Bibliotēka
30.10.2008

Antisemītisms un iracionālisma kultūra

Komentē
0

Daudzi pētnieki antisemītismu definējuši kā iracionālu naidīgumu pret ebrejiem. Šīs definīcijas adekvātumu var apstrīdēt, bet ir pilnīgi skaidrs, ka antisemītisms parasti tiek saistīts ar iracionālo, neracionālo vai zināmā mērā antiracionālo. Politiskā un ideoloģiskā antisemītisma rašanos vācu Viduseiropā 19. gadsimta beigās vēsturnieki bieži ir saistījuši ar „iracionālisma” kultūru. Šī kultūras pieeja pati par sevi nebija iracionāla, drīzāk tā bija reakcija uz racionālistu apgalvojumu, ka visu cilvēka pieredzi un centienus var reducēt uz racionāliem, aprēķināmiem objektiem un attiecībām, un ne tikai var, bet to pat vajag darīt. Turpretī iracionālisms apgalvoja, ka mākslā un dzīvē ir vieta „iracionālām” emocijām un iztēlei, ka tās patiesībā ir valstība, kas ir pārāka pār prātu. Sākot ar romantismu, Eiropas kultūrā un domāšanā kopš 18. gadsimta beigām ietekmīgu vietu ieņēma „iracionālistu” dumpis pret racionālistu modernitāti. Lielbritānijā neatņemama šīs kultūras kustības daļa bija Viljams Bleiks savā naidā pret bezjūtīgo abstraktā prāta dievu Urizenu, un pat tāds dižens liberālis kā Džons Stjuarts Mills sacēlās pret vienlīdzības zīmes likšanu starp dzeju un kniepadatu, kā to ieteica racionālistu utilitārisms, bet sevišķi ietekmīgs iracionālisms bija vācu kultūrā.

Pastāvēja visai cieša saikne starp vācu kultūras „iracionālismu” un antisemītismu. Daudziem ievērojamiem vācu kultūras „iracionālisma” pārstāvjiem, piemēram, Arturam Šopenhaueram un Rihardam Vāgneram, nepatika ebreji, un daudzi antisemīti bija „iracionālistu” kultūras piekritēji. Atskatoties pagātnē, ir diezgan viegli redzēt, kā šī saistība attīstījās un kā tā kļuva tik iedarbīga: to radīja uzskats, ka ebreji ir saistīti ar nīsto racionālistu modernitāti, un šai idejai bija daudz pierādījumu. Kā jau aplūkojām iepriekš, ebreju emancipācijas kustība faktiski bija atbildes reakcija uz Eiropas valstu racionalizāciju un modernizāciju, un tādējādi ebreji vācu Viduseiropā tik tiešām kļuva cieši saistīti ar racionālistu modernitāti, bet ne tādā veidā, kā apgalvoja antisemīti.

Pieņemot quid pro quo modeli, kur emancipācija tika iegūta apmaiņā pret integrāciju racionālā, modernā valstī, ebreji bija tiekušies kļūt par racionāli „noderīgiem” sabiedrības locekļiem. Atbalsts racionālistu modernitātei tādējādi bija viņu nodeva darījumā ar neebrejisko valsti un, viņuprāt, arī ar sabiedrību. Taču, kad jaunā, modernizētā ebreju identitāte beidzot bija izveidojusies, vācu sabiedrība jau bija izgājusi no apgaismības laikmeta piedāvātā racionālas valsts modeļa un daudzi vācieši tik tiešām sajuta riebumu pret šo „bezdvēselisko” sociālās organizācijas variantu. Tādējādi antisemīti un „iracionālisti” sāka diezgan pamatoti apgalvot, ka joprojām pastāv ebreju „citādība”, un, to raksturojot, viņi akcentēja ebreju ilgstošo uzticību racionālistu modernitātei. Dažiem šķita paradoksāli, ka šāds bija rezultāts ebreju patiesajiem centieniem integrēties vācu sabiedrībā, tomēr daudzi antisemīti vispār piedēvēja racionālistu modernitāti ebrejiem, uzskatot to par būtisku racionāla un abstrakta „žīdiskuma” (Judentum) produktu, kurš savas kritiski analītiskās pieejas dēļ bija graujošs un postošs tradicionālajai, „organiskajai” vietējai (t.i., nacionālajai) sabiedrībai. Ebrejus, kuri bija mudināti, pat piespiesti kļūt par racionālās, modernās sabiedrības un valsts daļu Viduseiropā, sāka uzskatīt ― daļēji tāpēc, ka viņu modernizācijas centieni bija ļoti veiksmīgi, ― par racionālistu modernitātes „avangardu”, un tad, kad tas pārstāja būt populāri, par šīs racionālistu modernitātes iniciatoriem.

