Anrī de Tulūzs-Lotreks (Henri de Toulouse-Lautrec,1864–1901). Au Moulin Rouge 1892–1895. The Art Institute of Chicago. Helen Birch Bartlett Memorial Collection, 1928.610 © The Art Institute of Chicago
 
Recenzija
14.12.2015

Ak, lakstīgala, nedziedi!

Komentē
1
Saglabā

Par izstādēm "Spožums un posts" un "Kam no fotogrāfēm bail?" Orsē muzejā Parīzē

Attiecības ar prostitūciju mūsu nācijai ir, maigi sakot, sarežģītas. Lai gan retais izliksies, ka tāda parādība nepastāv, un dažs atcerēsies, ka šādus tādus tās aizmetņus var samanīt pat latvju dainās, bet atainojumu tā izpelnījusies pat daiļajās mākslās – sākot ar Kārļa Padega un beidzot ar Kristiana Brektes darbiem –, pārāk skaļi par savu nacionālo maucību izteikties, kur no vēl ar to lepoties, mums neliekas piedienīgi, tas it kā nav tikumīgi, jo laikam jau ir pretrunā ar mūsu dzīvesziņu. Publiska maucības piesaukšana tiek nosodīta – to uz savas ādas reiz dabūja izjust itin populārs žurnālists, kas tiešajā ēterā atļāvās bezmaz vai Bībeles Jāņa Atklāsmes grāmatā patapinātu salīdzinājumu; un par to dabūja pārliecināties arī raidstacija, kas atļāvās atskaņot veco un visiem jau sen apnikušo dziesmu "Mauku mājā luktur's spīd". Uz mēģinājumiem mūsu kopējā vēsturē atrast vietu arī prostitūcijai līdz šim saņēmušies vien akadēmisko aprindu pārstāvji – ar aprindām galvenokārt te gan jāsaprot Dr. hist. Ineta Lipša un viņas monogrāfija "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939" (Rīga: Zinātne, 2014).

Francijā un Parīzē, protams, viss ir citādāk, tur valda franču likumi un tikumi, un ne jau velti pat par "mazo Parīzi" dēvētajā un no visa franciskā allaž ģībstošajā Rīgā tādu ar prostitūciju saistītu kaiti kā sifiliss reizēm mēdza dēvēt par "franču slimību".

Francijas galvaspilsētā Parīzē Orsē muzejā vēl līdz 17. janvārim skatāma sadarbībā ar Francijas Nacionālo bibliotēku veidota izstāde "Spožums un posts. Prostitūcija attēlos, 1850–1910". Izstādes kuratori – Marija Robēra un Izolde Pludermahere no Orsē muzeja, mākslas vēstures profesors Ričards Tomsons no Edinburgas universitātes un Nīnke Bakere no Amsterdamas Van Goga muzeja – ekspozīciju veidojuši kā ar muzeju un bibliotēku krātuvēs pieejamiem artefaktiem ilustrētu šīs sociālās parādības hronoloģisku ekskursu ar skumju, bezcerības māktu iesākumu un šķietamas cerības apdvestu finālu.

Izstāde sākas ar bēdīgu atskārtu, ka ļaužu pieplūdums no laukiem uz pilsētām 19. gadsimteņa vidū izraisīja tādu postu, ka Parīzes ielās faktiski nebija lielu iespēju prostitūtu atšķirt no jebkura cita gājuma sievietes (atsegts šņorzābaka stulms varēja būt gan zīme, gan nejaušība). Jāpiebilst, ka izstādes veidotāji prostitūciju aplūko gandrīz vienīgi kā sieviešu un vīriešu varas attiecības, viendzimuma tēmai pieskaroties vien kādas Tulūza-Lotreka gleznas komentārā un dažos agrīnās pornogrāfijas fotouzņēmumos. Tātad vienalga – vai tu biji bērnaukle, mājskolotāja, vešeriene, vai kāda cita no tā dēvētajā apkalpojošajā sfērā strādājošajām, pastāvēja visai liela varbūtība, ka sevi uzturēt bija iespējams, vien piepelnoties arī ar savas miesas pārdošanu. Lūk, un tas ir fons, uz kura, kā licies izstādes kuratoriem, risinājušies lielie mākslas vēstures notikumi – nāca un gāja Tulūzs-Lotreks, kaut kur grozījās van Gogs, Manē sataisīja skandālu ar savu izlaidīgo "Olimpiju", pagāja vēl kāds laiks, un turpat sāka piestaigāt arī kāds Pablo Pikaso utt. Līdzās gleznotiem iespaidiem par "atklātajos" vai "publiskajos namos", "bordeļos", "mauku mājās" un visu citu variāciju prostitūcijas iestādījumos notiekošo izstādes veidotāji mēģina izsekot arī pirmajiem centieniem ietiekties mehāniskās reproducēšanas laikmetā – ar neķītrām stereoskopiskām bildītēm, ar melnbaltiem kinokadriem, kas izskatās kā nākuši tieši no Gunta Bereļa jaunākā romāna "Vārdiem nebija vietas" (Rīga: Dienas grāmata, 2015) u.tml.

