Aleksandrs Čaks
 
Vēsture
19.11.2019

Annas Brigaderes prēmija – gods vai sods?

Komentē
0

Par vienu no lielākajiem dzejnieka Aleksandra Čaka nelojalitātes apliecinājumiem pret padomju varu tika uzskatīta viņam 1940. gada 5. janvārī pasniegtā Annas Brigaderes prēmija. Kad, kam un par ko Latvijas neatkarības laikā pasniedza Brigaderes prēmiju? Un vai Čaks bija vienīgais tās laureāts? Kad pirms gadiem četriem Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos atradu Brigaderes prēmijas komitejas protokolu grāmatu [1], kļuva iespējams atbildēt kā uz šiem, tā arī vēl uz citiem ar latviešu literātiem saistītiem jautājumiem.

Prēmijas nolikums.

Teātra kritiķe un Brigaderes prēmijas komitejas sekretāre Paula Jēger-Freimane stāsta, kā un kad radusies Annas Brigaderes prēmija, kāds bijis tās nolikums. "1930. gada 19. septembrī pie Rīgas notāra Jāņa Kreicberga noslēgtajā rakstnieces Annas Brigaderes notariālajā testamentā cita starpā lasāms: "a) puse no manu literārisko darbu tekošiem ienākumiem nāk par labu manam brālim Jānim Brigaderim vai viņa laulātai draudzenei Annai Vilhelmīnei Brigaders viņu dzīves laikā; b) viss atlikums no manu literārisko darbu ienākumiem sastāda sevišķu fondu, kas izlietojams sekošā kārtā: 2/3 no tā manu darbu un piemiņas popularizēšanai kā Latvijā, tā ārzemēs; viena trešdaļa izdalāma literāriskai prēmijai, kas piespriežama ik pa 3 gadiem labākam latvju nacionāli ideālistiska virziena daiļdarbam; c) minēto fondu pārzina un par viņa līdzekļiem lemj Annas Brigaderes komiteja, sastāvoša no 3 personām. Komitejas 1. sastāvā ieiet mans brālis Jānis Brigaders, grāmatrūpnieks Jānis Rapa un viens ievērojamākas rakstnieku biedrības pārstāvis, bet literāriskās prēmijas izspriešanai pieaicināmi vēl 2 literāti; d) pēc mana brāļa Jāņa Brigadera un svainienes A. V. Brigaders, dzimušas Veinbergs, nāves visa viņiem pienākamā daļa ienākumu no maniem literāriskiem darbiem pāriet uz minēto fondu, pie kam turpmāk komitejas sastāvā jābūt vienam manas dzimts loceklim un 2 rakstnieku biedrības pārstāvjiem no to rakstnieku vidus, kas darbojas nacionāli ideālistiskā virzienā." Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļa apliecina, "ka šis testaments sludināts tiesas sēdē 1933. gada 25. oktobrī un ar tiesas lēmumu no 1934. gada 28. februāra atzīts par likumīgā spēkā gājušu"." [2]

Pirmais sasaukums.

Brigaderes komiteja sāk darboties nākamajā gadā pēc rakstnieces nāves. Pirmā sēde sanāk 1934. gada 17. maijā, kad arī tiek sadalīti amati: komisijas priekšsēdētājs – Jānis Brigaders, kasieris – Jānis Rapa, sekretārs – rakstnieks Līgotņu Jēkabs. Pēc Brigadera nāves 1936. gadā komitejā notiek izmaiņas: par priekšsēdētāju kļūstot Līgotņu Jēkabam, sekretāres darbu uzņemas teātra kritiķe Paula Jēger-Freimane [3]. Pateicoties viņas skaidrajam rokrakstam un prasmei diskusiju atspoguļošanā notvert būtisko, protokolu grāmata ļauj ieraudzīt ne tikai komitejas darba pakāpenību, bet arī dažu labu aizkulišu spēli laureātu izraudzīšanas procesā.

