Andris Kuprišs "Berlīne"
 
Par grāmatām
13.03.2019

Apmaldīties Berlīnē

Komentē
1
Saglabā

Par Andra Kupriša stāstu krājumu "Berlīne" ("Orbītas bibliotēka", 2019)

Atzīšos, ka Andra Kupriša debijas grāmatu nepacietīgi gaidīju vairākus gadus. Vairs neatminos, kad pirmoreiz lasīju vai dzirdēju kādu no Kupriša stāstiem, bet atceros, ka jutos pārsteigts un (iespējams, pārspīlēju) viegli hipnotizēts. Viņa proza man šķita neierasti svaiga un laikmetīga, atšķirīga no tā, ko biju radis dzirdēt no latviešu autoriem. Lai izvairītos no pārpratumiem – tas nenozīmē, ka pārējos latviešu rakstniekus uzskatu par garlaicīgiem un vecmodīgiem. Tagad sērijā "Orbītas bibliotēka" izdots Kupriša debijas krājums "Berlīne", un  man ir radusies iespēja Kupriša prozai atrast trāpīgāku raksturojumu par "svaigi un laikmetīgi".

"Berlīnē" ir apkopoti 22 stāsti. 21 no šiem stāstiem ir īss vai pat ļoti īss, bet krājuma pēdējais titulstāsts aizņem pusi grāmatas (tā gan nav bieza). Rakstīt par grāmatu, kurā apkopoti tik daudzi uzbūvē, saturā un garumā atšķirīgi stāsti, ir sarežģīti, recenzijas formāts pieprasa izdarīt zināmus vispārinājumus, noapaļojot nianses, tāpēc piedodiet man, lūdzu, šo vaļību!

Kupriša stāsti savā ziņā ir antistāsti, jo veidoti pretēji ierastajiem principiem: tajos bieži nav sižeta vai arī tas ieskicēts minimāli, tāpat kā varoņi un vide. Autors necenšas pārsteigt lasītāju ar spilgtu un oriģinālu tēlainību, tieši pretēji – viņa valoda ir ļoti minimāla, iespējami precīza. Šie antistāsti norisinās it kā krēslainā telpā, kur iespējams saskatīt sižeta un varoņu aprises, tomēr trūkst konkrētu detaļu: kāpēc A. devās uz Berlīni un kas notika starp viņu un sievieti, kura sūta vēstules e-pastā? Kas ir "Izvarošanā" minētie varoņi, un kādas attiecības viņus saista? Kāpēc varonis stāstā "Proletāriskā terapija" devās uz bāru un bārmene domāja, ka viņš ir raudājis? Kāpēc māte "Slapjajā ledū" pēkšņi pazuda un atradās sēžam veikalā uz banānu kastes? Kas notika starp māti un dēlu stāstā "Ieskatoties pa logu"?

Šī nekonkrētā telpa un apstākļi, nezināmais, kurā noris varoņa iekšējie pārdzīvojumi, bieži rada spēcīgu spriedzes zemstraumi, līdzīgu tai, kāda pazīstama no Franca Kafkas, Haruki Murakami vai pat Edgara Alana Po darbiem. Tomēr formas ziņā Kupriša stāsti vistiešāk sasaucas ar amerikāņu rakstnieces Lidijas Deivisas darbiem, kas latviski līdz šim nav izdoti, toties 2018. gadā "Punctum" festivālā notika Deivisai veltīti lasījumi, tāpēc autores vārds Latvijas kultūrtelpā nav pavisam svešs. Deivisu kā sev nozīmīgu autori min arī Kuprišs pats (bet Kafka ir pieminēts stāstā "Berlīne") – viņus saista stāstu fragmentārisms un īsā forma, spēja no nezināmā radīt uzlādētu telpu, kā arī (dažbrīd) balanss uz prozas un dzejprozas robežas.

