Arhaiskās pagātnes atmiņu mozaīka

Jaunā Rīgas teātra jauniestudējums "Pirmie aplausi" tapis, režisoram Gatim Šmitam kopā ar aktieriem radoši apspēlējot konkrētu vēsturisku faktu – Livonijas Indriķa hronikā minēto pirmo Latvijas teritorijā notikušo izrādi, kurā kristieši pagāniem ilustratīvas pasakas formā mēģina atklāt, "kādēļ ir labi būt kristietim". Arī pati izrāde izskan fantastiskas pasakas intonācijā, kurā par attēlotā laika – 13. gadsimta sākuma – realitāti būtiskāka ir šīsdienas cilvēka attieksme pret to.

Izrādei sākoties, no tumsas parādās melnā ģērbti aktieru silueti, kuru kustībās mijas tekoša ūdens stieptā, līganā plūstamība un uguns liesmu ārēji haotiskā, neparedzamā struktūra. Aktieri improvizētā dejas prologā šķietami izspēlē dažādu attiecību arhetipus no kaislības līdz greizsirdībai, taču nekļūst īsti skaidrs, kāds šim pantomīmiskajam ievadam sakars ar pārējo izrādes vēstījumu, ja neskaita turpmākajā skatuviskajā darbībā izmantotus elementus no dejas priekšnesuma (piemēram, komiski asprātīgajā Kaspara Znotiņa un Gunas Zariņas varoņu "riesta dejā").

Arī "Pirmajos aplausos", līdzīgi kā iepriekšējā Gata Šmita režijas darbā Jaunajā Rīgas teātrī – izrādē "Drāmas kursi pieaugušajiem" –, aktuāls ir no kino estētikas pārņemtais ainu montāžas princips, viencēliena izrādi iedalot sīkākās epizodēs, kas tapušas etīžu tehnikā kā "improvizācijas par tēmu". Izrādes telplaikā un skatuviskajās darbībās teatralizēta atsvešinātība apvienota ar vēsturiski konkrētām detaļām – rituālu kustību, arhaisku valodas slāņu izmantojumu u.tml. Abstraktas ainas (piemēram, jau minētais prologs) mijas ar konkrētu sadzīvisku darbību imitējošām epizodēm, kurās attēloti seno cilšu aizsardzības un auglības rituāli, nomadiskais dzīvesveids un pirmsmiega sarunas dziestoša ugunskura gaismā. Līdzās pagāniskās pasaules rituālu un dažādu tautas maģijas paņēmienu attēlojumam tiek izspēlētas arī vairākas ainas no Viļa Daudziņa tēlotā kristīgā priestera un viņa mācekļu dzīves, kuras ciklu "pesteļošanas" vietā nosaka sakrālie rituāli – lūgšanas, svēto rakstu lasījumi un kalpošana Dievam.

Izrādē iezīmēts divu pasauļu – pagāniskās jeb mītiskās un kristīgās jeb racionālās – pretstats. Visi aktieri, izņemot Kaspara Znotiņa attēloto galveno varoni Kristofu, spēlē divas lomas – katru savā pasaulē, simboliski attēlojot vecās (arhetipiskās) un jaunās (modernās) pasaules attiecības un apliecinot, ka lietas un parādības šajās divās paralēlajās realitātēs nemainās pašas par sevi, bet mainās tikai izpratne par tām. K. Znotiņa Meģa pašiniciācija, pieņemot kristīgo ticību un kļūstot par "jaunās pasaules cilvēku", attēlota, mijot pagānisku rituālu elementus (griešanos ap savu asi) un simbolisku šķīstīšanos (pārģērbjot gaišo kreklu virs tumšā). Taču arī vēlāk, kad viņš pieņēmis jaunu identitāti un jaunu vārdu, varoņa apziņā tomēr saglabājušās senču gara atmiņu lauskas.

Līdzīgā fragmentāru impulsu veidā izrādē attēlotā arhaiskā pagātne iedarbojas arī uz skatītāja apziņu – it īpaši valodiskajā līmenī. Aktieri izrādes vajadzībām ar arheoloģiski skrupulozu precizitāti restaurējuši senos valodas slāņus – kā vēsturiski konkrēta laikmeta liecība tiek izmantota lībiešu valoda, viduslejas vācu dialekts un senās baltu pirmvalodas vārdi. Līdz ar to K. Znotiņa Kristofs kā tulks kļūst arī par fizisku vidutāju ne tikai starp dažādās valodās runājošajām "nometnēm", bet arī starp izrādes vēstījumu un skatītāju, kas atkarībā no ieinteresētības pakāpes var izvēlēties – atslēgties no runātā teksta vai kāri ķert kādu atpazīstamu zilbi, skaņu vai vārdu.

