Sofī Oksanena (Sofi Oksanen), pasaulē plaši pazīstamā somu rakstniece, viesojas Rīgā. Sadarbībā ar tulkotāju Maimu Grīnbergu un apgādu "Jumava" piedāvājam romāna "Attīrīšanās" fragmentu. Rakstniece par 2008. gadā izdoto romānu „Attīrīšanās” (Puhdistus) 2010. gadā ieguva prestižo Ziemeļu Padomes literatūras balvu. Ziemeļu Padome literatūras balvas žūrija apliecina: "Sofī Oksanenas romāna „Attīrīšanās” darbība norisinās Igaunijā divos atšķirīgos laika posmos, taču tā tematika – mīlestība, nodevība, vara un bezspēcība – nepazīst laika robežu. Neparasti trāpīgā un spēcīgā valodā autore parāda, kādu iespaidu uz vienkāršo cilvēku atstāj vēsture un kādas ir vēstures atskaņas šodienā." Bagātīgā un izteiksmīgā valodā viņa savij konkrētus vēsturiskus faktus – Igaunijas padomju laika pagātni – ar tik aktuālu un globāla mēroga mūslaiku problēmu kā cilvēktirdzniecību Baltijas jūras reģionā.
Sofi Oksanena dzimusi 1977. gadā Jiveskilē, viņas māte ir igauniete, tēvs soms. Sofi ir studējusi literatūru Jiveskiles un Helsinku universitātēs, savukārt dramaturģiju viņa apguvusi Helsinku Teātra augstskolā.
Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā un apgāds „Jumava” sadarbībā ar Somijas vēstniecību Latvijā piektdien, 4. martā plkst. 18.00 aicina uz sarunu ar Sofī Oksanenu - autori somu valodā iztaujās romāna „Attīrīšanās” tulkotāja Maima Grīnberga. Saruna tiks tulkota latviešu valodā. Pasākums notiks Ziemeļu Ministru padomes birojā, Rīgā, Marijas ielā 13/3 (Berga Bazārs).
Bezdelīgas jau bija aizlidojušas, bet dzērves izstieptiem kakliem uzara debesis. To sauciens nolija lejā un plēsa pušu Alīdes galvu. Atšķirībā no viņas tās tika prom, tām bija brīvība lidot, kur acis rāda. Viņai bija tikai brīvība doties sēņu mežā. Grozs pilns rudmiesēm un vilnīšiem. Mājās gaidošā Ingela būs apmierināta ar guvumu, Alīde sēnes iztīrīs, Ingela varbūt ļaus sēnes nobrucināt, taču visu laiku līdzās uzvaktēs un liks burkās, pieprasīdama Alīdes uzmanību, jo māsa netiks galā ar saimnieces pienākumiem savās mājās, ja nepadosies sēņu marinēšana. Sālīt Alīde varbūt prastu, bet labai marinādei jau vajadzēja iemaņas. Un tūlīt pēc Ingelas roku pieskāriena atkal būtu par kādu burku vairāk pieliekamā plauktā, par kādu burku mazāk izsalkuma ziemā.
Alīde aizsedza vienu ausi ar brīvo roku — tik daudz dzērvju! to sauciens! Cauri pastalām jautās rudens. Kaklā kašājās slāpes. Un tad piepeši brauca motocikls un vīrs ādas jakā, apstājās līdzās Alīdei.
— Kas grozā?
— Sēnes. Nāku no sēņošanas.
Vīrs izrāva grozu, pārbaudīja un aizsvieda. Sēnes noparkšķēja zemē. Alīde blenza uz tām, neuzdrīkstēdamās paskatīties uz vīrieti. Tagad tas notiks. Bija jāsaglabā miers. Viņa nedrīkst nervozēt, nedrīkst izrādīt sagrābušās bailes. No ceļgalu locītavām pastalās lija auksti sviedri, un ķemenī sāka izplatīties nejutīgums, asinis aizplūda no locekļiem. Varbūt nekas nenotiks, varbūt viņa velti satrūkusies.
