Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Photo by ideadad on Unsplash
 
Komentārs
27.12.2018

Ar kartotēkām būs par maz

Komentē
5
Saglabā

Žurnāla "Domuzīme" 2018. gada 4. numurā Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova raksta: "Ilgu laiku Latvijā bija viens noziedznieks pret Latvijas valsti – Alfrēds Rubiks, viens čekists – Juris Bojārs, viens kara noziedznieks – Vasilijs Kononovs. Kā tad tā? Pastāvēja taču vesela totalitāras valsts izveidota, labi pārdomāta un efektīva cilvēku pakļaušanas sistēma. Atjaunotā Latvijas valsts turpināja veidoties, izmantojot Latvijas PSR veco valsts pārvaldes aparātu: policistus, tiesnešus, skolu direktorus, ierēdņus utt. … Vai cilvēki, kas saglabāja amatus, darīja savu darbu slikti vai godīgi? Es nezinu, un neviens nezina, jo netika vērtēts ne viņu darbs, ne lojalitāte atjaunotajai Latvijas valstij." (73. lpp.) Juridisko zinātņu doktorei ir taisnība: ja ņem vērā iespaidus (subjektīvus, protams) par sabiedrības reakciju pirmajā nedēļā pēc t. s. čekas maisu atvēršanas. Šķiet, vismaz daļai VDK aģentūras kartotēkas publiskošana internetā atstājusi kaut kā līdz galam nepateikta sajūtu.

Šī teksta ietvaros atturēšos komentēt dažādu indivīdu reakciju, uzzinot par savu "atrašanos maisos". Vien domāju, ka līdz VDK dokumentu tālākai, plašākai publicēšanai būsim zināmā strupceļā – vieni savu sadarbības faktu noliegs vai apgalvos, ka tā bijusi formāla, citi būs pretējās domās. Kad šoruden kādā intervijā bijušajam Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājam Indulim Zālītem jautāja, vai cilvēks varēja nezināt, ka par viņu VDK noformēta aģenta kartīte, Zālītes atbilde bija neiepriecinoša: "Varēja zināt un varēja nezināt. To zina tikai divi cilvēki – [konkrētais indivīds] un operatīvais darbinieks." Zālītes skatījumam uz VDK dokumentu "mantojuma" saturu un publiskošanu ekspertu aprindās ir oponenti, tomēr ir skaidrs, ka stīvēšanās par kartītēs ierakstītā patiesumu būs. Negrasos iesaistīties, jo man nav nepieciešamās kompetences.

Tomēr atsauksmēs pēc "maisu atvēršanas" nevarēja nepamanīt komentārus, kuru būtība ir – neredzu "maisos" cilvēkus X un Y, lai gan skaidri zinu, ka viņi savulaik "stučīja". Un te nonāku pie savas tēzes par nepieciešamību aģentu "gaismā vilkšanas" degsmē neaizmirst gan par pašiem čekistiem, gan par totalitāro sistēmu kopumā. Sagādāt kādam lielākas vai mazākas nepatikšanas, "stučīt" varēja arī citi "apzinīgi padomju pilsoņi", piemēram, bailēs par to, ka neziņošanas gadījumā viņi sistēmas acīs var izrādīties kaut kā līdzvainīgi. Atgriežoties pie Osipovas teksta un pārfrāzējot to: neuzskatīsim taču aģentus par galveno un vienīgo totalitārās sistēmas nodarījumu cēloni un instrumentu. Nav runa par sadarboties piekritušo cilvēku atbildības mazināšanu, runa ir par nepieciešamību saprast sistēmu kopumā.

