Domas
16.08.2012

Alternatīvās kristietības

Komentē
0
Saglabā

Ne daudzi būs dzirdējuši par dīvaiņiem, kurus vēsture centusies aizmirst. Saukti par herētiķiem, maldu mācītājiem, burvjiem, šarlatāniem, trakajiem, ļaunajiem, gnostiķiem. Tā ir Rietumu domas izpausmes forma, kuru valsts vara centās iznīcināt, pamatojoties uz reliģiskām nostādnēm.

Tikai pavisam nesen, pateicoties 1945. gada atradumiem Ēģiptes tuksneša smiltīs, mums ir iespēja ielūkoties 1.–4. gadsimta kristietības norisēs. Tie, kas kādreiz tika saukti par jukušajiem un dēmonu apsēstajiem, tagad var runāt paši caur tekstiem, kurus imperatora Konstantīna kampaņai neizdevās iznīcināt. Tās ir 13 papirusa grāmatas ādas vākos, kuras Ēģiptes smiltīs apraka vietējā, iespējams, vissenākā kristiešu klostera mūki. Pagāja vairāk nekā 1600 gadu, līdz, staigādams pa tuksnesi, vietējā Nag Hammadi ciema iedzīvotājs Muhameds Alī al-Samāns uzgāja māla trauku ar 13 kodeksiem (grāmatām).

Muhameds nemaz nenojauta par tekstu senumu un vērtību. Pārnākdams mājās, viņš nosvieda tos turpat pie krāsns, un tajā pašā vakarā viņa māte ar pāris senā papirusa lapām iekurināja krāsni.

Turpmākais manuskriptu stāsts norisinās kā kriminālromānā, kur iesaistīta nauda, atriebība, nelikumības un slepkavības. Beigu beigās manuskripti nonāca Rietumu pētnieku rokās. Holandiešu pētnieks Gilless Kvispels, kas bija iesaistīts manuskriptu izvešanā no Ēģiptes, satiekot Muhamedu, viņam atzina, ka šis atklājums mainīs to, kā mēs lūkojamies uz kristietības vēsturi.

Kas ir šie dīvainie un noslēpumainie kristieši, par kuriem oficiālā vara nevēlējās runāt?

Ceturtajā gadsimtā kristietība no neatzītas un vajātas reliģijas, pret kuras sekotājiem izturējās brutālāk nekā pret dzīvniekiem, kļuva par valsts reliģiju. Romas imperatora Konstantīna mērķis bija unificēt valsti, līdz ar to bija nepieciešama unificēta, vienveidīga kristietība. Kā rāda dažādas liecības līdz 4. gadsimtam, situācija nebija ne tuvu vienotai kristietībai.

Nag Hammadi teksti pārstāv divus no aizmirstiem kristietības strāvojumiem. Tie ir setiešu gnostiķi un valentīnieši. Starp citiem kristietības strāvojumiem, kuriem rakstā nepievērsīšos, minami arī Markiona sekotāji, kas vēlējās atdalīties no jūdaisma tik radikāli, ka neakceptēja Veco Derību un uzskatīja, ka Jēzus nav Jahves dēls. Ebionīti – jūdaismā tendēti kristieši, kuri uzsvēra nabadzīgu dzīvesveidu un veģetārismu. Askētiskie enkrātieši, kuri neatzina laulību un seksuālo dzīvi, Sīmaņa maga sekotāji un citi.

