Bēgļu un viņu integrācijas jautājums ir kļuvis par tēmu, kas novelk robežas. Tu esi par vai tu esi pret, un, ja tu esi par, tad tev ir problēmas, jo lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa tomēr ir pret. Kā pārliecināt oponentu? Kā pierādīt, ka tev ir taisnība? Cilvēki, kuri iestājas par bēgļu uzņemšanu, īstenībā uzņemas daļu atbildības par viņu labsajūtu šeit. Uzsverot to, ka bēgļi Latvijā ir mīļi gaidīti, netiek pārrunāts jautājums, kādā vidē viņi nonāks. Diez vai bēgļiem ikdienā nāksies daudz saskarties ar Latvijas liberālajiem intelektuāļiem. Daudz lielāka ir varbūtība, ka, uzsākot darba meklējumus, atnākot pēc sociālās palīdzības vai medicīniskās aprūpes, viņi iepazīs to Latvijas pusi, kurai nav tā iecietīgākā seja.
Argumentus pret bēgļu uzņemšanu var sadalīt trīs grupās – sociālas, juridiskas un ideoloģiskas iedabas. Tiek apgalvots, ka Latvijas valsts nevar nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni saviem (ne)pilsoņiem, un tāpēc nedrīkst uzņemties atbildību par vēl dažu simtu cilvēku labklājību. Šāds pieņēmums konstruē viltus pretstatu starp Latvijas sociālo politiku un bēgļiem, kārtējo reizi novēršot uzmanību no tā, kāpēc labējais diskurss tiek atzīts par vienīgo iespējamo un norādot uz bēgļiem kā uz pabalstu un pensiju zagļiem. Tiek kritizēti arī noteikumi, kas regulē bēgļa statusa piešķiršanu un sniegto datu pārbaudi, taču precizēt un uzlabot juridisko nozari ir vieglāk, nekā tikt galā ar baiļu un naida ideoloģiju. Tiek runāts par nepārvaramām fundamentālajām civilizāciju atšķirībām [1]. Jau par leģendu ir kļuvis 4. augusta pikets pret bēgļu uzņemšanu, kur varēja ieraudzīt klaji rasistiskus saukļus. Rasisms tiešām ir spēks, kas diemžēl spēj mobilizēt Latvijas sabiedrību, taču kā pret to cīnīties un vai tas ir dzimis tikai šovasar?
No pirmā skatiena šķiet, ka atbildīgās institūcijas ir gatavas bēgļu uzņemšanai – katrai ministrijai ir savi uzdevumi un savas bēgļu integrācijas programmas [2]. Jautājumā, kas darāms, lai bēgļi kļūtu par savējiem Latvijas sabiedrībā, katrs ierēdnis ir gatavs uzskaitīt ļoti daudzus punktus. Piemēram, bēgļiem obligāti ir jāmāca latviešu valoda, kultūra un tradīcijas. Nevar jau apšaubīt, ka tas ir svarīgs integrācijas aspekts. Tāpat ir jāveic vēl desmitiem aktivitāšu, un tās visas ir orientētas tikai uz pašiem bēgļiem, kuriem ir jāizdara un jāiemācās tas un tas. Visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nekas nav jādara un jādzīvo kā līdz šim. Dažreiz no amatpersonām var dzirdēt uzmundrinošu frāzi, ka integrācija ir abpusējs process, taču drīz kļūst skaidrs, ka tas bija domāts kā aicinājums bēgļiem izjust lielu vēlmi integrēties Latvijas sabiedrībā. Integrācija nevarot notikt, ja valsts iedod bēglim rokās latviešu valodas mācību grāmatu un pasaka, kā sauc valsts prezidentu. Galu galā, kā teica kultūras ministre, tiekoties ar akcijas "Par cilvēcīgu attieksmi pret bēgļiem" pārstāvjiem, ar varu nevienu nevar piespiest integrēties, jo Latvija nav totalitāra valsts. Turklāt tas, ka Latvijā vēl joprojām dzīvo nepilsoņi un neintegrējušies krievvalodīgie, pierāda, ka vienmēr atradīsies spītīgi cilvēki, kuri gribēs dzīvot iluzorā pagātnē.
