Foto: Inga Plūme, "Dirty Deal Teatro"
 
Recenzija
02.02.2016

Andrievs Niedra – cilvēks un arhetips

Komentē
2
Saglabā

Nemaz tik sens nav tas laiks, kad režisora profesijas pretendentiem pret aktuāliem sociāli politiskiem un vēstures jautājumiem bija gluži vai alerģiska reakcija. (Jādomā, padomju ideoloģiskā presinga un tam sekojošās Atmodas nereti eksaltēto izpausmju izraisīta.) Pēdējos desmit gados situācija pavērsusies pretējā virzienā par visiem simt astoņdesmit grādiem. Interesēties par norisēm uz politiskās un vēstures skatuves teātra aprindās ne tikai skaitās stilīgi, bet acīmredzot ir arī iedvesmojoši. Lai cik triviāli vai pat stulbi šāda "atklāsme" neizklausītos, jaunie režisori seko sabiedriskajiem procesiem, lasa grāmatas un uzskata Latvijas vēsturi par nopietnas sarunas vērtu tematu.   

Valters Sīlis ir viens no režisoriem, kas visaktīvāk strādā pie tā, lai rehabilitētu vēsturi un "karstas" sociāli politiskas aktualitātes kā jaunās paaudzes uzmanības cienīgu izpētes objektu. Par to liecina tādi ar viņa iniciatīvu vai līdzdalību tapuši projekti kā "Visi mani prezidenti", "Nacionālās attīstības plāns", "Leģionāri", "Mārupīte" u.c. Tagad tiem pievienojas arī vēsturiskais trilleris "Andrievs Niedra", kura radīšanā Sīlis kā ar dramaturgu un aktieri sadarbojies ar savu kursabiedru – režisoru Kārli Krūmiņu.

Mācītājs, literāts un politiķis Andrievs Niedra ir gana pretrunīga un joprojām minama personība Latvijas vēsturē. Sarežģītajā Latvijas valstiskuma tapšanas laikā viņš, būdams tiklab Stučkas vadīto boļševiku, kā Ulmaņa un sociāldemokrātu pretinieks, atbalsta baltvācu un latviešu tuvināšanās plānu, nerēķinoties ar to, ka sabiedrības domas jau ir pārņēmusi ideja par neatkarīgu Latviju. Rezultātā – trimdinieka liktenis un tautas nodevēja reputācija.     

Divas melnas sienas un personiska piesaiste

"Dirty Deal Teatro" otrā stāva zālē mākslinieks Uģis Bērziņš skatītāja acij liek atdurties pret divām melnām sienām, kuras veido platu leņķi. Liekas, ka askētiskāk jau vairs nevar. No spraugas starp sienām iznirst Kārlis Krūmiņš ar grāmatu rokā. Kāda minūte paiet, ievērojot un novērtējot faktu, ka acis aktierim apvilktas ar brūnu līniju un slaido augumu deformē zem krekla paslēpts polsterējums. Tikmēr Krūmiņš stāsta, ka mācījies vienā klasē ar Andrieva Niedras mazmazmaz… – tiešām baidos sajaukt radniecības pakāpi, jo no Niedras šķir jau vesels gadsimts, – dēlu. Nedod mieru jautājums: "Nez, vai tiešām mācījies, vai arī tas tikai tāds māksliniecisks paņēmiens?" (Vēlāk no intervijas uzzinu, ka tiešām mācījies.) Tas, kā mēdz teikt, strādā, jo panākta personiska piesaiste simt gadus senai pagātnei. Vai tas nav ko vērts, ja mūsu priekšā atrodas cilvēks, kurš vairākus gadus bijis tiešā saskarē ar vēsturiski nozīmīgas personības pēcteci?

Kārlis Krūmiņš gandrīz visu izrādes laiku, izņemot ekspozīciju un nobeigumu, darbojas Andrieva Niedras tēlā. Pāris soļu attālumā no skatītājiem viņš šo tēlu uzvelk sev mugurā gluži kā apģērbu un pat nemēģina slēpt tā butaforisko raksturu. Ruda, spuraina bārda, kuras līmējuma vieta uz zoda skaidri saskatāma ikvienam, zem krekla paslēpts "vēders", kurš reizēm draud izšļukt ārā no savas paslēptuves. Aktieris šādā situācijā publikai atvainojas: "Sekundīti..." un, no partnera aizgriezies, polsterējumu iebīda tam paredzētajā vietā. Viskolorītākā ir Krūmiņa/Niedras runa – augsta, saspiesta balss, kuras modulācijām īpašu šarmu piešķir mīkstie "ŗ" un, mēles galiņu pie aukslējām knapi piedurot, izrunātie "l". Arī ķermeniskā eksistence – žesti, pozas, mīmika un skatieni – šķiet viegli karikatūriski. Varbūt tā ir liecība izrādes veidotāju vēlmei saglabāt distancēti kritisku attieksmi, varbūt – mēģinājums no šodienas attālinātai un kanonizētai vēstures figūrai piešķirt cilvēciskus vaibstus. 

"Labā" puse un "sliktā" puse 

Izrādes sākumā Krūmiņš uz plaukta pie kreisās (no skatītāju puses lūkojoties) sienas novieto grāmatu. Tie ir Andrieva Niedras memuāri "Tautas nodevēja atmiņas". Pie labās puses sienas redzami grāmatā minēto vēsturisko personu portreti – vācu ģenerālis fon der Golcs, Ulmanis, pulkvedis Jānis Balodis, landesvēra komandieris Flečers, vācu Dzelzs divīzijas komandieris Bišofs, prokurors un Pagaidu valdības vadītājs Oskars Borkovskis, u.c.