— Tu taču esi pie mums bijusi jau agrāk? Kopā ar māsu. Tu esi tā bandīta sievasmāsa.
Alīde blenza uz sēnēm. Acs kaktiņā vīdēja ādas jaka. Vīram pakustoties, tā gurkstēja. Ausis sarkani atļutušas. Hromādas zābaki spīdēja, kaut arī ceļš bija putekļains un vīrs nebija vācietis. Vai viņai būtu vajadzējis mesties skriet, cerēt, ka vīrs nešaus mugurā? Vai ka vīrs netrāpīs? Bet tad vīrs dotos taisni uz mājām un sameklētu Ingelu un Lindu un paliktu gaidām, līdz viņa pārradīsies. Vai bēgošais vienmēr nav vainīgs?
Pagastnamā lielausu vīrs paziņoja, ka Alīde nesusi ēdienu bandītiem. Cauri vīra ausu ļipiņām vīdēja gaisma. Viņš izgrūda Alīdi stāvēt telpas vidū un pats aizgāja prom.
— Biedre Alīde, esmu jūsos vīlies.
Balss tā pati, kas pirmajā reizē. Vīrs tas pats. “Vai esat pārliecināta, biedre Alīde?” Viņš piecēlās no tumsas slēptā galda, paskatījās uz Alīdi, papurināja galvu, dziļi nopūtās un bija ļoti skumjš.
— Esmu darījis jūsu labā visu. Vairāk nav manos spēkos.
Vīrietis pamāja aiz muguras stāvošajiem vīriem, kas sāka nākt uz Alīdes pusi. Viņš pats izgāja no istabas.
Alīdes rokas sasēja aiz muguras un galvā uzvilka maisu. Vīri izgāja no telpas. Cauri audumam nekas nebija redzams. Kaut kur uz grīdas pilēja ūdens. Cauri maisam dvakoja pagrabs. Durvis atvērās.
Zābaki. Alīdes kreklu atplēsa vaļā, pogas sprāga uz grīdas akmeņiem, uz sienām, vācu stikla pogas, un tad — viņa pārvērtās par peli istabas kaktā, par mušu lampā, viņa aizlidoja, par naglu sienas papē, par sarūsējušu spraudīti, viņa bija sarūsējusi spraudīte sienā. Viņa bija muša un staigāja pa sievietes kailajām krūtīm, sieviete atradās telpas vidū maisu galvā, un viņa gāja pāri svaigam sasitumam, zem sievietes krūšu ādas bija sabliezušās asinis, pāri zilumiem veda mušas ejamais ceļš, uzblīdušo krūšu galiņu asinsizplūdumi kā kontinenti. Kad sievietes kailā miesa skāra grīdas akmeņus, viņa vairs nekustējās. Sieviete ar maisu galvā telpas vidū bija sveša, un Alīde bija prom, viņas sirds mazām ķirzakas kājiņām skrēja spraugās dobumos rievās, sakusa par vienu ar sakni, kas auga zemē zem telpas. “Vai savārīt šo ziepēs?” Sieviete telpas vidū nekustējās, nedzirdēja, Alīde bija kļuvusi par spļāviena traipu uz galda kājas, līdzās ķirmja alai, apaļajā aliņā kokā, alkšņa kokā, Igaunijas zemē augušā alkšņa kokā, kur vēl jautās mežs, kur vēl jautās ūdens un saknes, un kurmji. Viņa traucās tālu prom, viņa bija kurmis, kas pagalmā izstumj zemes čupiņu, pagalmā bija jūtams lietus un vējš, slapjā zeme elpoja un ņudzēja. Sievietei telpas vidū galva bija iebāzta samazgu spainī. Alīde atradās ārā slapjā zemē, zemi nāsīs, zemi matos, zemi ausīs, un suņi skrēja viņai pāri, ķepas spiedās zemē, kas elpoja un vaidēja, un lietus tajā izkusa, un grāvji pildījās, un ūdens pātagoja un veseroja savus ceļus, un kaut kur hromādas zābaki, kaut kur ādas jaka, kaut kur šņabja aukstā smarža, kaut kur sajaucās krievu un igauņu un ņudzēja puvušās mēles.