Brigaderes komiteja balvas piešķir trīs reizes – 1936., 1940. un 1943. gadā. 1936. gadā komitejas sastāvā, lai izraudzītu balvas laureātu, strādā arī rakstnieks Jānis Grīns un Misiņa bibliotēkas direktors, literatūras vēsturnieks un bibliofils Kārlis Egle. Kaut arī komiteja izskata visu literatūras veidu sacerējumus (par katru no tiem ziņo savs referents), visas trīs reizes apbalvotie ir dzejnieki, liekot domāt par dzeju kā visaugstvērtīgāko latviešu literatūras veidu (vismaz tolaik) vai par to, ka lirikā visvieglāk (un visskaidrāk) izteikt "nacionāli ideālistisko virzienu", kā to pieprasa balvas nolikums. Vai arī par to, ka attiecīgais "virziens" ticis pārāk šauri interpretēts, neuzlūkojot izcilu mākslas darbu par nacionālu sasniegumu, ja tas tieši neapstrādā patriotiskus sižetus. Šai ziņā uzmanību saista vairāki fakti. Tā, piemēram, Čaka dzejoļu krājums "Iedomu spoguļi", kas iznāk 1938. gadā un pieder pie latviešu 30. gadu dzejas virsotnēm, 1939. gada beigās, kad tiek meklēts otrās Brigaderes balvas laureāts, netiek pat pieminēts, kaut arī ietilpst caurskatāmajā laika periodā. Bet tādi nozīmīgi darbi kā, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa romāns "Neskaties saulē!" un Elzas Stērstes dzejoļu krājums "Mezglotie pavedieni" tiek noraidīti, kā varam lasīt protokolu grāmatā, ar šādiem komentāriem: "J. Grīns no romāniem par vērtīgāko izstrādājumu atzīst J. Jaunsudrabiņa "Neskaties saulē!", bet sava satura dēļ tas nevar ietilpt sacensībai izraudzītos darbos." [4] Un: "J. Rapa, izejot no Annas Brigaderes un no nacionālideālistiskā virziena, nepabalsta Elzas Stērstes kandidatūru, jo atrod viņas dzejā pārāk lielu svešas, resp., franciskās kultūras ietekmi." [5]

Ņemot vērā to, kuri no 30. gadu literārajiem darbiem ir un kuri nav pārdzīvojuši savu laiku, gluži vai kuriozi šķiet 1936. gada nominanti, to vērtējums, kā arī balvas piešķīrums. Kā visnotaļ vērtīgi, kaut arī katrs ar kādu nebūtisku trūkumu, tiek apspriesti tādi dzejoļu krājumi kā Ata Ķeniņa "Rudens un zvaigznes", Pētera Ērmaņa "Kāpnes", Lilijas Auzas "Mirdzošā zeme", Zinaīdas Lazdas "Zaļie vārti", Mirdzas Bendrupes "Dzīvība", no kuriem, izņemot Bendrupes krājumu, visiem citiem vairs tikai vēsturiska nozīme. Vairāk pamatoti šķiet divi citi nominanti – Mārtiņa Zīverta luga "Tīreļpurvs" (izvirza Jēger-Freimane) un Aleksandra Grīna romāns "Dvēseļu putenis" (izvirza Rapa). Taču Zīverta lugu komiteja izliekas vispār nedzirdam, jo attiecībā uz to nav fiksēts neviens komentārs. Turpretī "Dvēseļu puteni" nogremdē Aleksandra Grīna vecākais brālis Jānis Grīns, vairākkārt ņemdams vārdu un dažādās variācijās uzsvērdams, ka ""Dvēseļu putenis" ir formā vājš darbs" [6]. Rapa gan neatlaižas, bet, nesaņēmis atbalstu, spiests kapitulēt. [7] Kaut arī Aleksandrs Grīns sava romāna pēdējā ceturtdaļā vairs nevalda pār sižetu, bet sižets sāk valdīt pār viņu, "Dvēseļu putenis" 1936. gada "literārajās sacensībās" ir vienīgais neapšaubāmais līderis, kurš nacionāli ideālistiskajam virzienam atbilst kā pēc vārda, tā pēc gara. Šajā pa pusei dokumentālajā, pa pusei daiļliteratūrai piederīgajā romānā ir kāda atmaskojoši nepretencioza vienkāršība, patiess tautiskums: viņa radītie cilvēki iet strēlniekos, nezinādami, ka ir vai kļūs par varoņiem. Vienkārši – sava dzīve, kas vienlaikus ir dzimtene, jāaizstāv pret vācu iebrucējiem.

Balvas godu un 3000 latu Jānim Medenim par dzejoļu krājumu "Varenība" burtiski izkārto Jānis Grīns, gan to izvirzīdams, gan, skaļi slavinošus epitetus lietojot, to nosargādams pret citu komisijas locekļu kautri pieticīgajiem iebildumiem. Kā lasāms protokolā, tad "J. Grīns .. J. Medeņa "Varenību" atzīst par grāmatu, kas paceļas pāri ne tikai pēdējo trīs gadu lirikai, bet pat visam, kas šai nozarē rakstīts visā Latvijas pastāvēšanas laikā. [..] Saturs grāmatai ir nacionāls un ideālistisks. [..] Kopsavilkumā J. Grīns atzīst J. Medeni par visapsološāko tagadnes dzejnieku un uztur viņa vienīgā kandidatūru prēmijai". [8]

Uz balsošanu gan tiek izvirzīti divi autori – Medenis ar "Varenību" un pēdējā brīdī uzradies kandidāts – Jānis Grīns ar lugu "Karoga meklētāji". Par Jāni Grīnu tiek atdota 1 balss, par Jāni Medeni – 3 balsis, divām atturoties. [9]

