Vasaras sākumā apmeklēju kādu simpoziju, kurā viena no apspriestajām tēmām bija arī mūzikas loma bērnu attīstībā. Mani ļoti uzrunāja kāda doma, kas izskanēja kā piemērs simpozija laikā, un tas arī bija iemesls pievērst lielāku uzmanību mūzikai manu bērnu dzīvē. Tas bija Getingenes un Manheimas/Heidelbergas universitātes neirobiologa Geralda Hūtera novērojums par dziedāšanu. "Lai dziedātu”, rakstījis Hūters: "ir svarīgi ieņemt noteiktu ķermeņa stāvokli, un šādā stāvoklī tīri tehniski cilvēks nevar baidīties. Pamēģiniet ar piepildītu krūšu kurvi baidīties – tas nav iespējams."[1] Šo citātu dzirdēju īsi pirms Dziesmu svētkiem, tāpēc svētku laikā tas man joprojām nelika mieru - raugoties uz lielo kopkori, patiešām neredzēju nevienu bailīgu vai nomāktu dziedātāju.
Meklējot vairāk informācijas par šo tēmu, uzdūros vācu laikraksta "Stuttgarter Nachrichten" rakstam par kādu pētījumu, kurā novērots, ka dziedāšana smadzenēs atbrīvo ķīmiskas vielas, liekot cilvēkiem justies atraisītiem un līksmiem. Pēc pētnieku vārdiem, dziedāšana smadzenēs iekustina "emociju molekulas" - tātad "dziedāšana ne tikai pauž emocijas, bet arī rada tās".[2] Tas man lika aizdomāties par kādu savu novērojumu. Brīžos, kad vēlos pasīvu atpūtu, mēdzu skatīties populāros ārzemju dziedāšanas šovus "X factor" un "The Voice". Dažkārt jaunie dziedātāji, uznākot uz skatuves, ir kautrīgi un sabijušies, bet, līdzko sāk dziedāt, visi ir pārsteigti par dziedātāja balss spējām. Interesanti, ka pēc dziesmas beigām konkursa dalībnieks visbiežāk atkal nolaiž plecus, nodur skatienu un samulst. Var secināt, ka dziedot bailes atkāpjas.
Maniem bērniem patīk dziedāt, it īpaši vecākajai meitai. Atceros, ka īsi pirms otrās dzimšanas dienas viņa sāka dziedāt internetā noklausītas dziesmiņas angļu valodā, un tās viņa turpina dziedāt arī šobrīd, trīs gadus vēlāk, bet jaunākie brāļi viņai piebalso. Iespējams, esat novērojuši situācijas, kad bērns, domādams, ka neviens viņu neredz, stāv stalti izslējies, tur rokās zīmuli kā mikrofonu, un dzied – skaļi, skaisti, ar paša izdomātu melodiju un vārdiem. Taču, līdzko viņš pamana, ka kāds to novēro, sakautrējas un nosaka: "Neskaties, ko es daru!" Iespējams, ikviens šādā situācijā atceras pats sevi bērnībā. Kaut kas mūzikā ir tik maģisks, ka mēs nevaram nedziedāt vai vismaz nedungot.
Kādā intervijā G. Hūters turpina rakstā sākumā minēto domu, teikdams, ka dziedāšana "ir vissmalkākais motorikas vingrinājums, kāds vien iespējams, un veido pamatu visiem vēlākajiem komplicētajiem domāšanas modeļiem. Vienlaikus tas ir arī ļoti sarežģīts, vienots radīšanas process. Bērnam taču jāpatur prātā visa dziesma, lai īstajā brīdī izdziedātu pareizo skaņu. Turklāt korī viņš mācās pieskaņoties citiem, kas ir sociālās kompetences priekšnosacījums. Šajā procesā bērni pieredz ko pārsteidzošu – dziedot nejūt bailes. Neirobiologi zina, ka dziedot smadzenes nav spējīgas mobilizēt baiļu izjūtu. Tāpēc ļaudis jau gadu tūkstošiem dzied, dodoties uz pagrabu vai ejot cauri kapiem. Viņi to nedara, lai aizbaidītu peles." [3]
Mūzika, starp citu, ir izmantota arī pētījumos ar citu dzīvo dabu, tādējādi rodot apstiprinājumu arī pozitīvajai ietekmei uz cilvēku. Vieni no būtiskākajiem pētījumiem par mūzikas ietekmi uz augiem ir veikti Indijā, Annamalajas universitātē. Botānikas katedras vadītājs Dr. T.C. Singhs atklāja, ka, skanot klasiskai mūzikai, augi zeļ divreiz straujāk nekā bez tās. Viņš konstatēja, ka mūzikas viļņi pastiprina protoplazmas kustību šūnās. Augsta diapazona vijoles skaņas izraisa vislielāko kustību protoplazmā. Dr. Singhs tāpat atklāj, ka augu sēklas, kas ienākušās no klasiskās mūzikas iedarbībā pakļautiem augiem, ražo augus, kas attīstās straujāk nekā parasti. Tas liecina, ka mūzika, iespējams, spēj mainīt augu ģenētiskās īpašības. [4]