Bet, ja integrācija tiešām ir abpusējs process, tad varbūt ir jāintegrē arī vietējie? Vai tiek plānots izveidot izglītojošu vai kultūras programmu, kas apgaismotu Latvijas iedzīvotājus? Jo pretējā gadījumā ne latviešu valodas mācīšanās, ne Čaka dzejas citēšana no galvas nepalīdzēs bēgļiem saprast, ka Latvijas kultūras sastāvdaļa nav rasisms. Vienā gan ir jāpiekrīt kultūras ministrei – tas, ka Latvijā vēl joprojām ir nepilsoņi, pierāda, ka integrācijas programma, kas ir balstīta uz vienu valodu un vienu kultūru, nedarbojas. Un, kad bēgļu integrācija, balstīta uz to pašu valodu un kultūru, nevis uz sabiedrības izglītošanu, veiksmīgi izgāzīsies, tie paši rasisti ļoti apmierināti kliegs – mēs taču jums teicām! Mēs nevaram uzņemt cilvēkus ar citādām vērtībām un citu reliģiju, katram ir jādzīvo savā zemē. Latvijas sabiedrības un bēgļu integrācija varētu sākties ar izglītojošām kampaņām, kas kliedētu vēsturiskos un kultūras mītus un mācītu atlasīt uzticamus informācijas avotus.
Latvijas rasisms, tāpat kā daudz kas cits, ir kluss un ne vienmēr pamanāms. Tas, ka tam nav upuru, nenozīmē, ka tas neeksistē. Turklāt šis klusais rasisms pat nav vienmēr saistīts ar ādas krāsu. Ne visi Latvijā dzimušie cilvēki bauda vienlīdzīgu attieksmi. Par to var pārliecināties, pievēršot uzmanību detaļām. Lielu popularitāti ir iemantojis projekts "Congrats, you have an all-male panel", kura mērķis ir dokumentēt nevienlīdzīgu dzimumu reprezentāciju publiskajos pasākumos. Ņemot vērā to, ka sievietes ir pārstāvētas daudzās pētniecības jomās, ir tikai loģiski piedāvāt arī viņām eksperta lomas dažādās debatēs un diskusijās, nevis turpināt uzturēt stereotipu, ka sakarīgi runāt par sociālajiem procesiem spēj tikai vīrieši. Latvijas gadījumā projekta nosaukumu varētu pārveidot par "Congrats, you have an all-Latvian panel". Neskatoties uz to, ka mazākumtautības veido 38,6 % no Latvijas iedzīvotājiem [3], nereti nākas secināt, ka šis lielais skaitlis nešķiet pārliecinošs, lai aicinātu mazākumtautību pārstāvjus publiski paust savas domas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Šim pārmetumam var iebilst, pasakot, ka, meklējot ekspertu, uzmanība tiek pievērsta nevis potenciālā runātāja etniskajai piederībai, bet kompetences līmenim. Bet vai tas, ka kompetenti vienmēr izrādās latvieši (vai vīrieši), neskatoties uz to, ka latvieši un mazākumtautību pārstāvji kopā mācās augstskolās un kopā strādā pie vieniem projektiem, neizskatās aizdomīgi? Latvijas sabiedrība ir daudzveidīga – daži to novērtē pozitīvi, citiem liekas, ka monolīts nacionālais sastāvs un līdzīgi pasaules skatījumi ir labākais, kas var būt, – taču ignorēt to ir vismaz netālredzīgi. Jo ilgāk tiek uzturēti sev ērti ekspertu atlases kritēriji, jo vairāk sašķobās izpratne par to, kāda ir sabiedrība, kādas tajā ir problēmas un kā tās veiksmīgi atrisināt. Šāda ilūzija var arī nebūt apzināta – ideja, ka vajadzētu uzaicināt nozares ekspertus, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, ir gandrīz skandaloza. Tā ir izkāpšana no komforta zonas, kas vienmēr ir sāpīga un vienmēr liek justies neērti.
