Nesen manās rokās nonāca 1924. gada rudenī apgāda "Leta" izdotais rakstnieka Viktora Eglīša stāsts "Aizšautais vanags" [1], kas balstīts uz patiesiem notikumiem – Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera kapteiņa Jāņa Osvalda Zēberga Sebeža atmiņām par piedzīvoto Pirmajā pasaules un Latvijas Neatkarības karā, kuras tās autors sarakstīja 31 gada vecumā, atrodoties psihiatriskajā slimnīcā. Ar lielu interesi izlasīju šo darbu, un tas manī raisīja dziļas pārdomas, vispirms jau par dažādu apstākļu ietekmi uz cilvēka dzīvi, par izdarītajām izvēlēm un nejaušām sakritībām, kuras var radikāli mainīt nākotni.
Arvien biežāk plašsaziņas līdzekļos sastopam informāciju par karu, tā tuvošanos, sekām un iespaidiem, bet vienmēr licies, ka tas ir kaut kur tur, tālu, bet ne te, blakus. Katru dienu steidzoties pa ielu, nemaz neaizdomājamies, kas uz šīs ielas ir noticis, vai dzīvojam dzīvoklī, kurā risinājušies kādu citu, nevis mūsu dzīves notikumi – uzdzīve, varbūt slepkavība? Tas liekas mazliet pat sirreāli...
Darbs ir patiess un skumjš stāsts par to, kā karš izpostīja jauna, cerību pilna cilvēka dzīvi. Šis nav vienīgais gadījums, bet tas spilgti parāda – kara iespaids uz sabiedrību un karavīru kā tā daļu bija graujošs. Katru novembri Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus godina kā varoņus, kuri sevi ziedojuši Latvijai, bet dažkārt neaizdomājamies, par kādu cenu un vai varoņdarbu par tādu maz var saukt. Kas vispār ir varoņdarbs karā un ārpus tā, un vai atbilde uz šo jautājumu ir tik skaidra? Piedāvāju ielūkoties, kāda cena par saviem varoņdarbiem un izvēlēm bija Jānim Zēbergam.
Jānis Zēbergs (Latvijas Valsts vēstures arhīva fotogrāfija)
Bijušais kapteinis rakstīja: "Es gribu uzrakstīt, ja vien spēšu tikt galā ar savu neparasto uzdevumu, savu dzīves gājumu, sevišķi pirmos piecus pasaules kara un juku laikus, kas šausmīgi samala manu miesu un dvēseli [..]" [2] Zēbergs atmiņās atspoguļojis visas tās negatīvās parādības, kas iespaidoja karavīrus, – alkoholismu, narkomāniju, arī prostitūciju: piemēram, viņš rakstīja, ka prostitūtu pakalpojumus izmantojis vairākkārt pat pēc kāzām, un aprakstījis došanos uz atklāto namu Pārdaugavā, Grāvju (mūsdienās Valguma) ielā. [3]
Jānis Zēbergs dzimis Cēsu apriņķa Ramkas pagasta Lieldukuļos, zemkopja ģimenē. Izglītību ieguvis Rīgas pilsētas ģimnāzijā, bet vēlāk absolvēja Oranienbaumas praporščiku skolu. Pirmā pasaules kara sākumā, 21 gada vecumā, vēl nenojauzdams savu smago likteni, pieteicās kā brīvprātīgais Krievijas impērijas armijā, kur dienēja Gvardijas kavalērijas rezerves pulkā un vēlāk arī citur. Latviešu nacionālo vienību formēšanas laikā Jānis Zēbergs pārgāja uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kur bija rotas komandieris. Piedalījās cīņās pie Bērzmentes, Smārdes un Mangaļiem, Ložmetējkalnā, Lielās un Mazās Juglas krastos un citur. Pēc tam nonāca 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kurā kļuva par 1. rotas komandieri ar dienesta pakāpi podporučiks. [4]
