiem nopirkt vislētāko un stiprāko sidru, ar kuru parasti apsitas bomži. Turki un pakistānieši jau sākuši mani pazīt un saka "Hi, mate", kad ieeju veikalā. Patiesībā jau tirgot alkoholu ir haram, bet viņiem vajag naudu. Viņiem palīdz nauda, tāpat kā man alkohols un citiem Ošo. Vispār jau nauda palīdz visiem. Par naudu nevar nopirkt laimi, bet nauda ievērojami samazina ļaunumu dzīvē, apmēram tā rakstīja Peļevins. Nez kāpēc šis citāts ir tik ļoti iesēdies manās smadzenēs.

Bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk žvikt, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk...

Es biju atpakaļ mājās. Smaržoja pēc sautētiem dārzeņiem. Ieva grozījās pa virtuvi, Žanete droši vien kaut ko zīmēja savā istabā vai mācījās angļu valodu, vai dejoja, uzlikusi austiņas. Ieva prasīja, vai es ēdīšu, kad būs gatavs, un es teicu, ka jā, un devos augšā pie Žanetes.

Žanete sēdēja uz sava matrača un lasīja Ošo. Viņa pacēla savu vasarraibumaino degunu no grāmatas un, ieraudzījusi mani, priecīgi iesmējās.

"Zini, galvenais ir smieties," viņa sacīja, "un bailes... bailes ir mūsu negatīvo enerģiju projekcija. Bailes tikai piesaista vēl vairāk negatīvas enerģijas."

"Nu tu jau nekad neesi tā kārtīgi dabūjusi pa seju," es īgni iebildu. Man likās, viņa nojauš manu pēdējo dienu satraukumu. Es atkorķēju sidra pudeli. Tas garšoja pēc skābenas plastmasas, taču piepildīja manas satiksmes artērijas ar siltumu.

BLĀKŠ... BLĀKŠ... BLĀKŠ... KRAKŠ...

Pie velna Ošo, es zināju, ka bija jāmeklē tā beisbola vāle.

***

Mēs izskrējām no istabas, pa kāpņu telpas logu es redzēju, ka pie ārdurvīm ir sapulcējušies mūsu senie poļu draugi. "Open the door! Open the door!" auroja viņu vadonis.

Es noskrēju lejā un paķēru vāli. Mūsu ārdurvīs bija parādījies visai ievērojams caurums. Pietiekami ievērojams, lai caur to savu roku varētu izbāzt mans poļu draugs, tas pats, kurš savulaik bija vaicājis pēc Mareka, vai vienalga pēc kā nu viņš tur toreiz vaicāja. Ar savu roku viņš mēģināja sataustīt atslēgu kaut kur virspus cauruma, kuru pats bija durvīs izspēris. Viņš skatījās uz mani un uzvedās kā kaķis, kurš iebāzis ķetnu putnu būrītī. Viņam jau tecēja siekalas.

Es nācu viņam virsū, atvēzējis vāli. To ieraudzījis, viņš izvilka ķetnu no būrīša. "Ahā, tev ir beisbola vāle!" viņš sacīja savā lauzītajā angļu valodā.

"Ahā!" es viņam atbildēju, turēdams vāli sitiena pozīcijā, un pēkšņi man uznāca tās bailes no sapņa. Es pavisam nebiju pārliecināts, ka spēšu viņam iesist. Ka mans sitiens nesanāks tāds pirdiens vējā, bet es zināju, ka jāsit bija tā, lai šķīst smadzenes, tā, lai lūst viņa pirkstu kauliņi. Es nekad dzīvē neko tādu nebiju darījis.

"Zvani mentiem!" es nokomandēju Žaneti.

"Laid mani iekšā! Tā ir mana māja!" auroja polis.

"Zvani, bļaģ, mentiem!!! We are calling the police!"

"Ahā! Tev ir beisbola vāle!" polis domīgi atkārtoja, vērdamies manī ar savu ļauno skatienu.

"Ahā!" es viņam atbildēju, dusmīgi to kratot. Patiesībā beisbola vāle bija visai neērts ierocis šaurajā priekšnamā. Ar to nevarēja kārtīgi atvēzēties. Kaut kas īsāks, piemēram, āmurs, būtu daudzreiz labāks, es pamazām aptvēru. Es joprojām izmisīgi mēģināju sakoncentrēties sitienam, ja tāds būs vajadzīgs. Žanete jau runāja ar mentiem, taču, tā kā viņa satraukumā pateica, ka mēs atrodamies skvotā, likumsargu interese par mums ievērojami atslāba.

"Ej dirst! Mēs zvanām policijai!" es vēlreiz nobļāvos. Polis skatījās uz mani traki sirdīgs, taču roku atpakaļ caurumā vairs nebāza. Es biju uztraucies un nobijies, taču pamazām sapratu divas lietas. Pirmkārt, beisbola vāle zināmās aprindās ir ļoti spēcīgs psiholoģisks simbols, gluži kā man tā anarhijas zīme uz virtuves skapīša. Otrkārt, kā apgalvoja Dokinss, evolūcijā ļoti daudz ko nosaka tīra nejaušība, kas šoreiz bija mūsu pusē. Ja polis ar savu roku būtu meklējis nevis atslēgu, kas atradās augšpusē, bet gan to metāla stieni, kas atradās lejpus cauruma, viņi jau sen būtu iekšā. Ja viņš būtu nojautis par tām šaubām, kuras slēpās aiz manas pāva dejas ar vāli rokās, viņš varbūt būtu bijis uzstājīgāks.

