Annija Muižule, no sērijas "Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā", skats no izstādes "Otrā puse", Het Nutshuis, Hāga, 2016
 
Eseja
03.04.2019

Annijas Muižules skats uz mūsdienu fotostoka realitāti

Komentē
0
Saglabā

Šonedēļ sāksies viens no gada nozīmīgākajiem pasākumiem Latvijas laikmetīgajā fotogrāfijā – Rīgas Fotogrāfijas biennāle "NEXT 2019", kas šogad īpašu uzmanību pievērsīs jaunajiem māksliniekiem. Biennāli ievadīs konkursa"Meklējam jauno fotogrāfijā!" 2019. gada uzvarētājas Annijas Muižules personālizstādes "Priecīgi uzņēmēji izklaidējas birojā" atklāšana 4. aprīlī ISSP Galerijā. Publicējam Indreka Grigora eseju par šo izstādi. 

Šajos laikos, kad radīto attēlu skaits minūtē mērāms miljonos [1], mūsu vizuālās kultūras mērogi šķiet satriecoši un, iespējams, pat samērā biedējoši. Uz cilvēku, kurš sevi pieskaita fotogrāfu aprindām, tas noteikti atstāj vēl spēcīgāku iespaidu. Un es teiktu, ka Rīgas Fotogrāfijas biennāles – "NEXT 2019" konkursa "Meklējam jauno fotogrāfijā!" balvas ieguvējas Annijas Muižules darbos kopumā nepārprotami jaušamas zināmas bažas. 

Mākslinieces analītiskā eseja, kas iekļauta apbalvotā projekta "Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā" (2016 – 2018) papildinošajā grāmatā, sākas ar vērojumu, ka fotogrāfija, sākotnēji tikai veids, kādā mēs attēlojam pasauli, jau pirms krietna laika kļuvusi par pasaules aizstājēju un tās ražošanas līdzekli. Muižule uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc realitātes ražošana izvērsusies tādos apmēros, ir arvien pieaugošā reproducēšanas līdzekļu pieejamība. Gūtenberga efekts bija liels pavērsiens cilvēku priekšstatos par grāmatām, kuras līdz tam eksistēja unikālu rokrakstu formā, savukārt fotogrāfija daudz ieguvusi no digitālās revolūcijas. Atšķirība ir tāda, ka fotogrāfija šajā procesā nevis zaudējusi neatkārtojamības auru (jo tādas tai vispār nekad nav bijis), bet gan šķietami uzcēlusi tiltu pāri plaisai, kas šķir realitāti un atainojumu. Fotografēšana jau no saviem pirmsākumiem uzskatīta par procesu, kurā top precīzas reāli pastāvošā reprodukcijas, un, par spīti neskaitāmiem retušēšanas skandāliem un faktam, ka digitālās apstrādes programmas tagad pieejamas mūsu fotoaparātos un viedtālruņos, fotoattēli, šķiet, vairāk nekā jebkad agrāk kļuvuši par realitātes aizstājējiem. Tas uzskatāmi redzams, ja pievēršamies kritiskiem aprakstiem par "Instagram" influenceru kontu satura ietekmi uz to aplūkotājiem. 

 

Annija Muižule, no sērijas "Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā", skats no izstādes "Nomaļie ceļi", SeeLab, Hāga, 2018
 

Plaši pazīstams ir Valtera Benjamina arguments, ka mehāniskās pavairošanas laikmetā zudusi oriģinālā fiziskā artefakta aura, kas bijusi raksturīga rokrakstiem un to ar roku pārrakstītajām kopijām, tāpat arī ar roku zīmētiem attēliem. Taču digitalizācijas laikmetā šķiet, ka galvenā problēma nav tik daudz pašā reproducēšanā, cik veidā, kādā attēli tiek izplatīti. Fotogrāfijām, kas savāktas "Getty Images", vienā no pasaules lielākajām fotobankām, ne vien trūkst jebkādas saiknes ar autorību – tās arī kļuvušas par bezpersoniskām klišejām, ko mediji izmanto kā aizvietotāju kaut kam reālam. 

Saglabā mieru un dzīvo tālāk 

Muižule nepretendē uz mēģinājumiem savā darbā pastāstīt vai parādīt mums kaut ko savā būtībā pilnīgi jaunu; savos spriedumos par skatu, kāds paveras uz mūsu dzīvi, viņa atkārto Gija Debora un Žana Bodrijāra argumentus, tātad atsaucas uz tekstiem, kas sarakstīti pirms pusgadsimta. Taču Muižule apgalvo, ka mēs kā sabiedrība pagaidām vēl neapzināmies, kādā mērā masveidā producēti attēli iespaido mūsu pasaules uztveri. Attēli ne vienmēr kalpo mūsu vajadzībām; tie var, tieši otrādi, radīt jaunas vajadzības un tādējādi diktēt to, kā mēs dzīvojam savu dzīvi.