Aizšautā vanaga drošsirdību un varonību kaujās pierāda viņa neskaitāmie apbalvojumi – Sv. Jura ordenis, Sv. Jura krusts, 4. šķiras Sv. Annas ordenis ar uzrakstu "par drošsirdību" un citi. Prestižo Lāčplēša Kara ordeni Jānim Zēbergam piešķīra par to, ka 1917. gada 17. janvārī viņš ar enerģisku rīcību apturēja bēgošos, dodot pavēli tos nošaut, atsita sīvos vācu uzbrukumus un beidzot piespieda pretinieku atkāpties. Zēbergs, vajājot ienaidnieku, atņēma tam sagūstītos biedrus un ieročus un pilnīgi atjaunoja stāvokli frontes sektorā. [5]
1917. gada augustā Jāni Zēbergu ievainoja un bezsamaņas stāvoklī sagūstīja pie Mazās Juglas. No gūsta Latvijā viņš atgriezās 1918. gada beigās un jau neilgi pēc tam brīvprātīgi pieteicās Latvijas bruņotajos spēkos, kur organizēja Virsnieku rotu. Kad nākamā gada sākumā lielinieki ieņēma Rīgu, Zēbergu apcietināja un notiesāja uz nāvi, bet no piespriestā nāvessoda viņš izglābās, pateicoties pulkvedim Jukumam Vācietim, kurš bija viņa kādreizējais pulka komandieris un toreizējais Sarkanās armijas virspavēlnieks. Pēc atbrīvošanas viņš neilgu laiku atradās Padomju Latvijas armijā, bet drīz no tās aizbēga un iestājās partizānu rindās Vidzemē. [6]
Zēbergs kauju laikā bija vairākkārt smagi kontuzēts un ievainots, arī saindējies ar kaujas gāzēm. Lielo pārdzīvojumu dēļ bija stipri cietusi viņa garīgā veselība, tādēļ 1919. gada novembrī viņu ar neirastēniju grūtā formā nosūtīja uz toreizējo Latvijas (vēlāk Rīgas) Kara slimnīcu. Pēc tam Zēbergu pārveda uz Sarkankalna psihiatrisko slimnīcu un drīz vien atvaļināja no dienesta pēc Slimību un trūkuma saraksta A 16 panta "Grūta un nedziedējama histērija, arī citas grūtas neirozes" [7]. 1921. gada 22. februārī pacientu pārbaudīja Rīgas apriņķa kara invalīdu komisija un atzina par kara invalīdu, kurš zaudējis 100% darba spējas, bet ar iespējamiem veselības uzlabojumiem viņu nozīmēja uz jaunu komisijas pārbaudi pēc trīs gadiem. [8]
Bijušais kapteinis atmiņās aprakstīja milzīgos nervu sasprindzinājumus kauju laikā: "Bija mirklis, kad, nolādējis pats sevi un visas pasaules kārtību, es iekritu tādā sastingumā, ka man varētu galvu nocirst un es nebūtu spējīgs ne zobena pacelt." [9] Karavīra dzīvesveids, smagie pārdzīvojumi kaujās, neskaitāmās kontūzijas un ievainojumi ne tikai izraisīja nervu sabrukumu, bet arī pieradināja pie pretsāpju līdzekļiem – viņš kļuva atkarīgs no morfija un kokaīna, tāpat viņam bija lielas problēmas ar alkoholu. [10]
Darbā vairākkārt stāstīts par Zēberga vaļīgo dzīvesveidu: "Atminos, kādu ērtu istabu ar mīkstiem dīvāniem un gabalu desmit biedrus pie narkoza tūtītes. Tāpat kā dzērāji, laiku pa laikam, mēs, saukdami: prozit!, pieskārāmies pirksta galiem pie pulverīša un tad reizē ieodām reibinošo smaržu. Es nezināju, ka šī smarža mūs pacels tik rožaini dzidrās, it kā lidojošās sajūtās. Kur palika viss nemiers, nogurums un smagums? Es pēkšņi sajutos sevī par kādu veclaiku galma princi zaļās kurpēs, lillā livrejā, rožu zīda veļā. Mans augums likās izstiepās elegants, rokas kļuva glezni smailas, un tamdēļ mēs sarunājāmies izmeklētās frāzēs." [11]