Setiešu saknes meklējamas jau pirmskristietības jūdaismā. Šim strāvojumam piederīgie interpretēja Toras mācību caur grieķu filosofijas acīm. Viņi sevi apzināti identificēja ar okulto, maģiju, ezoteriku un misticismu jeb to, kas tradicionāli jūdaismā uzskatāms par Dieva zaimošanu. Setieši apzināti "zaimoja" Jahvi, jo uzskatīja, ka viņš vainojams pie pasaules nelaimēm un ciešanām. Viņu mērķis bija atbrīvoties no šī dieva ietekmes sfēras. Tādēļ viņi godāja Setu – Ādama un Ievas trešo dēlu (pēc Ābela un Kaina), kas tika uztverts kā Kristus pirmtēls, gudrības nesējs, kurš vēlāk manifestējas kā Jēzus un nes cilvēkiem dievišķu gudrību, kas ir būtiska pestīšanas procesā. Kādā šīs sektas darbā, kuru dēvē par "Jūdas evaņģēliju", Jūda ir apustulis, kas no Jēzus saņem instrukciju, par kuru nezina pārējie apustuļi: "Panāc prom no pārējiem, un es tev pastāstīšu par karaļvalsts noslēpumiem. Tev nāksies daudz ciest, lai tur nokļūtu. Jo kāds cits nāks tavā vietā, lai tie 12 apustuļi varētu būt pilnīgi sava dieva priekšā". (Jūdas evaņģēlijs 35)

Šajā stāstā, kas sacerēts 3. gadsimtā, Jūda ir nevis nodevējs, bet varonis, kuram tiek atklāts dievišķs noslēpums un kurš palīdz piepildīties rakstiem. Skaidrs, ka tas dievs, kura priekšā apustuļiem jābūt pilnīgiem, nav tas Dievs, par kuru Jūdam atklāj Jēzus. Tieši pretēji, Jēzus māca atbrīvoties no tā dieva ietekmes, kuru apustuļi uzskata par īsto dievu. Norādot uz 12 apustuļiem, teksta autors domā tālaika ortodoksiju. Domājams, apustuļi kalpo Jahvem, tam dievam, ko setieši neatzīst kā augstāko Dievu. 12 vienības atbilst zodiaka zīmēm, kas tālaika cilvēku apziņā bija kosmiskās kārtības pārvaldnieki. 12 apustuļi setiešiem reprezentē šo kosmisko kārtību, ko iestādījis nepilnīgais radītājs. Tā ir skaidra kritika tālaika oficiālajai kristietībai, tās teoloģijai un pārvaldes sistēmai.

Šie setiešu kristieši asociēja sevi ar Bībeles tēliem, kurus tradicionāli uzskatīja par negatīviem, Jūda Iskariots ir viens no tādiem. Vai arī Sodomas un Gomoras iedzīvotāji. Viņiem šie tēli rāda to, cik nežēlīgs ir tas dievs, kas radījis pasauli. Patiesībā nevis dievs, bet gan kropls un nepilnīgs eņģelis, kurš iedomājas, ka ir Dievs. Arī Jēzus krusta nāve setiešiem norāda uz Jahves jeb kosmosa valdnieka nežēlīgo dabu.

Valentīns (2. gs.), teologs, kura paša, kā arī viņa skolnieku darbi atrodami starp Muhameda atklātajiem tekstiem, nebija tik radikāls pret radītāju kā setieši. Viņš bija kristiešu teologs, kas ievēroja tradīcijas, taču vienlaikus brīdināja, ka arī tādas autoritātes kā Baznīca un pāvests vai priesteri var maldīties, pielūdzot to dievu, kas tikai šķietami ir Dievs. Valentīns tika padzīts no baznīcas ne tik daudz dīvaino mācību dēļ, kā tādēļ, ka tā bija slepena mācība, atklājama tikai tādiem kristiešiem, kas bija iniciēti slepenajā valentīniešu tradīcijā. Valentīnieši uzskatīja, ka nevis pāvests vai priesteru mašinērija uztur Baznīcas pulsu, bet gan tādi kristieši, kā viņi, kuri ir izauguši līdz tādam garīgumam kā pats Pestītājs, tādēļ spēj palīdzēt citiem un glabāt slepeno tradīciju, ko pārmantojuši no apustuļa Pāvila.

