Foto: Unsplash
 
Blogs
05.04.2019

Aprīlis

Komentē
0
Saglabā

Ar meteoroloģiskiem efektiem nepietiek. Cilvēkiem ir savi rituāli, ar ko fiksēt pavasara iestāšanos. Es, protams, nezinu, vai tādi ir pilnīgi visiem, bet, piemēram, kāds Salaspilī mītošs grafiskais dizainers ik gadu, kad sajūt īsto gaisu, ņem divas pudeles alus, dodas uz dzelzceļa sliedēm, apsēžas uz tām un to alu izdzer. Tā ir viņa pavasara atnākšana. Viņš, protams, negaida, ka pavasaris atnāks pa sliedēm, tas ir vienkārši romantisks, simbolisks rituāls. Cilvēks ceļa vidū, viens pret eksistenci. Un aliņš, jē.

Citi liek likmes – cik augstu šosezon kāps meiteņu šortu un svārku apakšējā līnija. It kā tendences ir cerīgas, un vēsturiski augstākais punkts vēl nav sasniegts, taču, kas zina, pasaule kļūst arvien puritāniskāka. Esmu vienmēr cienījis šīs drosminieces. Kamēr es vēl joprojām savā janvāra ietērpā, pa atpogāto apkakli jau ielaidis iesnas, tikmēr viņas jau personiski nes pavasari, nicinot apkārtējos apstākļus.

Dažiem pavasaris saistās ar degošas kūlas smaržu. Neprāts un tradīcija, dabiskais un destruktīvais vienā aromātā. Lasīju, ka pēdējā desmitgadē šī problēma kļuvusi aktuāla arī Īrijā. Agrāk tādu tur neesot zinājuši.

Vēl citiem, tostarp man, šis ir laiks, kad jāatceras kaut kur nopublicēt: "April is the cruellest month". vai uzlikt "И умрёт апрель". Tad nu rodas jautājums – kāpēc pavasaris nāk ar smeldzi? Pat visnotaļ jautrajā "I’ll remember April" skan liktenis un pagājība. Kaut kas, ko atcerēsimies – tātad, tas paies. Kāpēc mēs pavasarī neesam viennozīmīgi jautri? Spīd taču saule, un apkures rēķini drīz pagaisīs. Bet nē, skumjas ir klāt, un augšup ceļas ne tikai svārki – arī depresijas un pašnāvību līknes.

Kas pavasarī izsit mūs no līdzsvara? Varbūt tas ir apjukums. Mēs beidzot saņemamies un izejam ielās bez ziemas mēteļiem, lai tūlīt atklātu, ka tajos palikuši e-taloni, bankas kartes un personas apliecības. Mēs vairs neko nevaram un nezinām, kas esam.

Vai varbūt šīs skumjas nevietā saistītas ar to, ka "atkal pavasaris klāt" un līdz ar to arī visas šīs jau redzētās un piedzīvotās lietas, kas mums pavisam skaidri atgādina, ka ne tikai runa, bet arī laiks un dzīve iet. Ziemā bija labi, varēja salt, žēloties un ietīties, bet pavasaris mūs izģērbj un noliek skaistās dzīves priekšā – mēģini vēlreiz, viss tev ir dots.

Skat, atkal jau klāt Kurta "dzimšanas diena". Vai jūs saprotat, ka viņš, mans vienmēr vecākais brālis, nekad, nekad nav bijis tik vecs kā es? Kā tas ir iespējams? Kā ir iespējams, ka paiet un beidzas tas, kas bija nebeidzams?

Ai, bet vienalga. Es gāju pa ielu, nepiemēroti apģērbies, bet neviens uz mani neskatījās, saule krita vēl kailajos kokos, kaķis blusojās – nenotika itin nekas, lai es justos kaut kā īpaši – un tomēr es jutos. Tad sapratu. Mums nekas nav mainījies, nekas nav nokavēts, un tas pat nav iespējams. Tāpat kā pirms divdesmit gadiem, tāpat kā pirms trim, tāpat kā vakar un rīt – ir tikai tās pašas nepiepildāmās, neārstējamās ilgas un vairāk nekā.

Tēmas

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!