Kreisā ir sirds puse, bet teātra telpas zīmju sistēmā tradicionāli tā ir arī "sliktā" puse – no tās uznāk vai tajā parasti uzturas izrādes nelieši, viltnieki, nodevēji, vienvārdsakot, sliktie, savukārt labā puse visbiežāk ir drošības, harmonijas prognozējamības puse un mēdz būt atvēlēta protagonistam. Šķiet, ka izrādes veidotāji ar darbības personu izkārtojumu telpā visai precīzi raksturo situāciju, kurā, viņuprāt, nonācis Niedra: atrodoties kreisajā – sirds – pusē, proti, klausīdams savai pārliecībai, viņš konkrētajā vēstures mirklī kļūst par "slikto", savukārt tie Latvijas vēstures lappušu rakstītāji, kuru asiņainajās cīņās par varu apstākļi iegrozījās tā, ka kļuva iespējama neatkarīga valsts, vilšus nevilšus piekritīgi "labajai" pusei.   

Tādējādi vienkāršā, viegli uztveramā veidā tiek pieteikta izrādes uzbūve – Niedras subjektīvo skatījumu uz lietām un parādībām izrādes veidotāji konfrontē ar citu viņa laikabiedru skatījumu, lai tādējādi noskaidrotu, "kā tad īsti bija". Portreti cits pēc cita izgaismojas, Niedra citu pēc citas no kabatām velk laukā papīra lapiņas, uz kurām kaut kas uzrakstīts – kontrargumenti? secinājumi? –, un pielīmē tās zem portretiem, veidojot savu stāstu par pagātnes notikumiem vai, precīzāk, – par savu lomu šajos notikumos.

Pie labās puses sienas izvietotā portretu galerija simtprocentīgi ir Emīla Kivlenieka ziņā. Aktiera akadēmiski skolotā balss publikai atgādina dziesmas ar Niedras vārdiem, sākot jau ar folklorizējušos "Dažu skaistu ziedu". Dziesmas un Toma Auniņa režisētā mūzika, kurā melodisks motīvs izplūst un izšķīst gaistošās variācijās, kalpo gan Niedras lomas tēlotāja Kārļa Krūmiņa atelpas brīdim, gan noskaņas radīšanai, gan poētiskās dimensijas iezīmēšanai Niedras biogrāfijā. Emīls Kivlenieks ne tikai skaisti dzied, bet arī veikli, gluži kā cepures, maina atveidojamās darbības personas, dažkārt pastiprinot raksturīgās iezīmes ar kādu rekvizītu – matu ezīša imitāciju Ulmanim, karavīra cepuri militāristiem. Abu aktieru saspēlei šķiet interesanti sekot arī tad, ja Kivlenieka atveidotās daudzās darbības personas ne visas ir atpazīstamas un ne visu vieta un loma Latvijas vēsturē ir zināma.

"Kangaru" gaidot

Tomēr nevar nepiekrist "Dienas" recenzentam Atim Rozentālam, ka izrāde atminējumu vai vismaz iespējamās atminējuma versijas vēstures noslēpumiem tā arī nesniedz. Niedra ir asredzīgs intelektuālis, kurš katrā situācijā spēj atrast pārliecinošu savas rīcības pamatojumu. Tālab šķiet, ka dramaturgs, režisors un aktieri nonākuši Niedras atmiņu valdzinājuma varā un izrādes stāsts lielā mērā tiek stāstīts no viņa pozīcijām. Sava loma acīmredzot ir arī 2005. gadā publicētajai Āra Puriņa grāmatai "Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs". Vēsturnieks Niedru uzlūko kā mērenās apgaismības un evolucionisma ideju iedvesmotu darbinieku, kurš uzsver indivīda garīgās pilnveides nepieciešamību un neuzskata par iespējamu mīlēt savu valsti ar pilnīgi tukšu pauri.

Nosaukums, ko Niedra devis savai memuāru grāmatai, protams, signalizē par autora rūgto ironiju un vēlēšanos attaisnoties sabiedrības acīs. Bet ne tikai. "Tautas nodevēja atmiņas" signalizē arī par to, ka vārds Andrievs Niedra apzīmē tiklab reālu dzīvu cilvēku, kurš, iespējams, palicis nesaprasts, kā nodevības arhetipu. "Ja saprātīga rīcība nozīmē nodevību, tad sauciet mani par nodevēju", šķiet, saka Andrievs Niedra. Ne velti līdzās memuāriem "Tautas nodevēja atmiņas" un "Kā tās lietas tika darītas" viņa literārajā mantojumā atrodama arī drāma "Kangars". Tā ir liekvārdīga un brīžam statiska, taču vienlaikus arī asprātīga un polemiska attiecībā pret Pumpura eposa iedibinātajiem tēliem. Niedra šajā lugā sevi redz kā Kangaru – gudru, tālredzīgu protagonistu –, kurpretī Lāčplēsis ir vien tāds Kokneša pakalpiņš – ārāsviedējs, kam piemīt rupjš, neapgarots spēks. Varbūt tieši "Kangars" teātrim var piedāvāt ierosinošu vielu – ja ne vēstures mīklu minēšanā, tad nodevības arhetipa izpētē?

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!