Bibliotēka
11.01.2011

Anarhisms (1. daļa no 3)

Komentē
0
Saglabā

 Attēlā – Pjotrs Kropotkins pie rakstāmgalda.

 

Šis teksts tapis kā šķirklis Britu Enciklopēdijas 11. izdevumam 1905. gadā.

 

Anarhisms (no grieķu: ἀν, an un ἄρχή, arche – varai pretējs) ir jēdziens, kas apzīmē principu vai dzīves teoriju un veidu, kurā sabiedrība spēj pastāvēt bez valdības – harmonija šādā sabiedrībā tiek panākta nevis ar likuma palīdzību vai paklausību kādai autoritātei, bet, noslēdzot brīvu vienošanos starp dažādām teritoriālām un profesionālām grupām, kas tiek brīvi veidotas par labu ražošanai un patēriņam, kā arī lai piepildītu civilizētas būtnes bezgalīgās vajadzības un centienus.

Sabiedrībā, kas attīstās pēc šādiem nosacījumiem, brīvprātīgās apvienības, kas jau tagad sāk pārņemt visas cilvēku aktivitāšu jomas, varētu attīstīties ar daudz lielāku jaudu, līdz pašas spētu aizstāt valsti ar visām tās funkcijām. Šīs apvienības pārstāvētu iekšēju tīklu, ko veido bezgalīgs skaits visdažādāko lielumu un ietekmes grupu; tās var būt lokālas, reģionālas, nacionālas vai starptautiskas, īslaicīgas vai, pretēji, vairāk vai mazāk permanentas un izveidotas visiem iedomājamiem mērķiem: ražošanai, patēriņam un apmaiņai, komunikācijām, sanitāro funkciju veikšanai, izglītībai, savstarpējai aizsardzībai, teritorijas aizsardzībai un tā joprojām, kā arī nepieciešamas, lai varētu apmierināt nemitīgi pieaugošās cilvēku zinātniskās, mākslinieciskās, literārās un sociālās vajadzības.

Turklāt šāda sabiedrība nepārstāvētu neko nemainīgu. Gluži otrādi – kā skaidri pierāda dzīvā daba – var apgalvot, ka harmonija rastos, nemitīgi zūdot un atjaunojoties līdzsvaram starp daudzajiem un dažādajiem spēkiem un ietekmēm; šī pielāgošanās tādējādi būtu vieglāk sasniedzama, jo nevienam no iesaistītajiem spēkiem nebūtu valsts īpašās aizbildniecības.

Var apgalvot, ka, ja sabiedrība būtu veidota pēc šiem principiem, valsts uzturētais kapitālisma monopols neierobežotu indivīda produktivitāti un darba spējas; savukārt cilvēka gribas attīstību nekavētu bailes no soda vai bijība pret indivīdiem vai metafiziskām būtnēm – kā viena, tā arī otra nomāc cilvēka rīcību un pazemo prātu. Cilvēkam būtu dotas iespējas pilnībā attīstīt visas viņam piemītošās intelektuālās, mākslinieciskās vai morāles spējas, un viņu šajā attīstībā nekavētu monopolistu centieni, paša pazemība un prāta inerce. Cilvēks tādējādi pilnā mērā spētu sasniegt individualizāciju, kāda nav iespējama nedz pašreizēja individuālisma sistēmā, nedz jebkādā valsts sociālisma, tā dēvētā Volkstaat (tautas valsts) sistēmā.

Anarhisma autori tomēr uzskata, ka viņu koncepcija nav utopija; tā ir balstīta a priori metodē, par postulātiem ņemot pāris vēlamos mērķus. Viņi uzskata, ka tā atvasināta no jau spēkā esošu tendenču analīzes, lai arī valsts sociālisms varētu rast reformatoru atbalstu. Mūsdienu tehnikas progress, kas brīnišķīgi vienkāršo visu dzīvei nepieciešamā ražošanu, augošais neatkarības gars un brīvo iniciatīvu straujā attīstība, kā arī visa veida aktivitāšu brīva saprašana – ieskaitot tās, kas līdz tam uzskatītas par baznīcas un valsts atribūtiem – pastāvīgi stiprina bezvaldības tendences.

