Apziņa un civilizācija

Virsrakstā iezīmētā tēma, protams, ir ļoti daudzšķautņaina, tā izraisa milzumdaudz asociāciju, taču man tā ir pavisam konkrēta — saistīta ar mūsdienu situāciju, kas mani satrauc un kurā es saskatu kādas struktūras iezīmes, kura var izrādīties neatgriezeniska un tāpēc iedveš man šausmas, vienlaikus mudinot domāt un meklēt tajā kādu vispārēju likumu. Lūk, tāpēc — reizē šausmu un izbrīnītas ziņkāres pārņemts — es gribu izklāstīt savus apsvērumus šajā jautājumā.

Lai noskaņotu manu pārdomu toņkārtā, raksturošu to. nervu. Man ir nojauta, ka starp daudzajām katastrofām, ar kurām ir slavens 20. gadsimts un ar kurām tas joprojām mums draud, viena no galvenajām, bet reizē arī visgrūtāk pamanāmajām ir antropoloģiskā katastrofa, kas nebūt neizpaužas tik krāšņās ainās kā Zemes sadursme ar asteroīdu vai arī kā Zemes dabīgo resursu izsīkšana vai pārmērīgs iedzīvotāju skaita pieaugums, pat ne ka atomkarš vai ekoloģiska traģēdija. Es šeit domāju procesu, kas notiek ar pašu cilvēku un kas ir saistīts ar civilizāciju tādējādi, ka cilvēkā kaut kas vitāli svarīgs var neatgriežami salūzt tāpēc, ka sabrūk vai gluži vienkārši trūkst dzīves procesam nepieciešamo civilizācijas veidoto pamatu.

Civilizācija ir ļoti vārīgs ziediņš, ļoti trausla būve, un 20. gadsimtā ir pilnīgi skaidri redzams, ka šim ziediņam, šai viscaur ieplaisājušajai būvei draud bojāeja. Bet civilizācijas pamatu sabrukšana izraisa sekas arī cilvēkā, dzīves cilvēciskajā matērijā, izpaužoties antropoloģiskā katastrofā, kas, iespējams, ir visu globālo katastrofu prototips.

Šī katastrofa var notikt un daļēji jau notiek tāpēc, ka tiek pārkāpti likumi, saskaņā ar kuriem ir iekārtota cilvēka apziņa, kā arī ar apziņu saistītā «piebūve», ko sauc par civilizāciju.

Kad slavenā rakstnieka fantasta A. Azimova sastādītajā globālo katastrofu sarakstā starp desmit katastrofām atrodu arī iespējamo Zemes sadursmi ar melno caurumu, neviļus jādomā, ka šāds caurums jau eksistē, turklāt pavisam ikdienišķā, mums labi saprotamā nozīmē. Ka šādā caurumā mums nākas diezgan bieži ienirt, un viss, kas, pārkāpdams apvāršņa līniju, nonāk tajā, tūlīt izzūd, kļūst nepieejams, kā jau tam jānotiek, saskaroties ar melno caurumu. Acīmredzot pastāv kāda vienota fundamentāla apziņas struktūra, kas nenovēršami pakļautās daudzveidīgās, ārēji it kā pavisam nesaistītās mikroskopiskās, makroskopiskās un kosmiskās parādības pārvērš tālejošās analoģijās. Zināmā, mērā šīs parādības var aplūkot kā apziņas īpašību metaforas¹.

Ar šo «nepieejamības», «izzušanas», «ekranēšanas» metaforu palīdzību es centīšos paskaidrot savu domu. Taču vispirms citēšu kādu G. Benna dzejoli.² Šā dzejnieka atskārsmju gaisma uzvilnī no viņa paša reālās un iekšēji pārdzīvotās pieredzes dzīlēm, kura veidojusies, dzīvojot noteiktā sistēmā, un ir ārējam, attālinātam novērotājam principiāli nepieejama. Lūk, kāds ir šo «iekšējo zināšanu» un to nesēja — cilvēka — liktenis dzejolī, kuram neba nu nejauši likts virsraksts «Veselums»:

Bij daļa skurbumā, bet daļa asarās.
Dažās stundās — spoža gaisma, citās — tumsa,
Bij laiks, kad sirdī bija viss, bet citkārt —
Plosījās vētras — kādas, kam piederošas?
Allaž nelaimīgs, reti kopā ar kādu.
Lielākoties aizplīvurots, jo viss notika dziļi dzīlēs,
Un lauzās ārā straumes, augot skrēja tālāk,
Un viss ārējais tapa tuvs, kļūdams iekšējs.
Viens uzlūkoja tevi skarbi, otrs — maigāk,
Šis — kā cēlāju, tas — kā grāvēju,
Taču tas, ko viņi redzēja, — tā bija tikai puse ainas,
Jo veselums pieder vienīgi tev.
Sākumā šķita: mērķis nav tālu,
Un ticība būs tikpat gaiša arī turpmāk,
Bet, kad tu ieraudzīji to, ko prasa pienākums,
Kas akmensstingu skatienu noraugās uz veselumu no augšas:
Ne spožuma vairs, ne gaismas apkārt,
Kur aizķerties tavam pēdējam skatienam, —
Kailu galvu nezvērs asiņu peļķē,
Un skropstā tam aizķērusies asara.

