Par grupas "Juuk" debijas albumu "Indulgenču tirgotāji"
Par grupas "Juuk" albumu "Indulgenču tirgotāji" rakstīt ir viegli, jo neviens vairs nav jāpārliecina, ka Edgara Šubrovska, Oskara Jansona, Sniedzes Prauliņas, Dinas Skreitules un viņu domubiedru radošās izpausmes – grupas "Hospitāļu iela", "Manta", "Gaujarts", albums "Inkrustācijas" – droši ierindojamas starp interesantākajiem latviešu neatkarīgās mūzikas ierakstiem. Svarīgi tikai nepalaist garām to brīdi, kad sadarbības kauliņi atkal ir mesti, un iegaumēt, ka šoreiz sastāva nosaukums ir "Juuk", bet muzikālie meklējumi ved Amerikas, Rietumeiropas un latviešu folkmūzikas virzienā. Šo meklējumu muzikālā ģeogrāfija mani mudināja visa cita starpā aplūkot ierakstu pasaules un Latvijas kultūras kanona kontekstā.
Droši vien jāsāk nevis ar pārdomām par to, ko mūziķi paveikuši, bet par to, no kā izvairījušies, precīzāk, par pārvarētajiem kārdinājumiem, kuros iekrituši daudzi, meklējot iedvesmu Amerikas un Rietumeiropas folkmūzikā, kā arī latviešu tautasdziesmās, lai ko tas arī nozīmētu.
Pirmkārt, americana kārdinājums. Par americana stilu dēvē amerikāņu folkmūzikas, rokmūzikas, kantri, blūza, reliģisko himnu saplūšanu, un, jāatzīst, grūti atrast pievilcīgāku iedvesmas avotu, jo šī muzikālā valoda ir ļoti suģestējoša. Paši "Juuk" mūziķi norāda, ka viņus vieno aizraušanās ar alternatīvo, tumšo folku un kantri – mūziku, kas ir specifiska americana šķautne ar īpašu tematiku un estētiku, kurā liela nozīme ir eksistenciāliem jautājumiem – vientulībai, brīvībai, nāvei. Tas ir 19. gadsimta Amerikas reliģisko fanātiķu, dēkaiņu un laimes meklētāju skaņu celiņš. Šīs mūzikas kods drīzāk saistīts ne ar ģeogrāfisko vietu, bet apziņas stāvokli. Amerika kā visas pasaules jukušo, romantiķu un praviešu tā arī nekad līdz galam neviena nenoformulētā, neierāmētā utopija, kurā mīlestību no naida šķir viena nodziedāta dziesma. Amerika kā "liels kausējamais katls", kurā saplūst Eiropas tautu raibie tēli, lai mītiskajā laimes zemē darītu visu – cirstu kokus, dzertu viskiju, kautu cūkas.
Šajā šodien jau izplūdušajā americana formātā tad arī "Juuk" mūziķi varētu ļauties visām iespējamām ēverģēlībām un izmantot visus populārās mūzikas vēsturē zināmos citātus un štampus, bet viņi to nedara. Ieraksta mugurkaulu veido askētiska amerikāņu folkmūzikas forma, par pamatu ņemot bandžo, ģitāras, vijoles un flautas krāsas. Atliek atsaukt atmiņā, piemēram, tumšos folka un kantri šedevrus – grupas "16 Horsepower" plates "Low Estate" vai "Folklore", lai saprastu, ka grupas "Juuk" mūziķi nav piesavinājušies šīs mūzikas fanātisko auļu enerģētiku vai šķiedušies ar asiem ģitāras akordiem un griezīgām vijoļu skaņām, lai radītu apokalipses un Mežonīgo rietumu traģikas tremoru, kas raksturīgs daudziem šī stila paraugiem. Tā nav "Juuk" noskaņa, tas nav viņu stāsts, lai cik arī kārdinoši to varētu būt kopēt, un es ticu, ka grupas "Kartāga" albuma "Zēns ar akmeni" līdzautors zina, kā paspilgtināt efektus. Mūziķi pārzina žanra gramatiku un ir apveltīti ar gaumes un mēra izjūtu. Dinas vijolei, Oskara, Edgara ģitārām un bandžo, Raita un Rinalda ritmiskajiem zīmējumiem ir izdevies uzburt atturīgi niansētu un savāktu skaņu, bet albuma kopējai noskaņai vienveidības mežos neļauj apmaldīties Sniedzes glābjošā balss un flauta. Sniedze Eiropas folkmūzikas mantojuma noskaņas ienes vairākās dziesmās. Gaisīgā flautas skaņa un dziedājums ieved zaudētās paradīzes noskaņā, ar viegli rotaļīgo un bezrūpīgo gaisotni izlīdzsvarojot tumšās folkmūzikas noskaņu. Ja vajag meklēt līdzību starp populārās mūzikas virsotnēm, tad tās drīzāk ir Nika Dreika aristokrātiskās "Bryter Layter" balādes un agrīnā Leonarda Koena atturīgi piesātinātais lakonisms.