Arī Valentīns bija pazīstams ar seno tradīciju, kas runāja par eņģeli – materiālās pasaules radītāju. Šis eņģelis, pēc Valentīna domām, maldina cilvēku, "sagatavojot ar spēku un skaistumu aizvietotāju patiesībai" (Patiesības evaņģēlijs 17:19–20). Cilvēki pieķeras šim skaistumam un domā, ka šī materiālā realitāte ir vienīgā. Līdzīgi arī pāvests un viņa priesteri pieķērušies savām idejām par Dievu, uzskatot tās par galējām un patiesām. Tādēļ Valentīns turpināja darboties kā kristietis arī pēc viņa izslēgšanas no "vienīgās un patiesās baznīcas", jo uzskatīja, ka Baznīcas robežas nav definējamas un tikai Dievs pazīst Baznīcai piederīgos.

Valentīnieši un liela daļa gnostiķu dēvēja sevi par kristiešiem. Viņi kritizēja pāvestu, priesteru hierarhiju un rangus, kā arī vērsās pret ortodoksijas attieksmi pret sievieti, uzskatot, ka sievietei Baznīcā ir tādas pašas tiesības kā vīrietim. Šāda nostāja tradicionālajā tālaika kristietībā netika tolerēta!

Par spīti tam, ka valentīniešus no Baznīcas centās izstumt, viņi ticēja, ka tajā jāsadzīvo visiem, kas uzskata sevi par kristiešiem, pat tad, ja "oficiāli" tie no tās izslēgti. Viņi ticēja, ka Svētā Gara klātbūtne, kuru viņi pazina kā Dievu sievietes veidā, turpina viņus vadīt arī ārpus oficiālās Baznīcas robežām.

Būtu maldīgi domāt, ka šie un citi kristietības strāvojumi beidza eksistēt līdz ar Konstantīna kristietības triumfu. Tie kļuva par pagrīdes kustībām, un ir zināms, ka valentīnisms kā šāda kustība eksistēja līdz pat 7. gadsimtam. Šie strāvojumi laiku pa laikam izpaudās Eiropas domā. Jūdu misticisma pētnieks Geršoms Šolems, piemēram, norāda, ka strāvojumi, kurus pētniecība pazīst ar nosaukumu "gnosticisms", manifestējas jūdu ezoteriskajā mācībā kabalā, kas Eiropā radās ap 13. gadsimtu. Tāpat arī varam pie šādām izpausmes formām pieskaitīt alķīmiju, viduslaiku kristiešu ezoteriku: rožkrustiešus u. c.

Līdzīgi kā gnostiķi, arī angļu rakstnieks un gleznotājs Viljams Bleiks juta, ka šī pasaule cilvēkam ir sveša un nepazīstama, tādēļ to nevarētu būt radījis augstākais Dievs. Arī Hanss Jona norāda uz līdzīgām noskaņām 19. gadsimta eksistenciālfilosofijā. Savukārt psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs gnostiķos redzēja savus kolēģus, cilvēkus, kuri atklāj psihes universālo raksturu un tās izpausmes formas. Un vai Nīče nerunā tieši par tā Dieva nāvi, kuru cilvēks gadsimtiem ilgi ir iztēlojies par augstāko Dievu, kas nes sev līdzi bieži vien apspiedošas morāles normas?

Arī šodien mēs sastopam daudzus kristietības veidus, taču tie visi izauguši no viena zara, no tā, kas savas robežas noteica līdz 4. gadsimtam. Pārējās kristietības formas izmira vai labākajā gadījumā tika asimilētas un cirkulēja pagrīdē. Pētnieki, kā Barts D. Ermans un Elaina Pegls, cenšoties atjaunot cilvēku apziņu par šo laika periodu, dēvē šīs kristietības formas par "agrīnajām kristietības" vai "alternatīvajām kristietības" formām.

Tēmas

Guntars Rēboks

Guntars Rēboks ir teoloģijas maģistrs, Žaņa Lapuķes piemiņas stipendijas ieguvējs, šobrīd – Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes doktorants.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!