Kāpēc, runājot par bēgļiem, kārtējo reizi ir jāaktualizē mazākumtautību jautājums? Vai tās nav divas pilnīgi atšķirīgas problēmas? No vienas puses, ir gan. No otras puses, bēgļu uzņemšanu apspriež, un viens no veidiem, kā par to runāt, ir publiskās diskusijas. Nesen notikušajās "QUO tu domā" debatēs "Vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi?" ekspertu panelis bija izteikti latvisks. Kāpēc tieši šajā reizē tas tik uzkrītoši dūrās acīs? Viens no ekspertiem, pamatojot savu "par" pozīciju, aicināja nebaidīties no citas kultūras un reliģijas. Latvijā jau tagad esot vairāki veiksmīgi integrējušies citu tautību un reliģiju cilvēki. Kritizējot zālē izskanējušo viedokli, ka bēgļi un viņu pēcteči Eiropā pastrādā noziegumus, eksperts pateica, ka arī paši latvieši nav eņģeļi: "[..] vienlaicīgi mums ir arī latvieši, kuri ir integrējušies kaut kādos deģenerātu krievu narkomānu subkultūrās." [4] Tas bija pateikts tīri nejauši, gandrīz vai kā pasakot kaut ko tik ikdienišķu, visiem zināmu un saprotamu, ka nav vērts pie šīs frāzes vispār kavēties. Pats pārsteidzošākais bija tas, ka reakcija uz šo izteikumu bija nekāda. Un tas – ņemot vērā to, ka klātesošie pat ļoti skaļi noraidoši reaģēja uz cita runātāja seksistiskajiem komentāriem [5]. Apbrīnojami, kā pret vienu rasismu var cīnīties ar citu. Sašutums par melnādaino, musulmaņu diskrimināciju itin viegli sadzīvo ar Latvijā tik ierastiem nicīgiem komentāriem par krieviem.
Kā šī situācija varētu izvērsties, ja panelī sēdētu vismaz viens cilvēks, kuram dzimtā būtu krievu, nevis latviešu valoda un kurš, neskatoties uz to, nebūtu "krievu narkomānu subkultūras" loceklis? Vai tādā gadījumā šī frāze vispār varētu izskanēt, vai arī daudzveidības reprezentācijai tomēr piemīt arī ierobežojoša funkcija? Atrodoties blakus cilvēkam ar citu etnisko piederību, sociālo stāvokli, seksuālo orientāciju un klausoties viņa viedokli, kļūst grūtāk atražot it kā vispārzināmas patiesības par to, kādi šie cilvēki ir un kā uzvedas. Cīnīties ar rasismu savā galvā Latvijā ir ļoti viegli – pietiek pamēģināt vienlīdzīgi izturēties pret te jau esošiem cilvēkiem, nemaz negaidot bēgļu ierašanos.
Iemesli, kāpēc Latvijā dzīvo un dzīvos nelatviskas izcelsmes cilvēki, ir dažādi – salīdzināt PSRS laika iebraucējus ar mūsdienu bēgļiem ir nekorekti un nepareizi. Taču attieksme pret iebraucējiem un palicējiem var būt pat ļoti līdzīga. Šī attieksme balstās pieņēmumā, ka viņiem ir jāiziet cauri integrācijas programmai un jāpārtop par tādiem cilvēkiem, kurus mēs gribam redzēt sev apkārt. Negribēt mainīties pašiem, uzklausīt citu cilvēku stāstus un motivāciju pieturēties pie saviem uzskatiem un sava dzīvesveida ir pirmais solis pie atstumšanas un nicinājuma. Vai cilvēkam, kurš brīvi runā par mazizglītotu padomju migrantu ordām un par krievvalodīgajiem Latvijas vatņikiem, ir morālas tiesības aizrādīt, ka rasisms nav pieņemams? Vai nu cienām visus, vai nevienu.
[1] LU profesors par parandžām: Runa nav tikai par lakatiņiem (Lsm.lv)
[2] Katrīna Žukova. Kas darāms, lai bēgļus veiksmīgi integrētu Latvijā? Institūcijas nosauc problēmas (Delfi.lv)
[3] Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs (Csb.gov.lv)
[4] Publiskās debates "Vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi?", 2. daļa, diskusija (Youtube.com)
[5] Publiskās debates "Vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi?", 2. daļa, diskusija (Youtube.com)
14