Otrs kārdinājums, protams, ir saistīts ar latviešu folkloru. Kurš gan nezina, ka Latvijā tautas mūzikas latiņa tiek turētu augstu! Ar to galvenokārt nodarbojas cilvēki, kuri tautasdziesmai ziedojuši mūžu – gan ekspedīcijās apmeklējot teicējas, gan nopietni studējot etnomūziku, gan izdodot autentiskus folkloras albumus, bet nereti arī atļaujoties eksperimentus ar populārās mūzikas līdzekļiem, ierakstot interesantu un savdabīgu mūziku. Tomēr ir arī muzikāli izstrādājumi, kuri vai nu paviršības, vai nezināšanas dēļ vainagojas ar sadomātu autentiskumu. Pastāv ilūzija (kas brīžiem kļūst par latviešu populārās mūzikas un kino industrijas kolektīvajām halucinācijām), ka ar vēstures faktiem un kultūras mantojuma simboliku var brīvi manipulēt, kā nu katram sagribas. Brīžiem pat iespējams runāt par specifiskas, nekad neeksistējušas alternatīvās Latvijas vēstures un kultūras identitātes rašanos. Bet tas jau ir cits temats, kura slazdus ar savu pieeju un interesi par latviešu tautas mūziku "Juuk" mūziķiem veikli izdevies apiet ar līkumu.
Pirms pāris gadiem Oskars, Edgars un Dina kādā Rīgas klubā nospēlēja latviešu tautasdziesmu "Tumša nakte, zaļa zāle" americana manierē, un tas nebūt neizklausījās pēc kaprīzes vai stilizācijas, bet drīzāk pēc jauna īstuma meklējumiem. Varbūt – pēc apsolījuma.
Šobrīd albuma kodolu veido autordziesmas. Un, ja nu vispār latviešu populārajā mūzikā tās ar kaut ko varētu salīdzināt, tad brīžiem saklausāms Imants Kalniņš, jā, bet tikpat labi Brauns, Atāls, Dimiters, Daksis, Mielava un Solas tandēms. Bet tikai brīžiem, jo pieminētie mūziķi nav nekustīgi un saules mūžu pieredzējuši akmeņi Kaltenes pludmalē. Viņi ir tādi paši latviskā koda atminētāji un tradīcijas turpinātāji, par kuru mūziku var teikt – tā varēja rasties tikai Latvijā, kur iedvesmas avots ir tautasdziesmu intonācija un tai atbilstoša sava laika un telpas sajušana. Šoreiz to ir panākuši "Juuk", radot jaunā īstuma mūziku, kurā folklora nav izmantota kā līdzeklis, bet ir atrasti tie paši avoti, no kuriem izritējusi latviešu tautasdziesma.
"Juuk" dziesmas pārstāv muzikālo valodu, kuras saknes sniedzas daudzu gadsimtu senā pagātnē, vēl pirms mūzikas ierakstu izgudrošanas, – dziesmas, kuras dziedāja saiešanas namos, krogos, skalu gaismā tumšos vakaros vai kā dziedināšanu darba ritmam. Mūzika kā kolektīvas terapijas prakse, informācijas un izdzīvošanas likumu nodošanas veids, jo ļaužu iztēli un dvēseli vienmēr ir barojuši labi un noticami izstāstīti stāsti. Šo dziesmu melodiskie un harmoniskie risinājumi iedvesmo patstāvīgai jaunradei. Dziesmas dzīvo pašas savu dzīvi, līdz nodilst un atkal atjaunojas, pieņemot izpildītāja temperamentam vai reģionam raksturīgās iezīmes.
