Aktīvā fotogrāfija

Par "Rīgas Fotogrāfijas biennāli – NEXT 2019" (skatāma līdz 28. jūnijam)

Vasaras sākums Rīgā kļuvis par aktīvu fotogrāfijas laiku – gandrīz vienlaikus norisinās gan Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgada pasākumu programma, gan Rīgas Fotomēnesis. Abi notikumi lielā mērā pievēršas attēlu aprites tēmām, uzdodot jautājumu – kā fotogrāfija, kas cauraudusi mūsu ikdienu un sagūstījusi skatienu, var pavēstīt ko jaunu? Rīgas Fotogrāfijas biennāle tieši jaunā meklējumus šogad izvirzījusi kā galveno ideju. Tā realizēta gan ar talantu atklāšanu (biennāles centrālais pasākums ir balva "Meklējam jauno fotogrāfijā!"), gan ar jauno tendenču aptveršanu laikmetīgās mākslas darbos, kuru centrā ir attēls (un ērtības labad tos dēvē par fotogrāfiju), gan koncentrējoties uz jaunumiem, ko nākotne nesīs cilvēka identitātes, ķermeņa izmaiņu, kā arī cilvēka un dabas savstarpējo attiecību kontekstos. Domājot par nākotni, šķiet loģiski, ka otrs tematiskais bloks biennāles programmā saistās ar aktīvismu, jo pārmaiņu priekšvakarā ikviens izvēlējies kļūt par pasīvo vai aktīvo "gaidītāju".

Biennāles simpozija "(Ne) aktīvisma manifestācijas Baltijas jaunajā mākslā" pavadošajā tekstā izvirzīts pieņēmums, ka Baltijas mākslā, iespējams, ir sastopams "mērenāks, neviennozīmīgāks aktīvisms. [..] Paturot gan prātā, ka refleksija par sociālpolitiski aktuālām tēmām un aktīvisms nav viens un tas pats". Tas šķiet visai neskaidri, ņemot vērā, ka simpozija mērķis tomēr esot meklēt atbildes uz jautājumu par to, cik lielā mērā globāli, aktuāli jautājumi ir būtiski Baltijas jaunajiem māksliniekiem. Tā kā ikviena radoša darbība ir aktivitāte un katrs labs mākslas darbs sniedz jaunu pieredzi, kas nesaraujami saistīta ar būšanu attiecībās, varbūt aktīvisms mākslā tiešām definējams plašāk – kā tāds mākslinieka veikums, kurā netiek atražotas jau "iesildītas" tēmas un pieejas, kā arī nenotiek pielāgošanās mākslas tirgus pieprasījumam un valodai. Te varētu atsaukties uz Andreja Kurcija gandrīz pirms simts gadiem sarakstīto, joprojām interesanto manifestu "Aktīvā māksla", kam Latvijas simtgades programmā tika veltīta izstāde un izdevums. Kurcija daudznozīmīgais, kreisi iekrāsotais manifests, protams, nav tieši iekļaujams refleksijā par mūsdienu mākslu, tomēr viņa teksts liek domāt par vairākiem interesantiem, joprojām aktuāliem mākslas aspektiem, piemēram, par mākslinieka atbildību ietekmēt notiekošo, par spēju uzņemties risku un gatavību kļūdīties, arī par to, ka aktīva māksla kā process nav tverama noslēgtās definīcijās. Kurcijs uzskatīja, ka aktīva (jauna) māksla nevis interpretē pasauli, bet maina to – un dara to tieši šajā brīdī. Fotogrāfijas kontekstā šajā ziņā interesants šķiet jautājums: kā fiksētais attēls, kas vienmēr ietver pagājušo brīdi, var būt aktīvs un ne tikai vēstīt, bet arī mainīt nākotni?

Pasīvā/aktīvā skatiena nošķīrums ir būtisks Vikas Ekstas izstādē "P.", kas līdz 14. jūnijam skatāma galerijā "Alma". Vika fotografējusi savu aizmigušo dzīvesbiedru, tādējādi apvēršot ierasto dzimumlomas nošķīrumu mūsdienu fotogrāfijā un kopdzīves modeļos. Šajā sērijā vīrietis, kurš "notverts" neaizsargātā pozā neapzinātā stāvoklī, kļuvis par intereses un iekāres objektu. Autores iecere, no vienas puses, ir estetizēta un šķietami distancēta, no otras – nenoliedzami personiska un ieinteresēta. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir mākslinieces dienasgrāmatas pieraksti, kuros gan bezkaislīgi reģistrēts mīļotā naktsmaiņu režīms, gan atklātas personīgākas pārdomas, izstādes skatītāju uz brīdi padarot par aktīvāku dalībnieku pāra attiecībās nekā guļošo, pasīvo, ar vienu burtu apzīmēto P.