Romantisms Vācijā bija sacelšanās pret to, ko uzskatīja par (franču) apgaismības amorālumu, paviršību un dziļuma trūkumu, un protests pret (angļu) industrializācijas bezdvēseliskumu un dabu postošo raksturu. Jau sākotnēji tas tika arī cieši saistīts ar vācu nacionālismu, un šīs attiecības kļuva vēl ciešākas tūlīt pēc franču revolūcijas un franču iebrukuma Vācijas valstīs un to iekarošanas 19. gadsimta sākumā. Vācu Svētās Romas impērijas valstiskās sistēmas traumatiskais sabrukums un radikālā, franču uzsāktā reforma neturpinājās ilgi. Napoleona sakāve nozīmēja, ka ap 1815. gadu kvazitradicionālā valstiskā sistēma, Vācijas Konfederācija, bija aizstājusi pirmsrevolucionāro vācu valsts iekārtu. Tomēr starpposma gadi būtiski ietekmēja vācu romantiskā nacionālisma raksturu, padarot to daudz radikālāk noskaņotu gan pret frančiem, gan pret ebrejiem, jo ebreji bija viena no grupām, kas visvairāk ieguva franču liberalizācijas rezultātā. Mozum Mendelsonam un Berlīnes ebreju elitei sākotnēji bija izdevies panākt, ka Prūsijas racionālākā kultūras elite tos pieņem kā civilizētas cilvēciskas būtnes un vācu pilsoniskos „patriotus”. To mazināja romantisma atzinums, ka ebreji, nebūdami daļa no vācu nācijas, nekad nevar kļūt pilnīgi vāciski un tāpēc vienmēr būs svešs lielums valstī. Vispārzināms šāda uzskata paudējs bija ideālisma filozofs un vācu nacionālists Johans Gotlībs Fihte (Johann Gottlieb Fichte), un līdzīgs naidīgums (kaut arī mērenākā formā) pret ebrejiem kā svešu lielumu piemita arī multikulturālisma tēvam Johanam Gotlībam fon Herderam (Johann Gottlieb von Herder).

Imanuela Kanta radītais ideālisms ― galvenais vācu sasniegums domas virzībā ― arī attīstījās veidos, kas traucēja pilnīgi pieņemt ebrejus. Kants personīgi bija paudis aizspriedumainu izpratni par ebreju reliģiju, klasificējot to kā heteronomu reliģiju, ko veido indivīds, kurš paklausa tikai uzspiestiem likumiem, nevis tādiem, ko viņš pazīst ar sava prāta gaismu, pamatojoties uz kategorisko imperatīvu. Tomēr daudzi ebreju domātāji noraidīja to kā ebreju reliģijas un ētikas parodiju, kuras pamatā ir Kanta zināšanu trūkums par jūdaismu. Viņi labprātāk pievērsās tiem Kanta filozofijas aspektiem, kuriem bija daudz kopīga ar ebreju domāšanu, un iespējai, ka ideja par autonomu ētiku ļautu izveidot racionālu sabiedrību, kurā ebreju indivīdi būtu vienlīdzīgi ar visiem citiem autonomiem individuāliem pilsoņiem. Kants kļuva par iedvesmas avotu daudziem lielākajiem Vācijas ebreju domātājiem, tostarp Hermanam Kohenam (Hermann Cohen).

Tomēr pēc Kanta filozofiskais ideālisms sarāva savas saites ar apgaismības racionālismu un turpmāk tāpat kā romantisms pievērsās iracionālajam un emocionālajam ― gribas konceptam ― vispirms Fihtes un vēlāk Artura Šopenhauera darbā. Cēloņu un seku pasauli un mērķtiecīgu dzīšanos pēc pašlabuma, tikai empīriskas „reprezentācijas” pasauli Šopenhauera pesimisms pretstatīja tīras gribas nūmenu pasaulei. Pēdējo viņš identificēja ar pilnīgi garīgo, īsto dabisko pasauli viņpus racionālisma perversās perspektīvas. Nūmeno pasauli varēja saprast, tikai aizliedzot sevi netīrajā empīriskās īstenības pasaulē un praktizējot līdzjūtības ētiku. Tāpat kā Kants, Šopenhauers uzskatīja jūdaismu par heteronomu paklausību ārējiem lielumiem, par pretstatu viņa līdzjūtības ideālam un faktiski par primāro cēloni mākslīgajam dalījumam starp cilvēku un dabu, kas, viņaprāt, bija fundamentāla, traģiska dihotomija rietumu priekšstatos par īstenību. Tādējādi Šopenhauers ne tikai saglabāja milzum daudz tradicionālo aizspriedumu pret ebrejiem, bet, pamatodamies uz savu izpratni par ebreju reliģiju, nopietni pievērsās arī antijūdaisma teorijai. Tāpat kā Kanta un Fihtes, arī Šopenhauera naidīgumu pret ebrejiem daudzējādā ziņā rosināja kristīgā mācība par ebreju nespēju ieraudzīt Kristus dievišķumu un tradicionālais teoloģiskais koncepts, ka jūdaisms ir reliģija, kurā galvenais ir tikai paklausīšana likumam un kurā trūkst kristīgās „mīlestības”, tomēr šis naids bija arī protests gan pret ekonomisko un sociālo modernizāciju, gan pret tradicionālās kristietības noraidīšanu.

