26. augustā tika nodibināta partija, kura skaidri un gaiši sevi piesaka kā eiropeiskus liberāļus. Pat neraugoties uz konkrētām personālijām, es šo iniciatīvu vērtēju pozitīvi. Runa ir ne tik daudz par kalniem, kurus šie ļaudis varētu gāzt Latvijas politikā pēc 13. Saeimas vēlēšanām. Tas ir atsevišķi apspriežams jautājums, kurš dod daudz iemeslu labvēlīgai kritikai. Daudz svarīgāk ir sekojošais. Tie nosacītie liberāļi, kuru stiprā puse vēsturiski ir bijusi runāšana un tekstu jaunrade, beidzot ir nolēmuši iesaistīties cīņā par balsīm – procesā, kurš, dziedi vai raudi, mūsdienu sabiedrībā ir galvenā demokrātiskās leģitimitātes mēraukla. Par konkrētiem personāžiem es šeit negribu izpausties – ne tik daudz tādēļ, ka ar vairumu no iniciatīvas grupas esmu uz "tu" un negribu priekšlaikus bojāt attiecības, bet gan tādēļ, ka cilvēki mainās, un katrs no mums ir pelnījis tiesības uz "jaunu sākumu": vismaz morāli, ja ne politiski. Ir skumji, ja cilvēki galu galā izrādās sliktāki, nekā mēs domājam; taču kādu priekšlaikus norakstīt un izsmērēt pa sienām ilgtermiņā ir daudz bīstamāk. Tas, starp citu, attiecas ne tikai uz kustību "Par", bet arī uz pārējiem politiskajiem stārtapiem.
Tā vietā man nāk prātā dažas strukturālas problēmas, kuras godātie kungi un kundzes varētu ņemt vērā pirms lielā cīniņa par 13. Saeimas mandātiem. Iespējams, es šeit izņēmuma kārtā pārkāpšu abus t.s. Belkovska politkonsultanta principus, pie kuriem citādi dzelžaini pieturos. Atgādināšu: šie principi teic, ka politiskajam konsultantam nevajag dot padomus, a) ja to nelūdz, un b) ja par to nemaksā. Taču šoreiz šo principu pārkāpšanai ir labs iemesls: es kā jebkurš Latvijas pilsonis vidējos gados savas dzīves laikā esmu piedzīvojis virkni kustībai "Par" stipri līdzīgu iniciatīvu. Tādēļ ir sāpīgi raudzīties, kā tās ir izgāzušās ar lielu troksni, turklāt diezgan prognozējamu iemeslu dēļ. Tā kā es nepiederu pie Latvijas elektorāta (sado)mazohistiskās daļas, atļaušos padalīties ar dažiem apsvērumiem jaunās partijas sakarā.
Vispirms – daži vārdi par programmu. "Par", labu gribēdama, ir publicējusi uzsaukumu, kurā izklāsta savus uzskatus par valsts pamatprincipiem, nodokļiem un finansējumu, sociālo politiku un ārpolitiku, un aizsardzību. Tie pagaidām ir diezgan vispārīgi formulēti, taču virkne nostādņu droši vien tiks precizētas. Tas, ka iespējamajiem interesentiem tiek piedāvāts pielāgot sev šo partijas programmu, ir labi un pareizi – pat tad, ja šī pielaikošana agrāk ir kaut kur jau redzēta. Tiesa, minētais pasākums ir ne tik daudz partijas pielaikošana, cik aptauja, kurā tiek ievākta informācija par to, vai "Par" esot jābūt kustībai vai kaut kam citam, kā to vajagot saukt, ko vēl aptaujātie gribot saņemt un tamlīdzīgi. Es ceru, ka šī "crowd sourcing" programmas rakstīšana nebūs partijas prioritāte. Runa nav tik daudz par to, ka šādā veidā rakstītas programmas lielākoties ir tīri vēlmju dokumenti: lai tā arī būtu. Lielāka problēma ir tajā, ka šādas programmas atbaida vēlētājus: sak', dārgais vēlētāj, pasaki mums priekšā, kādai jābūt mūsu programmai un partijai. Paši mēs nemaz īsti nezinām, ko gribam.
