Foto: Ieva Vīksne
 
Sarunas
19.07.2018

Ansis Kolmanis: Kā dabūt akmeni sniega pikā iekšā

Komentē
0

Ar reperi ansi tikās un sarunājās Uldis Rudaks.

Pirms vairākiem gadiem, kārtējo reizi intervējot reperi Ozolu, kuram bija iznācis jauns albums, apjautājos par jaunajiem, kuriem būtu vērts pievērst uzmanību. Viņš atbildēja, ka tas pavisam noteikti ir ansis, ap kuru visa mūsdienu jauno reperu skatuve grozās. Pēc tam atradu klipu 2013. gada dziesmai "Skarabejs", kurā viņš filmēts karājamies ar galvu uz leju, bet kadrs apgriezts otrādi, līdz ar to kājām gaisā ir Centrāltirgus paviljoni un viss pārējais fons aizmugurē. ansis laiku pa laikam piekārto armijas ķiveri, kas šļūk no galvas nost, un arī vaigi spocīgi "noslīdējuši uz augšu", nodarbojoties ar to riešanu, kā viņš šodien pats raksturo repošanas manieri vismaz šajā dziesmā. Jāņa Jēkabsona veidotais melnbaltais video ir iespaidīga īsformāta šausmu filma, ko ievada skaidrojums, kas ir Skarabejs: "Seno ēģiptiešu mitoloģijā zināms kā svētā vabole. Saules dieva Hepri aizgādnis un neredzamais radīšanas spēks, kas ik rītu negurstoši ceļ debesīs Sauli un bīda to mēslu." Bet ansis ar virvi pār plecu atspēries kaut ko velk… Drīz vien kļuva skaidrs, ka ansis patiešām velk visu, kas notiek mūsdienu latviešu hiphopā, strādājot pie pavadījumiem arī citiem reperiem. Nu jau viņš ieguvis "Zelta mikrofonu" par savu pagājušā gada albumu "Balzams", un šogad festivālā "Positivus" uzstāsies divas reizes – piektdienas vakarā uz "Piena svētku" skatuves un sestdien pa dienu uz festivāla otras lielākās skatuves – "Other Stage".

ansis, īstajā vārdā Ansis Kolmanis, nāk no radošu cilvēku ģimenes. Ar vārda mākslu saistīta viņa mamma – litaratūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane (viņas brālis ir rakstnieks Pēteris Pūrītis), bet tēvs ir rotkalis, un vecākiem īpaši esot patikušas rindas no albuma "Balzams" dziesmas "Ultra": "Mamma prot vārdus, tētis prot rotaslietas / Tāpēc man ļoti dārgi teksti nāk ļoti viegli."

"Par atsevišķām rupjībām brīžiem varbūt kāds noskurinās, bet visiem laikam ir skaidrs, ka, kamēr vārdi pilda savu funkciju un nav tur bezjēdzīgi salikti tikai pašas rupjības pēc, tikmēr viss ir, kā pienākas. Man pašam ir neviltota interese par to, kā valoda mainās, man patīk slengs, patīk tas, kā vārdiem iespējams piešķirt jaunu nozīmi vai mainīt to nozīmi, vai piešķirt tiem pilnīgi jaunas asociācijas," saka ansis, kurš ģimenei nekad neesot pārāk uzbāzies ar to, ko dara, un skolas laikos to vispār turējis pie sevis, bet uz "Balzama" prezentāciju gan pirmo reizi uzaicinājis savus vecākus, galvenokārt tādēļ, ka tā sakritusi ar viņa trīsdesmit gadu jubileju.

Albums "Balzams", skanot kora dziedājumam, sākas ar vārdiem "Labrīt. Labrīt. Ir pagājis ilgs laiks", un tālāk skanošie vārdi par pasaules prātā jukšanu līdzinās tiem, ko nesen pēc sev veltītās filmas pirmizrādes Rīgā teica slavenākais krievu mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis. Vienīgi viņš neteica, ka pasaule jūk prātā jau sen, bet tikai kādus pēdējos desmit gados. Kāpēc tā pasaule jūk prātā?

