Komentārs
19.08.2014

Anti-krīze

Komentē
1
Saglabā

Latvijas iedzīvotāji pēdējo piecu gadu laikā noteikti ir padziļinājuši savas zināšanas hieroglifu rakstībā, jo vien retais nav dzirdējis, ka hieroglifs "krīze" sastāv no zīmēm "bailes" un "iespēja". Sociālantropoloģe Dženeta Roitmena (Janet Roitman) grāmatā "Anti-krīze" ("Anti-Crisis", Duke University Press, 2014) nav ieinteresēta krīzes semantikā un nozīmē. Viņa vaicā, kas notiek brīdī, kad tiek lietots apzīmējums "krīze", precīzāk, kādi jautājumi krīzes laikā tiek uzdoti un risināti, bet kādi, tieši otrādi, tiek ignorēti. Šādā kontekstā krīze nav bailes vai iespēja, tā nav metafora, bet rīcības modeļi, kuri ļauj kritiski un rezignēti pārdomāt, ko (ja vispār) esam zaudējuši un ko ieguvuši pēdējo piecu gadu laikā: periodā, ko labpatīk apzīmēt kā "krīzi".

Roitmenas sākumpunkts darbam, kurš kritizē mūsu pieķeršanos "krīzei", balstās apsvērumā, ka krīze ir novērojums, nevis fakts. Ir iespējams būt maksātnespējīgam, nabadzīgam, trūcīgam, mazturīgam, taču nav iespējas būt krīžainam. Novērojumi, kuri vedina tagadni nodefinēt kā krīzi, ir vērsti pret pagātnē notikušajiem procesiem, pašu krīzi tā īsti neraksturojot. "Tā [krīze] nekad netiek izskaidrota, jo vienmēr tiek noreducēta uz citiem elementiem, piemēram, kapitālismu, ekonomiku, neoliberālismu, finansēm, politiku, kultūru, subjektivitāti," raksta Roitmena. Vienlaikus krīze rada epohālu neatkārtojamības auru, ārkārtējības izjūtu un virzību, tā spēj dot unikāla vēsturiskuma apziņu, kurā procesi un rīcības iemesli neprasa paskaidrojumu. Latvijas sabiedrībai šī pieredze nav sveša: vēl varēja mēģināt izprast terminus un nozīmi tādām vārdkopām kā konsolidēt (starp citu, 2011. gada nevārds), tekošā konta deficīts, fiskālais koridors, kredītreitings, strukturālas reformas un restrukturizācijas, deficīts un tekošais konts, bet pašu krīzi varēja tikai izjust. Krīze bija iespēja, mums klāstīja, un kā visas krīzes, tā pavēra nebijušas iespējas.

Krīzes dēļ lietas maina savu nozīmi. Tikai krīzē maksātnespēja, kas ir neatņemama kredītsistēmas sastāvdaļa, kļūst ārkārtēja; tikai krīzē ieguldījumi kļūst par toksiskām investīcijām; tikai krīzē īpašumu vērtība kļūst neatbilstoša, nereāla. Nerealitātes sajūta palielinās līdz ar krīzes potenciālajām nākotnes prognozēm, ja nekas netiks darīts, kā to brīdināja arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija 2009. gada aprīlī publicētajā ziņojumā, kas sākas ar graujošu ievadu: "Latvijā pašlaik gandrīz vienlaikus attīstās politiska un ekonomiska krīze, kas negatīva scenārija gadījumā izvērtīsies par plašu sociālo krīzi un ļoti negatīvas apstākļu sakritības gadījumā vietumis pāries arī sporādiskā humanitārā krīzē."

Kas īsti notika? Kādu kļūdu mēs pieļāvām? Kas bija nepareizi? Roitmena norāda, ka tieši šie un līdzīgi jautājumi ir iespējami brīdī, kad krīze kļūst par realitāti, par īstenības izteiksmi. Kādi bija krīzes iemesli Latvijā, un kādus jautājumus krīzes periods aktualizēja? Šķiet, pirmais, kurš norādīja par problēmām Latvijas ekonomikā jau 2007. gada sākumā, bija ekonomists Mortens Hansens. Komentārā "Vai atgriežas lata devalvācijas rēgs?" laikrakstā Diena viņš brīdināja par masīvo kredītslogu, kuru uzņēmušies Latvijas iedzīvotāji. Taču Latvijas Bankai bija cits viedoklis – tā uzskatīja, ka krīzi var izraisīt indivīdi, kuri kladzina par lata devalvāciju (un dažus sadarbībā ar Drošības policiju pat izdevās aizturēt). Latvijas Bankas rīcība šajā laikā iezīmēja tipisku Roitmenas aprakstīto krīzes periodu, kad vairākas tēmas tiek pasludinātas par tabu. Šajā gadījumā par devalvāciju bija aizliegts runāt, jo tā saskaņā ar Kriminālprocesa likumu bija definēta kā "kaitniecība", "kas vērsta uz finanšu sistēmas [..] darbības graušanu nolūkā kaitēt Latvijas Republikai".