Kad aizpildīsiet šo anketu, "Par" interneta mašīna jums izmetīs jūsu uzskatu salīdzinājumu ar savām prioritātēm un procentos noteiks jūsu atbilstību tai. Šāda pieeja ir jauka un slēpj sevī arī dažus draiskus kuriozus. Piemēram, kāds mans draugs aizpildīja anketu, kā saka, "pontam" un panāca atbilstības rezultātu apaļu nulli. Tomēr, neraugoties uz to, viesmīlīgā "Par" kompānija arī viņu uzaicināja parunāties uz savu biroju Blaumaņa ielā – sak', varbūt mums tomēr izdodas pārliecināt tevi par to, ka seksuālās minoritātes arī ir cilvēki. Anketas sastādītāji beigu beigās arī atklāj arī savas kārtis: kuri jautājumi aptaujā tad ir bijuši tie svarīgākie? Un te, lūk, labvēlīgu skeptiķi sāk mākt viegls mulsums. Izšķirīgie un "Par" svarīgākie jautājumi esot bijuši: 1) attieksme pret Ulmani, 2) nāvessoda atjaunošana, 3) abortu aizliegšana, 4) studijas svešvalodās Latvijas augstskolās un 5) starptautisko partneru izvēle Austrumos vai Rietumos. Varbūt izņemot 5. jautājumu, šīs prioritātes ir diezgan tālas no Latvijas sabiedrības dienaskārtības, un partija, kas mēģinās uz tām būvēt savu publisko platformu, marginalizēs pati sevi. Man šķiet, ka pirmie trīs punkti ir vienkāršs copy-paste no kādām citām demokrātiskām valstīm, piemēram, Polijas un Ungārijas, kurās autoritāras tendences, nāvessods un abortu aizliegšana tiešām ir politiskās dienaskārtības elements. Īsi sakot, es tiešām ceru, ka partijas stratēģijas veidotāji prot atšķirt programmu no lozungiem un saprot, par ko reāli domā un uztraucas Latvijas sabiedrība. Citādi tas viss sāks atgādināt jau Antonio Gramši aprakstīto situāciju starpkaru Itālijā, kur liberālā inteliģence bija kļuvusi tiktāl kosmopolītiska, ka vispār nespēja formulēt nacionālo dienaskārtību.
Otrkārt, jaundibināmās partijas reitingu dinamiku pašlaik ir grūti prognozēt. Abi scenāriji ietver sevī riskus. Viens no tiem ir – reitings tuvākajā pusgadā paliks aptuveni tajā pašā līmenī, kāds tas jau ilgāku laiku ir līdzīgam veidojumam, partijai "Latvijas attīstībai". Tas gan būs sāpīgi un liks domāt par straujākiem manevriem un inovatīvu komunikāciju. Taču otrs scenārijs nebūtu bez savām problēmām. Iedomāsimies, ka partija, pateicoties spilgtiem līderiem un simpātiskam partijas tēlam, tiešām mobilizē kādu daļu jauna, progresīva un globalizēta elektorāta tuvu liktenīgajiem 5%. Tas nozīmē, ka partija kļūs par interesantu aerodromu virknei galēju oportūnistu – turklāt daļa no tiem būs ar tīri pieklājīgu reputāciju, lai tādiem atteikt it kā būtu grēks. Tur būs arī "šķiriski tuvi" ļaudis ar labu angļu valodu, kuru godīgās acis noteikti nespēs melot. Tur būs gan pārbēdzēji no citām partijām, gan štata avantūristi, kuri, lai ieraustos nākamajā Saeimā, spēs notēlot fanātisku uzticību jebkurai ideoloģijai – no fašisma līdz anarhismam ieskaitot. Un te, lūk, sāksies problēmas. Protams, priekšvēlēšanu kampaņas laikā šie jaunizceptie "liberāļi" šķebinās tikai rūdītus politikas vērotājus. Taču tad, kad viss šis tabors būs ievēlējies 13. Saeimā, "Par" jaukais ideoloģiskais ietvars sāks irt pa vīlēm. Ņemot vērā, ka virkne no "Par" iniciatīvas grupas ir piedzīvojuši citu partiju šķelšanos (un, nenoliegsim, arī paši bijuši šķeltnieki), jādomā, ka viņi ir pietiekami gudri, lai neuzkāptu uz tā paša grābekļa. Gan "Zatlera Reformu partijas", gan "Vienotības" likteni "Par" rīcības grupai vajadzētu rūpīgi un bezkaislīgi studēt, lai gūtu no tā savas mācības.