Īsti nezinu. Varbūt tagad ir vieglāk pasauli mainīt, un daļa no mums to acīmredzot ir spējīgi izdarīt. Varbūt tā nemaz nemainās tik ļoti, bet tikai izskatās, ka mainās, vismaz no manas perspektīvas. Un ap šo laiku man pat gribētos teikt, ka būtu garlaicīgi, ja būtu citādi. Pasaule ir pilna ar patīkamiem un nepatīkamiem pārsteigumiem, cenšos novērtēt un "izgaršot" gan vienus, gan otrus. Koris dziesmā "Ir pagājis ilgs laiks" dzied gruzīniski, un šķiet, ka, neko īsti nepasakot nevienā valodā, vismaz pēc manas ķirurģiskās iejaukšanās.

Par to pasauli, kas jūk prātā, – tu saki, ka tādā gadījumā tā jūk prātā jau sen un ir jāspēj mainīties tai līdzi. Vai laiks, kad negribi vairs mainīties, liecina, ka esi jau kļuvis vecs un sevi izsmēlis? Vai senu vērtību saglabāšanai nav jēgas?

Teicu nedaudz citādāk – ka mums ir grūti mainīties tai līdzi. Vai mums tas būtu jāspēj? Ja par "novecošanu" šajā gadījumā runājam kā kaut ko negatīvu, to visvieglāk ir saistīt ar nevēlēšanos mācīties un izprast vai saprast. Vienā brīdī sanāk sevi pieķert situācijā, kurā pēkšņi šķiet, ka visu taču var tik ērti sadalīt kategoriskos plusos un mīnusos, balstoties tikai uz jau esošām zināšanām. Kādam varbūt pat parādās spēja "paredzēt nākotni", un viss par visu ir skaidrs jau pēc dažiem atslēgas vārdiem, un nav īpaši svarīgi, kāpēc. Un senu vērtību saglabāšanai ir milzu jēga, tikai tās noteikti ir vērts šad un tad pārvērtēt.

Man ļoti patīk Dienvidāfrikas grupa "Die Antwoord". Viņiem ir dziesma "Rich Bitch". Man dziesma, kur jūs abi ar Edavārdi stāstāt par tiem, kas jauni un bagāti, kaut kā sasaucas ar to. Latvijā šai tēmai, man šķiet, neviens vēl nav pieskāries. Baidās sabojāt attiecības ar vienu otru, kurš varētu būt noderīgs?

Ļoti interesanti, ka šo pajautāji, jo šī ir vienīgā dziesma no ieraksta, kuras tēmu, iespējams, esmu netīšām nospēris no grupas "Rīgas Modes". Pilnīgi drošs par šo neesmu, bet viņiem ir dziesma "Bagāto vecāku bērni", par ko man vēlāk atgādināja Kalvis ("Rīgas Modes" solists Kalvis Bormanis – U.R.), un es sāku domāt. Varbūt šis koncepts man atnāca no turienes, dzirdot to dziesmu kādā koncertā vai mēģinājumā? Pat ja tā arī nav, tad tiem, kas meklē vēl kādu dziesmu ar šādu tematiku, jāaiziet uz kādu "Rīgas Možu" šovu, un iespējams, ka izdosies kaut ko tādu saklausīt.

Mums visiem labi pazīstama situācija, kad vienīgā iespēja, kā tikt galā ar sajūtu "ka tu man zejebal", ir piedzeršanās, bet var taču vienkārši neiet pa tiem ceļiem, kur staigā cilvēki, kuru klātbūtne nav patīkama.

Te ir ļoti svarīgi nodalīt to, ka dziesmas problēma (slimība) noteikti nav meklējama dziesmas liriskajā "tu", kuram piemītošas, man netīkamas īpašības ar šīm "zālēm" (dziesmas kontekstā – alkoholiskajiem dzērieniem) es censtos uz brīdi paslēpt, notrulinot savu uztveri uz tām. Dziesmas "Zāles" mērķauditorija bija ļoti specifiska, tie bija mani tuvākie draugi, un šī savā ziņā ir atvainošanās par to, ka tik reti mēdzu pārvarēt savu introvertumu, lai viņus satiktu un kopā pavadītu laiku. Kā apstiprinājās pēc dziesmas izdošanas, tas ir raksturīgs daudziem uz iekšieni vērstākiem cilvēkiem, un reizēm to ir ļoti grūti paskaidrot tā, lai citi nesajustos pie tā vainīgi. Pamēģināšu paturpināt ar analoģiju – man vienai pazīstamai meitenei ir alerģija pret kaķiem, bet kaķi viņai nu ĻOTI patīk. Un ir medikamenti, kas uz laiku palīdz novērst alerģisko reakciju. Šajā dziesmā kaķi nav tie, kas man "zajebaļi", bet gan mana alerģija pret tiem. Un maniem medikamentiem ir diezgan daudz kaitīgu blakusefektu.

