Teātris joprojām ir viena ārkārtīgi neērta māksla. Tas prasa no skatītājiem pacietību, laiku, spēju koncentrēties un uzupurēšanos. Grāmatas mēs esam pieradinājuši un padarījuši par ērtiem gultas mājdzīvniekiem, ar kuriem iespējams laiski īsināt laiku vai izmantot bezmiega apkarošanai. Sliktu grāmatu mēs vienkārši aizmetam, labu "aprijam" tūlīt vai paglabājam vēlākam laikam. Mūziku mēs esam iemācījušies konservēt, kompresēt un lejupielādēt – faktiski arī to mēs vairs necik augstu nevērtējam. Ja mūzika mums traucē, mēs to izslēdzam, pārtinam uz priekšu vai izdzēšam no mobilās ierīces atmiņas. Pat vislaikmetīgāko avangardu mēs varam noklausīties ierakstā un iegūt zināmu viedokli gan par autora fantāzijas lidojumu, gan par izpildītāju spējām. Par kino pat runāt kauns – mēs to patērējam kopā ar popkornu vai milzu apjomos mājas apstākļos, kad nav, ko darīt. Saviesīgās sarunās jautājums "Vai tu esi redzējis jaunāko Kimkiduka, Džārmuša vai Kaurismeki filmu? " jau sen ir kļuvis retorisks – visbiežākā atbilde ir "Šķiet, ka jā, neatceros" vai "Ir laba? Rīt noskatīšos.". Laikmetīgo mākslu mēs esam noreducējuši līdz vienas rindkopas aprakstam – skaidrs taču, ka par pašu gleznu vai instalāciju daudz svarīgāks ir tas, ko par to var pateikt speciālists. Un izstādē ir grūti atbrīvoties no "paskaidrojošā teksta", kas neviļus skan kaut kur pakausī vai pat gluži konkrēti – austiņās.
Teātris ir palicis kā pēdējais cilvēciska kontakta žanrs, ko nav iespējams destilēt, atlikt malā vai lejupielādēt, kad iegribas. Uz teātri joprojām ir jāiet – turklāt nevis tad, kad tev ir laiks vai noskaņojums, bet tad, kad to rāda. Neērtos krēslos, milzīgā zālē, kas pilna klepojošu cilvēku, vai, gluži otrādi, šaurā zālītē, kas pieprasa teju vai intīmu kontaktu ar aktieriem. Un izrādes laikā nav pieņemts iet ārā (to mēs vēl neesam iemācījušies), atgriezties un palūgt "patīt atpakaļ". Teātra skatītājam ir jāziedo pavisam konkrēts laiks un tā jau ikdienas problēmu pārslogotās apziņas neironi, lai piedalītos mākslas darba tapšanā – vienā un neatkārtojamā eksemplārā, kura kvalitāte bieži vien ir atkarīga no visu šajā procesā iesaistīto pušu godaprāta. Vai – vienkārši prāta.
Teātris joprojām spēj kaitināt un aizvainot – gan mūsu "estētiskās jūtas", gan mūs kā cilvēkus. Teātris mūs aizskar, jo spēj pienākt daudz tuvāk par dažādu "tukšo nesēju" pastarpinātiem citiem mākslas žanriem. Un tieši šī iemesla dēļ tas saglabājis maģisku iedarbības spēku, ko nav iespējams noslāpēt nedz lielbudžeta uzvedumos, nedz lakoniskās eksperimentālās izrādēs bez dekorācijām, teksta vai pat aktieriem. Šis spēks rada iespēju turpināt meklēt jaunu teātri un sākt to vienmēr no nulles, īpaši nedomājot par nišu, pieprasījumu un peļņu.
Teātris, kas prasa no skatītāja gandrīz tikpat daudz kā no izpildītāja, ļauj ieraudzīt uz skatuves ne tikai to izdomāto un notēloto realitāti, ko mēs esam pieraduši sagaidīt no kino, bet kaut ko daudz svarīgāku un interesantāku – pašam sevi.
Šonedēļ Rīgā notiek Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus", kas nolēmis mūs pamatīgi aizskart un saviļņot – interneta žurnālā "Satori" mēs piedāvāsim jums ne tikai sarunas ar izrāžu veidotājiem, bet arī mūsu autoru iespaidus par izrādēm. Divas no tām būs par iemeslu diskusijām – 4. septembrī 16:00 Kaņepes Kultūras centrā mēs runāsim par balss atbildību izrādes "Naida radio" kontekstā, bet 8. septembrī 17:00 – par pilsētas, dabas un cilvēka attiecībām, kā arī pārdomām, ko izraisījusi izrāde "Zudušie dārzi". Diskusijas būs publiskas, un jūs esat aicināti tajās piedalīties, taču gadījumā, ja tās būs izdevušās, mēs publicēsim tās arī portālā.
2