Muižule mūs aicina pievērst uzmanību situācijām, kad, kā to apraksta Bodrijārs, eksistē attēli, kuriem nav atbilstoša objekta reālajā dzīvē. Kā piemēru viņa min renderētu zemenes attēlu, kas kļūst par īstas ogas fotogrāfijas – un tādējādi pastarpinātā veidā arī reālā objekta – aizstājēju. Pasaulē, kurā valda tirgus, realitātei, kas ir sinonīma produktam, jāatbilst konkrētiem formas un izmēra standartiem. Savā darbā "Raža" (2017 – 2018) Muižule norāda, ka ogu audzēšana sapinusies vienā mudžeklī ar fotogrāfiju un attēlu veidošanu kā tādu.

Pēdējās ietekme, šķiet, ir tik liela, ka nu jau zudusi jebkāda iespēja atgriezties pie parastas zemenes: neviens vairs neatceras, kā tā izskatījusies; vēl vairāk – ir pamats šaubīties, vai tā vispār jebkad eksistējusi.

Muižule nelolo ilūzijas, ka būtu iespējams izbeigt tamlīdzīgu realitātes ražošanu, taču viņa uzskata, ka arī vienkārša šādas parādības apzināšanās mums ļautu veidot skaidrāku priekšstatu par to, kas mēs esam un kādus rāmjus būtu iespējams uzspiest mūsu pasaules uztverei. Muižules darbs "Rozes vai neļķes" (2018) piedāvā samērā rotaļīgu skatu uz šo dilemmu. Viņa stāv ziedu pārdevējas priekšā, vaicājot sev: "Vai es šodien esmu roze vai neļķe?", bet tā arī nespēj pieņemt lēmumu. 2018. gadā Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros notika lielā mērā šai pašai tēmai veltīta izstāde "Šodien esmu nāriņa. Rīt es būšu vienradzis" [2], kas supervaroņa zenītu laikmetīgajā kultūrā aplūkoja kā mitoloģiskās domāšanas turpinājumu. To pašu varētu sacīt par bailēm no reālā. Zināmās mītiskās tradīcijās nedrīkstēja lietot dažu dzīvnieku (visbiežāk – vilka un lāča) īsto vārdu, baidoties, ka tie varētu sadzirdēt un atsaukties uz aicinājumu. Mūsdienās šķiet, ka līdzīgu statusu iemantojuši daži realitātes aspekti, kuru piesaukšana ir tabu. Vides aktīvisti mēģina cilvēkus šokēt, rādot neizskaistinātus realitātes attēlus; tikmēr reakcionārie lobisti cenšas viņus diskreditēt, piesaucot "viltus ziņas" (fake news).

Annija Muižule, no sērijas "Raža", skats no izstādes "Nomaļie ceļi", SeeLab, Hāga, 2018
 

Sapīšanās

Es gribētu Muižules argumentu papildināt, pievēršoties diviem jēdzieniem, kuri, lai gan, iespējams, aizvedīs mūs krietni tālu no viņas domu gājiena, tomēr varētu to arī bagātināt, vismaz es tā ceru. Šie jēdzieni ir "sapīšanās" un "informācijas vārīšanās punkts". 

Savā grāmatā Studies in Human-Thing Entanglement ("Pētījumi par cilvēka un lietu sapīšanos") britu arheologs Ians Hoders lieto vārdu entanglement, lai aprakstītu attiecības, kādas cilvēki veido ar lietām. Hodera argumentācijas izejas punkts ir atgādinājums: lai gan materiāli objekti sabiedrības dzīvei piešķir stabilitāti un kontinuitāti – ne jau velti mēs runājam par akmens laikmetu, bronzas laikmetu, dzelzs laikmetu un tagad arī par informācijas laikmetu –, svarīgi paturēt prātā, ka lietas patiesībā tomēr nav nekas stabils; tās ir nepakļāvīgas un reizēm grūti vadāmas. Lai lietas funkcionētu, tās jāuztur zināmā stāvoklī, un šī savstarpējā atkarība cilvēkus sapin ar lietām arvien ciešākā un ciešākā mezglā.

Domāju, ka Hodera ieviestais jēdziens te ir noderīgs, jo, atšķirībā no Bodrijāra, kurš izsaka domu, ka cilvēki no reālā novēršas, Hoders apgalvo, ka mēs, tieši otrādi, tajā arvien vairāk sapinamies. Un tā vietā, lai nospraustu minētajam cilvēces vēstures pavērsienam šaurākus rāmjus, teiksim, pēdējo piecsimt gadu robežās, Hoders šo sapīšanos uzlūko kā parādību, kas cilvēci iespaidojusi jau kopš akmens laikmeta. Labs piemērs tam ir neseni atradumi, kas dažu labu arheologu pamudinājuši pārskatīt teoriju par to, kā cilvēku kultūrā ienākusi reliģija. Pirms tam valdīja plaši akceptēts viedoklis, ka cilvēki vispirms sāka dzīvot apmetnēs un tikai tad, izmantojot to, ka viņiem nu bija radies brīvs laiks, atrada enerģiju attīstīt reliģiskus priekšstatus. Tomēr pēdējo aptuveni desmit gadu laikā šajā domāšanā ieviesušās nopietnas pārmaiņas – daļēji pateicoties arheoloģiskajiem atradumiem Turcijā, Čatalhejikā, kur izrakumos strādā Hoders, un turpat netālu Gebeklitepē; pēdējā ir liela reliģisku rituālu vieta, kas ir senāka par jebkuru zināmo cilvēku apmetni. Izteikts pieņēmums, ka pirmās cilvēku apmetnes veidotas tieši tādēļ, lai celtu tik vērienīgas kulta vietas, kādas nebūtu pa spēkam nomadiem. Citiem vārdiem, vajadzība attēlot dievus un ārējo pasauli, vēlēšanās saprast nāvi pašos pamatos mainīja veidu, kādā funkcionēja cilvēku sabiedrība. Pat akmens laikmetā tieši cilvēka sasaiste ar nemateriālo noveda pie pārmaiņām materiālās pasaules uztverē – tajā skaitā pie tā, ka pulciņš klejojošu mednieku-vācēju izvēlējās apmesties uz dzīvi noteiktā vietā, lai uzceltu templi.

