Par Māra Subača personālizstādi "Laime pazīst pasauli" Rīgas Mākslas telpā (izstāde skatāma līdz 12. novembrim)
Vidusskolas laikā iepazinos ar kristīgiem jauniešiem no kaimiņpagasta, un viņu ietekmē sāku lasīt Jauno Derību. Sākumā bija interesanti, taču kaut kas gan evaņģēlijos, gan "epistulārajā teksta sektorā", kā pēc vairākiem gadiem man iemācīja teikt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, man līdz galam nebija skaidrs. Nekādu konkrētu skaidrību gan nebiju iecerējis "uz vietas un tagad" iegūt, apzinoties, ka tam, iespējams, nepieciešams ilgāks laiks – varbūt pat gadi. Mani jaunie draugi man ieteica palasīt Jura Rubeņa grāmatu "Dievs ir tepat". Manuprāt, tas līdz šim brīdim ir vislabākais un pilnīgākais ievads dievizpratnē, kas sarakstīts latviešu valodā. Izdevumu papildināja Māra Subača ilustrācijas, kuras kopā ar brīžiem panaivajiem pavadttekstiem kalpoja kā izlasītā summējums, liegs kopsavilkums, virsdoma. Grāmatu nēsāju līdzi skolas somā un pa starpbrīžiem, skolas pagalmā salasījis ābolus, palēnām ēdu tos, iegrimstot šajā grāmatā, ar katru nākamo nodaļu arvien vairāk izkustoties no mulsinošās neziņas miglas.
Migla ir viens no motīviem, kas parādās arī Māra Subača darbos, kuri iekļauti Luīzes Lismanes kūrētajā grafiķa personālizstādē Rīgas Mākslas telpā. "Man tuvojas ezītis miglā", "Es ar meiteni miglā", "Divi pensionāri miglā", "Es un mana migla" ir tikai daži nosaukumi zīmējumiem uz A4 formāta lapām, kurus vieno lielākoties viens kompozīcijas paņēmiens: horizonta līnija lapas vidū, kuru apdzīvo askētiski tēli, mājas, baznīcas vai, piemēram, meža apveidi. Iespējams, kuratores vēlme ir bijusi motīvus savietot vienkopus, tā veidojot zāles iekārtojumu tematiskās joslās.
Nozīmīgs tēls, kuru agrāk nebiju manījis Subača darbos, ir meitene: "Es gaidu pie sevis ciemos meiteni", "Es kopā ar meiteni domāju, vai pārvērsties par mākoni aiz apvāršņa vai ne", "Es sēžu istabā viens bez meitenes un domāju par mākoņiem" utt. Centos atrast zīmējumu, kura paraksts bija – aptuveni mēģinot atcerēties – "Manas dziļās domas noveda pie seksa tualetē". Šķiet, tas laikam būs kāda asprāša nedarbs sociālajos tīklos, jo tieši tur šo attēlu ieraudzīju. Ja nu tomēr kļūdos, tad Subačs par sevi drosmīgi paironizējis, kas, nešaubīgi, simpatizē.
Citi motīvi, kuri caurvij izstādes darbus, ir mākoņi, jūra, bezgalība, ceļš, kuģis, baznīca, Jēzus, Dievs. Daļa zīmējumu ataino Pļavniekus, kuri izstādes kontekstā iegūst mistificētas vietas lomu. Sākot piespēlēt Subača tehnikai: "Tu nemaz nezini – varbūt Jēzus staigā starp bloķenēm" un tamlīdzīgi. Prātojot tālāk, visdrīzākā iespēja ir, ka autors dalās ar savu vietas sajūtu. Tādas vietas, kas ir monolīti pašpietiekama un konkrēta, bet kurā, visviens, var cirkulēt radošums un brīvestība, neskatoties uz ierobežotu un lielākoties nemājīgu ikdienas vidi.
Šogad Eiropa un citas protestantu apdzīvotās teritorijas atzīmē reformācijas 500. gadskārtu, kas ir laba iespēja šim konfesionālajam virzienam ienākt prožektoru gaismā. Gaismā, kurā, vismaz pēc plašsaziņas līdzekļu uzmanības rezultātu pārskata, biežāk uzturas Romas katoļu baznīca, sākot mērīt jau no Svētā Krēsla, turpinot ar tālākiem atzariem Eiropā, Amerikā un visur tur, kur objektīvi secināma būtiska katolicisma nozīme un ietekme. Pēc sarunām gan ar biedriem teologiem, gan ar citu zinātņu pārstāvjiem, gribas par reformācijas kodolu – ticību – domāt (un, kas zina, varbūt pat to praktizēt), cik vien iespējams, ārpus Dievnama mūriem. Vienlaikus respektējot, ka katedrāles un baznīcas ar visām tajās ietilpinātajām norisēm vēl arvien kalpo par patvērumu un garīgu atspaidu daudziem mūsu līdzcilvēkiem šepat un tālākās zemēs. Māra Subača zīmējumi ir viena no iespējām pārcilāt savas domas un sajūtas par ticību bez iepriekš noformētas metodoloģijas, bez gadsimtu gaitā nostiprinātas tradīcijas, kura vēl aizvien pavisam kusli izrāda vēlmi ja ne uzreiz veikt apjomīgas transformācijas, tad, vismaz, pieņemt to iespējamību savā dienaskārtībā. Subačs ne tikai kā mākslinieks, bet arī tekstu autors ir šāds transformators, pieskaroties vienlaikus bērnišķīgajam un komplicētajam, kas saistāms ne tikai ar ticības, bet arī ar pasaules izpratnes iespēju.
