Sunflower W
pirms 5 gadiem
Redzēju beidzot un  šī ir retā reize, kad man kā skatītājai nekas nav jāpiedomā klāt, nav jāvērtē un jāanalizē. Viss ir tik pašsaprotams, īsts un dabisks. Un varbūt tikai uz tādām izrādēm, kuras nevar iestudēt labāk, ir vērts iet.
Paldies par nevainojamo recenziju :)

Rasma Strēle
pirms 5 gadiem
Manuprāt, cien.S.Radzobe nav sapratusi galveno izrādes vēstījumu: dažādu iemeslu dēļ, un tas attiecas uz visiem izrādes personāžiem, atsakoties no savas patības, no savā īstā es, nesekojot savam aicinājumam sākas personības sāpīga degradācija. Labā ziņa ir tā, ka to var apzināties un mainīt savu dzīvi. Izrādes autoru īpašais nopelns ir tas, ka darbojošās personas ir atveidotas ar mīlestību un skatītājs tajās var atpazīt sevi un saredzēt labo vēsti. Tā ir ļoti laba izrāde un ir par katru no mums. Tāpat es nepiekrītu S.Ratzobes lugas (izrādes) tēlu primitīvajai interpretācijai.
Bet, Molnāra 'Lilioms' ir lirisks stāsts par mīlestību. Protams ,zināmā A.Jaunušāna ar I.Kalniņa mūziku un lielisko visu aktieru izcilo veikumu (nekādi neizceļot Ģ. Jakovļevu) bija vērtība pati par sevi. Te arī grūti saskatīt, kaut mazāko Lilioma līdzību ar Vīleru.

AndaZ Z
pirms 5 gadiem
Pilnīgi piekrītu cien. S.Radzobes recenzijai, bet, gribētos paust mazu ieskatu no skatītāja-vulgaris skatupunkta. Un ne par to, kā, cik labi/slikti/pārliecinoši… spēlēja katrs no aktieriem, bet par tēliem kā tādiem.

Maikls. Gan “Kultūras dienā”, gan “Ir” recenzijās Maikls bija nodefinēts kā seksuāls maniaks, bet es tam piekrist negribētu. Maikls ir kusls memmesdēliņš, kurš tup mammītes pavadā, kurš dzīvo ar mammīti, dzīvo mammītes dzīvi, kā mammītes vīrietis (ne dēls!). Viņš nedrīkst iepazīties ar sievieti, kur nu vēl atvest viņu uz mājām, jo tur taču priekšā jau ir viena sieviete – viņa mammīte, pilna greizsirdības uz dēlu kā viņas vīrieti. Tā nu viņš dzīvo, seksuālu, pat pornogrāfisku sapņu ieskauts, jo nekas jau cits viņam neatliek. Tikai kolēģu (padoto, kas ir zemākas kastes nekā viņš-salona īpašnieks) klātbūtnē viņš var izrunāt savus sapņus, vēlmes, lai cik pretīgas tās citiem šķistu. Tādi “Maikli” paniski baidās no sievietes, nemaz nerunāsim par iespēju viņai tuvoties intīmi. Visa viņa varonība ir tukšās, pretīgās runās. Diemžēl “Maiklu” mūsu pasaulē ir gana daudz. Nekas no viņa nav, nebija un nekad nebūs. Netiekot galā ar mammītes varu, viņš ar baudu šantažē apkārtējos (mammīti ieskaitot, jo ir tik patīkami nodarīt pāri tuvākajam, nedaudz atriebties par pazemojumiem) ar pašnāvības draudiem, kuri nekad netiks izpildīti tā iemesla pēc, ka viņš neko nevar, tikai tukši muldēt.

Vīlers. Parka skats manī raisīja drusciņ citas asociācijas. Jā, mēs 50 gadīgie esam pietiekoši jauni, vitāli, seksuāli un mīlēt alkstoši. Bet tomēr mūs atstumj 20-30 gadīgie, kā večus, un nepieņem 60-70 gadīgie, kā jaunus. Un vēl - ir viens “bet” tai visā. Mīli, cik vien jaunu gribi, tomēr ir kaut kur robeža. Un robeža ir nevis mīlestības objektā, bet savā attieksmē pret savu vecumu. Smieklīgi, bezgala smieklīgi izskatās 50 gadīgs, šoreiz teikšu “vecis”, kurš izliekas par 20 gadīgu puišeli. Kamēr Vīlers mīlēja Minniju savam vecumam atbilstoši (šoreiz par vizuālo), tikmēr jau viss bija labi, nekādu smieklu vai izsmiekla, bet tiklīdz alkas pēc jaunības pārkāpa neredzamu slieksni – tā, sorry.. gatavs! Tādu “Vīleru” arī mums cik uzteikt! Jā, mīli cik spēka – tās ir pasaules skaistākās jūtas, bet nekļūsti smieklīgs. Un tieši to nekaunas Vīleram “iemest sejā” Mārgareta.