Pēdējā nacionālistiski, iracionāli, neoromantiski, bet vienlaikus arī „moderni” un antisemītiski noskaņotā persona Vācijas kultūrā no 19. gadsimta vidus līdz beigām bija Rihards Vāgners. Skaidrs, ka Vāgners bija antisemīts savā domāšanā. Jau 1850. gadā viņš anonīmi publicēja garu pamfletu Das Judentum in der Musik, kurā kritizēja tā laika veiksmīgu ebreju komponistu, piemēram, Džakomo Meijerbēra (Giacomo Meyerbeer), mūzikas mākslīgumu. Vāgners apgalvoja, ka ebreji, kas nepieder pie vācu nācijas, nekad nevarēs iemācīties izpausties autentiski ne lingvistiski, ne muzikāli, jo māksla nav nekas tāds, ko var iemācīties mehāniski, bet to rada nacionāls gars. Viņš arī apraudāja vācu mūzikas komercializāciju modernajā pasaulē un uzskatīja, ka to izraisa gan modernās vācu kultūras un sabiedrības saslimšana, gan ebreju materiālistiskā daba, jo viņiem ir svarīgi tikai pārdot savu „māksliniecisko preci”, nevis paust patiesu mākslu.

Citiem vārdiem sakot, Šopenhauera pretebreju nostāju Vāgners pauda sociālajā teorijā par mūziku. Vāgnera antisemītisms, izteikts anonīmi, nekļuva acumirklī zināms publikai, un tikai tad, kad viņš publicēja savu antisemītisko pamfletu 1869. gadā, parakstīdams to ar savu vārdu, viņa uzskati kļuva publiski zināmi. Vāgners publicēja vairākus turpmākus rakstus, kuros bija ietvertas antisemītiskas idejas. Šodien, tāpat kā viņa laikā, daudzi Vāgnera mūzikas cienītāji uzstāj, ka viņa lielie muzikālie sacerējumi, piemēram, „Gredzena” cikls un „Parsifals”, neesot antisemītiski. Tomēr tādi tēli kā Alberihs, kuprītis, kas nozog Nībelungu gredzenu, šķiet, pārāk viegli iederas Vāgnera romantiskajā, šopenhaueriski stereotipiskajā priekšstatā par ebrejiem. Saskaņā ar šo pasaules uzskatu gan alkatība un savtīgums, gan zemcilvēciskā dziņa valdīt pār pasauli, gan sapratnes trūkums par augstāku garīgumu tiek piedēvēti izkropļotajai rietumu „reprezentācijas” pasaulei, kuras aizsākumi ir meklējami Vecajā Derībā un mūsdienu iemiesojums ir atrodams „žīdu” modernā kapitālisma peļņas apsēstajā pasaulē. Vāgneram riebās ne tikai ebreju komercializācija: pēc ceļojuma pa Temzu starp Londonu un Grīnviču Vāgners izteicās, ka tas, ko viņš redzējis, esot bijis „Alberiha sapnis”. Taču angļu apsēstība ar materiālajiem labumiem bija Vāgneram tikai vēl viens pierādījums tam, ka notiek pasaules „judaizācija” (Verjudung).

