Bija 1988. gada vasara. Andrejs Žagars tikko bija izglābies lielajā jūnija vētrā, kura Baltijas jūrā paņēma daudzas dzīvības. Viņš toreiz sacīja: ja būtu noslīkuši visi uz tās jahtas esošie ļaudis, tas būtu liels trieciens Latvijas kultūrai. Tur bija arī Normunds Naumanis un citi vēlāk ļoti labi zināmi cilvēki. Tomēr jau tolaik Andrejs Žagars bija vispazīstamākais un pamanāmākais. Kad slapji un satraukti gājām garām viesnīcai "Latvija", atskatījās un sačukstējās gan latviešu, gan krievu meitenes: "Kāds superīgs aktieris…"
Andreja Žagara kinolomas viņu padarīja slavenu daudzu jo daudzu cilvēku vidū, un likās, ka ar to ir gana. Tomēr nāca "Osirisa" un citu restorānu laiki, līdz vienu vakaru 1996. gada vasarā viņš bilda: "It kā man vajadzētu pietikt. Esmu aktieris, esmu uzņēmējs. Bet gribētos vēl būt kādam, teiksim… direktora vietniekam." Pēc trim dienām viņš kļuva par operas direktoru, un tas ir bijis viens no saprātīgākajiem lēmumiem atjaunotajā valstī.
Bet tad nāca vēl viens loks, un viņš atkal uzmirdzēja kā mākslinieks – kā režisors. Un arī politika ir bijis lauks, kurā Andrejs Žagars allaž apliecinājis liberālas vērtības, tolerances pilns, nekad nenosodot citu cilvēku dzīvi un neafišējot savējo.
Andreju Žagaru atcerēsies, pamatoti lietojot visus superlatīvus, lai raksturotu viņu kā cilvēku. Taču šobrīd, lai nebūtu tik sāpīgi, atminos dažas zvaigžņu stundas, kuras viņš piedzīvoja kā mākslinieks.
Ir 2004. gada vasaras sākums. Latvija tikko iestājusies Eiropas Savienībā. Andreja Žagara iestudētais "Klīstošais holandietis" triumfē Vīsbādenē, vācu elites mājvietā. Pēc izrādes superlatīvi bira kā no pārpilnības raga, un vācieši nerimās apgalvot, ka reti kad nācies vērot tik kaislību pilnas attiecības starp tēliem kādā Vāgnera izrādē. Tā bija Žagara režijas pamatass – šīs attiecības.
Ir 2005. gads. Sanfrancisko sarunājamies ar operas intendanti. Viņa saka: "Visi runā, ka Rīgā ir iestudēta pasaulē labākā "Pīķa dāma"." Jā, Andreja Žagara režijā.
Ir 2007. gads. Sicīlieši nebeidz gavilēt pēc pārpildītās "Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas" Katānijas operā.
Ir vēl citi gadi, kas tagad liek rakstīt pilnu vārdu – Andrejs Žagars – bez familiārās drauga uzrunas. Viņš kā mākslinieks un mākslinieciskais vadītājs vienmēr sekoja savai intuīcijai, uzklausot, bet nesekojot visiem padomiem. Viņa lēmums uzvest visu "Nībelunga gredzenu" atkal ir bijis viens no saprātīgākajiem atjaunotās valsts vēsturē. Andrejs Žagars vienmēr ir jūsmojis par citu mākslinieku sasniegumiem. Viņš stundu varēja cildināt Alvja Hermaņa "Garo dzīvi" vai kādu Boetas Kaliksto vai Kristofa Martālera izrādi. Viņa nepatika pret provinciālismu nebija tikai paša talanta izauklēta, to radīja arī nemitīga saskare ar pasaules dižāko mākslinieku veikumu.
Reti kurš zina, ka jaunībā Andrejs Žagars kopā ar brāli bija krāvēji Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un ir strādājuši ļoti smagu darbu. Viņš tolaik lasīja tik daudz un tik alkaini, ka tā visa pietiktu daudzām dzīvēm.
No viņa rakstura īpašībām visaugstāk vērtēju iejūtību. Draugi zina – ja kādreiz kādam ir bijis slikti, viņš sacīja: "Tas tādēļ, ka esmu bijis pārāk neuzmanīgs." Šī iejūtība pret tiem, kurus viņš mīlēja, bija pāri visam. Viss pārējais – ārēji redzamais, temperamentīgais, spožais, vērienīgais, satraucošais, izcilais – tas viss bija pēc tam.
Tajā gandrīz liktenīgajā dienā 1988. gadā pirms došanās uz jahtu viņš ātri, ātri uzmazgāja grīdu savā dzīvoklī. Lai atgrieztos kārtībā. Viņš tagad nav kopā ar rūdītiem bohēmistiem, tāds viņš nekad nav bijis. Viņš paliks visos tajos apzīmējumos, kas jau ir pausti. Bet viņš paliks arī kā neticami čakla un labestīga, izcila mākslinieka etalons, kādus mūsu tauta ir pelnījusi vairāk.
Foto no Andreja Žagara režisētajām operām.
1