Būtībā Annas Brigaderes komiteja, izvirzot Jāni Medeni par krājumu "Varenība" kā pirmo rakstnieces vārdā nosauktās balvas laureātu, bija sevi diskreditējusi. Vismaz demokrātiski noskaņoto literātu un lasītāju acīs, jo negribas ticēt, ka tik sakāpināts, pat histērisks Kārļa Ulmaņa slavinājums un 1934. gada 15. maija apvērsuma cildinājums [10], kas caurvij šo krājumu, bija tolaik raksturīgs visai Latvijas sabiedrībai. Ka sajūsma nebija tik viennozīmīga, neviļus atklāj pats Medenis, dzejolī "Jaunā dzeja" izsmiedams "slavenu kritiķi", kas "gvelž", izplatīdams "vārguļu smaku" un "salkanas gaudas", ka "dzejnieka cienīgi nava teikt valdniekus gludenos pantos" [11].

Jānis Medenis "Varenībā" iedibina tradīciju, kas turpmākajos piecos gados lekni sakuplo latviešu literatūrā, veidojot tā saukto pozitīvisma strāvu. To raksturo Latvijas valsts nemitīgas augšupejas slavinājums gudrā "tautas tēva" Kārļa Ulmaņa vadībā. Vadonības kulta pamatojumam un pierādījumam tiek sameklēti argumenti senās Latvijas vēsturē, iztēlojot 1934. gada 15. maija notikumus kā daudzu latviešu paaudžu cīņu un tieksmju īstenojumu. Medenis iet vēl tālāk, pasludinādams Ulmaņa, kura skatienam "mīlīga vara", valdonību ne tikai par tautas gadsimtu ilgu kroni, bet pat par Dieva gribu [12]. Arī Latvijas 1919. gada brīvības cīņu dalībniekiem dzejnieks liek "strādāt" pozitīvisma teorijas garā; viens no spilgtākajiem, bet ne vienīgais gadījums – "veļu nakts dziesmu-stāsts" "Pulkvedis Kalpaks Ūbānu pilskalnā" [13].

Pat ja Jānis Medenis kā cilvēks un Latvijas pilsonis godīgi maldījās, Saeimas atlaišanu un daudzpartiju sistēmas likvidēšanu uzlūkojot par radošāko scenāriju valsts attīstībā, tad kā mākslinieks viņš ne tikai izkalpojas, bet arī zaudē gaumi, verdziski slavinot un Dieva vietā ieceļot politiķi. Tādēļ it nemaz nav aplami teikt, ka Jānis Medenis un Edvarts Virza kļuva par Ulmaņa galma dzejniekiem. Pat ja šādus apgalvojumus lietoja arī padomju ideologi nolūkā represēt dzejniekus un/vai viņu literāro mantojumu.

Otrais sasaukums.

Otrās Brigaderes balvas izraudzīšanas komisija darbu sāk 1939. gada 2. novembrī, un jau 11. novembrī tiek sniegti pirmie analītiskie ziņojumi par uzmanības lokā iekļautajiem darbiem. Sanāksme notiek Teātra bulvārī 11 – akciju sabiedrības "Valters un Rapa" telpās, tā sākas četros pēc pusdienas. Šoreiz no rakstniekiem blakus Kārlim Eglem stājas Zinaīda Lazda.

Brigaderes komitejas 1939. gada apspriedēs izvirzās vairāki sižeti. Pirmkārt, darbi, ar kuriem ceļā uz balvu nācās sacensties "Mūžības skartajiem". Nopietnākie pretendenti šais sacensībās bez Čaka ir Mārtiņš Zīverts (lugas "Āksts", "Partizāni", "Cilvēks grib dzīvot"), Kārlis Zariņš (romāns "Kaugurieši"), Jānis Sudrabkalns (miniatūras "Viena bezdelīga lido"), Veronika Strēlerte (dzejoļu krājums "Vienkārši vārdi"), Kārlis Skalbe (pasaku krājums "Garā pupa"), Anšlavs Eglītis (romāns "Līgavu mednieki" un dzejoļu krājums "Varavīksne"), Plūdons ("Lilijas sniegā"), kā arī cits Čaka darbs – stāstu krājums "Aizslēgtās durvis". Valstij ejot uz galu, tās māksla paradoksālā kārtā piedzīvo īstenu uzplaukumu, jo tie visi ir uzmanības vērti darbi.