Dzejoļa beigu tēls un tā iekšējās sakarības vijas ap «veselumu» vai ap «veseluma» izjūtu, ko dzejnieks ir pārdzīvojis kā īpaši pacilājošu dvēseles noskaņojumu, kā brīdi, kurā viņam ir piederējusi pasaules noslēpuma būtība, — šo es nosaucu par ārējam, attālinātam novērotājam nepieejamu, dīvainām īpaša veida sistēmām piemītošu «iekšējo pieredzi», kurā — un tieši šeit ir lietas būtība — cilvēks kā šīs pieredzes nesējs nav pieejams arī pats sev. Tas ir tāpēc, ka cilvēks pēc savas būtības nespēj viss satilpt sevī (ķermenī, smadzenēs, domā), viņš nāk uz sevi no tālienes un šajā gadījumā nekad nenonāk līdz galam. Šīs citētā dzejoļa sakarības dažādos veidos parādīsies manā turpmākajā izklāstā.

TRIJU «K» PRINCIPS

Turpmākā domu gaita koncentrēsies ap principu, kas ļauj — vienā aspektā — raksturot tādas situācijas, kuras es dēvēju par aprakstāmām jeb normālām (kaut gan šīs situācijas pašas ir noteikti veselumi, tām tomēr pietrūkst dzejolī ietvertās «veseluma» mistikas), un — otrā aspektā — tādas, kuras es dēvēšu par neaprakstāmām vai par «situācijām ar dīvainībām». Abi šie situāciju veidi ir radniecīgi, abi viens otru savstarpēji atspoguļo ka spogulī — tas tā ir arī tāpēc, ka visu, kas tajās notiek, var izteikt viena un tajā pašā valodā, t. i., ar vienām un tām pašām priekšmetiskajām nominācijām, sintaksi un zīmju ekvivalentiem (apzīmējumiem). «Iekšējas zināšanas» ir raksturīgas gan vienam, gan otram gadījumam, taču otrajā gadījumā tās faktiski izvirst pašimitāciju sistēmā. Tad, kaut arī valoda ir viena un tā pati, tā ir jau mirusi («Miruši vārdi nelabi smird,» rakstīja N. Gumiļovs). Neaprakstāmās (jeb aprakstīšanai nepakļāvīgās) situācijas var dēvēt ari par principiālas nenoteiktības situācijām. Šādai nenoteiktībai izdaloties un realizējoties tīrā veidā, situācijas pārvēršas par tiem pašiem «melnajiem caurumiem», kuros var pazust veselas tautas un milzīgi plašas cilvēka dzīves sfēras. Principu, kas regulē abus šos situāciju tipus, es dēvēšu par triju «K» principu — Kartēzija (Dekarta), Kanta un Kafkas principu. Pirmais «K» (Dekarts): pasaulē ir un notiek kāda ļoti vienkārša, nepastarpināti acīmredzama esamība — «es esmu». Šī esamība, apšaubīdama visu pārējo, ne tikvien atklāj, ka viss pasaulē (arī zināšanās) notiekošais ir atkarīgs no cilvēka paša rīcības, bet arī kalpo par absolūtas drošticamības un acīmredzamības balstu jebkurai domās formulējamai atziņai. Šajā ziņā cilvēks ir būtne, kas spēj sacīt: «Es domāju, es eksistēju, es varu,» — un pastāv iespēja un apstākļi, lai eksistētu pasaule, kuru šī būtne var izprast, kurā viņa var cilvēciski rīkoties, par kaut ko atbildēt un kaut ko droši zināt. Pasaule tātad ir radīta (resp. — ir ieguvusi savu tapšanas likumu), un tagad ir tava kārta. Jo ir radīta tāda pasaule, kurā tu vari varēt — varēt, lai cik vareni slietos pretī dabas nepieciešamību radītie vaļņi, to stihiskie dzenuļi un apstākļi.

Šajos formulējumos nav grūti pazīt «cogito ergo sum» («domāju, tātad eksistēju») principu, kuram es gan esmu piešķīris nedaudz citādāku, tā īstajam saturam labāk atbilstošu formu. Ja pirmā «K» princips ik reizi netiek realizēts vai iedibināts no jauna, tad nenovēršami iestājas pilnīgs nihilisms, kura princips, īsi sakot, ir «tikai ne es varu» (var visi pārējie — citi cilvēki, Dievs, apstākļi, dabiskā nepieciešamība utt.). Proti, tādā gadījumā varēšanas iespēja tiek saistīta ar kaut kādu pašdarbīgu, manā vietā strādājošu mehānismu (vienalga, vai tas būtu laimes, sociālās un tikumiskās labklājības, augstākās providences vai vēl kāds cits mehānisms). Turpretī cogito princips uzstāj, ka iespēja var realizēties vienīgi caur mani, ka savas atbrīvošanās un attīstības labā man ir jāstrādā un jāpiepūlas pašam (un tas, protams, ir visgrūtāk). Taču vienīgi tādā ceļā dvēsele spēj sevī ieņemt un izaudzēt «augstāko» sēklu, pacelties pāri gan sev, gan apstākļiem. Un tad arī viss apkārt notiekošais vairs nešķiet neatgriezenisks, galīgs, visā pilnībā jau iepriekš nosprausts. Citiem vārdiem — nav vairs bezcerīgs. Mūžīgi topošā pasaulē man un manai darbībai vienmēr atradīsies vieta, ja vien esmu gatavs sākt visu no sākuma, sākt pats ar sevi, ar jau tapušo.