^{Vika Eksta. No sērijas "P.", 2019}

Savukārt Poznaņas Mākslas universitātes fotogrāfijas nodaļas studentu un absolventu izstādes "(Ne)dabiskie ķermeņi" (Latvijas Fotogrāfijas muzejā 04.04.–12.05.19.) darbu vienojošais aspekts ir dabiskuma/normālības jēdzienu pārvērtēšana. Agņeška Hinca izstādē iztēlojas nākotnes cilvēka transformācijas, savukārt Johanna Berga pēta ķermeņa un identitātes nesakritību, portretējot konkrēta cilvēka – pirmās transpersonas – duālās izjūtas, kurās pašreprezentācija mijas ar bailēm no noraidījuma un sabiedrības neizpratnes. Ierastos priekšstatus paplašina Pjotra Zugaja darbi – rentgena filmas, kurās apslēptā patiesība par aizmirstajiem ķermeņiem (kapsētā) atklājas šķietami neitrālā ainavā. Arī Joanna Čarnota darbā "DNS Cirkulācija", kurā dokumentētas iznīcināšanas nometnes Polijā, "atsauc" no atmiņām izdzēstus, anonīmus upurus. Savukārt Katažina Bojko-Šimčevska darbā "Komunikatori" un Aurelija Fridriha-Zdanovska fotogrāfiju sērijā "Rašanās: ir jauki, ja ir koks" runā par cilvēka nomācošo dominanci dabā. Arī Lietuvas izdevniecības "NoRoutine Books" konkursa laureātu izstāde kultūras pilī "Ziemeļblāzma" (20.05.–28.07.2019.) attēlos apvērš atmiņas tēmas – Ieva Balode foto arhīva materiālu kolāžu saaudusi stāstā par kara vardarbību, bet Madaras Gritānes apstrādātie attēli rada sajūtu, ka daļa no neapzinātās pagātnes joprojām "karājas gaisā". No attēla valdzinājuma un stāsta atsakās trešais izstādes dalībnieks, par "NoRoutine Books" konkursa uzvarētāju atzītais mākslinieks Reinis Lismanis, kurš pievērš uzmanību pašam fotogrāfijas medijam un attēla tapšanas procesam.

^{Agņeška Hinca, no sērijas "UX", 2018}

Ikdienā lietojamo attēlu veidošanās nosacījumi ir pamatā konkursa "Meklējam jauno fotogrāfijā!" laureātes, jaunās mākslinieces Annijas Muižules darbu ciklam "Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā". Autore pievērš uzmanību "emociju tirgum" un mākslīgu vajadzību radīšanai, ko veido klišejisku attēlu tiražēšana. Spēcīgākais šīs izstādes darbs šķiet attēlu atslēgvārdu grāmata: pāreja no fotogrāfijas uz tekstu liek iedarbīgāk "pamanīt" šo attēlu banalitāti – to, cik stereotipiskiem attēlu nospiedumiem ir izraibināta iztēle, kas var iedzīvināt gandrīz katru no šiem vārdu salikumiem. Par to savā esejā biennāles izdevumā raksta arī mākslas kritiķis un kurators Indreks Grigors, kurš atsaucas uz igauņu fotogrāfu Reimo Vesu-Tangso: "Vesa Tangso apgalvo, ka attēlu aizstāšana ar aprakstiem varētu kalpot par pamatu jaunai, laikmetīgai attēlu ekonomijai un ekoloģijai." Apraksts palīdz izbēgt no attēla iedarbības, kas rada ilūziju par tā reprezentējošo dabu. Ja nonivelē līdz absurdam, to, iespējams, var "atgriezt atpakaļ", bet jau mākslinieciskā realitātē – kā mākslinieku apvienības "GolfClayderman" brīnišķīgajā izstādē, kas aplūkojama tikai biennāles izdevuma katalogā. Apvienības dalībniekiem atkal izdevies būt dubultā ironiskiem – "televīzijas epizožu" attēlos tiek kritizēti un parodēti ne tikai sociālo tīklu un masu mediju radītie krāsainie attēlu burbuļi un patērētāju dzīvesveids, bet absurda rotaļīgumā panākts arī kritikas kariķēšanas efekts. Ja aktīva māksla notiek un nepakļaujas aprakstam, "GolfClayderman" attēlu sērija būtu saucama par aktīvāko no "RFB – NEXT 2019" izstādēm.

^{Annija Muižule. No sērijas "Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā". 2016-2018  (Foto: Ansis Starks)Annija Muižule. No sērijas "Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā". 2016-2018  (Foto: Ansis Starks)}