Otrkārt – kurš pirmais, ar kādu motivāciju un kad piesaka "Mūžības skartos"? 22. novembrī "Līgotņu Jēkabs, par liriku referējot, piezīmē, ka iznāks vēl A. Čaka dzeju krājuma "Mūžības skartie" 2. daļa, kas tad nobeigs viņa dzejojumus par latv. strēlniekiem, un Plūdona "Lilijas sniegā", kas abas jāņem vērā". Tai pašā dienā komiteja "pēc pārrunām no liriķiem atstāj vēl konkursā P. Aigaru kā noskaņota dzejnieka dzeju krājumu "Mākoņu dzirnas", V. Strēlerti ar nevainojamā formā uzrakstīto dzeju krājumu "Vienkārši vārdi" un A. Čaku ar dzejojumiem "Mūžības skartie"". Tātad Čaka kā dzejnieka reputācija ir tik augsta, ka viņa darbu iekļauj nominantu skaitā, kaut arī tas vēl nav iznācis.

15. decembrī Līgotnis, referējot par liriku, cita starpā atzīst, ka Čaks dzeju grāmatā "Mūžības skartie" aizkustina dziļo problēmu – latviešu strēlnieku traģēdiju – un radījis ļoti vērtīgu epu. ".. ir kompozīcija, ir monumentalitāte, nopietni ņemams darbs." Egle viedokli atbalsta, piebilzdams: "Pats temats jau ir svarīgs un augstu vērtējams; tā apstrādājums vēl vērtīgāks."

Tūlīt arī aizsākas divi no Čaka izvirzīšanas fakta izrietoši apakšsižeti. Pirmais apakšsižets – Jānis Rapa žūrijas locekļiem iesaka pārdomāt, vai Čaks kā personība ir pietiekami "nacionāli ideālistisks", lai viņš būtu Brigaderes prēmijas cienīgs, jo "vēl nesen A. Čaks nebija ievietojams nacionāli ideālistiskā virzienā" un "nav droši paredzams viņa virziens turpmāk". Taču beigās referents kļūst pielaidīgs, atzīstot, ka "šai gadījumā pats temats ir tik augsts, ka pārvērtis autoru" [14]. Līdzīgs viedoklis izskan arī vairākās preses publikācijās pēc tam, kad Čaks Brigaderes prēmiju ir saņēmis, – tiek norādīts uz dzejnieka kreiso pagātni un uz "Mūžības skartajiem" kā atvadām no kreisuma, uzvedot autoru uz pozitīvisma un patriotisma ceļa. Šāds viedoklis ir jāpatur prātā, lai saprastu, ka Čaka epa ievietošanai specfondā, kas notika padomju ērā, lielā mērā "kājas aug" tieši no šādiem un līdzīgiem apgalvojumiem. Pie reizes aktuāli atzīmēt, ka strēlnieku eps, protams, ir patriotisks darbs, bet ne pozitīvisma literatūrai piederīgs un autora "kreisums", ja ar to saprot sava laikmeta analītiski kritisku tvērumu, it nekur nav pazudis, tikai izpaužas citās formās, salīdzinot ar dzejnieka iepriekšējo daiļradi.

Otrs apakšsižets ir gluži komisks, jo apliecina: vairākiem žūrijas locekļiem personiskās intereses dominē pat pār veselo saprātu. Tā Zinaīda Lazda jau 21. novembrī "liek priekšā konkursā uzņemt Aīdu Niedru ar diviem romāniem – "Sieva" un "Rūžu Kristīne"". Viņai arī izdodas panākt, ka "Sieva" pāriet uz konkursa nākamo kārtu. Viens no komitejas locekļiem, nosvērtais Kārlis Egle, dienasgrāmatā vairākkārt pauž sev neraksturīgi kvēlu sašutumu par "Sievas" karsto aizstāvību. 15. decembrī viņš raksta: "Esmu noteikti pret Aīdas Niedras izbazūnētā romāna "Sieva" virzīšanu līdz ar citiem godalgu sacensībā, uzskatu to par vāju darbu, par bālu darbu, kas stāv zem vidusmēra, un ar šausmām klausos, ka viens otrs to tomēr ņemas cildināt un tāpat vēl, kā Kult. Fonds, pat godalgot. [..] Nākošās sēdēs vēl priekšā daudz cīņu, lai izvirzītos īsts mākslas darbs." [15] 26. decembrī: "Mājās ienācis Jānis Rudzītis, spilgtākais literatūras vērtētājs jaunajā paaudzē. [..] Kad pieminu Aīdu Niedru ar viņas "Sievu" .., viņš to uzskata par izsmieklu, ja godalgu piešķirtu juceklīgajiem sacerējumiem." [16] 29. decembrī: "Līdz šim visi turas vēl ārkārtīgi objektīvi, vienīgi attiecībā pret Aīdu Niedru (ko es vēroju ar bažām) daži izturas nepelnīti labvēlīgi." [17]

