"Kundze, atceries, mēs reiz cēlām namu," pirms daudziem gadiem "Krievu albumā" dziedāja krievu mūziķis Boriss Grebenščikovs. "Visiem tas bija labs, tak izrādījās tukšs."
"Kas tā par idioti no mārketinga nodaļas, kas izdomājusi, ka uz fasādes var izkārt kaut kādu mēslu!" reiz manāmi un pamatoti bija sašutis kāda liela uzņēmuma jaunās ēkas arhitekts. Savu sašutumu viņš pat atļāvās paust intervijā ilustrētā žurnālā. Jaunā censone bija sadomājusi viņa veikumu izdaiļot ar atlaižu akcijai vai īpašiem piedāvājumiem veltītu plakātu. Skandāls bija nenovēršams. Darbiniece jutās aizvainota, uzņēmuma gods bija aizskarts, bet pašā celtnē vēl aizvien valdīja harmonija. Tajā bija ievēroti arhitektam tobrīd aktuālie Āzijas formveides un būvniecības principi, varbūt pat "fen-šui", bet tagad līdz ar mārketinga nodaļas darbinieces elektroniskā pasta vēstuli kaut kas lietu kārtībā šķita saļodzījies.
Nav jābūt Alberta Špēra laikabiedram un jādzīvo 20. gadsimta 30.–40. gadu Vācijā, lai laiku pa laikam pamanītu arhitektu lieluma māniju. Kamēr pasauli pamazām vien sagrāba Otrais pasaules karš, mūsu būvnieki plānoja plašus laukumus šauro Vecrīgas ieliņu vietā un Tautas pili, kuras torņa smaile pamatīgi pārspētu vecpilsētas baznīcu zelta gaiļus.
Iztēlojos, ka arhitektu plosa pretrunīgas izjūtas. No vienas puses tā ir nepieciešamība atrisināt konkrētus plānojuma, budžeta, novietnes, materiālu un konstrukcijas elementus, kā arī citas pavisam praktiskas lietas. Par tām jāspēj vienoties ar klientu, kuram gatavajā celtnē būs jāiegulda nauda, jādzīvo, jāstrādā vai jādara vēl kas. Taču iepretī visām šīm prozaiskajām lietām arhitektu vilina kārdinājums "ievilkt pilsētas vaibstos jaunu zīmi", "atstāt paliekošas pēdas", "radīt jaunu dominanti", "pārvērst akmeņus dzejā" u. tml. Ir arhitekti, kas tālāk par savu fantāziju ieceru skicītēm uz papīra netiek un turpina godprātīgi zīmēt tirdzniecības centrus, ražotnes vai ēku siltināšanas projektus. Bet ir vēl tie otrie.
Daugavas kreisais krasts, sākot no Dzelzceļa tilta ažūrajiem puslokiem, uz leju pa upi patlaban atgādina pretrunīgu interešu plosīta un pilsētā sanīkuša inteliģenta centienus atrast savai dzīvei jēgu, atrisināt finansiālās problēmas, nokārtot sirdslietas, pabeigt iesākto disertācijas manuskriptu un varbūt padarīt vēl šo to. Birkerta projektētā Nacionālās bibliotēkas ēka pilnīgi noteikti ir zīme, un tas sajūtams gan tās iekšienē, gan pakājē, gan tuvumā, gan no Daugavas pretējā krasta. Pārvarējis sākotnējo biklumu, esmu tur pasācis itin labprāt uzturēties un sekmīgi pastrādāt. Birkerts noteikti nevēlējās uzprojektēt vienkārši vēl vienu grāmatu uzglabāšanas ēku, nama projekts bija simbolisks žests, bet nerūsējošajā tēraudā iekaltais iznākums – šī varas žesta iemiesojums stiklā un betonā. Ēka izstaro tās veidolā ieprojektēto varenību, taču patiesais varenības avots ir ar laicīgās varas pārstāvjiem kopīgā dejā laidies arhitekts, kas to tur vai nu mērķtiecīgi, vai ģeniāli nejauša apziņas uzplaiksnījuma iespaidā ielicis. Paslēpis kā pils sienā iemūrētu nelaimīgu jaunavu.