Otrais «K» (Kants): pasaules uzbūvē ir īpaši «inteligibli» (prātni, t. i., ar prātu tverami) objekti (dimensijas), kas tajā pašā laikā ir arī pieredzē nepastarpināti konstatējami un tālāk nedalāmi veseluma tēli, kurus varētu saukt par attīstības iecerēm jeb projektiem. Šis princips ir vērtīgs ar to, ka parāda nosacījumus, pie kādiem telpā un laikā galīga būtne (piemēram, cilvēks) spēj jēgturīgi realizēt pieredzē izziņas, morālas rīcības un vērtējuma aktus, gūt savos meklējumos sevis piepildījumu u. tml. Jo citādi — bez šiem nosacījumiem — taču nekam nebūtu jēgas: priekšā (tāpat kā aiz muguras) — bezgalība. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka pasaulē realizējas nosacījumi, kuros minētie akti vispār iegūst jelkādu jēgu (bet jēga vienmēr ir diskrēta un lokāla). Proti, tiek pieļauts, ka varētu būt arī tāda pasaule, kurā tie kļūtu bezjēdzīgi.

Morālai rīcībai, vērtējumiem un izziņas alkām ir jēga tikai galīgas būtnes dzīvē. Bezgalīgai un visvarenai būtnei jautājumi par minēto aktu jēgturīgumu atkrīt un tādējādi atrisinās paši no sevis. Bet arī par galīgu būtni ne vienmēr un ne visur — pat ne tad, ja mūsu rīcībā ir attiecīgi vārdi, — var sacīt «labi» vai «slikti», «skaisti» vai «neglīti», «patiesība» vai «maldi». Piemēram, ja viens dzīvnieks ir apēdis otru, mēs taču nevaram pilnīgi droši pasacīt, vai tas ir labi vai ļauni, taisnīgi vai netaisnīgi. Tāpat kā to nevar pateikt par cilvēka upurēšanu rituālā. Un, kad mūsdienu cilvēks lieto vērtējošus terminus, nevajadzētu aizmirst, ka šāda rīcība slēpti ietver sevī pieņēmumu, ka ir realizēti iepriekšminētie nosacījumi, kas piešķir jēgu mūsu pretenzijām izzināt, morāli novērtēt utt. Tāpēc jau otrais «K» princips apgalvo: kaut kas var būt jēgturīgs vien tiktāl, ciktāl jau pašā pasaules iekārtojumā ir ietverti īpaši «prātni objekti», kas garantē šo jēgturību un mūsu tiesības kaut ko vērtēt.

Visbeidzot, trešais «K (Kafka): saglabājoties tām pašām ārējām zīmēm, priekšmetu nominācijām un to naturālo referentu (atbilstošo priekšmetu) novērojamībai, šeit tomēr netiek izpildīts nekas no tā, ko nosaka abi iepriekšējie principi. Tas ir vispārīgā «K» principa darbības deģenerācijas vai regresijas gadījums: zombi³ situācijas, kuras it kā ir gluži cilvēkveidīgas, bet īstenībā cilvēkam viņpusējas — tādas, kurās tiek tikai imitēts tas, kas īstenībā ir miris. Šo situāciju produkts — atšķirībā no homo sapiens, t. i. no tāda, kurš zina atšķirt labu no ļauna, — ir «dīvainais cilvēks», «neaprakstāmais cilvēks».

Triju «K» principa kopjēgas gaismā cilvēka esamības pamatproblēma ir tā, ka kaut kas vēl tikai ir jāpārvērš (aizvien un atkal no jauna) situācijā, kuru būtu iespējams jēgturīgi novērtēt un atrisināt ētikas un personiskās cieņas terminos, t. i., brīvības vai tās noraidījuma (kas arī ir viena no brīvības iespējām) situācijā. Citiem vārdiem, moralitāte ir nevis kādas noteiktas, kaut kam citam pretējas morāles triumfs (teiksim, «laba sabiedrība», «lieliski institūti», «ideāls cilvēks»), bet gan spēja radīt un atražot situāciju, uz kuru iespējams jegturīgi attiecināt morāles terminus, ar kuru (un vienīgi ar kuru) palīdzību iespējams sniegt unikālu un pilnīgu šīs situācijas aprakstu.

Taču tas savukārt nozīmē, ka eksistē noteikti pirmakti jeb pasaules ietveramības vai satveres akti (absolūti), kas saistīti ar Kanta inteligiblajām «lietām» un ar Dekarta cogito — sum. Tieši ar tiem un tajos cilvēks — atkarībā no savas attīstības pakāpes — spēj ievietot, ietvert pasauli un sevi pašu kā tādu tās dalu, kuru šī pasaule atražo kā cilvēcisku prasību, cerību, dzīvu priekšmetu, morāles un izziņas kritēriju un jēgturīgu meklējumu subjektu. Piemēram, mākslinieka skatiens ir dabas kā ainavas satveramības un novērtējamības pirmakts (ārpus šī neatgriežamā stāvokļa daba pati par sevi nevar būt atbilstošu cilvēcisko jūtu avots).

Faktiski tas nozīmē — nekāds naturāli priekšmetisks, ārējs (teiksim, netaisnības, varmācības u. tml.) aktu aprakstījums nesatur sevī nekādus cēloņus, kas spētu izraisīt mūsos sašutuma vai naida jūtas, vērtējošu pārdzīvojumu vispār. Nesatur tos, ja tam nepievienojas faktiski («praktiski») noticis jeb d o t s stāvoklis. Tas, ko Kants dēvēja par «prāta faktiem»: runa ir nevis par konkrētu faktu prātnu zināšanu vai, kā saka, atspoguļošanu, bet gan par pašu prātu kā īstenotu apziņu, kuru nav iespējams paredzēt, prezumēt iepriekš, ievest kā pieņēmumu, aizstāt ar «visvarenu prātu» utt. Ja tāds «fakts» ir, tas notiek itin visur un vienmēr.

