Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto - Aļona, lifejournal.com
 
Politika
18.03.2018

Alternatīvu nav, ja tās tiek simulētas

Komentē
1
Saglabā

Vismaz teorētiski politikas "šeit un tagad" paredzamība un līdz ar to zināms garlaicīgums atbrīvo politikas apcerētāju intelektuālos resursus plašāka konteksta pārdomāšanai. Piemēram, abstrahējoties no konkrētiem personāžiem un tā vietā mēģinot saprast varas īpatnības kopumā. Diemžēl jāsaka: Krievijas liberālās aprindas šajā ziņā, atvainojos par negribētu vārdu spēli, ir apbrīnojami konservatīvas. Piemēram, argumentu konstrukciju, ka Krievijas lielie apmēri nosaka neizbēgami autoritāru šīs teritorijas pārvaldīšanas formu, esmu lasījis tekstos, kuru autori dzīvojuši pirms 100, 150 utt. gadiem, un tādu pašu neilgi pirms 18. marta vēlēšanām pauda arī, teiksim, pazīstamais rakstnieks Boriss Akuņins. Proti, ja nenotikšot reāla pilnvaru deleģēšana reģioniem, ja saglabāsies tik centralizēta lēmumu pieņemšana, tad Krievija esot nolemta autoritārai pārvaldes formai arī "pēc Putina". Šādas konstrukcijas ir ļoti ērtas (līdzīgi tai, kas apgalvo, ka Krievija nekad nav pazinusi demokrātisku iekārtu Rietumu izpratnē, attiecīgi...), bet tās ir arī diezgan seklas. Piemēram, Indija ir ne mazāk daudzveidīga milzīga teritorija, ar ne mazāk sarežģītu vēsturi un tagadni, tomēr tā kaut kā tomēr virzās uz priekšu, neķeroties pie autoritārām metodēm. Valsts izmēru fetišizēšana, ar tiem skaidrojot teju vai visu, kā tas Krievijā tiek darīts, pat mainoties politiskajām iekārtām, jau sāk apnikt.

Līdzīgi ar tikpat tradicionālo pārspīlējumu par inteliģences lomu Krievijas vēsturē un politikā. Vai nu inteliģence netiekot uzklausīta un tas esot Krievijas nelaimju cēlonis, vai arī, tieši pretēji, inteliģence ir bijusi teju vai virzītājspējs visādās nejaucībās – ar šo ligu sirgst pat tādi patiešām izcili krievu mūsdienu akadēmisko aprindu pārstāvji kā Vladimirs Kantors u.c. Nenoliedzami, arī citās valstīs inteliģencei ir slieksme pārspīlēt savu lomu un vietu, tomēr Krievijā šis paštēls ir veidojies tik ilgi (vismaz kopš 19. gadsimta otrās desmitgades), ka paši inteliģences pārstāvji ir tam noticējuši.

Citiem vārdiem sakot, Krievijas intelektuāļi (precīzāk sakot, tie kuri ir publiski kaut cik aktīvi) saprotamu iemeslu dēļ rauc degunu par aktuālās politiskās dienaskārtības tēmām kā pārāk seklām, tomēr vienlaikus turpina arī 2016., 2017., 2018. gadā (un, baidos, arī turpmāk) faktiski malt vienu un to pašu (vēl jāpiemin mūžīgā ecēšanās par pareizticīgās baznīcas pakļāvību politiskajai varai, jau kopš vismaz 20. gadsimta sākuma dzirdamās drūmās prognozes par Sibīrijas un Tālo Austrumu "atkrišanu" utt.).