Anarhistu ekonomiskās koncepcijas, gluži tāpat kā visu anarhisma kreiso spārnu veidojošo sociālistu uzskati, pauž nostāju, ka pašlaik vadošā zemes privātīpašnieku sistēma, kā arī kapitālistiskā, uz peļņu vērstā ražošana, pārstāv monopolu, kas ir pretstatā gan taisnīguma principiem, gan vienlīdzīguma diktātam. Tas ir vienīgais apstāklis, kas neļauj modernajai tehnikai kalpot visu labumam un radīt vispārēju labklājību. Anarhisti neapšauba, ka algots darbaspēks un kapitālistiskā ražošana ir progresa priekšnoteikums. Taču tie piezīmē, pirmkārt, to, ka valsts ir un turpina būt galvenais instruments zemes monopolizēšanai dažu indivīdu interesēs un, otrkārt, ka šādā sistēmā kapitālisti nereti piesavinās produkcijas pārpalikumus nesamērīgos apjomos. Tādēļ, cīnoties ar pašlaik notiekošo zemes monopolizāciju un kapitālismu kopumā, anarhisti ar tādu pašu enerģiju cīnās arī pret valsti, kas ir šīs sistēmas galvenais balsts. Nevis tāda vai citāda tās forma, bet valsts kā tāda – vai tā būtu monarhija, vai republika, kas tiek pārvaldīta pēc referendum principiem.

Valsts iekārta gan senatnē, gan mūsdienās (Maķedonijas impērija, Romas impērija, mūsdienu Eiropas valstis, kas izaugušas uz agrāko autonomo pilsētu drupām), ir bijusi instruments, lai veidotu monopolus, kas darbojas valdošo minoritāšu labā, un šī iemesla dēļ valsts iekārta nav izmantojama, lai monopolus iznīcinātu. Tādēļ anarhisti uzskata, ka nodot valstij visus galvenās ekonomiskās dzīves avotus – zemi, raktuves, dzelzceļu, bankas, apdrošināšanu utt., kā arī galveno ražošanas veidu pārziņu vēl papildus tām funkcijām, kas tāpat jau atrodas valsts rokās (izglītība, valsts atbalstītās reliģijas, teritorijas aizsardzību, utt.), nozīmētu radīt jaunu tirānijas instrumentu. Kapitālisma iekārta tikai palielinātu birokrātijas un kapitāla turētāju ietekmi. Patiess progress ir tikai decentralizācijā – gan teritoriālā, gan funkcionālā, personīgu un lokālu iniciatīvu attīstīšanā un apvienībās – no vienkāršām līdz sarežģītām –, kas noslēgtas uz brīvu vienošanos pamata, in lieu pašlaik valdošajai hierarhijai no tās centra līdz pat perifērijai.

Tāpat kā vairums sociālistu, anarhisti uzskata, ka lēnai sabiedrības attīstībai, tāpat kā dabas evolūcijai kopumā, laiku pa laikam seko paātrinātas attīstības periodi, ko dēvē par revolūcijām. Viņi uzskata, ka revolūciju ēra vēl nav noslēgusies. Lēnas evolūcijas periodiem sekos strauju pārmaiņu periodi, un šie periodi ir jāizmanto nevis, lai palielinātu un paplašinātu valsts pilnvaras, bet gan lai tās sašaurinātu, piedaloties vismazākajām pilsētu organizācijām vai lokālo ražotāju un patērētāju grupām, kā arī reģionālām un, ja iespējams, starptautiskām šo grupu apvienībām.

Pieturoties pie augšminētajiem principiem, anarhisti atsakās būt kādas esošas valsts organizācijas biedri vai šādas organizācijas atbalstīt, ienesot tajās jaunas asinis. Tie necenšas izveidot un aicina arī strādniekus nedibināt politiskas apvienības parlamentu ietvaros. Starptautiskā strādnieku asociācija kopš tās dibināšanas 1864. – 1866. gadā cenšas izplatīt anarhistu idejas strādnieku organizācijās un aicina iestāties cīņā pret kapitālu, neticot un nesekojot parlamenta likumdošanai.

Turpinājums sekos...

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

Pjotrs Kropotkins

asdf

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!