Dzīvnieku izpētes jomā ievērojami nopelni ir fizikas doktoram Hārvijam Bērdam. Sadarbībā ar neirobioloģijas doktori Gervaisu Šrekenbergu viņi vienai peļu grupai atskaņoja vudu rituāla bungu rīboņu, otrai Štrausa valšus, bet trešajai ļāva palikt klusumā. Bungas un valši skanēja vienlīdz klusu, proti, skaņas stiprumam nevajadzētu ietekmēt uzvedību. Laiku pa laikam tika pārbaudīts, kā peles spēj iziet labirintu. "Valša peles" bija veiksmīgākas par "klusuma pelēm", kamēr "vudu peles" bija zaudējušas spēju orientēties un nevarēja izskriet labirintu, pat lai saņemtu barību. Trīs nedēļas pelēm ļāva atpūsties no mūzikas, taču pat pēc tik ilga laika tās, kas bija klausījušās bungu rīboņu, joprojām nespēja veiksmīgi iziet labirintu. Peļu smadzeņu sekcijas parādīja, ka tām pelēm, kas dzirdēja vudu bungas, bija anomāls RNS līmenis un neironu ķēdes veidojās neadekvātās zonās. Kā sacīja Dr. Šrekenberga – neironi nekontrolēti vairojās, neveidojot savstarpējus kontaktus. "Dzīvē viss notiek ritmiski, pat vienas šūnas dzīve ir ritmiska. Visas bioķīmiskās reakcijas ir ritmiskas. Ja šī harmonija ir iztraucēta ar jebkādu disharmoniju, tad sekas var būt postošas", teikusi Šrekenberga. [5]
Domājot par mūzikas ietekmi un strādājot pie šī raksta, mēģināju arī savās mājās eksperimentēt ar dažādu kompozīciju atskaņošanu. Internetā ir atrodami mūzikas skaņdarbu ieteikumi dažādām sadzīves situācijām, piemēram, Bēthovena "Mēnesnīcas sonātes" ievaddaļa tiek piedāvāta kā fona mūzika, lai atbrīvotos no depresīva noskaņojuma, bet Berlioza rituālā uguns deja no simfonijas "El Amor Brujo" - lai savaldītu dusmas.
Mēģināju dažādu komponistu klasiskos skaņdarbus (Mocartu, Šūbertu, Mendelsonu u.c.) uzlikt kā fona mūziku, kamēr bērni darbojās, taču jāsaka, ka nepiedzīvoju tūlītēju nomierinošu efektu. Lai gan pieļauju, ka, atskaņojot šādu mūziku katru dienu, efekts būtu ievērojamāks. Ikdienā mums mājās fona mūzikas nav - ir klusums. Kā es jokojot saku: bērni ar savu kņadu paši rada "mūziku", un man vēl kāds muzikāls fons nav nepieciešams. Taču atcerēsimies par "valšu pelītēm" – tās veiklāk izgāja labirintu nekā "klusuma pelītes".
Ja klasiskā mūzika nav jums tuva, eksperti iesaka sākumā klausīties lielo trijotni: Bēthovenu, Bahu un Mocartu. "Ir noskaidrots, ka tieši Mocarta mūzika palīdz bērniem ar uzmanības deficīta sindromu. Tā uzlabo koncentrēšanās spējas, kontrolē garastāvokli, pazemina impulsivitāti un uzlabo sociālās iemaņas." [6]
Pirms kāda laika mājās ieviesām jaunu tradīciju – "Rīta dziesmu". Šo ideju biju dzirdējusi no citām mammām, tāpēc vēlējos to īstenot arī savā ģimenē. Doma ir pavisam vienkārša: viens no vecākiem katru rītu paņem savu bērnu klēpī un tieši viņam nodzied kādu īpašu dziesmu un mīļi aprunājās. Man šī ir lieliska iespēja veltīt nedalītas divas minūtes katram bērnam atsevišķi. Pārējie bērni to akceptē un neprasās klēpī, jo gaida savu kārtu. Maniem bērniem ļoti patīk sēdēt man klēpī (vecākajam bērnam šobrīd ir pieci gadi), skatīties acīs vai pieglausties un ļauties rīta sveicienam. Arī man ir prieks, ka esmu varējusi kaut vienreiz dienā ieskatīties bērnam acīs un iedot buču, jo reizēm dienas ritums un virpulis tā mūs ierauj, ka pat nepagūstu savus bērnus pat kārtīgi samīļot.
