Alvis Hermanis. Foto: Ģirts Raģelis
 
Aktualitātes
25.10.2019

Alvis Hermanis publicē atklātu vēstuli: "Teātris nav "rimčiks""

Komentē
6
Saglabā

Jaunais Rīgas teātris publicējis Alvja Hermaņa atklāto vēstuli, kurā režisors paudis savu viedokli par, viņaprāt, devalvēto teātra mākslinieciskā vadītāja amata prestižu un situāciju Dailes teātrī.

Atklātajā vēstulē JRT ilggadējais mākslinieciskais vadītājs norāda, ka teātris bez mākslinieciskā vadītāja "pārtop par teātra supermārketu" un tie teātri, kurus vada direktori, "pamazām paliek arvien līdzīgāki viens otram", kā arī paudis satraukumu par Dailes teātra nākotni, norādot, ka Jura Žagara intervijā paustais plāns pārveidot Dailes teātri pēc "Barbican" centra parauga Londonā būtu "teātra nāve".

Tāpat Hermanis paudis neizpratni, kāpēc tiek uzskatīts, ka Dailes teātra lielā zāle ir pārāk apjomīga, norādot, ka tā "nav priekš "mīkstajiem"", jo pieprasa "citu enerģētiku un citus teātra paņēmienus".

Par iemeslu vēstulei kļuvušas diskusijas par to, vai pēc Dž. Dž. Džilindžera aiziešanas būtu jālikvidē Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amats. Šādu viedokli publiski paudis teātra direktors Andris Vītols, kurš norādījis, ka arī Valmieras, Liepājas un Nacionālajā teātrī nav mākslinieciskā vadītāja amata un ka repertuāra veidošanas pienākumus var pildīt teātra direktors un mākslinieciskā padome.

Piedāvājam iepazīties ar pilnu vēstules tekstu:

"Teātris nav "rimčiks"

Nupat izrādījies, ka esmu vienīgais Latvijā palikušais pārstāvis izmirstošai profesijai, kura saucās – teātra mākslinieciskais vadītājs. Un, ja kādam interesē vientuļā dinozaura viedoklis par šo tēmu, tad, lūk, – te viņš būs.

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no kuras jātiek vaļā.

Sākšu ar mūsu teātri. JRT.

Te atcerēsimies teātra anekdoti no veciem laikiem. Nacionālā teātra dežurants paceļ klausuli un viņam kāds jautā: - Vai teātrī Dumpis ir?  Un dežurants atbild: - Nē, teātrī viss mierīgi.

Kamēr pats būšu pārliecināts par savu māksliniecisko programmu, tikmēr arī pats savu posteni labprātīgi netaisos atdot. Un, ja mani uz to provocētu, tad apvainotā mocekļa lomu netēlošu un diskusija būs atklāta un profesionāli argumentēta. Šobrīd redzu, ka publiskā telpa pārpilna ar profāniem viedokļiem. Teātra vēsturē (arī Latvijā) redzams, ka ražīgākie periodi pieredzēti tajos laikos, kad priekšgalā bijis stiprs mākslinieciskais vadītājs ar stipru vīziju. Smiļģis Dailē, Šapiro Jaunatnes teātrī, Kroders Liepājā, Jaunušāns Drāmā. Tikai tāda vīzija jeb koncepts spēj teātrim iedot savu unikālu un neatkārtojamu seju. Tikai mākslinieciskais vadītājs kā režisors spēj mērķtiecīgi izveidot un attīstīt aktieru izaugsmi un veidot to karjeras. Spožākie un izcilākie aktieri ir radušies tikai un vienīgi tajos teātros, kur viņi uzauguši vadītāja dotās estētiskās koncepcijas ietvaros. Un, protams, tas vienmēr notiek abpusēji. Kāpēc mēs atceramies Smiļģa aktierus, Jaunušāna aktierus? Kāpēc no 15 JRT trupas aktieriem 10 ir atrodami nupat izdotajā grāmatā "100 visu laiku labākie latviešu aktieri"?

Kāpēc mēs nekad nerunāsim par Rubeņa vai Cehovala teātra aktieriem? Nejaušība? Tāpēc, ka vislabākais teātra direktors nekad nespēs izaudzināt un kultivēt savus aktierus. Vieniem vienkārši nav tādu iespēju. Ideja, ka Latvijas teātru mākslinieciskā vadība būtu jāuztic teātra direktoriem ir tikpat absurda kā pēckara kuriozs, ka Operas vadību uzticēja atvaļinātam krievu ģenerālim.

Jo visi šie direktori sēž savos kabinetos un itin neko nesaprot no režisora darba. Bet teātra māksliniecisko konceptu var radīt un vadīt tikai režisors. Jo tikai režisoram ir instrumenti, kā to realizēt. Un tas notiek nekur citur kā tikai mēģinājumu telpā. Un nekad kabinetā. Punkts.