Sieviete telpas vidū nekustējās.
Lai gan Alīdes ķermenis pūlējās, lai gan zeme centās viņu paturēt sev un maigi glāstīja samelnējušo miesu, laizīja asinis no lūpām, saskūpstīja izplēstos matus, lai gan zeme darīja visu, tā neko nespēja, viņu aizrāva atpakaļ. Siksnas sprādze nošķinda, un sieviete telpas vidū sakustējās. Durvis noklaudzēja, zābaks noklaudzēja, šņabja glāze nošķindēja, krēsls skrāpēja grīdu, lampa pie griestiem šūpojās, un viņa centās bēgt — viņa bija muša lampā, cieši pie volframa kvēldiega —, taču siksna rāva atgriezties, tik labi sacaurumota siksna, ka to nevarēja dzirdēt, par mušu pletni labāk sacaurumota āda. Viņa gan centās, viņa bija muša, lidoja prom, lidoja griestos, lidoja prom no spuldzes gaismas, caurspīdīgi spārni, simt acu, taču sieviete uz akmens grīdas raustoties iegārdzās. Sievietei galvā bija maiss, un maiss smirdēja pēc vēmekļiem, un maisa audumā nebija mušai ejama cauruma, muša nerada ceļu pie sievietes mutes, muša varētu mēģināt sievieti nosmacēt, likt viņai vemt vēlreiz un nosmakt. Maiss smirdēja pēc mīzaliem, tas bija slapjš no mīzaliem, vēmekļi bija vecāki. Durvis klaudzēja, zābaki klaudzēja, augšpus zābakiem čāpstināja, klakšķināja mēli, maizes drupačas bira uz grīdas kā laukakmeņi. Čāpstināšana beidzās.
— Viņa smird. Aizvāciet.
Viņa attapās grāvī. Bija nakts, kāda nakts? Vai bija pagājusi diena vai divas, vai varbūt tikai viena nakts? Pūce ūjināja. Melni mākoņi slīdēja mēness debesīs. Mati slapji. Viņa pieslējās sēdus, uztaustījās
uz ceļa, bija jātiek mājās. Apakškrekls, apakšsvārki, kleita un zeķturis bija savā vietā. Lakata nebija. Zeķu trūka. Viņa nevar iet mājās bez zeķēm, vienkārši nevar, jo Ingela... Vai Ingela maz bija mājās? Vai ar Ingelu viss kārtībā? Un Lindu? Alīde metās skriet, solis nenesa, viņa līda, viņa rāpoja, viņa ķepurojās augšā, sagrīļojās, streipuļoja, kleberēja un zvāļojās, tomēr uz priekšu, ar katru kustību uz priekšu. Ingela noteikti būs mājās, šoreiz tie bija gribējuši tikai viņu, Ingela būs mājās. Bet kā viņa izskaidros Ingelai, ka aizejot viņai bija zeķes, bet pārnākot ne? Par lakatu varētu pateikt, ka aizmirsies ciemā. Uz ceļa bija peļķes, lijis. Labi. Viņa bija norāvusi slapjo lakatu un kaut kur aizmirsusi. Bet zeķes, bez zeķēm viņa nevar iet mājās. Kārtīga sieviete pat savā pagalmā nestaigā plikiem stilbiem. Klēts. Klētī ir zeķes. Viņai vajadzētu paņemt no klēts zeķes. Bet klēts durvis slēgtas un atslēga pie Ingelas. Klētī viņa nekādi netiks. Ja vien durvis nebūs aizmirsušās vaļā.
