Foto - Rihards Gēcis
 
Sarunas
07.08.2018

Anna Mirjama Vaikla: Narva ir Igaunijas Detroita

Komentē
0
Saglabā

Jau piekto pavasari pēc kārtas devos uz Tallinas Mūzikas nedēļu: šis pasākums no mūzikas showcase festivāla, kas Tallinā aizsākās 2009. gadā, stabili izaudzis par pilsētas festivālu, kurš, eksponējot dažādas mākslas un kultūras disciplīnas, jau labu laiku ieņem nozīmīgu lomu visā Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona kontekstā un pamazām izvēršas arī citās Igaunijas pilsētās. Iecere par parastu festivāla atskatu nomira dabīgā nāvē. Pirms iekāpu autobusā RīgaTallina, pavediena meklējumos uzrakstīju Tallinas Mūzikas nedēļas mākslas programmas kuratorei Kadri Lasai un jau dienu vēlāk iepazinos ar Annu Mirjamu Vaiklu, Narvas Mākslas rezidences jauno vadītāju. Mēs apsēdāmies uz sarunu radošajā kvartālā Telliskivi, kur snauž kādreizējo pasažieru vilcienu sastāvi. Tā vien šķiet, ka arī tie ir daļa no tālredzīgā mākslas projekta plāna, kas augusta beigās savienos Narvu ar Detroitu. Vai arī otrādi.

Jānis Lipšāns

Anna Mirjama Vaikla: Šeit ir jauki! Es nekad iepriekš šeit neesmu sēdējusi, es par šo epizodi atcerēšos vasarā. Skat, tur ir vēl kāds, kas grib pievienoties!

Jānis Lipšāns: Jā, kurš gan varētu atturēties! Klau, bet vai tu pati nāc no Narvas?

AMV: Nē, es esmu no Tallinas, taču mans vectētiņš nāk no salas, ko sauc Hījumā. Tā nu es savas dienas dalu starp Narvu, Tallinu un Hījumā, bet dzīvoju Narvā. Es kaut kā jutu, ka man ir svarīgi apmesties Narvā uz dzīvi. Taču ir arī tādi, kas izvēlas tur tikai strādāt, bet dzīvo kaut kur citur.

JL: Kā tu iepazinies ar Narvas Mākslas rezidenci? Ko tu darīji līdz tam?

AMV: Pagājušajā vasarā es biju praksē galerijā "Storefront for Art and Architecture", Ņujorkā, manai vīzai beidzās derīguma termiņš, un es zināju, ka atgriezīšos Igaunijā – tas bija diezgan saviļņojoši, jo bija pagājis samērā ilgs laiks, un es tūlīt pat sāku domāt, kur es vēlētos strādāt un dzīvot, kad atgriezīšos Igaunijā. Mans lauciņš ir scenogrāfija, un freelance režīmā esmu strādājusi par performanču veidotāju, bet es vēlējos paplašināt savu darbības lauku ārpus teātra telpas un tuvināties starpdisciplināriem, uz sabiedrisku iesaisti vērstiem projektiem. Kaut kāda iemesla dēļ es nekad neesmu sajutusi Tallinu kā savu pilsētu, lai gan mani vecāki ir no Tallinas un tur joprojām dzīvo; es tur apmeklēju gan bērnudārzu, gan skolu. Un tāpat es kaut kā neiederos arī Tartu, kur, pēc manām sajūtām, piederība vietējai komūnai ir ļoti specifiska būšana. Narva savā ziņā bija nākamā opcija, ko apsvērt, jo arvien vairāk sāku dzirdēt par norisēm tur – par "Narva Vaba" teātra centra atvēršanu un iespējām, ko piedāvā mākslas rezidence Narvā. Tā ir plaša savā radošajā spektrā, bet konkrēta savu iespēju robežās. Es diez vai būtu pieteikusies, ja tas būtu vienkārši krēsls, ko ieņemt muzejā vai galerijā.

JL: Kā tu definētu – kas ir mākslas rezidence?

AMV: Varu runāt tikai no savas pieredzes. Kā māksliniece esmu pavadījusi laiku divās dažādās rezidencēs Ņujorkas štatā "The Watermill Center's Artist Residency" un "Arts Letters & Numbers" –, kas abas pēc sajūtām tagad jau ir kā manas otrās mājas. Tās abas caurstrāvo ļoti spēcīga komūnas apziņa, tur kopā dzīvo un strādā dažādi mākslinieki, kas gan veido paši savus solo projektus, gan arī sadarbojas savā starpā, kas likumsakarīgi atstāj arī iespaidu uz viņu pašu projektiem. Es teiktu, tā ir tāda savstarpēja mijiedarbība, kas nenovēršami ļauj tapt kaut kam jaunam. Ja runājam par manu misiju Narvā, domāju, ir mazliet pāragri to definēt. Es varētu teikt, ka mana misija ir iedibināt radniecīgus komūnas pamatprincipus Narvas Mākslas rezidencē. Un, sakot "izveidot komūnu", es ar to domāju trīs galvenās lietas, kas to veidotu: vietējā populācija, Igaunijas laikmetīgās mākslas un kultūras kustība, kā arī starptautiskais sadarbības tīkls.