Piemēram, ja netiek realizēta «K» principa pirmā un otrā daļa, mēs nevaram sacīt, ka Āfrikā kāda cilts dzīvo netikumīgi vai ka Anglijā notiek kaut kas tikumīgs, bet Krievijā — netikumīgs. Turpretī, ja pirmsatveres akti ir un ir notikuši un ja mēs tos pārmantojam un esam tajos iekļauti, tad mēs varam jau kaut ko jēgturīgi runāt, turklāt cerēt un arī panākt pilnīgu un unikālu situācijas aprakstu.

NENOTEIKTĪBAS SITUĀCIJAS

Trešā «K» situācijās, kuras parasti tiek dēvētas par absurda situācijām un kuras ārēji tiek aprakstītas ar tām pašām priekšmetu un zīmju nominācijām, trūkst pasaules pirmsatveres aktu vai arī tie ir reducēti. Šādas situācijas ir svešatnas pašas savai valodai, un tās nav cilvēksamērīgas (iedomāsimies kādas sugas neattīstītu «ķermeni», kas mēģinātu sevi izpaust un apzināties kādā pavisam citai sugai piemītošā «galvā»). Tās ir līdzīgas murgainam sapnim, kurā jebkurš domāšanas un sevis izprašanas mēģinājums, jebkurš patiesības meklējums savā bezjēdzīgumā līdzinātos atejas meklēšanai. Kafkas cilvēks lieto valodu un pakļaujas savu meklējumu patosam stāvokļos, kuros nav notikuši pirmsatveres akti. Meklējumi viņam nav nekas vairāk kā tīri mehāniska izeja no situācijas, automātisks tās atrisinājums — atradu, neatradu! Tāpēc šis neaprakstāmi dīvainais cilvēks ir nevis traģisks, bet gan nejēdzīgs, smieklīgs — it īpaši savos kvazicildenajos sprediķojumos. Tā ir traģēdijas neiespējamības komēdija, kaut kādu viņ-pasaulisku «augstāko ciešanu» grimase. Nav iespējams nelaist vaļā lielo smējienu, ja cilvēks meklē patiesību tā, kā tiek meklēta ateja, un otrādi; īstenībā ateju vien jau viņš meklē, kaut gan pašam šķiet, ka tā ir patiesība vai pat taisnīgums (tāds, piemēram, ir K. kungs F. Kafkas «Procesā»).

Šo pašu svešādību citā rakursā Kafka ir parādījis ar vispārēju iekšējā sastinguma metaforu, kad Gregors Zamza pārvēršas par kaut kādu pretīgu apglumējušu dzīvnieku, kuru viņš nespēj no sevis nokratīt. Kas tas ir, kāpēc jāņem palīgā šādas metaforas?

Vai var, teiksim, jēdzienus «vīrišķība» un «bailīgums» vai «patiesums» un «melīgums» attiecināt uz situācijām, kurās nonāk «trešais», neaprakstāmais cilvēks (es nosaukšu tās par situācijām, kurās «vienmēr ir jau par vēlu»). Nu, piemēram, vēl pavisam nesen šādā situācijā nonāca padomju tūrists ārzemēs. Varēja rasties apstākļi, kuros viņam bija jāparāda tikai sava pašcieņa, dabiskums. Jābūt vienkārši vīrietim, neizrādot, ka gaidi īpašus norādījumus par to, kā izturēties, ko atbildēt uz kādu konkrētu jautājumu, utt. Daži tolaik sprieda tā, ka tūrists, kurš nav parādījis sevi kā civilizētu cilvēku, ir bailīgs, bet tas, kurš ir parādījis, — ir vīrišķīgs. Tomēr šādi spriest nevar. Par tūristu, kuru aplūkojam nevar sacīt, ka viņš ir bailīgs vai drošsirdīgs, atklāts vai noslēgts — nevar tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš ārzemēs ir nonācis uz noteiktas privilēģijas pamata, un tāpēc ir jau par vēlu kaut ko paust no sevis paša. Tas ir bezjēdzīgi, par to var tikai pasmieties.

Absurda situācija ir neaprakstāma, to var vienīgi paust groteskā, smieklos. Labā un ļaunā, vīrišķības un gļēvuma valoda uz šo situāciju neattiecas, jo tā, kā jau sacīju, atrodas ārpus pirmsatveres aktu sfēras. Taču valoda principā rodas tieši uz šo aktu pamata. Un vēl, teiksim, ir zināms, ka izteiciens «kačaķ prava» apzīmē tādu rīcību, ar kuru cilvēks formāli cīnās par likumu. Taču, ja visus cilvēka soļus jau ir sasaistījusi tāda situācija, kurā likuma pirmakta nav bijis, tad likuma meklēšanai (bet tā notiek mums visiem kopīgajā eiropeiskajā, no Monteskjē, Montēņa, Ruso un no romiešu tiesībām mantotajā valodā) ar šo situāciju nav nekāda sakara. Taču mēs, dzīvodami vienā situācijā, bieži esam mēģinājuši un joprojām mēģinām to izprast kādas citas situācijas terminos un tādējādi sākam iet un arī noejam K. kunga ceļu Kafkas «Procesā». Patiešam, ja jau ir prāta sēkla, tad var iedomāties arī prāta matus. Iedomāsimies, ka mati uz kāda cilvēka galvas aug iekšup (nevis, kā pienākas, uz āru), iedomāsimies šādas ar matiem aizaugušas smadzenes, kurās domas maldās kā pa mežu, neatrodot cita citu, nespējot iegūt pabeigtu formu. Tas ir pilsoniskās domas pirmatnējais (mežonības) stāvoklis. Turpretī civilizācija visupirms ir nācijas garīgā veselība, un tāpēc ir jādomā par to, lai nenodarītu tai kaitējumu, kura sekas varētu būt neatgriezeniskas.