Bija interesanti vērot lielformāta plakātus ar viņa zīmējumiem, jo līdz šim pierasts, ka viņš apkalpo mazās formas. Neesmu drošs, vai zaļais tonis bija veiksmīgākā izvēle šiem nestandarta izmēra darbiem. Radās asociācija ar vides aizsardzības projektu publicitāti, kas pati par sevi ir slavējama iniciatīva, taču šajā reizē sasvēra uz sāniem kopumā stabilo izstādes idejisko virzību. Tāpat biju pārsteigts par tulkojumu trūkumu izstādītajiem darbiem. Ja ne pieķerot klāt franču un vācu, tad vismaz angļu valodas pārlikums šo izstādi padarītu saistošu ārzemju apmeklētājiem. Īpaši reizē, kad runājam par īpatnu, oriģinālu un mūsdienīgu pieeju transcendentālu tēmu atainojumam latviešu mākslā. Un tas nemaz nav tas biežāk sastopamais rakurss, kurā Latvijas māksla runā ar jauniem un, kā pēdējā laikā var sajust, arvien ieinteresētākiem mākslas pazinējiem vai mīļotājiem no citām valstīm.
Vēl bez plakātiem kā saistoša piedeva likās mākslinieka darbnīcas uzņēmumi lielformāta fotogrāfiju pārī. Tajā redzama Subača darbnīcas (bet varbūt darbistabas) siena, izraibināta ar dažādu simboliku, kurā parādās te ēģiptiešu rituālās zīmes, te dažādās tradīcijās un laikmetos izmantotās krusta zīmes; kā zilkrāsains pozitīva šoka moments visā pārējā vizuālajā rasolā sevi piesaka arī lelle "Fērbijs". Rīgas Mākslas telpas lielās ekspozīciju zāles sānu siena izraibināta vēl vairāk, šos pašus elementus izlaužot no fotogrāfiju rāmja un ļaujot tiem klīst pa askētiski balto laukumu. Vienkopus ieraugāma Purvīša klasiskā pavasara ainava, Džuzepes Arčimboldo veidotie portreti, kurus kopsastāda dažādi rudens dārzeņi, Tēvreizes pieraksts, paša Subača piefiksēts, grupas "Nirvana" antoloģijas vāciņš, Kurzemes hercogistes ģerbonis, Sezāna un Pikaso reprodukcijas un vēl, un vēl, un vēl. Aplikāciju raibumā rimti un vienlaikus iespaidīgi nostrādā Subača zīmīte izstādes apmeklētājiem, kura virsrakstīta ar teikumu "Zīmējumi baltā tukšumā": "Balta lapa ir bezgalīga un tukša. Pēkšņi tukšumā parādās līnija. Līnija varbūt ir horizonts, bet varbūt ir vienkārši palodze. Uz palodzes sēž putns. Bet varbūt kaut kur tālumā riet saule. Kas tas ir par spēku, kas rada šo pasauli uz balta papīra? Daži iet to meklēt baznīcā. Es arvien biežāk to atrodu mākslā."
Aizskarot kvantitāti kā izstādes raksturvienību, nākas atzīt, ka A4 formāta darbu ekspozīcijā tomēr ir pārāk daudz. Kodolīgie stāsti un secinājumi cits citu sāk nomākt un atkārtot, un šis pats liktenis attiecināms arī uz zīmējumiem. Dozēti pieticīgāk, tie atstātu mirklīga iespaida apjautu, kuru pēc tam virpināt un attīstīt pa savam prātam. Šībrīža izkārtojumā darbu pārbagātība liek apskriet visu ekspozīciju, lai tā būtu patiesi ieraudzīta, un tad arī mazie smilšu graudiņi, kurus pēcāk izdiedzēt par interpretācijas un vēl pēc laika – jau privāto atziņu dīgstiem, iegrimst dziļāk jaunradītās pieredzes savāktajā kopumā, tos vairs nav tik viegli satvert pirkstu galos un uzskatīt ar koncentrētu skatienu.
Šarmanta ir izstādes veidotāju izvēle projicēt uz sienas saraksti ar Māri Subaču, kas lasāma baltā "iPhone" viedtālruņa rāmī. Pievērsiet uzmanību, mobilos sakarus šajā ierīcē nodrošina telekomunikāciju operators RMT. Tajā kāda skatītājam nezināma persona sarakstās ar mākslinieku, pārspriežot vēl tikai iecerētās izstādes nianses un idejisko virzību. ""Ar Dievu ir mazs teātrītis," teica Volands," mākslinieks raksta, un tā ir tikai viena no kultūratsaucēm, kura parādās šajā sarunā – kura, diemžēl, augšupritinās pārāk ātri, traucējot tai pilnvērtīgi izsekot. Taču teātrītis tas, nenoliedzami, ir. Pēc izstādes apskates man vēl arvien patīk sekot Māra Subača iestudējumiem šajā žanrā. Pat tad, ja kopš tā brīža, kad savas skolas dārzā ēdu ābolus un domāju par viņa zīmējumiem un Jura Rubeņa vēstījumu, ir pagājis tik daudz laika. Nosacīti daudz.
1