Taču viņu pašu stereotipiskā domāšana un nejaušība mūs izglāba. Pēc maza mirklīša viņi aiztinās. Viņu kurva... kurva... kurva... izgaisa kaut kur tālumā. Mūsu ģenētiskais materiāls ieguva formālas tiesības nomest šai alā savas lāčādas un uzplaukt. Lai ko arī katrs no mums saprastu ar uzplaukšanu.

Pēc pusstundas es salaboju durvis, izsistā cauruma vietā pieskrūvējot finiera plāksni. Palūkojos pa actiņu durvīs. Cirkuļarka mirdzēja sarkanās bremžu gaismu ugunīs.

Žžžžzzzz vīī... Dang, dang, dang, pšššpkt vīī.... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī...

Es tonakt gulēju un sapņoju par lielajiem kapiem. Man rokās bija beisbola vāle, taču, kad es mēģināju sist Buņģim, tā atdūrās pret nepārvaramu gaisa pretestību, un sitiens nekādi nesanāca.

***

"Jebkuras īpašuma tiesības sakņojas vardarbībā," es no rīta skaidroju Žanetei, "to reiz rakstīja kāds smalks un galēji labējs ekonomists. Nu, dabā tas izskatās apmēram tā – ja tu manto dzīvokli no kāda, tas, visticamāk, notiek tāpēc, ka tavs vecvecvecvectēvs ir kādam sašķēlis pieri ar cirvi, lai atņemtu viņam viņa līdumu. Tas ekonomists gan apgalvoja, ka tas viss ir pareizi un ir jāsaglabā status quo."

"Nu tu atkal gudri dirs. Mūs tāpat agri vai vēlu no šejienes izmetīs."

"Es zinu, es zinu... bet man ir svarīga tā morālā bāze visam, ko mēs šeit darām."

"Es nedomāju, ka tam ir kaut kādā morālā bāze..."

"Es zinu... es nezinu... varbūt ir, un varbūt nav..."

Žžžžzzzz vīī... Dang, dang, dang, pšššpkt vīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī... Žžžžzzzz vīī...

***

Pēc pāris nedēļām atgriezās lietuvieši. Mums izdevās atmūķēt durvis uz dārzu. Mēs dažbrīd sēdējām tur, sūcām sidru un vērojām lidmašīnas, kuras katru minūti, pacēlušās gaisā no Hītrovas, devās uz visām debespusēm, pie viena atnesdamas uz Cirkuļarku pavasari.

Kādu dienu mēs ar Žaneti aizgājām uz "Palmers Green Morrisons" lielveikalu. Nozagām tur lērumu ar narcišu stādiem un pāris pudeļu laba sidra. Vistaisnākais ceļš no mūsu mājām uz "Morrissons" gāja pa taciņu, kuras vienā pusē bija dzelzceļa uzbērums, bet otrā – kanāls, kur peldēja visādi atkritumi un pīles. Laiku pa laikam pāri galvai pārlaidās arī kāds gārnis. Bieza kazenāju audze slāpēja Cirkuļarkas nemitīgo troksni. Nākdami no veikala, mēs apmetāmies pļaviņā, lai izsūktu savus sidrus. Lielāko tiesu klusējām.

"Zini, man ir bail no vardarbības. Man ir bail nodarīt kādam pāri, pat tad, ja es zinu, ka tas ir slikts cilvēks..."

DANG, DANG, DANG, DANG, DANG, DANG, DANG, DANG, DANG, DANG...

Pa uzbērumu aiztraucās vilciens uz Enfīldu.

"...bet man parasti tas sanāk. Turklāt ar cilvēkiem, kurus mīlu. Turklāt nevis tāpēc, ka gribu, bet gan tāpēc, ka negribu nodarīt viņiem sāpes. Man ir tāds sapnis, kurā es stāvu pretī cilvēkam un nekādi nevaru viņam iesist."

"Tu esi sapīpējies?" Viņas vasarraibumainais deguns ošņāja sidra pudeles kakliņu.

"Nē."

"Nu labi, mums jātiek galā ar tām puķēm."

Nākamo pusotru stundu mēs stādījām narcises mūsu mājas priekšā, un tas bija jauki. Kaut kur dziļi jebkura anarhista sirdī slēpjas mietpilsonis, kurš alkst pēc mājām un puķu dobes, tomātiem un bazilikiem siltumnīcā.

"Nebūs par seklu?"

"Kā reiz!" Žanetei bija spēcīgas rokas, un viņa pārliecināti spieda narcišu sīpolus uzrušinātajā zemē.

"Nu, tagad mums ir kārtīgas mājas," viņa sacīja, ar lejkannu apstaigādama stādījumus.

"Jā, tagad mēs varēsim arī stādīt ozolus, audzēt dēlus un sist čūskas, kā kārtīgi latvieši."

***

Tonakt es sapņoju par Buņģi Lielajos kapos. Es metu viņa ņirdzīgajā vieplī narcišu sīpolus, bet neviens no tiem netrāpīja. Blakus stāvēja Žanete ar savu lielo vasarraibumaino degunu, kas spīdēja rietošās saules staros. Viņa smējās. Nedaudz vājprātīgi. Mums visiem tā Cirkuļarka bija nedaudz norāvusi jumtu.

Tēmas

Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!