Ikdienā mūsu ģimene dzied arī pirms kopīgajām maltītēm – tas ir veids, kā norimstamies, sakārtojam domas un, rokās sadevušies, sagatavojamies kopīgajai ēdienreizei. Savukārt, kad mazgāju zobus jaunākajam dēlam, kuram tagad ir divi gadi, dziedu mūsu zobu mazgāšanas dziesmu. Dziesmas dziedāšana vairākas reizes pēc kārtas kalpo arī kā atskaites punkts pietiekami ilgai zobu tīrīšanai.
Kādreiz es dziedāju arī šūpuļdziesmas, bet, kopš bērnu vakara rituāls ir vīra rokās, to daru retāk. Tomēr, ja no rīta visiem jāsteidzas dienas gaitās, tad jauka tradīcija varētu būt "Vakara dziesma" – kas līdzīgs manis aprakstītajai rīta dziesmai, tikai ar vakarīgu un nomierinošu noskaņu. Piemēram, sociālantropoloģe Aivita Putniņa uzsver tieši šūpuļdziesmu nozīmi bērna dzīvē. "Pirmais komunikācijas veids vecākiem ar bērnu ir ar mūzikas, balss, ritmu un kustību palīdzību. Valoda bērnam attīstās pēc gada vecuma, un pētījumi ir pierādījuši, ka šūpuļdziesmu dziedāšana palīdz attīstīties bērna smadzenēm, palīdz attīstīt klausīšanos un valodas attīstību. Pēdējos gados Rietumu pasaulē bērniem aizkavējas valodas attīstība, jo viņiem vairs nedzied šūpuļdziesmas. Bērnam nav svarīga nots vai ritma pareizība. Bērnam svarīga ir komunikācija, tādēļ nelīdzēs arī CD atskaņošana ar šūpuļdziesmām. Ir pētījumi, kas parāda, ka tie bērni, kuriem vecāki šūpuļdziesmas dziedājuši "šķībi", ir muzikāli. Vecākiem nevajag kautrēties un baidīties izpildīt savam bērnam šūpuļdziesmas, jo galvenais jau nav kvalitāte, bet ieguldītās emocijas”, raksta Putniņa. [7]
Viena no spilgtākajām manas bērnības atmiņām saistās tieši ar manas mammas dziedāšanu. Bija vakars, mamma mani bija paņēmusi klēpī, es skatījos pa logu naksnīgajās debesīs, un mamma man dziedāja "Dzied circenītis aizkrāsnē". Skatījos uz mēnesi un pie sevis domāju, ka es tiešām esmu īpaša, jo tik spoži citiem nespīd viņš. Īsti neatceros mammas balss intonāciju vai nošu pareizību (un pieļauju, ka mana mamma šo epizodi vispār ir piemirsusi). Manā atmiņā ataust tikai tā patīkamā sajūta – būt mammai klēpī, klausīties viņas balsī un just viņas ķermeņa siltumu. Tagad arī mums ir iespēja saviem bērniem viņiem radīt atmiņas par to, cik tas ir patīkami, kad mamma vai tētis dzied tieši man vai kopā ar mani.
Izmantotā literatūra:
1. Montessori kluba simpozijs Montessori universālais mācību plāns, izdales materiāls, 2013. gada maijs.
2. Apdullinošais ekrāns, žurnāls "GEO", 2011. gada maijs.
3. Dziedāšana pacilā sirdi, http://wol.jw.org/lv/wol/d/r49/lp-lt/102000252)
4. Colin Rose, Accelerated Learning, New York: Dell, 1987, p. 95
5. Harvey Bird and Gervasia Schreckenberg, Insight Magazine, April 4, 1988
6. Daniel G. Amen, Making a Good Brain Great: The Amen Clinic Program for Achieving and Sustaining Optimal Mental Performance, New York: Three Rivers Press, 2005, p. 164.
7. Folkloriste Reizniece jaunajiem vecākiem mācīs dziedāt šūpuļdziesmas, LETA, 26.07.2013
0