Teātris bez mākslinieciskā vadītāja pārtop par teātra supermārketu. Jo direktora loģika ir pārdevēja loģika – salikt savos plauktos pēc iespējas dažādus teātra produktus, kuri bez riska varētu apmierināt pēc iespējas dažādu pieprasījumu. Lūk, jums teātra "Rimi". Vai vēl labāk – teātra "Maxima".

Tāpēc visi Latvijas teātri, kurus vada direktori, pamazām paliek arvien līdzīgāki viens otram. Tie paši režisori, tie paši vēstījumi. Aktieri šai ražošanas plūsmai piemērojas un arī kļūst par vidēji aritmētiskiem aktieriem. Standarta aktieri. Globalizācija necieš atšķirīgos un lēnām maigi nožmiedz katru individualitātes un savdabības izpausmi. Tagad arī Latvijas teātros.

Par Dailes teātri.

Kādreiz esmu strādājis Dailes teātrī par skatuves strādnieku. Kinoaktieru studijas laikos mani skolotāji bija Liniņš un Matīsa. Tāpēc Dailes teātra asinis plūst arī manās teātra asinīs. Mani uztrauc Dailes teātra nākotne. Par Džilindžera izmešanu man īsti nav viedokļa, jo vienkārši neesmu līdz galam informēts par situāciju trupas iekšienē. Visticamāk, mēs kaut ko nezinām līdz galam. Tur noteikti ir kādi iekšējie noslēpumi, kuri zināmi tikai dažiem iesaistītajiem. Ļoti iespējams, protams, ka līderis ar savu māksliniecisko programmu vairs nespēja iedvesmot kolektīvu un tad, skaidrs, vajadzīga jauna mākslinieciska programma.

Bet ir viena lieta, kas man jāpasaka, un tur man gan ir skaidrs viedoklis. Dailes teātra pārbūve par multifunkcionālu centru būs Dailes teātra fināls. Teātra nāve. Vai simfoniskā orķestra telpu problēmas būtu jārisina ar šādiem upuriem? Es noskatījos Jura Žagara TV interviju "1:1". Un dzirdēju viņa entuziasma pilno plānu par Dailes pārbūvi pēc Londonas "Barbican Centre" parauga. Kur simfoniskā orķestra zāle atrodas zem viena jumta ar teātra zāli. Tā sagadījās, ka es šo interviju noskatījos savā klēpjdatorā, atrazdamies Londonā un sēdēdams "Barbican" teātra aktieru grimētavā. Tajās dienās tur notika manas viesizrādes. Žagars aizmirsa pateikt, ka "Barbican" centrā nav savas teātra trupas. Tas ir vienkārši kultūras nams. Caurstaigājamais pagalms. Un Dailes teātrim šāds caurvējš būtu nāvējošs. Ja Žagaram un Lūkinai tas nerūp, tad Dailes teātra darbiniekiem par to vajadzētu tā kārtīgi padomāt.

Vakar sēdēju Dailes teātra Lielajā zālē un skatījos Maskavas Dailes teātra viesizrādi. Man bija sajūta, ka telpa ir gandrīz par mazu. Aizgāju pēc izrādes zāles beigās un domāju – kurš, interesanti, ir radījis idiotisko leģendu, ka Dailes teātra Lielā zāle esot pārāk liela? Ka tās lielums traucē režisoriem un aktieriem? Mans skarbais viedoklis: Dailes teātra Lielā zāle nav priekš "mīkstajiem". Atcerēsimies Liniņa "Brandu", Koršunova "Izraidītos", Džilindžera "Kaligulu". Nemaz nerunājot par daudzajām Marka Zaharova, Romana Viktjuka un citām viesizrādēm, kur enerģija vārījās un gāja pāri Lielās zāles malām. Vienkārši ar to ir jāprot apieties. Tā ir cita enerģētika un citi teātra paņēmieni. Gan no režisora, gan aktiera puses. Es pats esmu taisījis dramatiskās izrādes ārzemēs uz Lielajām skatuvēm un zinu, par ko runāju. Un šīs prasmes var trenēt un attīstīt. Arī bez mikrofoniem, starp citu. Strengas "Brandu" jaunie nav redzējuši, bet mēs daži vēl atceramies.

Tāpēc es aicinātu dot iespēju Latvijas jaunajiem režisoriem (kuri veiksmīgi apguvuši teātra neatkarīgo pagrabu un istabu mērogus) – lai beidzot izmēģina savus spēkus uz Dailes Lielās skatuves. Tā ir ne tikai cita telpa, bet arī cita elpa, cits atvēziens. No viņu vidus arī nāks tad jaunie mākslinieciskie vadītāji. Jo arī tā ir īpaša profesija, kuru nekur nemāca un apgūst tikai praksē. Jo nevis direktori, bet mākslinieciskie vadītāji vada mākslas procesus teātrī. Direktoriem ir citi darbi. Mums, piemēram, JRT ir laba direktore.

JRT mākslinieciskais vadītājs"

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!