Protams, līdztekus visai šai jautrībai notiek arī vairāk vai mazāk centīgi varas iestāžu mēģinājumi notiekošo uzraudzīt un sodīt. "Prostituētās" te tiek iedzītas vieglāk kontrolējamos publiskajos namos, te atkal sāk strādāt "pa melno", tiek apkarotas veneriskās slimības, veiktas veselības pārbaudes un mudinātas regulāras ūdens procedūras. Vienā no agrīnajiem mēmā porno kino piemēriem amizantākā aina ir butaforiskā guļamistabā: bārdains un ūsains kungs gultā pīpē, bet pīpējoša dāma turpat blakus bļodā uz grīdas sevi apmazgā, un abi kaut ko savā starpā dzīvespriecīgi un bez skaņas triec. (Ja Umberto Eko šo būtu redzējis vēl pirms savas esejas "Kā pazīt pornofilmu" uzrakstīšanas, tas noteikti uz viņu atstātu paliekošu iespaidu).

Šajā vēsturē, kā noprotams pēc izstādes veidotāju interpretācijas, notiek kaut kāda augšupeja, progress, pilnveidošanās, un, ja vēl 19. gadsimteņa vidū mākslinieki ložņāja pa bordeļiem kā tādi sulīgus sižetiņus meklējoši lūriķi, 20. gadsimta tuvošanās viņu un pārdoties gatavo sieviešu attiecības izveda pilnvērtīgas gandrīz vai līdztiesības gaismā – izrādījās, ka sievietes vienkārši ir modeles, bet mākslinieki ir vīrieši (kā tajā senajā Jaņa Rozentāla gleznā "Mākslinieka darbnīcā", kur mākslinieks gādīgi uzpūš pavarda liesmu, bet kailā modele turpina izskatīties glīti neērtā pozā uz ķebļa; mūsu jaunākajā mākslas vēsturē arī nav peļamu piemēru – kaut vai 1973. gadā tapušais Gunta Strupuļa (1933–1974) darbs "Mākslinieka darbnīcā"). Apzīmējumam "akts" mūsu valodā jau allaž bijušas dažādas nozīmes.

Taču, kā mēs itin labi zinām, nedz Francijā 1910. gadā, nedz kur citur pasaulē vēlākos gados prostitūcija nepārstāja pastāvēt. Tāpat kā nav pārstājusi pastāvēt to pavadošā nepieciešamība, divkosība, vēlme kontrolēt, aizliegt un sodīt vai vienkārši izlikties neredzam. Fakts, ka atsevišķas prostitūtas pat pamanījās izsisties sabiedrībā, drīzāk ir izņēmums, bet tas, ka 20. gadsimta iesākumā jau daudzas ar mākslinieku aprindām saistītās prostitūtas tīšuprāt sāka atražot ar prostitūciju saistītus un pašu mākslinieku radītus stereotipus, varbūt jau būtu jāuzskata par šovbiznesa aizmetni.

Tai pašā Orsē muzejā līdztekus prostitūcijai veltītajai ekspozīcijai šobrīd un vēl līdz 24. janvārim skatāma izstāde "Kam no fotogrāfēm bail? 1918–1945" (laika periodam no 1839. līdz 1918. gadam veltīta ekspozīcija ar tādu pašu nosaukumu ir izlikta Oranžērijas muzejā). Fotogrāfēm, kā redzams no izstādē izliktajām bildēm, nav bijis bail no itin ne kā. Ja atceramies prostitūcijas izstādē ieskicēto 19. gadsimta sieviešu bezcerību, fotogrāfijas tehnikas pieejamo demokrātismu var uzlūkot kā vēl vienu iespēju izlauzties. Ekspozīcijas veidotāji ar mērķtiecīgi atlasītiem attēliem šo procesu parāda kā centienus ar fotokameras palīdzību iesākumā apzināties apkārtējo pasauli (ziedu studijas u.tml.), tad sevi un cilvēka ķermeni (pašportreti, plikņi) un visbeidzot jau iejaukties (vīriešu) pasaules norisēs – piemēram, fiksējot Otrā pasaules kara notikumus.

Tomēr, lai kā gribētos, arī šim stāstam vēl nebūt nav laimīgu beigu. To apliecina kaut vai statistika par vēl vienmēr pastāvošu sieviešu un vīriešu atalgojuma nevienlīdzību, par ierastu ikdienu kļuvušas ziņas par cilvēku tirdzniecību un mūsu sabiedrībā daudzi vēl vienmēr dzīvi un drīzāk 19. gadsimta vidum piestāvoši priekšstati par dzimumu lomām un tikumību. Tad nu iespējams, ka abas šīs izstādes, pat ar visām to nepilnībām, var uzlūkot kā atgādinājumu, ka viss, ko gadu simta vai pusotra laikā mums patīk uzskatīt par sasniegumu un panākumu, patiesībā ir ārkārtīgi trausls, jauns un nebūt ne uz mūžiem akmenī iecirsts un to itin viegli var arī pazaudēt.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!