Kurš ir tā drauga lomā, kurš piedzēries zvana no kāda kluba un draud sēsties pie stūres braukt tev pakaļ, un tad tu saproti: lai izglābtu draugu, tomēr jābrauc pašam. Tā ir reāla situācija?

Šī aina ir vairāku reālu zvanu un sarunu iedvesmota, un dzērušā drauga lomā ir mans labs draugs Kaspars Kubeckis jeb Kashuks, viens no "Dirty Deal Audio" biedriem un grupas "PRAGAII" dalībniekiem. Pasaucu viņu uz studiju, līdz galam nepaskaidrojot, kas viņam tur būs jādara, un diezgan labu laiku pavadījām, rakstot iekšā atsevišķas frāzes, no kurām beigās izvēlējos dziesmā dzirdamās. Kashuks vēlāk minēja, ka vienkārši vajadzēja piedzerties un to visu ierakstīt vienā reizē, un gan jau būtu tikuši ar visu galā piecās minūtēs. Starp citu, tā nesaprotamā vieta, kurā iztēlojos atrodamies šo zvanītāju, ir "Omas briljanta istaba", un tur tobrīd, kā dzirdams, mūziku spēlē "Oriole".

Kāpēc albuma nosaukums ir "Balzams"? Mārtiņam Freimanim bija grāmata "Balzams truša dvēselei" – viņš to balzamu daudz dzēra, un tas viņu arī nogalināja. Riskanti.

Nosaukumu pirmoreiz skaļi pateica mana sieva. Situācija bija tāda, ka darbs pie albuma bija jau krietni pāri pusei, bet vēl nebiju atradis nosaukumu. Vienu vakaru ar Līvu skatījāmies apkārt pa istabu, kas mums tur atrodas, garlaikoti saucām dažādus objektus, taustījāmies pēc idejām. Līva netālu ieraudzīja lūpu balzamu, novilka "balzams...", un pēc kādām divdesmit sekundēm bija skaidrs, ka tikko kāds mozaīkas kauliņš ir iekritis savā vietā un ka tas noteikti būs albuma nosaukums. "Balzams" tradicionāli nozīmē kaut ko ārstniecisku, kaut ko, kas var "sniegt tonusu". Kā dzēriens balzams ir melns, tumšs, ar spēcīgu aromātu. To reizēm var būt pagrūti norīt, tas ir stiprs, tas sasilda un apreibina. "Balzams" nav domāts bērniem, tas laikam arī bija skaidrs, kad sāku rakstīt albumu. Un, jā, ar balzamu noteikti jābūt uzmanīgam.

Es savam sunītim vārdu izvēlējos līdzīgi – uz palodzes ieraudzīju pretodu līdzekli "Odiņš" un arī piecu sekunžu laikā bija viss skaidrs. Kad nesen aprakstīju jaunumus "Mūzikas saulē", man ļoti patika Artura Skuteļa un Dii & Krii albumi. Šķiet, ka hiphops kļūst inteliģentāks, kaut arī nesen iznākušais albums māksliniekam ar vārdu Vilnis bija citādā veidā īsts un patiess savā prastumā, stāstot par skarbo emigranta likteni, piepelnoties ārzemēs. Vismaz līdz manām ausīm tādu, kuru tekstos negribētos klausīties, nenonāk daudz. Vai ir kāds filtrs, kas neļauj tiem nonākt līdz klausītājiem?