Komitejas sēdēs diskusijas par "Sievu" ieņem neadekvāti lielu vietu. Grūti teikt, vai paužot savas īstās domas, vai izmantojot demagoģijas kārti, lai aizstāvētu "Mūžības skartos", ko Egle vērtē no visiem darbiem visaugstāk (" .. J. Kadilis, J. Grīns, es .. par labāko darbu šī gada un visu pēdējo triju gadu ražā atzīst Aleks. Čaka poēmu "Mūžības skartie".), viņš pauž viedokli, ka "Sievu" nevar prēmēt, jo romāns ir... netikumīgs: "Tomēr nepatīkami, ka viss romānā "Sieva" saistās ar muižas draugaļu lietu. [..] Tas nostāda latviešu tautu negatīvā apgaismojumā un labāk tāpēc to necilāt, ja arī tā atsevišķos gadījumos būtu bijis. .. nav arī romānā sajūtams, kura sieva cildināma." [18] Jautājums ir vietā, jo romānā tēlotas divas sievas – Kalniņu Anne un Līču Ilze. Pirmā – barona pavestā Anne, kuru piespiestā kārtā apprec galvenais varonis Kārlis, lai iegūtu īpašumā mājas, bet otrā – Kārļa mīļotā Ilze, čaklā un skaistā jaunava, kura, jaunekļa atstāta, apprec nemīlēto Gobzemu. Romāna sižetu veido abu jauno saimnieču paralēlais dzīvesstāsts, tās tēlojot vienlīdz ideālas darba un seksa gaitās. Abi pāri ar laiku kļūst laimīgi, jo galvenais ir savas mājas, ar kurām salīdzinot personiskā dzīve nav neko vērta. Tā kā Annes un Kārļa attiecībām veltīts lielāks teksta apjoms un tās tēlotas konkrētāk, var just, ka autore vairāk simpatizē Annei.

Jānis Rapa, kura intereses saistītas ar Čaka kandidatūras apšaubīšanu (par to būs runa vēlāk), aizstāv "Sievu", modelēdams Annas Brigaderes iespējamo viedokli ētikas sfērā. Protokolā fiksēts: "Rapa aizstāv romānu no ētiskā viedokļa un domā, ka A. Brigadere tā varoni attaisnotu. Pozitīvs te ir – neatlaidīgais darba cīniņš." [19]

1940. gada 2. janvāra sēdē beidzot tiek noformēts saraksts ar kandidātiem divos literatūras veidos: romāna žanru pārstāv Niedras "Sieva", Zariņa "Kaugurieši", Aleksandra Grīna "Zemes atjaunotāji", stāstu – Skalbes "Garā pupa", bet dzeju – Čaka "Mūžības skartie", Aigara "Zvaigznes un sniegs", Lilijas Auzas "Saules vainags" [20]. Vēlreiz seko detalizēta minēto darbu caurlūkošana, par vērtīgākajiem atzīstot Skalbes un Čaka sacerējumus. To salīdzināšanas gaitā svaru kausi pamazām, bet nepārprotami nosliecas par labu Čakam, atzīmējot strēlnieku epa vērienu. Līgotņu Jēkabs konstatē, ka "Mūžības skartie" ir "monumentāls eps, vesels tautas dzīves laikmets, patriotiski izjusts" un iesaka uz balsošanu likt tikai to. Viņam pievienojas Lazda: ""Mūžības skartie" apdzied vēsturisku notikumu ar ārkārtīgi lielu nozīmi tautas dzīvē." Arī Rapa piebalso: "Saturs un izveidojums te ir laimīgā līdzsvarā, abi vienlīdz vērtīgi" un, Čaku apbalvojot, "vienlīdz būtu ņemts vērā kā sabiedriskais, tā mākslinieciskais moments". Sēdes finālā komiteja vienbalsīgi piešķir Annas Brigaderes prēmiju – 4000 latu – Čakam par "strēlnieku dzejām 2 daļās "Mūžības skartie"". [21]

Trešais sasaukums.

1943. gada 2. decembrī Brigaderes prēmijas komisija sanāk trešo reizi. Tās sastāvā strādā Paula Jēger-Freimane, Kārlis Egle, Maija Jansone, Kārlis Kārkliņš un Jānis Rudzītis.

Kā apspriežami tiek nosaukti šādi literārie darbi: Jāņa Klīdzēja romāns "Jaunieši", Ādolfa Ersa stāstu krājums "Zilā roze", Aspazijas dzejoļu krājums "Zem vakara zvaigznes", Jāņa Veseļa romāns "Velgas mīlestība", Alfreda Dziļuma romāns "Sasistā krūze" un Zentas Mauriņas romāns "Dzīves vilcienā". Rudzītis, ieminējies vēl par Erika Ādamsona dzejoļu krājumu "Saules pulkstenis", ierosina: " .. turpmāk mums būtu jārunā tikai par diviem autoriem: Skalbi un Lazdu." [22] Zinaīda Lazda izvirzīta prēmijai par dzejoļu krājumu "Staru viesulis", bet Kārlis Skalbe – par dzejoļu krājumu "Klusuma meldijas".