Ebreju asociēšana ar naudu arī bija gadsimtiem sena tradīcija, un tā akurāti iederējās vācu iracionālisma nicinājumā pret modernās kapitālistiskās ekonomikas savtīgajām, materiālistiskajām vērtībām. Tādējādi ebrejus uzskatīja par demoralizējošu, amorālu grupu, kuru interesē tikai pašu attīstība, neraugoties uz to, kādas problēmas tā varētu radīt godīgajiem vietējiem vācu iedzīvotājiem, kuru nācija bija „pārāk jauna”, lai pretotos šai perversajai, garīgumu laupošajai ietekmei, ko uzspieda svešie ebreji, „iztapīgo, tirgoties alkstošo jauniešu bari” no Polijas jeb „semītiskie krāpnieki”, kā 1879. gadā par viņiem izteicās Heinrihs Treičke (Heinrich Treitschke). Pirms nedaudziem gadiem, 1875. gadā, cits cienījams profesors, Teodors Billrots (Theodor Billroth), Vīnē bija paudis ļoti līdzīgu argumentu pret pārāk daudz svešu un nabadzīgu ebreju ieplūšanu no Galīcijas, kuri drīzāk gribēja gūt peļņu no medicīnas nekā pievērsties mediķa profesijai. Abu izteikumu primārā auditorija bija ļoti nacionālistiski noskaņotie studenti, kuri uzskatīja, ka nācija stāv pāri industrializētās sabiedrības un politisko darījumu zemiskajai īstenībai, jo tā ir garīgi tīra un nav pakļauta tikai racionālajai, empīriskajai modernitātei, kuru, pēc iracionālistu domām, iemiesoja ebreji, tāpēc viņi no nācijas būtu jāizslēdz.

Pat tie iracionālisma domātāji, kas pretstatīja antisemītismu un nacionālismu, piemēram, Frīdrihs Nīče, arī deva ieguldījumu — gandrīz pret savu gribu — vācu iracionālās kultūras antisemītiskajā triecienā. Kaut arī viņa īstais kaunināšanas objekts bija kristietības mūžīgi propogandētā „vergu morāle” pretstatā Senās Grieķijas „dabisko” vērtību sistēmai, kas augstu vērtēja spēku, jaunību, skaistumu un „varu”, Nīče neizbēgami, tāpat kā viņa iracionālie priekšgājēji, šīs „vergu morāles” izcelsmi saredzēja Vecās Derības jūdaisma „heteronomajā” reliģijā. Nīče bieži slavēja moderno, emancipēto ebreju labvēlīgo ietekmi uz Eiropas civilizāciju. Tomēr vēršanos pret ebrejiskās izcelsmes „vergu morāli”, kas pretojās viņa ieteiktajai vērtību pārvērtēšanai, viegli varēja ļaunprātīgi izmantot, lai norādītu uz mūsdienu ebrejiem kā šķērsli cilvēka atbrīvošanai ― proti, atbrīvošanai no heteronomas un racionālas modernitātes cietsirdīgās morāles, kuras pamatā ir kapitālisma postulētais aizturēto vēlmju princips un centieni iegrožot cilvēces „dzīvnieciskākās” jūtas un instinktus. Vienalga ― amorālus, nemorālus vai pārāk morālus, ― vācu iracionālisma kultūra nicināja ebrejus, kurus „racionālisms” bija padarījis aklus pret vācu nācijas patiesi garīgo dabu, vai tā vismaz šķita.

Problēma, ko ebrejiem sagādāja šī vispārējā iracionālistu kritika, kuru atbalstīja dažas ietekmīgas 19. gadsimta vācu nacionālās kultūras personības, bija divējāda. Pirmkārt, tika nopietni sašūpots viņu emancipācijas loģiskais pamats. Tas bija balstījies uz ideju par cilvēku kā racionālu, morālu un izglītojamu būtni, kura darbojas pati savās interesēs un prāta spēju vadīta, un tādējādi tika atzīts, ka arī citiem cilvēkiem, piemēram, ebrejiem, piemīt iedzimts cilvēcīgums. Šāds redzējums vismaz atļāva šiem citiem (ebrejiem) pilnveidot sevi līdz tādai racionalitātei un kultūrai, kas būtu pietiekama, lai izpelnītos kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Reliģiskās un etniskās atšķirības galu galā izlīdzinātu racionālas diskusijas un empīriski pierādījumi, kā to varēja noprast gredzena fabulā Gotholda Efraima Lesinga darbā „Nātans Gudrais”. Vācu gadījumā tam vajadzēja nozīmēt, ka ebreji pieņems vācu kultūru un līdz ar to nebūs atšķirami no citiem racionāliem, vāciski runājošiem pilsoņiem racionālā valstī. Iracionālistu kritika padarīja šo pamatojumu pilnīgi nevērtīgu, jo noliedza, ka cilvēks pirmām kārtām ir racionāla būtne, un uzstāja, ka piederība sabiedrībai ir atkarīga no faktoriem viņpus tikai tādām racionālām, empīriskām darbībām kā, piemēram, likumu ievērošana un tikumu, valodas un kultūras apgūšana. Tagad, lai kļūtu par pilntiesīgu biedru, būtiska bija piederība nacionālai kopienai, kas reizēm deva mistiskus mājienus un bieži tika definēta tādos jēdzienos kā kopējas „asinis un zeme”. Saskaņā ar romantisma teoriju vācu nacionalitāte bija kaut kas drīzāk mantots, nevis iemācīts, dots, nevis iegūstams, drīzāk sajūtu, nevis racionālu apsvērumu jautājums. Lai gan terminoloģija radās vēlāk, iracionālistu kultūra kopš 19. gadsimta sākuma definēja vācu nacionalitāti „kopienas” (Gemeinschaft), nevis „sabiedrības” (Gesellschaft) jēdzienos. Ebreji, gadsimtiem ilgi būdami tradicionāli autsaideri vācu sabiedrībā, faktiski neredzēja iespēju iekļūt „kopienā”, lai gan iepriekš kā racionāliem indivīdiem viņiem ceļš bija šķitis plaši atvērts.