Te noteikti arī savu dara laiks un fakts, ka negribas rakstīt un radīt kaut ko tādu, ko kāds jau ir iepriekš radījis, tādēļ arī paši reperi ir spiesti ne tikai meklēt jaunas tēmas, bet arī, kā jau diezgan sportiskā žanrā, pārspēt citus un arī paši sevi. Bet "filtrs", manuprāt, ir vairāki faktori vienlaikus. Viens būtu paša materiāla kvalitāte: tas, kas kādreiz būtu licies ļoti labs, tagad ir tikai normāls. Otrs: bieži pieprasījums pēc vēl viena parasta latviešvalodīga repera, kaut arī puslīdz prasmīga un talantīga, nav nemaz tik liels. Vēl kā trešo noteikti varētu pieskaitīt arī to, ka reps lokāli joprojām dzīvo savā informācijas burbulī, neatkarīgā no vietējās mūzikas skatuves. Katram māksliniekam jāveido sava fanu bāze, nav pieejami ērti un vienkārši instrumenti, kas palīdzētu ar tikai adekvātu materiālu sasniegt vairāk nekā adekvātu klausītāju pulku. Dažkārt tie, kuri ir spējīgi radīt ko vērtīgu, nav tik spējīgi savu ierakstu pienācīgi pasniegt vai nezina, ko ar to iesākt, kad tas ir gatavs.

"No latvieša manī ir tikai tas, ka nesmaidu uz ielas" – tā ir rinda no vienas dziesmas, kurā tev ir sieva un tu jau klauvē pie tricāra. Neticu, ka esi no tiem, kam šķiet, ka visiem vienmēr jāsmaida, bet man jau liekas, ka tu tomēr ar saviem tekstiem kop latviešu valodu un tās izteiksmes formas, tātad nav īsti pareizi, ka saki: tevī no latvieša ir tik maz. Tev taču patīk mūsu valoda un nešķiet kā vienam otram, ka izteikties tajā ir grūti?

Atceros vietu un laiku, kurā nonācu pie sajūtas, no kuras atvasināju šo rindu. Biju Valdemāra ielā, austiņās klausījos Denija Brauna (Danny Brown) "The Hybrid". Jutos īpaši antisociāls, pat viegli provokatīvs, un vienā brīdī pieķēru sevi pie tā, ka pasīvi agresīvi cenšos vai drīzāk necenšos saskatīt to, kas tieši šajā brīdī mani vieno ar cilvēkiem, kas man nāk pretī pa ielu. Es esmu viens no tiem, kuri, ja varētu, gan jau censtos fašistiski piespiest visus klausīties un mīlēt to mūziku, kas man patīk un ko es mīlu, un bieži esmu juties diezgan vientuļš ar savu mūzikas gaumi. Man Rīgu atdzīvina tieši skaņu celiņš, ko es šai pilsētai piešķiru, un, izņemot austiņas no ausīm, reizēm viss uz brīdi šķiet ļoti svešs un pat nepareizs. Atceros arī, ka toreiz pierakstīju agrīnu versiju divām rindām no dziesmas "Kas deg manā bākā" ("Mana Rīga skan kā Detroita, / Egles pie mājām stiepjas debesīs tā kā sekvojas"). Par valodu runājot, jā, tā man patīk gan. Es gan neuzskatu, ka tieši reperi ir tie, kuriem tā būtu īpaši jākopj vai pret to jāizturas ar pārāk lielu pietāti. Drīzāk būtu vismaz kaut kādā mērā jāapzinās, kā tā darbojas, lai ar to varētu spēlēties, remiksēt, pa to "rušināties". Padarīt vēl dzīvāku. Bet rakstot valodas izjūta uzlabosies jebkurā gadījumā: vai vismaz mainīsies.

Vai tev rodas arī teksti, kas neiederas hiphopā, bet varbūt būtu publicēšanas vērti?

Jā, noteikti ir ļoti, ļoti daudz kas ārpus lietām, par ko runāju dziesmās, kuras būtu vērts aprunāt vai par kurām uzrakstīt, bet par kurām liktos stulbi tieši "rakstīt dziesmas". Kādreiz tas ir izpaudies podkāstu formātā, ko taisījām gan kopā ar Skuteli (reperis Arturs Skutelis – U.R.), gan "Tinteszoba" bloga autoriem. Minētajā blogā reizēm rakstīju arī rakstus par repu, manas pārdomas par kaut kādām nišas tēmām. Tagad reizēm izsprūk pa kādam tvītam, varbūt pat vairākiem pēc kārtas. Bet visbiežāk piezīmēs pierakstu tieši idejas, kas varētu noderēt dziesmām.