Visu mājupceļu Alīde pievērsās domai par zeķēm, ne par Ingelu, ne par Lindu, ne par notikušo. Viņa balsī uzskaitīja dažādas zeķes: zīda zeķes, kokvilnas zeķes, tumši brūnas zeķes, melnas zeķes, gaiši brūnas zeķes, pelēkas zeķes, vilnas zeķes, sakrunkojušās zeķes, priekšā vīdēja klēts, ausa rīts, bērnu zeķes, cauri ganībām viņa bija apmetusi loku līdz mājas aizmugurei, izrakstītas zeķes, rūpnīcas zeķes, zeķes, ko pirka par diviem sviesta kilogramiem, zeķes par trim medus burkām, divu darbadienu alga. Viņa un Ingela bija strādājušas divas trīs dienas citās saimniecībās un abas dabūjušas pa zīda zeķu pārim, melnas zīda zeķes, kokvilnas purngali. Gatvē šalca sudrabvītoli, aiz pagalma bērziem iezīmējās māja, iekšā dega gaismas, Ingela bija mājās! Suni nedzirdēja, nekrāsotas vilnas zeķes, kaprona zeķes, viņa tika līdz klētij, paraustīja durvis. Slēgtas. Būs jāiet iekšā bez zeķēm, jāturas tālāk no spuldzēm, tūlīt jāapsēžas pie galda un jāpavelk zem tā kājas. Varbūt neviens nemanīs. Arī spogulis noderētu. Alīde paplikšķināja pa vaigiem, pieglauda matus, aizskāra galvu, taču tā šķita lipīga, zīda zeķes, kokvilnas zeķes, vilnas zeķes, kaprona zeķes. Pie akas viņa izvilka spaini ūdens, nomazgāja rokas, berzēja tās ar akmeni, jo sukas nebija, brūnas zeķes, melnas zeķes, pelēkas zeķes, nekrāsotas zeķes, izrakstītas zeķes, tagad būtu jāiet iekšā. Vai viņa spēs? Vai kājas celsies pāri dzimto māju slieksnim, vai viņa spēs runāt ar citiem? Cerams, Ingela vēl būs tik miegaina, ka nekāda runāšana nesanāks. Linda varbūt gulēs, tik agrs bija rīts.
Alīde iestūma augumu pagalmā, pati nopakaļ skatījās, kā viņa iet, kā ceļas kāja, kā roka satver rokturi, kā viņas balss iesaucas, tā esmu es. Durvis atvērās. Ingela ielaida iekšā. Par laimi, Hanss bija slēptuvē. Alīde nopūtās. Ingela skatījās. Alīde pacēla roku par zīmi, lai Ingela neko nesaka. Ingelas acis nolaidās līdz Alīdes bezzeķu kājām, un Alīde aizgrieza galvu, pieliecās paieskāt Lipsi. No kambara virtuvē ieskrēja Linda un apstājās, ieraudzījusi Ingelas dziļi iekritušos mutes kaktiņus. Ingela nokomandēja Lindu mazgāties. Linda nekustējās.
— Vai būs klausīšana!
Linda paklausīja. Emaljas bļoda nošķindēja, ūdens šļakstījās. Alīde joprojām stāvēja tajā pašā vietā un smirdēja. Vai Linda paraudzījās uz viņas kailajām kājām? Viņa atkal atdalījās no ķermeņa tik daudz, lai iestumtu to gultā un atgriezās ķermenī tikai tad, kad sāni sajuta pazīstamo salmu matraci. Ingela nostājās durvīs pateikt, ka sagatavos viņai vannu, līdzko Linda būs aizgājusi uz skolu.
— Sadedzini drēbes.
— Visas?
— Visas. Es viņiem neizstāstīju.
— Zinu.
— Viņi ieradīsies pēc mums atkal.
— Linda jāsūta prom.
— Hansam radīsies aizdomas, un Hansam nekad ne par ko nedrīkst rasties aizdomas. Hansam nedrīkst stāstīt.
— Hansam nedrīkst stāstīt, — Ingela atkārtoja.
— Mums vajadzētu doties prom.
— Kurp? Un Hanss…
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.
0