Otrkārt, ebrejiem bija grūti atspēkot iracionālistu kritiku, kas, kaut arī izkropļoti, tomēr pietiekami atspoguļoja sociālo un kultūras īstenību, lai vismaz daļēji būtu ticama, jo īpaši vācu Viduseiropā. Ne tikai neebreju sabiedrība, bet arī paši ebreji identificēja emancipētos ebrejus ar apgaismību, liberālismu un modernitāti, racionālo kapitālisma ekonomiku. Emancipācijas ideoloģija faktiski padarīja šādu identificēšanu neizbēgamu, jo tās mērķis bija sagatavot ebrejus integrācijai modernā sabiedrībā. Ādolfs Jelineks (Adolf Jellinek), Vīnes galvenais rabīns un ievērojams emancipācijas aizstāvis liberālisma ērā, 1861. gadā uzsvēra ebreju un ebreju reliģijas savietojamību ar modernitātes „jauno laiku”. Viņš salīdzināja ebreju un angļu raksturu, kura pamatā ir stingras tradīcijas, kas dod lielākas iespējas mainīties un attīstīties. Jelineks jo īpaši akcentēja, ka ebrejiem piemīt analītisks prāts un ļoti mērķtiecīgs individuālisms, un apgalvoja, ka modernajai sabiedrībai jābūt taisnīgai pret ebrejiem, jo tā ieguvusi ebreju „īpašības”. Iespējams, ka šāda veida etnisko triumfālismu uztvēra kā vingrināšanos emancipācijas apoloģētikā, bet tas pārāk viegli uzkurināja antiebreju paranoju. Viens no Vāgnera dzēlīgākajiem traktātiem, „Modernais”, šķiet, radies kā tieša atbilde uz kāda ebreju apoloģēta rakstu, kurā arī tādā pašā pozitīvā veidā bija savstarpēji saistīti ebreji un modernitāte. Šīs identificēšanās ironiska atbalss ir pamanāma Teodora Hercla „Cionista dienasgrāmatā”, kad Hercls apgalvo, ka viņa mērķis ir padarīt „modernos cilvēkus”, proti, ebrejus, par vismodernākajiem pasaulē.

