Vēsture
21.10.2018

Arī Latvija

Komentē
0
Saglabā

Šonedēļ (26. oktobrī) Daugavpils novada Vaboles pagasta kultūras namā notiks rakstu krājuma "Daugavpils novads. Vietas vērtība" atklāšana. Līdzīgi kā citi kādam novadam veltīti krājumi (piemēram, LU profesores Janīnas Kursītes redakcijā iepriekš iznākušais, par Dundagas novadu) arī šis saturiski ir pārāk daudzšķautņains, lai būtu iespējams dot kādu vispārinošu aprakstu. Tādēļ tālākais teksts veltīts tikai vienai no konkrētā apgāda "Zinātne" izdotā krājuma tēmām.

Pirmo no akadēmiskā viedokļa nedaudz vaļīgi varētu interpretēt -"centrā" konstruētas idejas nonāk līdz "perifērijai". Dažkārt sastopams viedoklis, ka, lai gan Latvija ir neliela valsts, "Rīgā" (sa)domātais tālākus novadus skar maz, tur dzīve turpinās ierastajā ritmā un sliedēs. Acīmredzot ir vēsturē posmi, kad šis pieņēmums nav gluži precīzs.

LU folkloristiskas nozares doktorante Jolanta Feldmane savu pētījumu veltījusi personvārdu maiņai kā identitātes transformācijas liecinātājai; centrālā vieta atvēlēta 1939. gada 21. decembrī Ministru kabineta pieņemtajam "Likumam par uzvārdu maiņu". Arī likuma tekstā lasāmi izcili paraugi nācijas konstruēšanai, jo tas atgādināja, ka, "uzvārdus mainot, pilsoņiem jāizvēlas daiļskanīgi un retāk sastopami uzvārdi", kā arī uzsvēra, ka "latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi. Nelatvieši nevar izvēlēties latviskus uzvārdus". Apburoši, ka šo pēdējo nosacījumu vēlāk presē akcentēja tā laika iekšlietu ministrs ar nepārprotami latvisko vārdu un uzvārdu Kornēlijs Veitmanis (103., 105. lpp.). Oficiālajai nostājai prognozējami radās palīdzīgi tās skaidrotāji un attīstītāji, piemēram, aicinot neizvēlēties deminutīvus, jo tie norādot "uz jūtelīgumu, labsirdību un bērnišķīgu dvēseles nostāju. Tādi uzvārdi kā Ozoliņš, Avotiņš, Akmentiņš īstenībā ir mazvērtīguma un piekļāvīgas sirsnības apliecinājums. Uzvārdu mainītājiem tādēļ būtu cieti jāiegaumē – nevienu jaunu uzvārdu ar izskaņu -iņš, -ītis!" (104. lpp.).

Varētu likties, ka Rīgas vēsmas attālo pierobežu ietekmēs maz, tomēr Feldmanes izpētītais liecina, ka tā nav, un konkrētie piemēri rosina interesantus, pat ja neauglīgus, minējumus par uzvārdu mainītāju motīviem. Var tā laika ideoloģijas kontekstā saprast kādu Skrudalienas pagastā dzimušo Jāni Augustu Pusvācieti, kurš vēlas uzvārdu Rītums. Savukārt kāds Oskars Pormalis vēlas turpmāk būt Purmalis – skaidrs, laiks atbrīvoties no "provinciālu" izlokšņu atskaņāmToties Kalupes pagastā dzimušais, Daugavpilī dzīvojošais Antons Boroviks norāda, ka šāds uzvārds esot daudziem krieviem, poļiem un žīdiem, savukārt viņš grib skanīgo uzvārdu Zibens. Brīžiem tomēr uzvārdu mainīt gribošo argumenti ir, formulēsim tā, subjektīvāki. Piemēram, kāds Daugavpilī dzīvojošs Jānis Prātiņš iesniegumā apgalvo, ka uzvārdam ir nievājoša nozīme un tādēļ viņš vēlas kļūt par Prauliņu (un kā tad ar Rīgas ekspertu kritiku deminutīviem?). Milda Bertuļsons- Martinsons Salienas pagastā toties norāda, ka uzvārds maināms, jo ir "neglīts un sastāv no vairākiem vārdiem", un vēlas kļūt par Krastu. Savukārt daugavpilietis Mārts Alfrēds Plīts viņam vien zināmu iemeslu dēļ uzskata, ka uzvārds asociējoties ar "plītēšanu" (pārliecīgu dzeršanu), un vēlas uzvārdu Druvkalns (110.-112. lpp.). Te arī jāatgādina, ka uzvārdu maiņa bija brīvprātīga.