Jēger-Freimane tomēr kā trešo vēl uztur Ādamsonu tai ziņā, ka viņa aistētiskā virtuozitāte šai grāmatā parādās ļoti labā gaismā. Bet pievienojas citiem, kas atzīst, ka Ādamsons tālāk ar Skalbi un Lazdu nevar vairs sacensties. Norāda, ka brīnišķi pilnskanīga un pilnvērtīga ir Lazdas grāmata "Staru viesulis", kurā nav neviena slikta dzejoļa.

Kārkliņš: "Es tomēr gribētu pirmā vietā stādīt K. Skalbi, kura "Klusuma meldijas" ir ļoti noskaņots krājums, un kura dzejnieka personība paceļas augstu pāri visiem citiem." [23]

Rudzītis: "Mēs neviens nenoliegsim Skalbes lielās personības un viņa dzejas augstās vērtības .. . Es tomēr vairāk gribētu svērties uz Zinaīdas Lazdas pusi. Kas zīmējas uz Stērstes un Strēlertes pēdējiem dzeju krājumiem, tad jāsaka, ka tie līdz tam līmenim, kādā stāv Skalbe un Lazda, nepaceļas. Stērstes dzeja ir tīri individuāla, salona dzeja, tāpat Strēlertes dzeja, kurā spēcīgs intelektuālisms izjūtams. Tāpēc tās sacensībā līdz ar citiem atkrīt." [24]

1942. gada 21. decembrī vēl tiek nosaukti un uzreiz noraidīti divi darbi: Elvīras Kociņas romāns "Divi likteņi" un Viktora Eglīša dzeju krājums "Tīrā sēkla".

Rudzītis ziņo par Aspazijas dzejoļu krājumu "Zem vakara zvaigznes": ".. dzejoļi visumā spēcīgi, izjusti un pārdzīvoti, ar tieksmi filozofēt par pozitīvistiskiem tematiem. [..] Kaut gan dzejoļu krājums labs, pieskaitāms pie izcilām parādībām pēdējā laika lirikā, tomēr tas liekams aiz Skalbes "Klusuma meldijām" un Zinaīdas Lazdas "Staru viesuļa"." [25]

Arī Egle atzīst, ka Aspazijas krājums ir labs, ka tur uzņemti jaunākie dzejoļi, kas spēcīgi un dziļi pārdzīvoti, saturā un formā pilnskanīgi. Taču sacensties ar Skalbes un Lazdas darbiem šis krājums nevar.

Kārkliņš uzsver, ka Aspazijas pēdējā laika dzejā jūtams patiesi liels gara možums, atzīstama filozofija, kas dzīvi pieņem, nevis noliedz. Bet formā, ja to salīdzina ar Skalbes un Lazdas dzeju, priekšroka jādod pirmajam .

Rudzītis vispārina: "Vispirms, ņemot dzejoļus par Latviju un latviešiem, dzejoļus ar tiešu nacionālu nokrāsu un izjūtu, jāsaka, ka Lazdai krājumā "Staru viesulis" ir daudz vairāk kā Skalbem viņa "Klusuma meldijās". Lazda par nacionāliem tematiem runā arī tiešāk, atklātāk kā Skalbe, viņas dzejā pārsvarā apceres moments, kurpretim Skalbes dzejoļi dziļāki, izjustāki, tautā iemīļotāki. Skalbe ir pilnā mērā tautas dzejnieks, kurpretim Zinaīda Lazda zināma inteliģences pulciņa dzejniece. Skalbem tomēr šai krājumā daudz vairāk gadījuma dzejoļu, Lazdai tādu gandrīz nemaz nav. Skalbem vairāk kā Lazdai arī vecromantikas. Turpretim Lazdai gaišāks pasaules uzskats kā Skalbem, viņa liekas daudz dzīvespriecīgāka. Skalbes dzejai līdziet dziļa, klusa smeldzes. Skalbe ir gan vienkāršāks, Lazda vietumis it kā mākslota. Bet totiesu Lazdai valoda daudz bagātāka, niansētāka. .. es būtu netaisns, ja teiktu, ka Skalbes krājums būtu augstāk stādāms par Lazdas krājumu, drīzāk tad varbūt otrādi. Bet tas, kas latviešu tautai nu jau gadu desmitiem ilgi bijis Skalbe, kurš kā dzejnieks palicis jau par simbolu tautas izjūtām un pārdzīvojumiem, kas tautai ticis tik mīļš, ka viņa katru viņa lirikas rindu uzņem kā pravieša vārdu, liek mums nopietni padomāt, pirms galīgi lemjam par prēmijas piešķiršanu." [26]