Turklāt atsevišķi notikumi ekonomikā un kultūrā 19. gadsimta otrajā pusē netieši veicināja šo priekšstatu par ebreju īpašajām attiecībām ar modernitāti. Ebreji tiešām bija ļoti ievērojami vācu Viduseiropas modernajā ekonomikā un kultūrā. Daudzu antisemītu apgalvojums, ka ebreji ir izgudrojuši šo ekonomiku un kultūru, bija nepatiess. Lai gan galma ebrejiem ir bijusi sava loma kā finansistiem un karalaika uzņēmējiem Viduseiropas modernās ekonomikas agrīnajā periodā, tomēr modernās, kapitālistiskās ekonomikas pirmsākumi ir meklējami citur. Tas, ka ebreji atradās tik labā pozīcijā un bija tik gatavi izmantot savā labā jaunās ekonomikas iespējas, ironiskā kārtā vismaz daļēji notika viņu marginalizācijas dēļ, kuru izraisīja pret ebrejiem vērstā diskriminācija tradicionālajā, agrārajā ekonomikā. Taisnība, ka ebrejiem, kas bija tik neliela minoritāte (mazāk nekā 1% iedzīvotāju Vācijā un mazāk nekā 5% Austroungārijā), bija būtiska ietekme daudzās 19. gadsimta modernās industriālās ekonomikas jomās, tostarp finansēs (jāatzīst, tā bija tradicionāla sfēra), dzelzceļa sistēmas attīstībā, tekstilrūpniecībā un vēlāk elektroiekārtu ražošanā, transatlantiskajos pārvadājumos un ļoti plašos apmēros — apģērbu mazumtirdzniecībā, jo īpaši lielveikalos, kas bija modernā komerciālisma simbols. Tāpat kultūras un intelektuālie darbinieki — no Fēliksa Mendelsona-Bartoldi, Heinriha Heines un Ludviga Bērnes līdz Arturam Šēnbergam, Francam Kafkam, Zigmundam Freidam un Albertam Einšteinam — nodrošināja ebreju masveida līdzdalību vācu Viduseiropas modernajā kultūrā. 19. gadsimta beigu Viduseiropā kultūras iracionālists vai konservatīvs nacionālists, kas bija iestājies pret racionālistu modernitāti un jutās tās apdraudēts, viegli būtu asociējis ebrejus ar to, no kā baidījās un pret ko izjuta nepatiku, jo lielākā daļa ebreju vācu Viduseiropā, būdami emancipācijas kustības produkti, īstenībā bija apgaismības ideālu, liberālisma un progresa, citiem vārdiem sakot, racionālistu modernitātes atbalstītāji.

Tāpēc, kad protests pret racionālistu modernitāti 19. gadsimta beigās sasniedza kulmināciju, ebreji bija acīmredzami kandidāti grēkāža lomai. Protestu uzkurināja gan vilšanās par „Mančesteras stila” neierobežotās ekonomiskās izaugsmes negatīvajām sekām, kas apdraudēja un degradēja vidi, neveselīgajiem pilsētu centriem, gan tas, ka cēlās nacionālisma prestižs, kas bija organiska, „iracionāla” atbilde uz topošās industriālās sabiedrības atsvešināšanos un sociālo nestabilitāti, kuru izraisījusi standartu un vērtību anomija. Ebreji nebija racionālistu modernitātes cēlonis, bet viņi bija kļuvuši par modernitātes tuvākajiem sabiedrotajiem un cieta, kad tā piedzīvoja uzbrukumus.

Francijā tādi antisemīti kā Eduārs Drumons sākotnēji kritizēja ebrejus par viņu lomu finansēs un it kā finansiālo korupciju Trešajā republikā. Drumons pirmos lielos panākumus guva Panamas skandāla laikā 1892.–1893. gadā, kad dusmas par nacionālo pazemojumu Drumona aģitācijas kampaņa pavērsa pret diviem ebreju spekulantiem un līdz ar to pret visu „žīdisko Franciju”. Franču antisemītisms kulmināciju sasniedza Dreifusa prāvas laikā. Tas bija ne tik daudz strīds par franču ebrejiem, kā par Francijas revolūciju un to, vai Franciju pārvaldīs republikāņi, antiklerikālie kreisie vai konservatīvie, katoļu labējie. Tomēr Dreifusa ebrejiskums un fakts, ka viņš galu galā bija ģenerālštābā, bija dziļi simbolisks attiecībā uz revolūcijas meritokrātiskajiem un egalitārajiem ideāliem. Vienlaikus tieši tas lika Dreifusam izskatīties kā viegli apsūdzamam upurim, un tas acīmredzot bija arī vājais punkts, kuru franču konservatīvie un reakcionārie spēki bija nolēmuši izmantot, lai grautu progresīvos kreisos. Dreifuss un viņa lieta sāka pārstāvēt ne tikai Francijas ebrejus, bet arī racionālo, moderno Franciju. Šajā Francijas lietā dreifusieši, franču ebreji un racionālistu progresīvā modernitāte uzvarēja tradicionālo konservatīvismu un katolicismu un tādus iracionālistus kā Drumons vai Moriss Barē (Maurice Barrés).