Visbeidzot, Latvijā jebkurai partijai liktenīgs var būt koalīciju jautājums, un, jo skaidrāka kļūs partiju ainava, tuvojoties vēlēšanām, jo grūtāk būs šo "sarkano līniju" jautājumu apiet. Te "Par" būs grūti izvairīties, no marginalizācijas, no vienas puses, un no normalizācijas, no otras. Marginalizācija Latvijā tradicionāli nozīmē pieļaut koalīciju ar "Saskaņu" – un partijas stratēģiem, protams, piemīt gana daudz sajēgas, lai neko tādu nedarītu. Taču diez ko jauka nav arī otra iespēja: "Par" grupai draud neizbēgama normalizācija: proti, iekļaušanās vienā "valstisko spēku" koalīcijā ar ZZS, NA un kādiem "Vienotības" dažādu nosaukumu pēcniekiem – lai pēc tam mēģinātu šajā kompānijā realizēt savu programmu par viendzimuma partnerattiecībām un pašvaldību vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem. Vēlam sekmes, kā saka. Protams, ir arī iespējams novilkt stingras "sarkanās līnijas", piemēram, pret Lemberga ZZS un Ulmani godinošo NA. Taču šis scenārijs novestu pie nonākšanas bezcerīgā opozīcijā. Proti, koalīciju jautājums pieder pie tiem, kurus nevar vienkārši retoriski apiet.
Visbeidzot, liberāļi vēsturiski ir bijuši optimistiski attiecībā uz racionalitātes un argumentācijas lomu politikā. Tas, protams, ir jauki, taču aizraušanās ar izglītotām runām un smukiem formulējumiem ne vienmēr ir politiski efektīva. Protams, var draudzēties ar Rietumeiropas liberāļiem no ALDE, taču daudz labākus paraugus mums sniedz Krievijas liberālie spēki, kuri savā starpā kasās daudz sīvāk, nekā ar "asiņaino režīmu". Turklāt viņi visi ir ļoti jauki, inteliģenti cilvēki, katram ir sava, labi argumentēta taisnība: tikai tāds sīkums, ka viņi nespēj strādāt kopā. Cita starpā tas ir sociālpsiholoģiski nosacīts. Liberālās partijās (t.sk. "Par") parasti sapulcējas cilvēki ar izglītības un ienākumu līmeni virs vidējā, un cilvēkiem ar šādiem parametriem parasti ir arī lielāks "ego". Tieši tādēļ "Par" vajadzētu domāt par stingru saikni ar to sabiedrības daļu, kas nelīdzinās viņiem pašiem. Var jau būt, ka tīra hipsteru partija var iebraukt vienā Saeimas sasaukumā (lai gan, pēc manām domām, it takes a Zatlers, lai to panāktu). Taču ilgtspējīgai partijai ir vajadzīgs kaut kas vairāk.
Manis šeit rakstītais, protams, man nekādus labvēļus šās partijas rindās neradīs. Par to runāt tiešām ir nepatīkami: tā, it kā pārim, kas tikko iemīlējies, stāstīt par vardarbību ģimenē, kura var sekot laulībām. Tomēr, kā saka, ir lietas, kas jāpasaka savlaicīgi, ja nevēlamies, ka vismaz formāli liberāla iniciatīva kārtējo reizi beidzas ar pilnīgu fiasko.
2