Līdzīgs triks, gan tā arī neīstenojies, bija Anda Sīļa projektētā akustiskā koncertzāle uz AB dambja. Gandrīz vai levitējoša virs ūdens līmeņa, spoži melna kā lakādas kurpe, kā pianīns. Viesus tā vilinātu ar spilgti sarkanu ietvi, kas atgādinātu atsevišķiem dizaina apavu zīmoliem raksturīgo noformējumu. Nokļūšana uz AB dambja, autostāvvietas, pēc tam tikšana prom – tas viss nu jau pirms daudziem gadiem tapušajā projektā bija izrādījies otršķirīgi (salīdzinājumam – Elbas koncertzālē Hamburgā autostāvvietas aizņem pirmos sešus stāvus, koncertzāle sākas tikai pēc tam). Taču runas par Sīļa projekta varbūtējo īstenošanu nenorimst vēl aizvien.
Nu un tad vēl mums, protams, ir ieceres par laikmetīgās mākslas muzeju. Ambīcijas ir lielas, naudas, kā vismaz dažbrīd šķiet, netrūkst, un jau ir paguvuši notikt pat divi arhitektūras konkursi par muzeja veidolu divās dažādās vietās. Pirms gadiem 13 par labāko muzeja ideju tika atzīts nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāsa zīmējums Andrejsalas elektrostacijas pārbūvei.
Laiks ritēja, bankas juka un bruka, neviens neko celt tā arī neiesāka. Jaunākajā konkursā par labāko tika atzīts britu arhitekta Deivida Adžeja biroja piedāvātais projekts.
Par visu to kādudien aizdomājos, izdevumā "The Baffler" izlasījis Keitas Vāgneres eseju "Piedrāzt trauku. Laipni lūdzam arhitektoniskā cinisma dzīlēs", kas publicēta 21. martā. Nosaukumā pieminētais trauks ir Ņujorkas Hudzonjardas kvartālā uzstādītā 16 stāvu augstā tērauda konstrukcija, ko veido 154 kāpņu laidieni, 2500 pakāpieni, 80 platformas un kopumā – 16 stāvi. Labi atminos, ka vēl pamatskolā, diendienā kāpdams uz savu klasi, drīz vien iedomājos izskaitīt pakāpienus. Nebija grūti – kopā sanāca tikai nieka 89. Ņujorkas objektā, kura autors ir Tomass Hīzerviss, šādu skaitīšanu var pacelt jaunā, augstākās pilotāžas līmenī. Gluži kā uz LNB kāpnēm, izmainoties vai citam citu apsteidzot iepretī Tautas grāmatu sienai.
Ņujorkas būvē ir kaut kas triviāli vienkāršs, pat garlaicīgs – čaklos kāpējus pa kāpnēm nesagaidīs nedz ešeriski triki ar nobrūkošām dimensijām, nedz fantastiskās panorāmas no Munameģa torņa Igaunijā. Bet tad var vaicāt: kas gan šādā tukšā traukā vispār var būt satikšanas un apmeklēšanas vērts?
Man ir sava versija. Uzskatu, ka arhitekti daždien cenšas radīt ēkas un telpas, kuru tukšumā rast patvērumu pašiem sev. Ēkas kā cietas čauliņas jeb kūniņas, kā ārējus skeletus, kas palīdz kopā saturēt visu to mīksto un neaizsargāto, kas nu mūsos iekšā varētu slēpties vai atrasties.
Vai Zahas Hadidas projektētajā mūsdienu mākslas un arhitektūras muzejā "MAXXI" Romā esat bijuši? Tā ir kosmiska mēroga ļaundarim piederošai mītnei līdzīga celtne, kas kā tāds starpgalaktiku lidaparāts nolaidusies atstatu no visām citām pilsētai svarīgajām vietām. Tās slīpās betona grīdas un greizās sienas nepavisam nav tā pateicīgākā vide mākslas vai arhitektūras objektu eksponēšanai. Ēkas apmeklētājs droši vien visbiežāk ir neko daudz no Romas ģeogrāfijas nejēdzošs tūrists, un, ja nu viņam būs palaimējies līdz muzejam nokļūt, viņš vairs nekādi nesapratīs, kā no turienes tikt prom. Braukt ar taksometru – bet kā gan pie tā tikt? Meklēt sabiedrisko transportu – bet kur gan tas ir? Gandrīz stundu iet kājām? Bet ir taču tik neciešami karsts! Vārdu sakot – lūk, jums gatavā elle!
0