Tātad pastāv gan nenoteiktas situācijas, gan arī pirmā un otrā «K» situācijas, un tām visām ir viena un tā pati valoda. Šie divi situāciju tipi ir fundamentāli atšķirīgi. Un tas netveramais, ārēji neatšķiramais un neizsakāmais, ar ko šajās situācijas atšķiras, piemēram, vārds «vīrišķība», tad arī ir apziņa.

CIVILIZĀCIJĀS FORMĀLĀ STRUKTŪRA

Lai vēl labāk izprastu apziņas saistību ar civilizāciju, atcerēsimies kādu citu Dekarta formulētu domāšanas likumu, kas ir saistīts ar visiem cilvēka stāvokļiem, arī ar tiem, kuros notikumi virknējas cēloņsakarībās. Dekarts mācīja, ka domāt ir ārkārtīgi grūti, ka domā ir jāturas, jo doma ir kustība, un nav nekādas garantijas, ka ar kāda spriešanas akta vai mentālas sakarības palīdzību no vienas domas varētu izrietēt cita. Visam esošajam ir pašam sevi jāpārspēj, lai tas saglabātu savu patību arī nākamajā brīdī. Turklāt tas, kas es esmu šobrīd, neizriet no tā, kas es biju iepriekš, un tas, kas es būšu rīt vai nākamajā brīdī, neizriet no tā, kas es esmu patlaban.

Civilizācija ir šādas domāšanas «balstu» nodrošināšanas veids. Tā nodrošina sistēmu, kas ļauj norobežoties no konkrētām nozīmēm un saturiem, rada īstenojamības telpu un iespējas, lai doma, kas sākusies momentā A, momentā B varētu būt tā, kas viņa ir, — doma. Vai arī: cilvēciskais stāvoklis, kas sācies momentā A, momentā B varētu būt cilvēcisks stāvoklis. Lūk, piemērs.

Šodien vērojama aizraušanās ar speciālo domāšanu. Uzskata, ka tieši tā ir īstā domāšana, kas realizējas it kā pati no sevis. Par šādu — īpaši izceltu — domāšanu tiek uzskatīta māksla un jebkuras citas tā saucamās garīgās jaunrades sfēras. Taču prasme domāt nav kādas atsevišķas profesijas privilēģija. Lai domātu, ir jāvar savākt cilvēku vairuma acīs savstarpēji nesaistītas lietas un turēt tās savāktas vienkop. Diemžēl vairums ļaužu vēl joprojām, tāpat kā vienmēr, paši uz maz ko ir spējīgi un nepazīst neko citu kā tikai haosu un nejaušības. Māk iemīt tikai zvēru takas neskaidru tēlu un jēdzienu mežā.

Tostarp saskaņā ar pirmā «K» principu («es varu»), lai turētos domā, ir nepieciešami «domas muskuļi», kurus var uztrenēt, balstoties uz dažiem pirmaktiem. Citiem vārdiem, domāšana prasa iemīt takas sakarīgi sakārtotā telpā — tādas, kas būtu atklātības, apspriešanas, savstarpējas iecietības, formālās likuma kārtības takas. Šāda tiesiska kārtība rada telpu un laiku interpretāciju brīvībai, sevis pārbaudei. Tas ir lietu īstajā vārdā saukšanas likums, kas ir vēsturiskā spēka nosacījums, ir tā formas elements. Forma pēc būtības ir vienīgā, kas prasa brīvību. Šajā ziņā var sacīt, ka likumi eksistē tikai brīvām būtnēm. Cilvēciskie iedibinājumi (arī doma ir šāds iedibinājums) ir darbs un spēja panest brīvību. Un civilizācija (kamēr tu strādā un domā) arī ir tā, kura nodrošina, lai kaut kas sāktu virzīties un atrisināties, lai nostabilizētos jēgumi un tu varētu uzzināt, ko īsti esi domājis, vēlējies vai izjutis, — piedāvā visa tā iespējamību.

Bet līdz ar to civilizācija paredz sevī arī nezināmā šūniņu klātbūtni. Ja vairs netiek atlicināta telpa, kur izpausties tam, ko vēl pilnīgi nezinām, civilizācija un arī kultūra izzūd. Piemēram, ražošanas ekonomiskā kultūra nozīmē, ka nav tiesīga tāda vadīšanas struktūra, kas noteiktu, kad zemniekam sēt, un ar šādu zināšanu sadali aptvertu visu viņa darbības telpu. Atkārtoju, ir jāpieļauj, ka autonomi kaut kur var parādīties lietas, kuras mēs nezinām un nevaram iepriekš zināt vai iedomāties kādā viszinošā galvā.