Kārkliņš apzīmē Skalbes krājumu "Klusuma meldijas" par dzīves novakara liriku, kas "stipri bagāta ar jūtām, kaut gan šai lirikā izteicas arī klusas pārdomas. Krājumā pārsvarā klusināts dzīvesprieks, kurā ievīti viegli skumju pavedieni. Pārsvarā individuālo pārdzīvojumu motīvi, sabiedrisko motīvu mazāk, kaut tie īpaši nacionāli, spēcīgi un zīmīgi. Skalbes lirika romantiska, tā noteikti izteic ideālo pasaules uzskatu. Tai piemīt tā brīnišķā īpašība, ka tā uz pirmo acu uzmetienu ieglaužas sirdī un nekad tur vairs neizzūd. Skalbes klusā smeldze šai dzejā ir tikai dzīves novakara dzejas smeldze. Lazdas dzeja vairāk intelektuāla dzeja, gleznaina, tomēr ne tik skaidra kā Skalbes dzeja." [27]

Jēger-Freimane izsakās, ka arī viņa vērtē Lazdu ļoti augstu: "Lazda jāuzņem ar garu, viņa savā dzejā nav nemaz sievišķīga, kas aizkustinātu tikai jūtas, mīlestības dzejoļu viņai nav nemaz. Bet viņai ir tik vienreizīgs skats un lietām un parādībām, tik īpatnējs tēlošanas veids, viscaur izjūtams kaut kāds gaišs garīgums, ka viņa katru dziļi saista iekšķīgi. Jo vairāk viņas dzeju lasām, jo vairāk tajā varam atrast šo garīgo vērtību. Arvienu atklājas kas jauns. Tomēr arī Skalbi nevaram par zemu novērtēt. Katra rinda viņam ir tik tuva lasītāja sirdij, ka tā uzreizes tur ieglaužas un iekļaujas. .. man gribētos nākt ar domu, vai mēs šogad izņēmuma kārtā nevarētu noteikt un piešķirt divas prēmijas. Materiāli šogad prēmijai nebūs nekādas lielas nozīmes, nozīme tai būs tikai morāliski."

1942. gada 30. decembrī komisija pieminējusi un noraidījusi tādus darbus kā Emīlijas Prūsas romāns "Pilsēta pie upes", Jūlija Vecozola romāns "Precību valgos", Ata Ķeniņa dzejoļu krājums "Ceļi un likteņi", Bebru Jura stāstu krājums "Ganu zēna darbi un nedarbi", Kārļa Kraujiņa stāstu krājums "Zaļais pagalms" un Jāņa Spriņģa stāsts "Dzirnu Lienītes vasara". Pēc tam tiek izvērsta plašāka diskusija par Mirdzas Bendrupes stāstu grāmatu "Dieva viesuļi". [28]

Egle: "Mirdzas Bendrupes grāmata "Dieva viesuļi" pelna vislielāko ievērību. Ilgi, pat kopš Poruka laikiem, šķiet, nav parādījusies mazā stāsta žanrā tik talantīgi, svaigi un spēcīgi uzrakstīta grāmata kā šī. [..] Viņai ir ne tikai interesanta tematika, dzīvē novērota viela, oriģināla un svaiga izteiksme, tēlošanas paņēmieni, bet katrā stāstā viņa skar un dziļi iešķetina, un tēlo arī ētiskas un reliģiskas problēmas. Viņai ir atkal kaut kas tāds, ko teikt, kas modina pārdomas un pārdzīvojumus, tur parādās atkal gara un dvēseles cilvēki, sirdsapziņas cilvēki, kādus mēdza tēlot mūsu klasiķi – Neikens, Apsīšu Jēkabs, Poruks, Blaumanis, Saulietis, Brigadere. Tāpēc man gribētos šo grāmatu pievienot sacensībā izvirzītiem Skalbes un Lazdas darbiem, un novērtēt, vai tā nevarētu sacensties pēc Brigaderes prēmijas ar tiem." [29]

Kārkliņš: "Bendrupes tematika patiesi svaiga, labi tverta, tāda, kā pēdējā laikā nav manīta; cilvēki dzīvi, tipiski, psiholoģiski, interesanti. Viņas stāstīšanas un tēlošanas paņēmieni oriģināli un spēcīgi. Galvenais visur tur pats tas svaigums, tā vienreizība. Svarīgas arī ētiskas un reliģiskas problēmas, kādām viņa sacerējumos pieskaras. Bet ir vēl arī daži trūkumi – dažā vietā psiholoģiskās pārejas straujas, nemotivētas, nepārliecina. Tāpēc sacensties ar Skalbi un Lazdu gan viņa šoreiz vēl nevarēs, būs jāatliek." [30]

Rudzītis: ".. grāmata svaiga un spēcīga, tā ir ļoti vērtīga, Bendrupe ar to izvirzās mūsu jauno prozaiķu pirmās rindās. Tikai sacensībā šoreiz tā būs jāliek aiz Skalbes un Lazdas, jo tur es uztveru tomēr vietām tādu kā samākslotību, kā pozēšanu, nosvēršanos uz tīrās mākslas pusi." [31]

Egle uzskata, ka Bendrupes grāmatu "Dieva viesuļi" vairākums nav atradis par tādu, kas sacensībā tālāk būtu uzturama, kaut gan literāri tā augstu novērtējama; ka mākslinieciski pārākas atzītas Skalbes un Lazdas grāmatas, tāpēc pievienojas pārējo domām.