JL: Klausoties tevis stāstītajā, man rodas divi jautājumi. Pirmkārt, no tevis kā mākslinieces viedokļa, ņemot vērā, ka esi rezidences vadītāja: vai vari, lūdzu, paskaidrot, kā tu nošķir abas šīs atbildības? Un, otrkārt, kādas problēmas tu risini un kādi šķēršļi tev jāpārvar, lai tu būtu veiksmīga vadītāja?

AMV: Tas ir ļoti labs jautājums. Tās arī ir tās problēmas, ko es risinu ikdienā. Performanču māksliniekam, īstenībā pat jebkuram citas mākslas disciplīnas pārstāvim, viss ir saistīts ar mijiedarbību, un, ja nav ar ko mijiedarboties...

JL: Tad tu esi vadītājs, kurš mijiedarbojas ar krēslu, uz kura sēdi.

AMV: Nu, kā performanču māksliniece es esmu izgājusi cauri skolai, kura pieprasa nolikt malā vadīšanu un strādāt horizontālē, un tas ir vienlaikus grūti un skaisti. Nomainīt ampluā, kad sākotnēji esi aktieris, tad scenogrāfs un visbeidzot režisors. Es pat teiktu, tas ir kaitinoši, kad cilvēki vēlas tev uzlikt savus hierarhijas rāmjus. Dažreiz es jūtos tā, it kā cilvēki mani grib uztvert kā direktori, kurai ir ar naudu pilns portfelis, bet tas nebūt tā nav. Narvas rezidence atrodas samērā vecā ēkā, un tā īstenībā prasa ieguldījumus, tāpēc esmu ieinteresēta būvēt komūnu, kurā apvienojas cilvēki ar līdzīgām vērtībām, vai arī – vēl labāk – viņi šīs vērtības atrod kopā. Un tai pašā laikā ir diezgan jauki atmest to hiperdemokrātiju, jo, ja reiz mākslinieki var apgūt dažādas vides, kāpēc gan tie nevarētu vadīt rezidences.

JL: Un tātad – kādēļ "Narva is next"? Vai tas ir vienkārši uzsauciens saistībā ar Narvas pilsētu kā pretendenti uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu 2024. gadā?

AMV: Nē, tie ir soļi, kas jau ir sperti. Es domāju, tas motīvs ir bijis klātesošs Narvai kopš laikiem, kad Igaunija atdalījās no Padomju Savienības. Un tā jocīgā gaisotne Narvā, cilvēkiem mēļojot, ka Narva nav Igaunijas sastāvdaļa... Vai arī, ja salīdzinām kontingentu Austrumviru apgabalā ietilpstošajās pilsētās, kas atrodas cita no citas samērā netālu, – Narva ir nomaļus un izolēta. Iedzīvotāji ir izrādījuši centienus pārdurt šo burbuli, un man attiecībā uz to ir daudz ideju. Augusta beigās es organizēju urbāno laboratoriju, un mēs savedīsim kopā Narvu ar Detroitu.

JL: Detroitu, Mičiganas štatā, ASV?

AMV: Narva ir Igaunijas Detroita.

JL: Vari, lūdzu, paskaidrot mazliet plašāk?

AMV: Narva man ļoti atgādina Detroitu daudzos veidos. Nu, kaut vai tāpēc, ka tā ir postindustriāla pierobežas pilsēta. Šis būs pirmais gads, kad Narvas Mākslas rezidencē un tai pieguļošajā pilsētas apkārtnē no 24. augusta līdz 25. augustam norisināsies Narvas urbānā laboratorija, ko organizē Narvas mākslas rezidence sadarbībā ar Ruumiringlus komūnu, kā vadmotīvu izvirzot tēmu "NARVA – DETROITA: Postindustriālisma pierobežas pilsētas – kurp tālāk?". Šī pasākuma mērķis ir savest kopā arhitektus, dizainerus, domātājus un dažādu disciplīnu māksliniekus, kā arī vietējos iedzīvotājus, lai kopīgi meklētu jaunas pieejas Narvas pilsētas attīstīšanai. Mēs aplūkosim dažādus case-studies caur Detroitas prizmu, kas savā ziņā sasaucas ar Narvas statusu, esot pierobežas pilsētai ar tai raksturīgajiem vaibstiem un postindustriālisma arhitektūru.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!