Vēl viens piemērs. K. Markss teicis, ka par naudas iedabu esot sarunāts tikpat daudz muļķību, cik par mīlestību. Taču pieņemsim, ka naudas iedaba mums nav zināma, tomēr tā ir nostiprināta formālā civilizētā mehānismā, pieņemsim, ka būtu apguvuši naudu kā kultūru tādā līmenī, ka mācētu to ne tikai vienkārši skaitīt, bet arī izmantot kaut kā ražošanai. Kā tas iespējams? Pavisam vienkārši: šajā gadījumā tiek pieņemts, ka naudas apmaiņa pret produktu (pirkšanas norise) pati laiku neprasa, jo naudā jau ir ietverts darba laiks. Un šāda rīcība ir civilizēta. Šādu abstrakciju cilvēciskās pieredzes civilizētā kārtībā ir nostiprinājusi pati civilizācija. Turpretī ārēji līdzīga, bet «spoguļattēla» rīcība nav civilizēta. Kad nav naudas kultūras mehānisma, tad rodas un sāk darboties cits mehānisms — «aizspoguliska» rīkošanās ar naudu, un tas ir šāds: ja, kāds, teiksim, ir nopelnījis 24 rubļus (t. i., ielicis tajos astoņu stundu darbu), tad, lai tos iztērētu, viņam jāpatērē vēl 10 stundas — t. i., vēl 30 rubļi. Saprotams, ka šādā apziņā nav nojēgas par naudu kā par vērtību. Šajā gadījumā, izmantodami naudas zīmes zīmi, mēs nevaram aprēķināt ekonomiku, organizēt racionālu ekonomiskas ražošanas shēmu. Bet mēs tomēr lietojam naudas zīmes, pat vairāk: nonākuši šajā naudas Aizspogulijā, esam atrisinājuši «apļa kvadratūru» — proti, nezinādami naudas vērtību, esam iemanījušies kļūt savtīgi un viltīgi.

Tātad civilizācija paredz formālus noregulētas, tiesiskas uzvedības mehānismus, tā nevar balstīties uz kāda žēlastību, idejām vai labo gribu. Šis tad arī ir sociālas, pilsoniskas domāšanas nosacījums. «Pat būdami ienaidnieki, uzvedīsimies civilizēti, nezāģēsim zaru, uz kura sēžam,» — ar šo vienkāršo frāzi ir izteikta civilizācijas būtība, kulturāli tiesiskas, pārsituatīvas rīcības būtība. Jo, atrodoties situācijas iekšienē, nav iespējams vienoties par to, ka nemūžam nekaitēsim viens otram, — te kādam vienmēr būs «skaidrs», ka viņam jāuzņemas taisnīguma atjaunošana. Vēsture nepazīst ļaunuma, kurš būtu īstenots bez šādas kaismīgas skaidrības, jo katrs ļaunums ceļas no vislabākajiem nodomiem, un šī frāze nepavisam nav ironiska. Ļaunums savu enerģiju smeļ no patiesības enerģijas, no pārliecības, ka patiesība tam ir redzama. Civilizācija turpretī bloķē šo taisnticību, bremzē to, cik nu mēs, cilvēki, vispār uz to esam spējīgi.

Īsi sakot, saārdot, apraujot «civilizētos pavedienus», pa kuriem cilvēka apziņa varētu pagūt nonākt līdz patiesības kristalizācijai (turklāt ne jau tikai atsevišķu domas varoņu galvās), tiek saārdīts arī cilvēks. Kad viņpusējas pilnības lozunga aizsegā tiek likvidēti visi formālie mehānismi — tieši tāpēc, ka tie ir formāli un tātad abstrakti, salīdzinājumā ar cilvēku tiešo dzīvi arī viegli kritizējami, — ļaudis reizē laupa sev iespēju būt cilvēkiem, t. i., saglabāt nesaārdītu, nevis tikai uz zīmēm reaģējošu apziņu.

MONOPOLS UN APZIŅAS SABRUKŠANA

Minēšu vēl vienu šādas sabrukšanas piemēru. Kā zināms, sistēma, ko sauc par monopolu, stāv ārpus civilizācijas, jo šī sistēma grauj pašu civilizācijas ķermeni, izraisot totālu cilvēka pasaules iztukšošanos. Ne tikai tajā ziņā, ka monopols uzjundī pašus primitīvākos un asociālākos instinktus un rada kanālus to izpausmei. Sasniegtajam domas stāvoklim vēl ir «jāapveļas» — gluži kā agorā⁴ —, jāapaug ar muskuļiem, kā veļot apaug ar sniegu sniegavīrs, domai jāiegūst spēks pašai savu iespēju īstenošanai. Ja nav agoras, ja nav ko attīstīt, tad nav arī patiesības.