Zēbergam patika uzdzīve, un nereti, meklēdams piedzīvojumus, viņš iesaistījās dažādos konfliktos. Viens no šādiem piedzīvojumiem notika 1919. gada 19. septembrī ap plkst. 21.00 Suvorova (mūsdienās Kr. Barona) ielā 37. Zēbergs, būdams alkohola reibumā, kopā ar virsleitnantu Alfrēdu Valeiku sacēla skandālu. Viņi ielauzās Dr. Paula Kalniņa dzīvoklī un "tīši situši Dr. Kalniņam ar dūri pa ģīmi" [12]. Pēc šī gadījuma Valeiku pazemināja par kareivi, bet Zēbergu atbrīvoja no atbildības pēc psihiatru paskaidrojumiem. [13] Zēbergs nereti arī palaida muti, reiz viņš kādam virsniekam, kurš par nepieklājīgu rīcību bija viņu uzaicinājis atnākt līdzi uz komandantūru, atbildējis: "Es tādam cūkai līdzi neiešu!" [14]
20. gadu sākumā Latvijas Kara tiesa Zēbergu tiesāja par sava biedra slepkavību. 1919. gada 30. novembrī ap plkst. 20.30 kādas Annas Jērumas dzīvoklī Rīgā, Aleksandra (mūsdienās Brīvības) ielā 34, Zēbergs četru liecinieku klātbūtnē smagi piekāva un pēc tam nošāva Rīgas etapa komandantūras rakstvedi Antonu Gulbi, tiesā apgalvodams, ka šo noziegumu nav pastrādājis. Zēbergs raidīja lodi precīzi galvā, tādēļ upuris mira notikuma vietā. Antons Gulbis bija vienīgais bērns saviem trūcīgajiem vecākiem. [15]
Liecinieki apgalvoja, ka Zēbergs slepkavības izdarīšanas brīdī neesot bijis dzēris, bet tikai runājis, "it kā raustīdams valodu". [16] Pats kapteinis atmiņās apraksta, cik smagi pārdzīvojis šo notikumu: "Kā vājprātīgs attiecīgā namā, ar daudziem vājprātīgiem vienā kamerā es sēdu jau trešo gadu un izjautāju sevi – vai, alkohola un kokaina noreibināts, es tiešām būtu noslepkavojis savu biedri, pēc kam galīgi zaudējis prātu?" [17] Ārstu komisija viņu atzina par nepieskaitāmu un noteica piespiedu ārstēšanu.
Zēbergs 20.–30. gados bija vairākkārt iekļauts meklējamo personu sarakstā, jo pamanījās diezgan regulāri izbēgt no psihiatriskajām slimnīcām. 1925. gadā Latvijas oficiālajā laikrakstā "Valdības Vēstnesis" publicētajā paziņojumā teikts, ka Rīgas apgabaltiesas 1. kriminālnodaļa meklē 32 gadus veco Jāni Osvaldu Zēbergu par dokumentu viltošanu, kurus, visticamāk, viņš viltojis, lai izbēgtu no psihiatriskās slimnīcas. Paziņojumā bija stingri noteikts: "Visām iestādēm un personām, kurām zināms, kur atrodas minētais Zēbergs un viņa manta, jāpaziņo par to Rīgas apgabaltiesai, kā arī jāsper attiecīgi soļi viņa aizturēšanai un ievietošanai Aleksandra Augstumu slimnīcā [..]." [18] Zēbergs nepaspēja ilgi būt uz brīvām kājām, jo dažas dienas pēc paziņojuma publicēšanas viņu notvēra un viņa stāvokli atzina par tādu, kas apdraud sabiedrību. [19]
Bijušais kapteinis pabija gandrīz visās Latvijas psihiatriskajās slimnīcās un tur vienmēr radīja nekārtības. Latvijas psihiatrisko slimnīcu vadībām šis pacients nepatika savas sliktās uzvedības dēļ un, kā izteicās Strenču psihiatriskās slimnīcas direktors, "Zēbergs ir ļoti nevēlams elements slimnīcā, kurš caur savu izturēšanos demoralizē slimnīcas apkalpotājus". [20] Kapteinim nepatika vācu tautības slimnīcas darbinieki, viņš vāciešus uzskatīja par saviem ienaidniekiem līdz pat mūža galam un pret viņiem izturējās neciešami.