Vārīšanās punkts

Taču fakts, ka attēli iespaidoja mūsu senču dzīvi jau akmens laikmetā, nenozīmē, ka situācija šodien ir tāda pati kā tolaik. Tāpēc es gribētu atsaukties uz britu rakstnieka Alana Mora atziņu, kurš kādā intervijā norādīja, ka cilvēces radītās jaunās informācijas apjomi aug eksponenciāli [3]. Jebkurā atsevišķi ņemtā momentā pasaulē tiek radīts tik liels jaunu zināšanu daudzums, ka – tā apgalvo Mors – drīz tiks sasniegts "vārīšanās punkts". Informācija vairs nebūs nekas akmenī iekalts, un tā vairs nebūs arī straume – tā kļūs par tvaiku. Lietas zaudēs savu cieto agregātstāvokli. Mors nepaskaidro sīkāk, ko tieši tas nozīmē, taču, manā izpratnē, tieši te slēpjas šīs metaforas skaistums. Mēs nezinām, ko īsti nozīmē "informācijas laikmets" vai kā tas ietekmēs veidu, kādā mēs esam sapinušies ar lietām. 

Alfabēts

Šīs esejas nobeigumā es gribētu piesaukt nesenu igauņu fotogrāfa Reimo Vesas-Tangso izstādi, kas saucās "Tūlītējs apmierinājums" ("Vahetu vaevatasu", 2017) [4], kurā viņš četrus plaši pazīstamus mediju izplatītus attēlus izmantoja kā ekphrasis – mākslas darba sīka apraksta – piemērus. Vesa-Tangso apgalvo, ka attēlu aizstāšana ar aprakstiem varētu kalpot par pamatu jaunai, laikmetīgai attēlu ekonomijai vai ekoloģijai. Izstādīto ekfrazisko piemēru vidū skatītāji bez lielas piepūles atpazina vienu no Donalda Trampa kampaņas attēliem, kā arī skatu no Igaunijas prezidenta inaugurācijas utt. Vesa-Tangso ar to vēlējās pateikt, ka saulrietu ainas un dabas skati nebūt nav vienīgie attēli, ko iespējams pavisam viegli "nolasīt" no pavisam īsiem aprakstiem. Tātad attēlu vietā mēs varētu sākt apmainīties ar aprakstiem. 

Šķiet, ka Annija Muižule savā projektā tiecas pierādīt tieši to pašu. Viņa reproducē nevis "Getty Images" fotogrāfijas, bet gan to aprakstus tādā formā, kādā tie parādās fotobankas datu bāzē, un skatītājs neviļus aizdomājas par patvaļīgumu attēlu izvēlē. Fotobankas attēls ir kā alfabēta burts vai, labākajā gadījumā, vārdnīcas šķirklis – klišeja, kuru var izmantot, lai kaut ko formulētu, bet kura pati par sevi ir iztukšota, zaudējusi jebkādu nozīmi. Tāpēc, izmantojot tos, nevajadzētu aizmirst, ka šie foto nav realitātes atainojumi – tie ir patvaļīgi priekšstati, kuri, neraugoties uz to, lielā mērā iespaido mūsu pasaules uztveri.

[1] Aplēses pamatā skaitļi, kas figurē interneta apritē.

[2] 2018. gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde "Šodien es esmu nāriņa. Rīt es būšu vienradzis" notika galerijā "MuseumLV" (07.04. – 06.05.2018).

[3] Dokumentālā filma "The Mindscape of Alan Moore" (2003). Mora ideju pamatā ir futurologa Bakminstera Fulera "zināšanu dubultošanās līknes" ideja, kas iztirzāta grāmatā.

[4] Tartu Mākslas nams, Monumentālā galerija (03.05. – 28.05.2017).

 

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Indreks Grigors

Indreks Grigors (Indrek Grigor) ir igauņu mākslas kritiķis, kurators un Tartu Mākslas mājas galeriju vadītājs, Rīgas Fotogrāfijas biennāles žūrijas loceklis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!