Krievijas impērijā turpretī racionālistu modernitātei nekad nebija radusies īsta izdevība izpausties sociālajā un politiskajā vai pat kultūras sfērā. Ekonomikas modernizācija industrializācijas formā kļuva par carisma galveno prioritāti, lai saglabātu Krievijas pozīciju starptautiskajā sistēmā, un šī prioritāte bija viens no galvenajiem iemesliem dzimtļaužu emancipācijai 1861. gadā. Tomēr tā vienmēr sadūrās ar cara režīma un Krievijas sabiedriskās domas dziļi konservatīvo (un pretrunīgo) vēlmi aizsargāt Krievijas lielākoties agrāro sabiedrību un tradicionālās kultūras vērtībās no kapitālisma sekām. Un Krievijas konservatīvie jau agri identificēja „kapitālismu” ar „žīdiem”. Tas, ka šī identificēšana sasniedza tautas līmeni, ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc sociālie nemieri, kas notika tūlīt pēc dzimtļaužu brīvlaišanas, galu galā pēc Aleksandra II nogalināšanas 1881. gadā sāka izpausties kā ebreju grautiņi. Līdzīgi 1905. gadā, kad revolūcija draudēja sagraut cara varu, nacionālisti un reakcionāri apvienojās ar varas pārstāvjiem, un viens no rezultātiem bija jauns ebreju grautiņu vilnis. Apstāklis, ka aizvien lielāks skaits ebreju, jo īpaši Bundā, bija radikālu sociālo un ekonomisko pārmaiņu aizstāvji un ka ebreji bija plaši pārstāvēti marksistiski sociālistiskās vadības (boļševiku un meņševiku) rindās, tikai nostiprināja sajūtu, ka ebreji bija cara varas un tradicionālo krievu vērtību ienaidnieki gan kā kapitālisti, gan kā sociālisti.

19. gadsimta beigās arī Habsburgu monarhijā daudzos reģionos ― gan Polijas Rietumgalīcijā, gan starp čehiem un vāciešiem Bohēmijā ― nacionālisti bieži izvēlējās uzbrukumus ebrejiem par galveno līdzekli cīņā pret ekonomikas modernizācijas un valstu konkurences radītajām sekām. Vīnē ebrejus vainoja postā, kas modernās ekonomikas dēļ piemeklēja tradicionālos amatus un arodus, un Vācijā politiskais antisemītisms dažas no lielākajām uzvarām guva depresijas pārņemtajos lauku apvidos, kur ebreju lopu tirgotājus apsūdzēja par vispārējām tendencēm ekonomikā, par kurām šie tirgotāji nebija tieši atbildīgi. Kopumā ņemot, ebreji nebija atbildīgi par problēmām, kuras izraisīja modernā ekonomika, un arī daudzi ebreji cieta šo problēmu dēļ. Tomēr ebreji acīmredzami bija ieguvēji no pārmaiņām ekonomikā, un kā tādus viņus gandrīz neizbēgami uzskatīja par daļu no jaunās un neizprotamās kapitālistiskās sistēmas, kas apdraudēja tik daudzu neebreju iztikas līdzekļus.

Ebreji kā modernitātes sabiedrotie tādējādi kļuva par mērķi daudziem vidus un Austrumeiropas iedzīvotājiem, kuri cieta no ekonomikas modernizācijas radītā sajukuma un bija zaudējuši morālu un garīgu pašpaļāvību tā procesa rezultātā, ko Makss Vēbers nosauca par „ilūziju atņemšanu pasaulei”, proti, procesa, kurā modernitāte sagrāva un izārdīja tradicionālo varas pārvaldi, ko iemiesoja hierarhiskā sociālā kārtībā, baznīca un monarhija.

Antisemīti, kuru „iracionālie”, konservatīvie un tradicionālie uzskati bija radījuši naidu pret ebrejiem, bieži gan kapitālismu, gan sociālismu uzskatīja par „žīdisku”. Šī tendence nereti tiek izmantota par pierādījumu iracionālistu antisemītisma pilnīgajam iracionālumam. Tomēr ebreju vainošana modernās vēstures centrālā ekonopolitiskā konflikta abās pusēs nebija tik iracionāla, kā varētu šķist. Attiecības starp modernās, kapitālistiskās ekonomikas oponentiem sociālistiem un ebrejiem bija sarežģītas un divdomīgas. Tiešām ― 19. gadsimta sākuma radikālie franču kreisie — piemēram, Šarls Furjē, Pjērs Žozefs Prudons un jo īpaši Furjē māceklis Alfonss Tusenels — tradicionāli bija naidīgi noskaņoti pret ebrejiem un apvainoja ebrejus, ka tie ir izraisījuši „finansiālo feodālismu”, kas ekspluatē franču tautu. Arī Vācijā radikālā kreisā spārna uzskatos bieži vien tika pausts naids pret ebrejiem pat tad, kad tas šķietami nebija vērsts pret ebrejiem. 1843. gadā Bruno Bauers izmantoja polemiku par „ebreju jautājumu”, lai uzsāktu radikāli antiklerikālu visas reliģijas kritiku. Uzbrūkot reliģijai, Bauers izteica apgalvojumu, ka ebreji būs veiksmīgi emancipēti tikai tad, kad viņi līdz ar visiem kristiešiem atteiksies no savas reliģijas, jo visa reliģija esot „himera”, kas stāv ceļā cilvēces progresam, brālībai un apgaismībai.