Mārgareta. Jā, viņas greizsirdība un aizvainotā sievišķība “spiedās cauri” pa visām vīlēm. Bet… ja “paķer” pirmo, kas gadās pie rokas vai paliek pāri, tad jau ar žulti sirdī jārēķinās. Labāk iegādāties suni, nekā dzemdēt bērnu no vīrieša, kuru nemīl. Skumji, bet varbūt tas tieši ir labi. Citādi būtu “Maikla māte divi”, kas visu savu neiztērēto sievietes mīlestību fokusē uz dēlu, jo vīrs jau nav viņas acīs vīrietis, un beigu beigās sabendē dzīvi sev un dēlam, un vīram.

Žila. Tā pati Mārgareta tikai spējusi nepalikt ar nemīlamu vīrieti. Pēc būtības Žila ir Vīlers, tikai sieviete. Nevelk līdzi neizdevušos dzīvi, cenšas kaut ko mainīt, tikai sievietes centienus mēs kaut kā neakceptējam… vīrietis, tas jau gan drīkst visu – mainīt sievietes, šķirties, nerūpēties par bērnu, meditēt, un ko tik vēl ne, sevis meklējumiem, bet uz tādu pat sievieti sabiedrība raugās nosodoši. Viņa ir neērta sieviete - sabiedrības kritizēta, drusciņ atstumta vientuļniece, kuras tiek izsmietas par izmisīgo (?? varbūt tā tikai citiem šķiet) vīriešu meklēšanu un personīgās dzīves nesakārtošanu – ak, cik viņa nožēlojama, jo ir viena, un tikpat nožēlojama, jo nebaidās seksuālu attiecību). Viņa ir drauds precētajām (tāda var atņemt vīru), tāpēc tiek “piespēlēta” brīvajiem vīriešiem. Manuprāt, Žilas “es sevi cienu” ir daudz sāpīgāks lēmums, nekā no malas šķiet. Viņa ļoti labi apzinās, ka nekas jau viņai īsti “nespīd” tai dzīvē, bet labāk nepazemoties, nezaudēt pašcieņu, nekā kārtējo reizi pēc vīrieša “bzings smadzenēs” palikt vienai.

Pols. Apzināti atstāju uz beigām, jo viņš ir visskumjākā un bezcerīgākā persona. Apzinoties, ka “nebija vērts”, tomēr palikt un tāpat turpināt dzīvot. Un te nu ir jāpadomā, kas ir nepareizāk/pareizāk, nosodošāk/atbilstošāk: dzīvot kā Vīlers, sagraut visu, kas nepatīk, tiekties (vismaz censties) pēc kaut kā labāka (savādāka) vai dzīvot kā Pols – nemīlēt, nīkuļot, apzinoties, ka dzīvē nekā skaista un ievērības cienīga nemaz nav bijis un, visticamāk, nebūs ar’? Pols, manuprāt, ir kā katalizators – dzīvot vai veģetēt, mīlēt strauji, akli, sāpīgi vai lasīt mīlestības “drumstalas”?

Anete. Sieviete ar miesu un asinīm. Sajūt impulsu – sāk dzīvot, nesajūt – noplok un nīkuļo. Aicina vīrietis – aiziet, neaicina – iztiek tāpat. Dzīvo, skumst, rīkojas un apstājas… Pieņem jebkuru uzmanības apliecinājumu. Bet, cik ilgam laikam tā visa pietiks? Vai mazums tādu sieviešu - skaistu, seksapīlu, neuzņēmīgu, par sevi aplam nepārliecinātu, mazvērtības kompleksu māktu?

Minnija. Sieviete-bērns, mūsdienu jauno sieviešu vairākuma (diemžēl) atspoguļojums. Grib daudz, skaisti un uzreiz! Ja “večuks” uztur – dzīvošu pie viņa, pasauks jaunāks – došos pie jaunāka. Ne morāles, ne ētikas, ne vainas vai pienākuma (kāda gan?) apziņas. “Sugar daddy” meklētājas un viņas vienmēr tādu arī atrod. Līdz kļūst tik vecas kā Žila un Mārgareta. Viņa arī ir tikai citu dzīves katalizators, Vīlera, piemēram.

Vīriešu identitātes krīze dažādās vecuma grupās (Nacionālajā – “Vaļi” par 30 gadniekiem, “ART” (Nacionālajā un Dailē) par 40 gadniekiem, un nu arī JRT par 50 gadniekiem) tiek apspēlēta uz nebēdu, bet ko darīt mums, sievietēm pēc 40 un 50? Ko lai darām mēs, ja apkārt ir tādi vīrieši, kā Maikls (nekam nederīgs memmītis), Vīlers (kritis uz jaunu miesu un pats īsti nezina, ko grib), Pols (neizlēmīgs un bezperspektīvs)? Mēs esam vai nu Mārgaretas (sabiedrības cienītas ģimenes sievietes ar mazu, bet biznesu/arodu/stāvokli sabiedrībā) vai Žilas (enerģiskā vientuļniece, kas liek justies neērti visām precētajām) vai Anetes (kur vējš nesīs, tur došos) vai Minnijas (tur gan tikai līdz noteiktam vecumam). Vēl jau arī Maikla mammītes (ar pārprastu mīlestības sajūtu).
Nu lūk. Kas atļauts (pieņemams) vīriešiem, nav atļauts (pieņemams) sievietēm.

Atvainojos, ka tik gari.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!