Tu veido tos pavadījumus un tad tiem pielāgo tekstus vai otrādi?

Lielākoties vispirms sāku ar pavadījumiem, kuriem pielāgoju tekstus. Klausos uz apli stundām un dienām, un rakstu. Bet "Balzamā", piemēram, "Jauni un bagāti" sākās ar teksta ritmu, kuru iedungoju telefona diktofonā un pēc tam pakārtoju tam mūziku. "Putekļi" savukārt bija sarakstīti uz cita muzikālā pavadījuma, albumā iekļāvu remiksēto versiju. Reizēm, kad pirmā top dziesmas ideja, jāpavada kāds laiks, ejot cauri vecajām bītu sagatavēm un skicēm, lai atrastu kaut ko piemērotu, vai jāmeklē palīdzība pie citiem producentiem, ja tas ir kāds specifiskāks uzdevums, kuram manā redzējumā daudz organiskāk piestāv cita mūziķa rokraksts.

Kāpēc "Balzams" nav taustāmā formātā? Tu ieminējies, ka varbūt nākamo izdosi platē.

Es jau domāju, ka šo būtu forši, jo tam garums ir ļoti atbilstošs platei.

Domāju, esi pietiekami paškritisks un sapratīsi, vai tas nākamais arī sanāks tik labs, lai to būtu vērts izdot ilgāk saglabājamā formātā nekā "Balzamu", kas patiešām pelnīti saņēma "Zelta mikrofonu" kā pagājušā gada labākais hiphopa albums, un tas ir arī līdz šim labākais tavs veikums.

Man pagaidām arī nav tik daudz jauna materiāla, lai saprastu, vai tas kaut kādā veidā varēs turēties līdzi tam iepriekšējam ierakstam, bet sliktākajā gadījumā es nevarēšu tik ātri piedāvāt jaunu ierakstu, jo man arī nav baigās vēlēšanas vienkārši izdošanas pēc kaut ko izdot. Man pašam ir interesanti mēģināt atrast kaut kādu vēl varbūt... Es pieļauju, visticamāk, būs nevis "Balzams 2", bet gan skaņas ziņā atkal kaut kas savādāks, jo "Balzamā" tas skanējums man bija kaut kas tā kā riskants – nebija ne jausmas, vai tas patiks cilvēkiem vai ne, vai tas šeit pie mums rezonēs ar kādu vai nerezonēs. Zināju tikai, ka man pašam bija prieks par to ierakstu, un es domāju, ka pēc līdzīgiem kritērijiem vadīšos arī turpmāk. Lai man gribētos pašam uzsist sev pa plecu, ka nesēžu uz saviem lauriem un pamēģināju kaut ko jaunu. Tad jau redzēs.

Ikdienā es pietiekami daudz strādāju ar mūziku, lai man vienkāršās un garlaicīgās idejas liktos ekstra vienkāršas un garlaicīgas, tāpēc, es domāju, kaut kādā ziņā aiziešu vēl tālāk nākamajā vai arī... Es pat nezinu, kas tālāk notiks. Pieļauju, ka man varētu būt nākamajā ierakstā viena lieta, kas "Balzamam" nedaudz... Kur varbūt nav trāpīti visi šāvieni desmitniekā… Piemēram, es šogad braukāju pa festivāliem, un tas materiāls, kas bija "Balzamā", tikai uz 40 % ir tāds, kas varētu derēt labi festivāla formātam. Un man īsti nav tik daudz tā materiāla, man tā mūzika drīzāk ir tāda, ko klausīties, braucot mašīnā vai tramvajā austiņās. Tas ir tas veids, kā cilvēki to visvairāk patērē.