Šo radikālo uzskatu diskusijā par to, ka emancipācija nozīmē visu ebrejisko atšķirību izzušanu, tālāk attīstīja jaunais Kārlis Markss 1844. gadā savā bēdīgi slavenajā esejā Par ebreju problēmu. Šajā esejā Markss nosodīja Baueru nevis par to, ka viņš gribēja, lai ebreji atsakās no savas atšķirīgās identitātes, bet gan drīzāk par to, ka, Baueraprāt, problēma drīzāk ir reliģiska, nevis materiāla naudas ekonomikas problēma, kuru Markss tobrīd asociēja ar „žīdiskumu” (Judentum). Markss uzskatīja, ka patiesa ebreju un visu citu emancipācija tiks īstenota tikai tad, kad cilvēce likvidēs naudas ekonomikas, jūdaisma, tirāniju.

Pat jaunā Marksa agrīnā sociālisma antiebreju raksturs varētu likt jebkuram turpmākam antisemītu uzbrukumam sociālismam kā „žīdiskam” izskatīties patiesi iracionālam. Tomēr marksistiskais sociālisms, kā tas attīstījās 19. gadsimta otrajā pusē, kļuva par pilnīgi citādu ideoloģiju. Jau 1848. gadā Markss uzskatīja, ka komunisms ir neizbēgams, moderns kapitālisma iekšējās dialektikas rezultāts. Atrazdamies trimdā Londonā, Markss apvienoja savu hēgelismu ar Rikardo ļoti empīrisko ekonomikas teoriju, kurā kritiski tika izvērtēts britu kapitālisms, un tādējādi radīja ļoti nobriedušu teoriju, kuras dzinējspēks bija racionāls egoisms. Markss tādējādi savienoja modernā kapitālisma ētisku kritiku ar racionālistu modernitātes perspektīvu, uzskatot savu komunismu nevis par reakciju, bet par modernās ekonomikas attīstības rezultātu. Tāpat kā „Mančesteras” kapitālisma aizstāvjiem, marksismam nebija svarīgi saglabāt bezjēdzīgos tradicionālās varas pārvaldes rudimentus — šajā ziņā iracionālajiem antisemītiem patiešām bija taisnība, saskatot draudus „tradicionālajām” sabiedrības formām gan kapitālismā, gan marksistiskajā sociālismā, jo tie bija vienas un tās pašas monētas divas puses. Tādējādi tās abas atradās atšķirīgākā, modernākā līmenī nekā pirmsmodernās amatniecības un lauksaimniecības formas, kas 19. gadsimta beigās vēl aizvien bija tipiskas lielai daļai Eiropas ekonomikas.

Tāpēc iracionālo, konservatīvo antisemītu uzskats par to, ka kapitālisms un sociālisms ir saistīti, nebija iracionāls. Nedz arī bija pilnīgi iluzori uzskatīt abus par „žīdiskiem” vācu Viduseiropas kontekstā, jo ebreju izcelsmes indivīdiem tiešām bija ievērojami liela loma marksistiski sociāldemokrātiskajā kustībā gan Vācijā, gan Austrijā. Markss bija uzskatāmākais piemērs, un pat no viņa asās esejas ir skaidrs, ka dialektiski savādā veidā ebreju emancipācijas ideja lielā mērā bija rosinājusi Marksu pievērsties dialektiskajam materiālismam un teorijai par racionālu šķiru cīņu, kuras pamatā ir biznesa intereses. Tomēr Markss bija tikai izcilākais no visiem tiem ebrejiem, kas bija sociālisma intelektuāļi un līderi. Daudzi no viņiem, piemēram, divi Austrijas sociāldemokrātijas līderi, Viktors Adlers un Oto Bauers, bija veiksmīgu kapitālistu dēli. Tas, ka cīņa starp kapitālismu un sociālismu vācu Viduseiropā bieži notika starp ebreju kapitālistiem tēviem un ebreju sociālistiem dēliem, tikai vēl vairāk uzjundīja un apstiprināja antisemītu aizdomas par sazvērestību pat tad, ja tādas nebija.

Stīvens Bellers. Antisemītisms: Ļoti saistošs ievads. Rīga: ¼ Satori. 55.-71. lpp.
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane.

Stīvens Bellers

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!