Poēma prozā Lielais ceļotājs
par mūsdienu stāvokli
– Es gribētu uzrakstīt kaut ko tādu kā bolero, ne pēc formas, bet pēc satura.
Uz to ārsts sacīja:
– Iekšā tu vari sabāzt, kādu drazu gribi, bet no ārpuses lai tas izskatās pēc bolero.
Mīlētājiem nav jābūt skaistiem
Mīlētājiem nav jābūt skaistiem. Pilnīgi pietiek, kad puisis ar skūtiem matiem rajonā pie sētas sūc meiteni ar balinātiem matiem.
Mīlētājiem nav jābūt jauniem. Pilnīgi pietiek, kad 19 gadīga meitene satiekas ar 38 gadus vecu vīrieti, lai apmainītos ar to, pēc kā abi tiecas.
Mīlētājiem nav jābūt skaidrā. Pilnīgi pietiek, kad parciņā mīcās divi piedzēruši.
Mīlētājiem pat nav jābūt iemīlējušamies. Pilnīgi pietiek, ka vienā īsā brīdī viņi grib viens otru, un kosmoss sūta viņus satikties.
Mēs – paši foršākie
mēs varētu būt kā Gacho un Magone,
tu esi jau pabeigusi 9. klasi, un drīz tev būs 18, un tu vēl paaugsies,
un viss pārējais ar tevi.
bet pirms tam,
pirms tam tu sēdēji pie Elīnas, un atnāca Elīnas draugs un nekā neteica,
tikai atnāca un nekā neteica; ne jau kaut ko tādu domāja, tikai neko neteica,
bet Elīna izbesījās, un tev palika skumji,
tu nezināji, kāpēc, un es tev to izskaidroju.
kādreiz tu paaugsies un tavas krūtis, un viss pārējais ar tevi,
bet līdz tam mēs varam būt kā Gacho un Magone,
kas nozīmē pilnīgi neko, pilnīgi, pilnīgi neko, neko nekādā veidā,
tas nenozīmē neko, tu to ļoti labi zini.
Diāna
– es mīlu diānu.
– viņa to zina?
– nē!!!
– haha.
– ko?
– hihihi.
Vēstules četri un pieci Elžbetai
Vēstule numur četri: "Es nedomāju, ka tu esi īpaši skaista, ka tas mani tevī aizrauj. Bet tavs smaids, kad tu klausies, tas ir kā mulsums, kā mulsuma vilnis, sacēlies stāvā sienā. Un tas ir lielāks par ieņēmumu dienestu. Ja tu esi atradusi citu un mēs vairs nekad nesatiksimies, pie tevis palika mana zilā jaka ar uzrakstu, ko es gribu atpakaļ. Atdod to man."
Piektā vēstule: "Man liekas, es tevi mīlu. Es zinu, ka tas ir stulbi, un tu neesi to nopelnījusi. Bet man tevis pietrūkst. Kas gan cits tas varētu būt? Tā arī ir mīlestība. Man tevis pietrūkst."
P. S. Šitās nav tās vēstules, ko gribēju tev sūtīt, bet es tās vairs neatceros vārds vārdā, un šīs arī ir visai spēcīgi uzrakstītas. Ar nepacietību gaidu tavu atbildi. Es to domāju nopietni.
Dzīve ar Normanu Beitsu
Mana mīļotā ir Normans Beitss. Viņa ir īpaša un izceļas starp tūkstošiem. Viņas acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā. Viņa man liek kāpt lejā uz mājas pagrabu un saka: tur, velc nost biksiņas, gulies ar visām čabiņām pār ogļu kaudzi, dod pelītei žagariņu, un lai viņa tevi per, lai viņa tevi per, un ātrāk nenāc atpakaļ, kamēr dibens ir sarkans, vai skaidrs?
Pēc tam, pēc pagraba, es nāku atkal augšā, Normans noglauda manu galvu, un mēs skatāmies filmu, palīduši zem segas. Bet naktī Normans man liek kāpt ārā no gultas un sasien mani ar suņu ķēdi, un žņaudz, jo es taču pats nejēdzu. Un no rīta mēs ēdam kopīgi gatavotu omleti, un Normans lasa avīzi, bet es viņu mīlu – es mīlu Normanu Beitsu. Viņa roku dilbi ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkīziem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts.
Nepatīkama meitene
– Kā tev ar Līnu?
– Viņa ir nepatīkama meitene.
– Kā tas ir iespējams?
– Jā, kad ieskatījos rūpīgāk, es to ieraudzīju. Lai arī viņa ir jauna, viņa tik pretīgi smejas un miedz acis, ka es nolēmu – nē, es negribu ar viņu pārgulēt.
– Un kā viņa reaģēja?
– Viņa ir muļķe. Viņa neko nezina.
Dzejnieks izturas pretīgi
Dzejnieks izturas pretīgi, iedzer, atņirdz zobus un pārvērstā balsī sēc riebeklības. No rīta pamostas paģirains un atceras. Viņš ir pagļēvs, bet melanholisks. Citreiz savācas vesela dzejnieku grupiņa, iedzer, uzvedas trokšņaini un izaicinoši.
Pēdējais gabals
No biķera dekadences līdz straumēnu dekadencei Virza ir nogājis pilnu apli un atgriežas mājās. Kā dzērājs, kurš atgriežas mājās no rīta Latvijas laukos, jo latviešu literatūra nāk no laukiem.
0