Kaut gan cilvēks jau sensenis ir centies savaldīt savu mežonīgo, nešpetno un egoistisko dabu, tomēr viņa instinkti, alkatība, sirds tumsība, bezdvēseliskums un neizglītotība pilnīgi spēj akomodēt viņa domātspēju un sapratni un izpausties caur tām. Pretoties tam spēj vienīgi pilsonis, kuram ir tiesības domāt pašam ar savu prātu. Un šīs tiesības vai likums var pastāvēt tikai tad, ja mērķu sasniegšanai izvēlētie līdzekli ir likumīgi, proti, ja tie sevī jau ir ietvēruši, uzsūkuši likuma garu. Ar patvaļīgiem un administratīviem, t. i., ārpus likuma stāvošiem līdzekļiem likumu ieviest nav iespējams — pat tad ne, ja to mēģina darīt ar vislabākajiem nodomiem, ar viscēlākajiem motīviem un «idejām». Jo tādā gadījumā likuma pielietošana izplata (un, jo plašāka un stingrāka ir šī pielietošana, jo sāpīgāka tā ir) nelikumīguma, ko nes sevī minētie līdzekļi, precedentu un paraugu. Un tas viss — neatkarīgi no ideāliem un nolūkiem — domāts, lai kādu «aplaimotu» un «glābtu». Tā tas ir ar jebkuru monopolu. Piemēram, ja es varu, vadoties no viscildenākajām rūpēm par sabiedrības labumu, kādā jaukā dienā noteiktām precēm uzlikt speciālu cenu, noslēpt un slepeni pārdalīt ienākumus, piešķirt atvieglojumus, sadalīt preces, plāna rādītāju vārdā lauzt iepriekš ar darbaļaudīm noslēgtos līgumus utt., u. t. jpr., tad šo pašu dienu (un arī turpmāk — pa mūžīgu paralēli) to visu darīs arī kāds cits kaut kur citur (vai arī tie paši un turpat), darīs pavisam pēc citiem apsvērumiem — meklējot pašlabumu, spekulēs, krāps, laupīs, zags, ņems un dos kukuļus. Konkrētie cēloņi un motīvi struktūrās zaudē savas atšķirības, mainās vietām, pārvēršas viens otrā. Jo likums ir vienots un nedalāms it visos telpas un laika punktos, kuros vien cilvēki darbojas un sadarbojas. Tas attiecas arī uz sabiedriskās labklājības likumiem. Tātad likumi savus mērķus sasniedz vienīgi likumīgā ceļā! Un, ja tie tiek pārkāpti, tas notiek arī tāpēc, ka likumīga kārtība parasti tiek aizstāta ar ideju jeb «patiesības» kārtību. It kā likums eksistētu pats par sevi, nevis cilvēciskajos indivīdos, viņu izpratnē par savām lietām. Iespēja ignorēt indivīdu un izslēgt ne jau tāpēc, ka mēs dodam priekšroku humānismam un rūpēm par cilvēku, bet gan pašas esamības, dzīves negrozāmās kārtības dēļ. Kaut kas var notikt tikai indivīdu būtmīgas vienlīdzības līmenī. Tajā nav nekā tāda, kas kādam jau iepriekš pienāktos, katram pašam jānoiet ceļš, pašam — kā kādreiz rakstīja G. Deržavins — jāierosās «būtnes viducī». Bez šādas ierosīšanās «nenāk ārā» neviens izgudrojums, neviens iedibinājums. Pretējā gadījumā iebruktu visas patiesības atradnes, patiesības ontoloģiskais pamats un iedaba, un tad sāktu valdīt meli — totāli, ārpus cilvēka, jau citu cēloņu radīti meli, kas iespiestos visos sociālāks telpas punktos un aizpildītu tos ar zīmēm. Spoguļspēle, kaut kā cita atspulgs sirreālās zīmēs.

AIZSPOGULIJA

Protams, šādas spoguļspēles parādīšanās ir saistīta ar tās īpašajiem iekšējiem «aizspoguliskajiem» jēgumiem, ar šķitumu, ka tajos no tiesas mājo kaut kāda augstākā gudrība. Jo ļaudis šādos gadījumos redz veselumu. Viņuprāt, ārējam novērotājam nekad nav taisnība. Atcerēsimies G. Bennu: «.. jo veselums pieder vienīgi tev.»

Viens novērotājs redz to, kas tiek sagrauts, otrs — to, kas tiek celts, bet daudzi vēro un miedz cits citam ar aci: mēs jau gan zinām, kas notiek «patiesībā», «veselums pieder mums». Lūk, tas arī ir «iekšējais». Taču mana skatījumā šī iekšēja, sevī iegremdējusies dzīve, ja tai trūkst agoras, ir tas pats, kas meklēt patiesību atejā. Ja man būtu Kafkas talants, es šobrīd aprakstītu šos dvēseles iekšējos meklējumus kā fantastisku, dīvainu patiesības meklēšanu tur, kur saskaņā ar cilvēka dzīves ontoloģiskajiem likumiem tās vienkārši nevar būt.

Šajā ziņā nenoteiktības situācijas jeb totālas semiotiskās citesamības cilvēki man atgādina tos, kurus F. Nīče neba nu nejauši ir nosaucis par «beidzamajiem cilvēkiem». Patiešām (un tieši tas bija viņa slimās kristieša sirdsapziņas kliedziens): vai nu mēs būsim «pārcilvēki», lai kļūtu par cilvēkiem (abi pirmie «K» principi jau tieši nosaka cilvēka transcendenci pret cilvēcīgumu viņā pašā), vai arī kļūsim par «beidzamajiem cilvēkiem». Par organizētas laimes cilvēkiem, kuri nav spējīgi sevi pat nicināt, jo dzīvo saārdītas apziņas un saārdītas cilvēcīguma matērijas situācijā.