Zēbergs, pat atrodoties psihiatriskajā slimnīcā stingrā uzraudzībā, tomēr pamanījās dabūt apreibinošas vielas, kuras slimnīcās ienesuši viņa radinieki vai draugi. [21] Reibinošas vielas viņš dabūja arī citos veidos. 1925. gada 16. novembra gadījums apliecina – šādu vielu lietošana karavīru starpā bija bieži sastopama parādība. Tajā dienā Aleksandra Augstumu slimnīcas kopējs Andrejs Pūce pavadīja Jāni Zēbergu līdz Sociālās apgādības nodaļai izņemt kara invalīda pensiju. Iestāde esot bijusi pilna ar citiem kara invalīdiem, daudzus no tiem pacients esot pazinis, ar tiem sveicinājies un runājies. Pēcpusdienā pienākusi Zēberga kārta saņemt naudu, un pēc tam kopējs pavadījis Zēbergu pa veikaliem iegādāties sev saldumus, ābolus un cimdus. [22]
Slimnīcā abi atgriezušies vakarpusē, un kopējs nojautis kaut ko nelāgu, jo Zēbergs atstāja dzēruša cilvēka iespaidu. Arī nākamajā dienā viņš atstāja tādu pašu iespaidu, bet, pārmeklējot pacienta apģērbu un nodaļu, nekas aizdomīgs netika atrasts. Pēc trīs dienām, kad Zēbergam bijusi lēkme, viņš pacelts gultā sēdus, un uz grīdas noripojis skārda vāciņš. Nodaļas vadītājs ārsts Vilis Vendts norādīja, ka pacients, iespējams, lietojis veronālu – nomierinošu, miegu veicinošu līdzekli – un, visticamāk, to ieguvis Sociālās apgādības nodaļā, kur bijuši daudzi cilvēki un kopējs nav paspējis izsekot visām viņa darbībām. [23] Šis piemērs parāda, cik plaši izplatīta bija dažādu apreibinošu vielu lietošana karavīru starpā.
