Gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, tātad laikā, kad vēl arvien risinājās Reigana ASV un Čerņenko PSRS bruņošanās sacensība, aukstais karš un karš Afganistānā, singlā jeb mazajā skaņuplatītē tika izdota Stinga dziesma "Russians" ("Krievi"). Kaut kādu iemeslu dēļ nu jau daudzus gadus tā nav pārāk bieži dzirdēta nedz radiostacijās, nedz TV, un pārsvarā ar to droši vien mēdz sastapties vienīgi vai nu rūdīti Stinga daiļrades cienītāji, vai nejauši albuma "The Dream of the Blue Turtles" klausītāji.
Dziesmas muzikālās tēmas pamatā ir motīvs no Sergeja Prokofjeva mūzikas 1934. gadā uzņemtajai režisora Aleksandra Faincimmera filmai "Poručiks Kižē", bet teksts bija savdabīgs politiskais komentārs. Ideja par šādu dziesmu Stingam tajā tālajā pirmsinterneta laikmetā esot radusies, kāda paziņas dzīvoklī skatoties, kā tagad teiktu – pirātiski pārtvertus padomju televīzijas raidījumus. Vienā no šiem vakariem viņiem esot izdevies noskatīties tikai kādu padomju bērnu raidījumu, un laikam tā arī radusies dziesmā atkārtotā pantu noslēguma frāze: "Arī krievi mīl savus bērnus" ("Russians love their children too").
Pārējais dziesmas teksts veidots kā ASV un PSRS ideoloģisko uzskatu pretnostatījums, ikreiz nonākot pie secinājuma, ka ne vienam, ne otram uzskatam vai pārliecībai nebūtu iespējams piekrist, ja vien pieņemtu, ka arī "krievi mīl savus bērnus". Dziesma noslēdzas ar vispārinājumu – "lai vai kāda ir mūsu ideoloģija, mums ir kopīga bioloģija", un tāpēc vienīgais, kas mūs spēj glābt, ir tas, ka, iespējams, arī krievi mīl savus bērnus.
Var gadīties, ka Putina Krievijas jaunākie militārie sasniegumi šo Stinga dziesmu atkal padara populāru, kas zina – varbūt pat taps jauni remiksi vai rimeiki.
Taču mani, to pāris reizes pēc ilgāka laika atkal noklausoties, sāka nodarbināt pārdomas, kas saistītas ne tik daudz ar Stingu, Putinu, Ukrainu un Krieviju, bet drīzāk gan ar to "kopīgo bioloģiju".
Bērnu piesaukšana gandrīz vienmēr ir spēcīgs arguments. Ja kaut kādā atgadījumā upuru vidū ir arī bērni, ziņās tas tiek īpaši izcelts; sabiedrībā tiek gādāts, lai cilvēkiem ar bērniem būtu dažādas īpašas ērtības un atvieglojumi. Un pārsvarā par bērniem ir pieņemts priecāties – kaut vai tikai sociālajos tīklos publicētu "jauku" bildīšu formātā. Pārsvarā tiek uzskatīts, ka bērni – tas "ir labi", bet ja bērnu nav – tas ir "slikti". Cilvēkus, kas atļāvušies paust pretējus uzskatus un atzinuši, ka, piemēram, labprāt nevienu bērnu neredzētu nedz lidmašīnas salonā, nedz klasiskās mūzikas koncertu apmeklētāju vidū, parasti piemeklē vairākuma nosodījums. "Bērni – labi", "nav bērnu – slikti" arguments labi noder visdažādākajās situācijas un uzskatu sadursmēs – sākot ar diskusijām par geju un lesbiešu partnerattiecībām un beidzot ar attiecībām pavisam "tradicionālās" ģimenēs. Parakņājoties atmiņā, mēs droši vien katrs varētu atcerēties kādu ģimenisku pasākumu, kurā vai nu tikai aizplīvurotu mājienu formā, vai pavisam tieši kādam indivīdam "reproduktīvajā vecumā" ir likts manīt, ka būtu tā kā laiks beidzot tikt pie bērniem. Šādos brīžos gan parasti neviens nemēģina atbildēt uz jautājumu "kāpēc?" Jo visbiežāk šāds šķietami pašsaprotams jautājums nemaz netiek uzdots.