Tātad, ja kaut kur notiek ar cilvēkiem saistīti notikumi, tad tie nenotiek bez apziņas līdzdalības; apziņu no to sastāva nevar nedz izstumt, nedz aizstāt ar kaut ko citu. Un šī apziņa ir divota šādā fundamentālā nozīmē: ar trīs «K» principu es faktiski ieviesu divas savstarpēji krustojošās plaknes. Pirmo, kuru es nosaucu par ontoloģiju (un kuru neviens nespēj reāli pārdzīvot, kaut tā tomēr ir; piemēram, nav iespējams pārdzīvot nāvi, taču nāves simbols ir produktīvs cilvēka apzinātās dzīves moments). Un otru plakni — reālo, «muskuļaino» — prasmi šajā simbolā dzīvot praktiski, balstoties uz pirmsatveres aktiem. Nevienu no šīm plaknēm nedrīkst ignorēt: apziņa ir fundamentāli divota. Aizspogulijā, kur kreisais un labais mainās vietām, visi jēgumi tiek apvērsti un sākas cilvēciskās apziņas noārdīšanās. Anomālā zīmju telpa iesūc sevī it visu, kas ar to saskaras. Cilvēciskā apziņa anihilējas, un, nonākot nenoteiktības situācijā, kurā visi nemitīgi — pat ne divdomīgi, bet daudzdomīgi samirkšķinās, anihilējas arī cilvēks: nav vairs nedz vīrišķības, nedz goda, nedz cieņas, nedz gļēvulības, nedz negoda. Šie «apziņas» akti un zināšanas vairs nepiedalās pasaules norises vēsturē. Vairs nav nekādas nozīmes tam, kas notiek tavā «apziņā», ka tik tiek padota zīme. Galu galā izzūd nepieciešamība pēc paša svarīgākā — proti, lai cilvēkiem būtu kaut jelkāda pārliecība. Vai tam, kas tagad notiek, tu tici vai netici — nav nekādas nozīmes tāpēc, ka, padodams zīmi, tu iekļaujies sabiedriskā mehānisma ritentiņu kustībā.

20. gadsimtā šādas situācijas itin labi ir apzinājusi literatūra. Es šeit domāju ne tikai F. Kafku, bet, piemēram, arī lielo austriešu rakstnieku, romāna «Cilvēks bez īpašībām» autoru R. Mūzilu. Mūzils lieliski saprata: lai ko arī cilvēks uzsāktu situācijā, kāda bija sabrukt gatavajā Austroungārijas impērijā, — viss pārvērtīsies kaut kādā murgojumā tāpēc, ka ir jau par vēlu. Vai nu tu meklē taisnību, vai netaisnību — visviens, tik un tā aiziesi pa jau iebraukto bezjēdzības ceļu. Viņš labi zināja, ka šādas situācijas iekšienē darboties un domāt nav iespējams, svarīgi ir tikt no tās ārā.

Lai neliktu lasītājam pārāk nopietni domāt par dažiem terminiem (runa ir tikai par terminiem, bet ne par problēmām; par problēmām ir vērts nopietni domāt, turpretī mani termini nav obligāti), es savu «aizspoguliskās eksistences» pieredzi izteikšu šādi. Visa mana apziņas «teorija» ir atvedināma no kādas sēkliņas vienā no maniem agrīnajiem pārdzīvojumiem. No pirmā iespaida, kas radās, saskaroties civilizācijai un mežonīgajai dzīvei, es jutu, ka mani centieni palikt cilvēkam nule raksturotajā situācijā ir groteski un smieklīgi. Civilizācijas pamati bija noārdīti jau tiktāl, ka vairs nebija iespējams iznest ārā, apspriest un pārdomāt pašiem savas slimības. Un, jo mazāk mēs tās varējām iznest ārpusē, jo vairāk tās sazēla mūsos, bija jau sākusies slēpta, nemanāma trūdēšana — civilizācija gāja bojā, nebija agoras.

Mēs joprojām dzīvojam kā šīs «staru» slimības attālie mantinieki, un mūsu mantojums man šķiet daudz briesmīgāks par jebkuru Hirosimu. Mēs esam dīvaini mantinieki, kas pagaidām maz ko sapratuši un maz ko mācījušies no savu nelaimju pieredzes. Mūsu priekšā ir paaudzes, kurām it kā nemaz nav pēcnācēju, jo tas, kurš pats nav piedzimis, nav iekopis sevī augsni un augšanai nepieciešamos dzīvības spēkus, nespēj arī radīt pēcnācējus. Tā nu mēs klīstam pa dažādām zemēm, klīstam bez valodas, ar sajukušu atmiņu, ar pārrakstītu vēsturi, reizēm nemaz nezinādami, kas īstenībā ap mums un mūsos pašos ir noticis un notiek. Nesajuzdami savas tiesības uz brīvību un atbildību par brīvības izmantošanu. Diemžēl vēl joprojām milzīgus zemeslodes plašumus aizņem šāda aizspoguliska antipasaule. Un tāpēc, kad dzirdu runas par ekoloģiskajām nelaimēm, iespējamām kosmiskām sadursmēm, kodolkaru, staru slimību vai AIDS, tas viss man šķiet mazāk bīstams un tālāks — var jau būt, ka es kļūdos, varbūt man trūkst iztēles, — par visu to, ko šeit tiku aprakstījis un kas patiešām ir visbriesmīgākā katastrofa, jo skar cilvēku, no kura ir atkarīgs viss pārējais.

¹ Šājā sakarā var atsaukt atmiņā diskusiju par novērojuma problēmu kvantu mehānikā un par antropo pazīmi kosmoloģijā, kas atsedza apziņas fundamentālu iekļautību fiziskās realitātes izziņas procesos.

² Vācu dzejnieka Gotfrīda Benna (1886–1956) dzejolis oriģinālā un V. Mikuševiča atdzejojumā atrodams antoloģijā: Поэзия Европы в трех томах. Т. 2, ч. 1. М., 1979, с. 221. Latviskais teksts — M. Mamardašvili veidota parindeņa tulkojums.

³ Zombi — dzīvais mironis, spoks.

⁴ Agora — brīvo pilsoņu sapulce senajā Grieķijā, arī laukums, kurā tā notika.

1984

No krievu valodas tulkojis Ansis Zunde.