Tomēr jāpiebilst, ka režisors izvēlējies distancēties no vēsturiskā konteksta, kas saistīts ar izrādes tapšanas iedvesmas avotu – faktu par 1205. gada ziemā Rīgā notikušo izrādi. Kā norādīts Indriķa hronikā, "šī spēle bija it kā nākotnes notikumu priekšspēle un paredzējums (..); un patiešām – pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas[1]". Izrāde "Pirmie aplausi" tomēr vairāk pievēršas kolektīvo sakņu meklējumiem, pētot mūsdienās aktuālos priekšstatus par mītisko telpu un laiku.

Izrādes filozofijai aktuālais duālisma princips turpināts arī Rudolfa Bekiča scenogrāfijā un mākslinieces Keitas kostīmos, kuros saspēlējas gaismas un tumsas, baltā un melnā kontrasti. Teju pusi skatuves aizņem pie šņorbēniņiem piekārtas auduma strēles, kas izkārtotas labirinta struktūrā. Mainoties apgaismojuma leņķim un gaismas tonalitātei, šī abstraktā vide veido dažādas asociācijas, kļūstot par blīvu ēnu pilnu mežu vai gaišzilu jūras un debesu klajumu. Tā ir mītiska pasaule, kuras robežas vēl nav apzinātas, tādēļ katrā mirklī horizonta neaptveramais plašums var kļūt par tumšu, draudīgu spēku, kura monumentālisms kontrastē ar izrādes varoņu plastiskajām kustībām. Skatuve bieži kļūst par tumšu mūžamežu, kurā maldās varoņi, tikpat nejauši laiku pa laikam no tā izmaldīdamies un nokļūdami uz proscēnijā novietotās gaišās platformas, kas funkcionē kā skatuvisks tuvplāns.

Savukārt trešo telpas daļu, kas gan biezā mūžameža dēļ tikpat kā nav saredzama pat no pirmajām skatītāju rindām, veido skatuves dziļumā gareniski novietoti koka "plaukti" jeb šūnas, no kurām aktieri izkāpj izrādes sākumā un atkal atgriežas finālā, raisot asociācijas ar tēliem, kas it kā atdzīvojušies no senas vēstures grāmatas lappusēm vai simboliski tikuši nocelti no noputējuša plaukta.

Izrādes kulminācija ir aktieru izspēlētā "izrāde izrādē" – pantomīmisks priekšnesums, kas attēlots skatuves dziļumā ar muguru pret JRT skatītāju zāli (respektīvi, skatītājiem priekšnesumu vērojot it kā no aizkulisēm). Mazajā izrādītē tiek izmantoti stilizēti viduslaiku laukuma jeb rupjā teātra elementi apvienojumā ar izteiksmīgām ēnu spēlēm, turklāt īpaša uzmanība pievērsta ne tikai izpildīšanas tehnikai, bet arī izrādes auditorijas reakcijai un uztveres veidam. Naivais apbrīns un bijības pilnās bailes, ar kādām tiek vērots teātra priekšnesums, it kā atgādina mūsdienu racionālajam skatītājam par teātra maģiski rituālo dabu, kurā ilūzija mijas ar atpazīstamiem dzīves realitātes impulsiem.

Lai gan izrādes veidotāji attieksmē pret divām attēlotajām pasaulēm – veco jeb pirmatnējo un jauno jeb kristīgo – neieņem vērtējošu pozīciju, tomēr JRT aktiertrupas kodola – Gunas Zariņas, Baibas Brokas, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Ģirta Krūmiņa un Andra Keiša – izpildījums nenoliedzami nav balstīts psiholoģiskā spēles stilā. Aktieri, izmantojot grotesku ķermeņa plastiku un mīmiku, tēlos līdz galam nepārmiesojas, bet saglabā mūsdienīgi (paš)ironisku distanci pret varoņu naivo, brīžiem pat infantilo pasaules skatījumu.

"Pirmie aplausi" ir savdabīgs teatrāls piedzīvojums, kas ļauj kārtējo reizi novērtēt JRT aktieru augstās tēlrades un improvizācijas spējas. Kaut arī izrāde nepretendē uz vēsturiskas patiesības atklāsmi, tajā attēlotā perioda filozofiskie konflikti un pasaules pārvērtību izjūta, civilizācijai ieejot jaunā attīstības fāzē, tomēr iezīmēti visai nosacīti. Šķiet, izrādē forma tomēr kļūst dominējoša pār saturu, līdz ar to atstājot nedaudz nekonkrētas no mūsdienu skatupunkta radītas karikatūras iespaidu.