Folkmūzikas tradīciju nevar mehāniski uzvilkt kā palienētas kurpes, te vajadzīgs spēks, lai to augšāmceltu. Kādā intervijā Edgars Šubrovskis teica, ka viņam mūzikas atbildība nozīmē vēstījuma kvalitāti. Pieļauju, ka no šīs pašas domubiedru grupas varēja rasties iedvesma interesanti formulētajai idejai par latviešu literatūras introverto raksturu. Līdzīgi analizējot rokenrola izcelsmi, varētu pieļaut: ja anglosakšu ekspansīvais temperaments un afroamerikāņu reliģiozā eksaltācija radīja rokenrola agresīvo un uz āru vērsto raksturu, tad latviešiem raksturīgā tautas mūzikas izjūta organiski iekļaujas introvertajā un tumšajā folk&kantri tradīcijā. Tas, ka šodien visbiežāk americana izpausmes Latvijā mirguļo kovboju cepurēs, lipīgos šlāgeros un līnijdejās, neko nemaina. Būtiska Latvijas kultūras kanona daļa ir dzimusi no novembra miglas un sauc mūs tajā atpakaļ. Brīžiem šķiet, ka mēs visi nākam no šīs novembra miglas un mums visiem tajā reizēm gribas patverties. "Kad tu runā, es reizē klausos un neklausos. Apburts es ļauju visam atraisīties. Bet pats palieku satinies, kā tu neredzi – tie neesam mēs, tā ir šī vieta," vēsta "Juuk" dziesma "Zelts". Poruka, Bārdas un Skalbes tekstos sastopamā intonācija nāk ne tikai no latviešu tautasdziesmu minora, bet arī no Vidzemes brāļu draudžu reliģiskajiem pašrefleksiju tekstiem. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, kur slēpjas kristīgais, kur pagāniskais slānis latviešu folklorā un pasaules izjūtā, kur velkama robeža šajā senajā, monolītajā sakausējumā?
Albuma "Indulgenču tirgotāji" autori ir padzērušies no šīs novembra miglas, un teksti nākuši no ārēm, kurās nav publiskajās tērzētavās nozelēto un sapuvušo vārdu. "Juuk" ir atraduši vārdus, kuri ikdienā pazūd pūlī un tukšās pļāpās, bet kurus atceramies vienatnē. Cilvēkiem, kas pratīs novērtēt un klausīties šādu mūziku, noteikti ir īstu skumju un arī mierinājuma pieredze. Citādi nebūs, jo ir tieši tā.
Kopumā albumā iekļautas deviņas kompozīcijas, sešas oriģināldziesmas, kā arī "Juuk" versija grupas "Soundarcade" dziesmai ar Raiņa tekstu "Sena aukles dziesma", Sniedzes šarmanti izpildītā 16. gadsimta franču autora Tuano Arbo pavana "Belle qui tiens ma vie" ar rotaļīgiem citātiem no Marģera Zariņa izlīdzsvaro vīru dziedātās skarbās dziesmas par "to ābolu, kuru pasniedza Ādamam, kas visiem vīriešiem iesprūdis rīklē". Albums izskan ar Haralda Sīmaņa "Labu pamācību balādi pazudušiem ļaudīm" (franču dzejnieka Fransuā Vijona vārdi). Tajā uzdotie jautājumi paliek kā atvērtas durvis un daudzpunkte.
Uzmanību īpašākai novērtēšanai piesaista Raita Kalniņa asprātīgi veidotais albuma vāks, kura noformējumā izmantota amerikāņu mākslinieka Enoka Vuda Perija (1831–1915) glezna "Talking it over", kurā ASV prezidentu Abrahama Linkolna un Džordža Vašingtona portreti aizvietoti ar albuma skaņu ieraksta meistara Ingus Baušķenieka un dziesminieka Haralda Sīmaņa sejām.
Sākot šīs piezīmes, apņēmos rakstīt arī par albuma vājajām pusēm, jo tādas piemīt katram ierakstam. Ja arī kritiski novērojumi bija, tad tie tagad ir piemirsušies. Tā reizēm siltos jūlija vakaros notiek. Šie vakari aicināja atgriezties pie būtiskā, pie paša mākslas darba, pie pārdzīvojuma. Būtiskais ir klusējamais, bet runāt var tikai par mazāk svarīgo. Mana pirmā tikšanās ar grupas "Juuk" dziesmām bija koncerts, dzīvais izpildījums, kam ir pavisam cita rakstura enerģija nekā ieskaņotajam studijā. Dzīvās muzicēšanas kontakta tiešums, mijiedarbība, emocijas – tas bija izšķiroši. Rezultātā "Indulgenču tirgotāji" savā atbruņojošajā vienkāršībā, manuprāt, ir viens no skaistākajiem un latviskākajiem ierakstiem, kāds pēdējos gados latviešu populārajā mūzikā ir radīts. Savdabīga jaunā īstuma atspīdēšana latviešu mūzikā.
0