Šķiet, Latvijas Banka vēlētos, lai visi būtu sekojuši finanšu ministram Atim Slakterim, kurš notiekošo nodēvēja par nasing spešal. Taču tobrīd sabiedrība vairs nepieņēma šādu situācijas novērtējumu. Kā norāda Roitmena, krīzes lietojums ir ne tikai politiķu, bet visas sabiedrības slimība. Tā bija tauta, kura pieprasīja, lai tās ciešanas definētu kā krīzi. Slakteris tam sparīgi pretojās (aiz nepārprotama politiskā aprēķina), tāpēc intervija tās publiskošanas brīdī kļuva par viņa politiskās pašnāvības ieroci.

Kā zināms, sistēmiskās pārmaiņas Latvijā nebija paredzētas risināt ar lata devalvācijas palīdzību, bet restrukturizējot aizdevumus, no kuriem lauvastiesa bija izsniegta eiro valūtā. Tāpēc mēs visi uzzinājām, ko nozīmē iekšējā devalvācija. To pavadīja pārmetumi, ka neesam bijuši ražīgi, radoši, vien trekni un nedaudz slinki. Nepilnu pusgadu pēc draudīgā ziņojuma par vispārējas krīzes izcelšanos Stratēģiskā analīzes komisija konstatēja, ka Latvijai ilgtermiņā draud sociālpsiholoģiskas krīzes sekas, kur "vairāk novērojama pastiprināta depresivitāte, lielāka psiholoģiskā nospiestība, pievēršanās asociālām uzvedības formām, atkarībām," rakstīts tās ziņojumā par Latvijas sabiedrības noskaņojumu 2009. gadā. Krīzes mērogs vairs nepalielinājās telpā, bet laikā. Mēs iepazinām krīzes laika risinājumus, ko spējām izciest, jo bijām līdzīgi pingvīniem.

Grāmatas "Anti-krīze" mērķis nav meklēt vainīgos vai diskutēt par to, kas cieta visvairāk un kuram tagad vajadzētu sēdēt un izciest. Roitmenas mērķis ir "apzināties potenciālos alternatīvos naratīvus, kuri iespējami bez riņķošanas ap kļūdu socioloģiju ("sociology of error")". Šāda kļūdu socioloģija, kuras ietvaros pastāv tikai krīze un anti-krīze, neveicina to, ko mēs sagaidām no krīzes visvairāk: attīstību un problēmu alternatīvus risinājumus. Gluži otrādi, tā ierauj apburtā lokā, no kura nav iespējams izkļūt, jo šāda laika uztvere spēcīgi ietekmē un samazina mūsu domāšanas telpu. Tas, ko Latvijā apzīmē ar krīzi, nesākās 2009. gadā ar iekšzemes kopprodukta kritumu. Tas bija vien nākamais solis pēc sistēmiskām izmaiņām kredītu tirgū, kad visi pārveidojumi jau bija notikuši. Šajā ziņā Latvijas stāsts nav unikāls, jo to pašu ASV konstatē Roitmena, sakot, ka jau diezgan ilgu laiku pirms tā saucamās krīzes "tika veikti novērtējumi un pieņemti lēmumi, lai radītu masīvu devalvāciju un kredītu transformāciju, un tad īpašumu cenas kritās. Ne otrādi".

Brīdī, kad atbrīvojas no krīzes apzīmējuma, lai izvērtētu pēdējo piecu gadu pārmaiņas, jāpiekrīt Roitmenai, ka (ne)bijušo transformāciju rezultāts ir vairāk vilšanās nekā uzelpa, ka viss beidzies labi. "Pretēji apgalvojumiem, ka vairs nepastāv finanšu sistēma, kādu to iepriekš pazinām, nepastāv vispārēja finansializācija vai imperiālā hegemonā struktūra, mēs neesam sasnieguši krīzes [apsolītos] "jaunos laikus". Mēs joprojām uzdodam tos pašus jautājumus," uzsver Roitmena. Ar rūgtumu viņa secina, ka protesta kustības, kuras pasaulē uzausa pirms pāris gadiem, aicinot izvērtēt esošos ekonomiskos modeļus, tā arī nav radījušas alternatīvas, jo to argumentācija balstās tajā pašā stāstā par krīzi un anti-krīzi jeb normalitāti kā tās pretmetu. Šie termini ir manipulācijas un variācijas par vienu un to pašu tēmu. Roitmenas darbs ir vēstījums par to, ka šī tēma jau sen ir izsmelta, bet jauna joprojām nav atrasta.

Tēmas

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!