Zinu, ka Andris Kuprišs savulaik ir studējis fotogrāfiju, tāpēc nevaru atturēties ar šo mākslas veidu salīdzināt vairākus no krājuma stāstiem. "Ļoti īpašs cilvēks", "Atpalicējs", "Pirksti" u.c. – šajos stāstos viss to saturs lasītājam tiek iedots uzreiz, turklāt tas ir nekustīgs, gluži kā attēlā, jo nav manāma notikumu sižetiska attīstība. Kupriša proza šajos gadījumos it kā virzās dziļumā jau iepriekš iezīmētā teritorijā, cenšoties doto aptvert un aplūkot no visām pusēm, saprast, kas tas ir un ko tas nozīmē – līdzīgi perspektīva skatienu ieved attēlā, un prāts cenšas uzminēt, kāpēc tas uzņemts. Dodoties stāstā iekšā, pašķirot sāņus tā ikdienas rekvizītus un attiecību skices, nereti atklājas no virspuses neredzamas pretrunas un paradoksi vai šķietami nebūtiski mirkļi, kuriem piemīt liela, racionāli neizskaidrojama nozīme. To var pateikt arī pavisam vienkārši – lietas nav tik viennozīmīgas un skaidras, kā pirmajā brīdī šķiet.

Ārpasaule, realitāte un atmiņa kā neuzticamas parādības, ko var atmaskot tikai ar maksimāli precīzu valodu un intelektu, ir tēlotas arī stāstos "Atvainošanās" un "Berlīne", kur pilsēta kļūst par varoņa A. iekšējo labirintu: "Es biju šajā pilsētā, bet varbūt pilsēta bija manī, aplipinājusi mani, inficējusi, sažņaugusi pavisam cieši, it kā negribētu laist prom." [1] A. cenšas atrast izeju no pilsētas, kas savērpusies ar atmiņām un domām (un alkoholu), tomēr nav skaidrs, vai vārdi un mēģinājumi labirintu izprast nav tieši tas, kas viņu tur notur – līdzīgi kā komiskajā stāstā "Drosmīgs lēmums", kur varonis piedzīvo eksistenciālu drāmu, tumsā sniedzoties pēc gaismas slēdža un analizējot savu situāciju.

Mājienus par to, ka valoda ir neuzticama vai drīzāk – ka neuzticama ir atmiņa un prāts, kas valodu izmanto kā rīku, lai ieviestu skaidrību savā naratīvā, dod arī Kuprišs pats. Jau pieminētajos stāstos "Atvainošanās" un "Berlīne" valoda nodevīgi paslīd, atklājot neprecizitātes stāstītāja uzskaitītajos faktos par notikumiem. Neuzticību stāstītājam vieš arī triptihs "Pēdējā pastaiga pirms sākuma", "Melanholiskās slimības tipiskas lēkmes īss apraksts" un "Veiksmīgi cilvēki iespējas rada paši", kur stāstītāja neirotiskais, trauksmainais prāts izlikts medicīniskai apskatei. Jāpiebilst gan, ka grāmatā nav norādīts, ka šie stāsti tiešām veido triptihu, tāpat tas, vai starp krājuma stāstiem vispār pastāv jebkāda saistība. Tomēr izvirzīt šādu pieņēmumu nav pārdroši, jo teju visos stāstos šķietami figurē viens un tas pats varonis, atkārtojas arī tēmas par varoņa attiecībām ar sievietēm (māti un mīļākajām), kā arī visaptveroša, neizšķīdināma vientulība, kuru komunikācija nevis dzēš, bet saasina.

"Berlīnes" skartās tēmas – atsvešinātību un centienus no notiekošā izlobīt jēgu – var dēvēt par mūsdienu aktualitātēm, tomēr nedomāju, ka grāmata tāpēc būtu jāuztver kā laikmeta destilāts vai kas tamlīdzīgs. Šis krājums drīzāk fiksē ļoti savrupu pasaules izjūtu, un pat tās nedaudzās laikmeta reālijas, kas "Berlīnē" figurē, grāmatas autonomajā visumā drīzāk iemaldījušās nejauši. Kupriša priekštečus latviešu literatūrā atrast grūti, tomēr stāstu forma ļauj vilkt zināmas paralēles ar Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēmām", savukārt rotaļāšanās ar autobiogrāfiskiem motīviem (vai nav aizdomīgi, ka "Berlīnes" galvenais varonis A. ir studējis fotogrāfiju Londonā?) viņu tuvina Rihardam Bargajam un Jānim Joņevam. Kopīgo var atrast arī pie dzejniekiem – zināma nolemtība no Arvja Vigula tekstiem un Semjonam Haņinam raksturīgā lavierēšana valodas radītā telpā. Tomēr šī nav spēle "atradīsim pēc iespējas vairāk līdzību", un tik interesanti to darīt man ir tikai tāpēc, ka kopīgo atrast grūti – Andra Kupriša balss ir svaiga. Un laikmetīga.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!