To ievērojot, komiteja vienprātīgi nolemj par godalgojamiem atzīt Kārļa Skalbes dzejoļu krājumu "Klusuma meldijas" un Zinaīdas Lazdas dzejoļu krājumu "Staru viesulis". Katram laureātam lemj izmaksāt 2000 reihsmarku.

Secinājumi.

Annas Brigaderes prēmijas komitejā strādāja cienījami sava laika literāti. Viņu lēmumus dažkārt pārmērīgi ietekmēja prēmijas nolikums, kurš paredzēja balvai virzīt nacionāli patriotiskus darbus. 1936. gadā, apbalvojot Jāņa Medeņa "Varenību", žūrijas acīs nozīmīgāks par māksliniecisko meistarību izrādījās darba ideoloģiskais vēstījums – autoritāras varas slavinājums. 1940. gadā, kad balva tika piešķirta Aleksandram Čakam, laimīgi sakrita novatoriskā dzejas valoda un strēlnieku epa patriotiskais patoss. 1943. gadā, par balvas cienīgiem atzīstot Kārļa Skalbes un Zinaīdas Lazdas dzejoļu krājumus, žūrijas lēmums šķiet kompromisā balstīts – redzama vēlēšanās atbalstīt kā jauno dzejnieci, tā leģendāro, vecākajai paaudzei piederīgo, Latvijā katram zināmo dzejnieku.

Tā kā padomju kultūras ideologi par "nāves grēku" atzina mākslā paustu nacionālistisku noskaņojumu, tad saprotams, kādēļ sovjetisma ērā Annas Brigaderes prēmija nebija vairs lepnuma, bet gan baiļu un apdraudējuma avots.

 

[1] A. Brigaderes komitejas protokolu grāmata. – RTMM, inv. nr. 290653, A. Brig. D 6/1.
[2] Jēger-Freimane, P. Kā radās Annas Brigaderes komiteja. – RTMM, inv. nr. 586752, J. Sar I, 4/12.
[3] Pēc J. Rapas pašnāvības 1941. gada 28. maijā un Līgotņu Jēkaba deportēšanas 1941. gada 14. jūnijā A. Brigaderes komitejā kopā ar P. Jēger-Freimani strādā Kārlis Egle un Maija Jansone (kā Brigaderu dzimtas pārstāve).
[4] A. Brigaderes komitejas protokolu grāmata, 9. lpp.
[5] Turpat, 11. lpp.
[6] Turpat.
[7] Turpat, 9. un 12. lpp.
[8] Turpat, 10.–11. lpp.
[9] Turpat, 12. lpp., otra puse.
[10] Medenis, J. 16. maijs//Medenis, J. Varenība. – R., 1936, 21. lpp.
[11] Medenis, J. Jauna dzeja//Medenis, J. Varenība, 31. lpp.
[12] Medenis, J. Indrānu oši šalc//Medenis, J. Varenība, 22.–23. lpp.
[13] Medenis, J. Pulkvedis Kalpaks Ūbānu pilskalnā//Medenis, J. Varenība, 49.–75. lpp. Arī Aiviekstes kareivji 48. lpp. u. c.
[14] Protokols 15.12.
[15] Egle, K. Dienasgrāmata, 1939, 15.12, 222. lpp. – LU Akadēmiskās bibliotēkas K. Egles fonds nr. 1070.
[16] Turpat, 1939, 26.12, 228. lpp.
[17] Turpat, 1939, 29.12, 229. lpp.
[18] A. Brigaderes komitejas protokolu grāmata, diskusija protokolēta 50.–52. lpp.
[19] Turpat.
[20] A. Brigaderes komitejas protokolu grāmata, 50.–52. lpp.
[21] Turpat, 52. lpp.
[22] Turpat, 43. lpp. (otrā, nenumurētā 43. lpp. pusē)
[23] Turpat, 44. lpp.
[24] Turpat.
[25] Turpat, 45. lpp.
[26] Turpat, 45. lpp. (otrā, nenumurētā 45. lpp. pusē)
[27] Turpat.
[28] Turpat, 46. lpp.
[29] Turpat, 48. lpp.
[30] Turpat.
[31] Turpat, 48. lpp. (otrā, nenumurētā 48. lpp. pusē).

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!