Lūgums nepārprast: man Feldmanes darbs nav iemesls pasmīnēšanai par kārtējām Kārļa Ulmaņa režīma pārmērībām; mani tajā interesē tas, kā kāds ideoloģisks impulss attīstoties iegūst sākotnēji varbūt pat negaidītus atzarojumus. Kaut kas, piemēram, sākas kā nopietnība un izvēršas par farsu; aizsākas kā viegla korekcija un izvēršas par sabiedrībā slēptus dzinuļus atbrīvojošu ventili (tas, protams, neattiecas uz konkrēto stāstu par uzvārdu maiņu).

Par brīvprātīgumu toties nevar runāt LU profesora Ērika Jēkabsona aprakstītajās manipulācijās ar Demenes pagasta etnisko sastāvu (Jēkabsona darbs veltīts pagastam kopumā). Šajā vēl neatkarīgās Latvijas valsts pirmajos pastāvēšanas gados strīdīgajā teritorijā jautājums par latviešu un cittautiešu skaitu bija aktuāls faktiski visā starpkaru periodā, un, kā raksta Jēkabsons, piemēram, 1935. gadā notika tautības datu falsifikācija. Tomēr arī pirms tam "skaitīšanas rezultāti lielā mērā atšķīrās uz katoļticīgo baltkrievu rēķina poļi viņus pieskaitīja pie poļiem, latvieši pie latviešiem" (146. lpp.). Savukārt jau vēlāk "varas iestādes īpaši centās ne tikai palielināt latviešu, bet arī samazināt poļu skaitu, tāpēc par baltkrieviem tika reģistrētas dažas poļu ģimenes" (147. lpp.).

Droši vien to vairs nav iespējams noskaidrot, bet mani šajās epizodēs interesē, kā šīs manipulācijas uztvēra paši to "objekti". Piemēram, bija poļu Kozlovsku ģimene Birnišķos, kļuva par latviešu Kozlovsku ģimeni; bija poļu Minkēviču ģimene Pisarišķos, kļuva par baltkrievu Minkēviču ģimeni utt. Ko šādi varas lēmumi šiem cilvēkiem nozīmēja? Zināmu vardarbību pret viņu pašidentitāti? "Papīru būšanu", kas ir tikai "papīru būšana"? Bet varbūt patiesībā neko daudz nenozīmējadēļ, ka pašidentifikācija vispār neieļāvās oficiālajā? Jo, kā atzīmē Jēkabsons, "latviešu Baranovsku ģimenē Paršņevkā lietota baltkrievu valoda, luterticīgā latviete Rozālija Petkuna ir Polijas pilsone un ģimenē runā baltkrieviski" utt.

Beigās garāks citāts no sociālo zinātņu doktores Dagmāras Beitneres-Le Gallas teksta, kas, šķiet, labi kopsavelk indivīda – varas attiecību un Latgales "atšķirīguma" tēmas: "Latgales vēstures jautājumi prasa daudz nopietnāku attieksmi, jo piederības izjūta Latvijai šeit noteikti veidojās citādā modelī, nekā tas notika Kurzemē un Vidzemē. Ņemot vērā 250 gadus ilgo atrautību no t.s. Baltijas latviešiem (jēdziens, kas iegāja apritē 19. gadsimta beigās), jaunā Latvijas valsts centās šo pārrāvumu mazināt ar politiku, kura tai šķita piemērota. Tā radās ideja par Latgales atpalicību un tās pārvarēšanas nepieciešamību. Lai šo atpalicību mazinātu un Latgali pietuvinātu tautas protestantiskajai daļai, īstenoja dažādus pasākumus, kuru atskaņas var sadzirdēt arī dzīvesstāstos – pie tiem pieder gan vidzemnieku un kurzemnieku nosūtīšana darbam Latgales skolās, gan dažādu jomu profesionāļu īslaicīga nosūtīšana strādāt Latgalē. Šo politiku vietējie uztvēra dažādi – ar pateicības pilnām atmiņām gan arī ar aizvainojumu par Latgales zemo novērtējumu." (51. lpp.) Ja pareizi saprotu autores domu, vara bieži – arī mūsdienās pārāk viegli ķeras klāt mēģinājumiem konstruēt kādu "vidējo temperatūru slimnīcā", un, pat ja tas notiek ar labiem nodomiem, šo centienu iznākumi var neatbilst paternālistiskajam plānam.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!