Viena no iespējamajām atbildēm varētu būt "bioloģiska", proti – vairoties vienkārši ir mūsu dabā, un šajā ziņā cilvēkiem nav iemesla sevi uzskatīt par īpaši atšķirīgiem no medūzām, pērtiķiem, vilkiem un visām citām dzīvām būtnēm. Tomēr pašu cilvēku evolūcija un civilizācijas vēsture šo skaidrojumu mudina apšaubīt. Ja mūs uz vairošanos mudinātu vienīgi dabiski instinkti, diezin vai cilvēku sugas īpatņi spētu sasniegt tādu skaitu, kāds līdz šim pasaules vēsturē vēl nekad nav pieredzēts. Kādas citas sugas pārstāvju skaita svārstības tādos apmēros (vienalga, vai tā būtu vairošanās vai izmiršana) tiktu uzskatīta vai nu par ekoloģisku katastrofu, vai vismaz par dabaszinātnisku traģēdiju – ko līdzīgu ceļotājbaložu populācijas bojāejai.
Īpatņu skaita pieaugums viena gadsimta laikā par vairāk nekā pieciem miljardiem ir nopietns sasniegums, un ir skaidrs, ka tā pamatā nav tikai instinkti un dziņas, bet arī mūsu "cilvēciskums" un vairošanās sabiedriskā nozīme. Viens no spēcīgākajiem sociālajiem vairošanās argumentiem parasti ir pienākums. Tas var būt pienākums turpināt dzimtu, pārmantot varu vai mantu, rūpēties par nācijas likteni, nodrošināt vecumdienas iepriekšējām paaudzēm u.tml. Tas pat var būt arī, piemēram, pienākums klausīt Dievu: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." Vairošanos saistot ar dažādiem pienākumiem, bērnu dzemdēšana sāk atgādināt nebeidzamu piramīdas shēmu, kurā par iespējamajiem laimētājiem sevi allaž vairāk vai mazāk savtīgi patīk iztēloties tiem, kas jau nojauš, ka nedzīvos mūžīgi. Uzskatāmākais šāda savtīguma piemērs ir doma par to, ka vecumdienās "būs kāds, kas pienes ūdeni", bet tiklab tā var būt cerība uz vecuma pensiju u.tml.
Tomēr nedz bioloģiskos, nedz šo pienākumos balstītos vairošanās pamatojumus īsti nevar uzskatīt par racionāli pamatotiem. Proti – tā kā cilvēks ir apveltīts ar saprātu, viņam agri vai vēlu būtu jāaptver, ka no viņa vairošanās itin nekas (un jo īpaši tas, kas pasaulē notiks nepārskatāmā nākotnē) nav atkarīgs, un vēl dažu pēcnācēju laišana pasaulē nozīmē vien sugas īpatņu skaita pieaugumu. Gadsimtiem ir ticis uzskatīts, ka bērni ir patiesais pieaugušu cilvēku laimes un jēgpilnas dzīves avots. Tomēr pavisam nesen veiktā pētījumā [1], kurā tika aptaujāti vairāk nekā 5000 Lielbritānijas iedzīvotāju, atklājies, ka tā gluži nav. Izrādās, gan vīrieši, gan sievietes bez bērniem caurmērā savu dzīvi vērtē krietni vien vairāk izdevušos un "laimīgāku" nekā tie, kuriem bērni ir.
Šis pētījums tika veikts jau pirms kāda laika, un var tikai minēt, kā tā rezultātus varētu ietekmēt ziņas par jauna militāra konflikta jeb kara iespējamu sākumu. Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.
Viens no pirmajiem vēstījumiem, ko pēc Krievijas parlamenta lēmuma atļaut ievest karaspēku Krimā pamanīju "Tviterā", bija kāda Krievijas iedzīvotāja teksts: "Mātes, gatavojiet dēlus. Būs jāmirst. Tā nolemts. Tas uz ilgu laiku."
[1] The Telegraph: Happier relationships for couples without children
1