Bijušā kapteiņa mūža nogale bija nožēlojama – 30. gadu sākumā, bieži tērpies virsnieka formastērpā ar piespraustu Lāčplēša Kara ordeni pie krūts, viņš klīda pa Rīgas ielām un ubagoja naudu, lai iegādātos kokaīnu un morfiju. Šāda ubagošana virsnieka formastērpā bija kauns valstij, tādēļ viņam aizliedza nēsāt formastērpu un ordeni. [24]
Rīgas pilsētas komandanta ziņojumā garnizona priekšniekam teikts, ka "Zēbergs galīgi nodevies alkohola un narkotisko vielu lietošanai un par tiem izdod savus pēdējos grašus. Kad pensija iztērēta, viņš ķeras pie ubagošanas, kas viņam dod iespēju kļūt atkal pie alkohola un narkotiskām vielām. Mēģinājumi paturēt viņu Rīgas Kara slimnīcā un pat Cēsu karavīru sanatorijā beidzas ar neveiksmi, jo Zēbergs, nedabūdams tur narkotiskās vielas, vienkārši aizbēg." [25] Pat sev piešķirto 7,3 hektārus lielo zemes gabalu Ulbrokā Zēbergs pārdeva par 873 latiem un naudu notrieca reibinošo vielu iegādei. [26]
Zēberga nekrologā teikts: "Ilgi ārstējās psihiatriskajā slimnīcā no smagā formā izteikta nervu sabrukuma un arī narkomānijas, kam ciešs sakars ar kara apstākļiem, kas priekš Z. ir bijuši sevišķi grūti. Dzīvoja Rīgā kā pensionēts II kategorijas invalīds un ārstējās slimnīcās, bet tomēr slimība ņēma virsroku." [27] Kapteinis Jānis Osvalds Zēbergs miris Rīgas Kara slimnīcā 1935. gada 26. jūnijā 42 gadu vecumā un apbedīts Brāļu kapos Rīgā. Pēc bijušā kapteiņa nāves viņa māte lūdza atļauju paturēt dēla Lāčplēša Kara ordeni kā dārgu piemiņu. [28]
Autore izsaka pateicību Latvijas Universitātes profesoram Ērikam Jēkabsonam par sniegto atbalstu šī raksta tapšanā.
Atsauces un piezīmes
[1] Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924.
[2] Turpat, 5. lpp.
[3] Turpat, 99. lpp.; Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk: LNA LVVA), 5601. f., 1. apr., 7295. l., 1.–19. lp.; 1304. f., 1. apr., 1745. l., 28. lp.
[4] LNA LVVA, 5601. f., 1. apr., 7295. l., 1.–19. lp.
[5] Turpat, 1304. f., 1. apr., 1745. l., 2. lp.; 5601. f., 1. apr., 7295. l., 1.–19. lp.; Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924, 99. lpp.
[6] LNA LVVA, 5601. f., 1. apr., 7295. l., 1.–19. lp.
[7] Turpat.; 1304. f., 1. apr., 1745. l., 7. lp. Saraksts par slimībām un kaitēm, kas atsvabina no kara klausības vai ierindo aizmugures gaitās. Valdības Vēstnesis, Nr. 46, 25.09.1919., 1.–2. lpp.
[8] LNA LVVA, 1304. f., 1. apr., 1745. l., 7. lp.
[9] Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924, 13. lpp.
[10] LNA LVVA, 5601. f., 1. apr., 7295. l., 1.–19. lp.
[11] Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924, 97. lpp.
[12] Turpat, 1304. f., 1. apr., 1745. l., 74. lp.
[13] Turpat.
[14] Turpat, 81. lp.
[15] Turpat, 55. lp.
[16] Turpat.
[17] Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924, 3. lpp.
[18] Tiesu sludinājumi. Valdības Vēstnesis, Nr. 128, 12.06.1925., 5. lpp.; Saraksts par personām, kuru meklēšana izbeigta. Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 369, 07.02.1930., 4. lpp.
[19] Turpat.; Tiesu sludinājumi. Valdības Vēstnesis, Nr. 179, 14.08.1925., 4. lpp.; LNA LVVA, 4578. f., 4. apr., 230. l., 315. lp.; 1304. f., 1. apr., 1745. l., 19. lp.
[20] LNA LVVA, 4578. f., 4. apr., 230. l., 312.–318. lp.; Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924, 95.–96. lpp.
[21] Eglīts, V. Aizšautais vanags, Rīga: Leta, 1924.
[22] LNA LVVA, 4578. f., 4. apr., 230. l. 317.–318. lp.
[23] Turpat.
[24] LNA LVVA, 1304. f., 1. apr., 1745. l., 222.–260. lp.
[25] Turpat, 226. lp.
[26] Turpat, 222.–260. lp.
[27] Kapteinis Jānis Osvalds Zēbergs (Sebežs). Lāčplēsis, Nr. 3, 11.11.1935., 53. lpp.
[28] LNA LVVA, 1304. f., 1. apr., 1745. l., 261. lp.
3