Šīs dzēlīgās piezīmes, protams, nepretendē uz objektivitāti, jo mani priekšstati par to, kas notiek Krievijas intelektuāļu aprindās (kurām es tikpat tradicionāli simpatizēju un jūtu vajadzību par tām interesēties), ir fragmentāri. Tāpat nevar noliegt, ka ir patīkami izņēmumi. Piemēram, Simons Kordonskis, kurš gan pamanās apšaubīt savu "kastas brāļu" plaši lietotos jēdzienus "padomju cilvēks", "postpadomju cilvēks" u.c. kā patiesībā tukšus, gan vērš uzmanību, ka Krievijā vairākos miljonos skaitāmi cilvēki, kuri apzināti vai sagadīšanās rezultātā ir terra incognita gan valstij gan dažādiem ekspertiem, jo cenšas ar valsti nekontaktēties. Līdzīgi atsvaidzinoši situācijas vērtētāji ir arī sociologs Leonīds Bļahers, politiskais analītiķis Vladimirs Demčikovs u.c., turklāt zīmīgi, ka pēdējie divi nosauktie un arī vairums no "u.c." darbojas vismaz ģeogrāfiski stipri tālu no Maskavas vai Sanktpēterburgas intelektuālajām aprindām. Es nevēlos krist otrā galējībā, apgalvojot: jo tālāk no "centra", jo pilnvērtīgāki priekšstati par dzīvi un interesantākas idejas, tomēr liekas pamatoti teikt, ka provinciāla domāšana (ar to saprotot zināmu dogmatismu un šauru korporatīvismu) var būt arī neprovincē.

Protams, jāpiebilst, ka kvalitātes ziņā labāka analīze par Krieviju nerodas arī Rietumos – vai nu tā ir pārsteidzīgi optimistiska (piemēram, šeit) vai atražo stereotipus. Nepateikšu neko neko jaunu – labāks rezultāts ir tad, ja eksperts ar vienu kāju ir "šeit", ar otru "tur" (piemēram, šeit). Zināmā mērā vēl viens apliecinājums nepieciešamībai distancēties no "savējo" radītā "burbuļa".

Tātad atļaušos apgalvot, ka tā liberālās inteliģences daļa, kas vispār uzskata par nepieciešamu interesēties un izteikties par politisko varu (jo galu galā tas nav nekāds pienākums...), žargonā sakot, ir ieciklējusies. Gan Krievijā, gan arī Rietumos. Vieni ir apmāti ar Putinu, otri – Trampu un viņam līdzīgiem līderiem Francijā, Austrumeiropā u.c. Rezultātā liberālā inteliģence ļauj sev uzspiest svešu dienaskārtību, boksējas ar ēnu, turpina ierastos strīdus par ierastām tēmām. Tiek krustu šķērsu analizētas un vēlreiz analizētas konkrētu elites pārstāvju darbības, maz interesējoties par to, ko dažkārt sauc par klusējošo (sociālo tīklu laikmetā gan diezgan apšaubāms apzīmējums...) vairākumu. Rietumu liberālie intelektuāļi nepazīst sabiedrību ārpus sava loka, Krievijā tas pats, Latvijā – arī. Manām zināšanām par "politiskajiem procesiem" ir maz kopīga ar to, ko par šiem "procesiem" domā cilvēki Daugavpilī, Smiltenē vai Embūtē. Es runāju un domāju par politiku, lietojot savā šaurajā lokā līdzīgu valodu un aktualitāšu atlasi. Tas arī nozīmē, ka man nav priekšnoteikumu tāda alternatīva skatījuma izstrādei, par kuru varētu puslīdz droši teikt, ka tas atbilst arī citu (to, kuri atrodas ārpus šaurās grupas) patiesajām interesēm. Tas pats Maskavā, Ņujorkā vai Vīnē.

Tas arī nozīmē – un te atgriežos pie teksta paša sākuma –, ka šaurā lokā tapušai analītikai, prognozēm, vērtējumiem ir diezgan nosacīts sakars ar iespējamiem notikumu scenārijiem nākotnē. Mani augsti cienītie politologi, vēsturnieki un sociologi Maskavā un Sanktpēterburgā var līdz aizsmakumam debatēt, vai šis Putinam būs tiešām pēdējais pilnvaru periods prezidenta amatā, vai viņa loka dažādie grupējumi sakašķēsies un kad parādīsies pēcteča kandidatūras, bet, kamēr viņi vairāk interesējas par to, kas notiek Maskavā & Co., nevis Orenburgā, Novosibirskā un Vologdā, šīs debates ir intelektuāli kairinošas, ne vairāk. Var, protams, ar aizturētu elpu sekot, ko darīs Aleksejs Navaļnijs, bet, cik varu spriest, lielāku ietekmi varētu panākt, ja pie nopietnākiem protestiem nekā līdz šim ķertos, teiksim, tālbraucēju šoferi. Nasima Taleba ievazātais tēls, Melnais gulbis, parādīsies (ja parādīsies) kaut kur ārpus kaimiņvalsts metropolēm. Vai Vecrīgas.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!