Hiphops ir tāds ļoti tiešs žanrs, kurā cilvēks saka visu, kas viņam ir sakrājies, un nebaidās atzīt arī, ka tas viss ir par viņu pašu. Nu labi, ne viss, bet liela daļa. Rokmūzikā un popmūzikā arī tā vajadzētu būt, bet tur bieži vien ir teksti ne par ko. Hiphopā bez stāsta nevar – par to, ka kociņi plaukst un mākonīši slīd.

Par šo runājot – es to repa specifiku vislabāk esmu izjutis, tieši sadarbojoties ar ne hiphopa mūziķiem. Tev tiek iedota dziesma, kurai ir piedziedājums ar savu specifisku noskaņu vai toni, bet tur vēl tā stāsta nav vai arī tas ir kaut kur ļoti dzelmē. Ir kādas četras rindiņas, kas izklausās nedaudz noslēpumaini, bet dziedot skan ļoti labi. Un tad ir jautājums, vai tu gribi piedalīties. Kad tu pasauc reperi, tas ir kā dabūt akmeni sniega pikā iekšā… Tas, kā es rakstu, ir: tagad būs kāds varonis tajā dziesmā, kaut kāds notikums, kaut kāds laika posms vai konkrēts laika ritējums – vai tur ir gads pagājis tajā pantā vai divas minūtes vai tūlīt tas piedziedājums iegūs citu nozīmi, pateicoties manam pantam. Ja ir kaut kas, ko var divdomīgi uztvert, tad pēc repera panta tas jau nozīmē kaut ko citu. Tas ir tāds izaicinājums, ar kuru, ja tu pasauc reperi, viņš diezgan kardināli pamainīs tavu dziesmu.

Kā tas notika ar "Rīgas Modēm" dziesmā "Viņa ir ballītēs"?

Tas arī bija labs – īstenībā baigais lielais čau "Rīgas Modēm", kas man bija pirmā sadarbība ar dzīvās mūzikas grupu, un tā dziesma ir ļoti labs piemērs, kur Kalvis dzied: viņa ir ballītēs – tie ir tādi kā lieli triepieni, un mans pants jau ir tāda ļoti detalizēta kaligrāfija par to: tur ir vilciena aina, stacijas aina, Vecrīgas aina, kluba aina, pilns ar tādām mazām lietiņām... Man ir konkrēta vieta dziesmā, kas ir atvēlēta, un man tā ir jāaizpilda tā, lai skan reizē ritmiski un ir saturs. Sanāk tā, ka reperi saģenerē tādu kā pilnmetrāžas filmu, kas paātrinātā tempā jāieliek iekšā īsfilmā.

Tu atnāci un īsā brīdī to savu tekstu izdomāji?

Mēs tikāmies mēģinājumā, un tad vienas vai varbūt divu nedēļu laikā es biju padomājis par to, kas tas varētu būt, kas tur būs par tēliem, un, kā lielākoties es daru, kad rakstu, mēģinu savilkt asociācijas ar savu dzīvi, un man pirmās asociācijas bija ar jauniešiem, kas no Ķemeriem ar vilcienu brauc uz Vecrīgu aizmirst savu ikdienu, neatceroties īsti, kas tur notika, un tad brauc atpakaļ. Es iedvesmu pasmēlos no tā vilciena, kas savieno tās divas pasaules. Ritma zīmējums man bija skaidrs pirmais, es sāku to dungot un, kad man bija skaidra tā aina, varēju uzlikt saturu virsū.

Tu tur paātrini tempu – arvien ātrāk un ātrāk, līdz... Es pat nezinu, kā to ātrumu var izmērīt – vārdi sekundē?

Man šķiet, zilbes būtu precīzāk. Ja mēs skatāmies uz repa ritmu, tas ir kā perkusijas instruments. Bet tas ir jāizdara tā, lai būtu saprotams, kas tur tiek izrunāts. Man vēl vakardien kāds teica – mēs jau sen šo esam sapratuši, ka tas baigi skrieties nav jēgas, ja beigās nav klausāms rezultāts. Patiesībā, man šķiet, daudziem būtu grūtāk nevis paātrināt, bet gan palēnināt teksta ritmu, jo to ir grūti izdarīt, lai tas neizklausās, ka tev ir jāstiepj šausmīgi. Lai tas izklausītos dabiski. Ir tā saucamais fast flow un slow flow, kur ir arī savi meistari, kuri prot to darīt lēni, tāpat kā ātrākais ģitāras solo ne vienmēr ir labākais, bet tas lēnais izjustākais. To pašu var attiecināt arī uz repu.