Tēzes ilustrēšanai divi Latvijas vēsturnieku teksti, kas izvēlēti tādēļ – jo kopumā pētījumu ir diezgan daudz –, ka tie publicēti salīdzinoši nesen. Piemēram, vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere sistemātiski pēta padomju perioda nomenklatūru. Viens no viņas nesen publicētajiem darbiem saistīts ar it kā specifisku tēmu – t. s. nacionālkomunistiem (publikai labāk zināmais – Eduards Berklavs) pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē. Būtiskais no manas tēzes viedokļa Bleieres tekstā ir tas, ka redzam vienkāršoti izsakoties, dziļas cūcības varēja sastrādāt arī tā laika Valsts plāna komitejas vai LPSR Zinātņu akadēmijas cilvēks, kuram nebūt nebija jābūt VDK aģentam, lai sagandētu dzīvi citiem. Savukārt LU Vēstures nodaļas profesors Aivars Stranga aizsācis publikāciju sēriju par Latvijas kultūras sovjetizāciju pirmajā padomju okupācijas gadā (1940. gada vasara – 1941. gada vasara). Lai nesabojātu lasītprieku, konkrētus uzvārdus, t. sk. labi zināmus "klasiķus", nesaukšu, bet rodas smagi jautājumi par šo cilvēku rīcību, lai gan skaidrs, ka "stuki" šodienas izpratnē viņi nebija. Manuprāt, piedalīties savas valsts sagraušanā, vēlāk tās demogrāfiskā sastāva, ekoloģijas, izglītības sistēmas utt. sakropļošanā arī nav nekāda, maigi izsakoties, goda lieta. Tāpēc, ja nu daļā Latvijas sabiedrības šodien ir vēlme tikt skaidrībā ar pagātni, tad tikpat enerģiski vajadzētu skaidrot, kā tad labi klājies pēc valstiskuma atgūšanas daudzajiem VDK un partijas nomenklatūras darbiniekiem. Jā, tas ir krietni ķēpīgāk par "kartītēm", bet tas ir iespējams, turklāt Latvijas vēsturnieki šajā virzienā ir strādājuši un turpina to darīt.

Totalitārās sistēmas izpēte, protams, notiek ne tikai Latvijā, un citu valstu pieredze lustrācijas procesā nereti tiek minēta kā paraugs, kam Latvija nav sekojusi. Krievijā, kā viegli iedomāties, nekāda lustrācija nav notikusi un nenotiks, tomēr atzīmēšanas vērti ir Krievijas ekspertu centieni šķetināt lēmumu pieņemšanas prakses komunistiskajā nomenklatūrā. Viens no neseniem piemēriem – PSKP Centrālās komitejas centrālā aparāta pagājušā gadsimta sešdesmitajos – astoņdesmitajos gados analīze. Šādas tēmas nevar sacensties "garšīgumā" ar "stukaču" nosaukšanu, bet neaizmirsīsim, ka komunistiskās partijas nomenklatūra kontrolēja VDK, nevis otrādi! Formulēšu citādi: ja, izdzirdot vārdus "čekists", "VDK aģents", vairumam no mums viegli veidojas samērā noteikts priekšstats, tad, teiksim, vārdi "CK jaunākais instruktors" neko daudz neizsaka. Lai gan arī "instruktori" & Co. bija organiskas totalitārās sistēmas sastāvdaļas.

Neesmu šo jautājumu pētījis, tādēļ varu tikai minēt, bet, šķiet, sistēmas plašāka analīze atjaunotās Latvijas valsts elitē nav guvusi atsaucību tādēļ, ka nomenklatūra bija daudzskaitlīgāka par VDK aģentu grupu, tādēļ pētījumi skartu plašākas aprindas. Jā, tā tiešām varētu būt, tomēr tad rodas jautājums, ko saprotam ar analīzi. Manuprāt, pieaugusi nācija var iztikt bez kolektīvās vainas ("X vecmāmiņa, izrādās, bijusi…") iztirzāšanas, un arī tie, kuri dzimuši pēc 1970. gada (apmēram), varētu būt tik saprātīgi, lai, izsakot nosodījumu, tomēr kaut kur "pakausī" paturētu prātā to, ka viņiem patiesībā ir ļoti veicies (un šī veiksme nav viņu personīgais nopelns) piedzimt tad, kad totalitārā sistēma jau bija nedaudz izkurtējusi, un viņiem nebija nepieciešamības izdarīt smagu ētisku izvēli attiecībās ar šo sistēmu. Ja mēs spējam vienoties, ka pagātnes noskaidrošanai ar dažām nedēļām un dažām dokumentu grupām nepietiks, paveras iespēja iegūt vispusīgāku priekšstatu par pusgadsimtu ilgu murgu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!