Lēni repojot, tu vari tur ielikt arī vairāk intonācijas un uzsvarus uz konkrētiem vārdiem, pasvītrojot tekstā dramaturģiju, nekā, ja tu to dari milzīgā ātrumā. 

Tas lēnums pilnīgi noteikti izpaužas arī kā efekts – tas, kurš runā, necenšas tev arī izrādīties. Viņam ir tāda vēsa pieeja. Ja tu dzirdi dziesmas ideju un domā, ka šis ir lēni jāraksta, tā ir viena no izvēlēm, ko var sākumā izdarīt. Palēnināt mūziku, lai tas labāk iesūcas zemē.

Gabalu taisīšana tev ir kļuvusi par tādu pierastu lietu, ko vari sākt darīt jebkurā mirklī, kad izdomā, ka tagad jāpastrādā? Vai joprojām ķer mirkļus, kad kaut kas ienāk prātā un to uzreiz piefiksē, ierunājot diktofonā?

Man tas ir ne gluži diktofons, bet es pierakstu teksta formātā. Varbūt kaut kas mainīsies, bet es vairāk esmu tieši iedvesmas cilvēks.

Ir tā, ka divas nedēļas nekas nenāk un tad pēkšņi atnāk?

Jā, bet tad var atnākt kaut kas cits un kļūst, skaidrs, ka tas iepriekšējais nebija tas, ko man vajadzēja, bet, lūk, ir tas, ko vajadzēja. Es ikdienā ļoti daudz strādāju ar mūziku, vispār ar skaņu, un man ir tā, ka bieži pēc darba dienas negribas vispār neko dzirdēt – ausis ir piekusušas un gribas vienkārši klusumā. Ausis vienkārši vairs neņem neko pretī. Daudz strādāju ar to pašu repu, un, kad pieķeros pie savas mūzikas vai pats domāju rakstīt, tad es mēģinu uzrakstīt ko tādu, kas ir tālāk no tā, ko es esmu ikdienā darījis.

Rakstot recenziju par Aijas Andrejevas albumu, kur viņa pēdējo ielikusi ievaddziesmu no tava albuma, uzrakstīju, ka varbūt viņai Kaspara Ansona vietā par sava nākamā albuma producentu jāizvēlas ansi.

Wow! Tas būtu interesanti.

Gustavo reiz producēja "Prāta vētru". Arī Amerikā hiphopa mākslinieki aicināti producēt roka un popa ierakstus, izmainot to skanējumu. Tu parakstītos uz kaut ko tādu?

Es vispirms gribētu pamēģināt ar pāris dziesmām, jo man ir bijuši momenti, kur es pats spēlēju kādu muzikālu skici un nodomāju, ka būtu interesanti... Man šķiet, ka mēs vēl nemaz nebijām ar "Rīgas Modēm" uzrakstījuši to gabalu, bet man bija doma, ka būtu interesanti, ja "Rīgas Modes" skanētu uz, lūk, šāda pavadījuma. Ka es varētu iedot melodisku ideju vai rāmi un paklausīties, kā tas izklausās. Es domāju, uz citiem izpildītājiem tas arī tā attiecas.

Cik esmu redzējis, tu parasti koncertos uzstājies viens pats.

Jā, tas ir vēl viens lauciņš, kurā es varu par visu parūpēties un kāda cita kļūdas dēļ kaut kas nenobrūk.

Tad vienam pašam būs jāaizpilda tā lielā skatuve.

Ir bijušas reizes, kad es tīri vienkārši garastāvokļa dēļ jūtu, ka man neizdodas un sanāk tā kā atrepot, izpildot savas līgumiskās saistības, par ko parasti esmu neapmierināts. Parasti mēģinu dabūt publiku savā pusē, lai man ir sajūta, ka mani uzsūc tajā brīdī, kad es tur esmu augšā, un lai es sajūtu tās nianses un neiedodu ne pārāk daudz, ne pārāk maz.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!