Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Ar bērniem
09.05.2018

Aizraujošais garlaicīgais vasaras brīvlaiks

Komentē
0
Saglabā

Par Andrusa Kivirehka grāmatu "Oskars un lietas", apgāds "Liels un mazs", 2018

Kura grāmata padarīs garlaicīgo vasaras brīvlaiku aizraujošu? Pēc Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" izlasīšanas lūkojos uz to ar lielu pateicību. Latviešu lasītāji iepazina Kivirehku ar stāstu par Loti no Izgudrotāju ciema ("Zvaigzne ABC"), kā arī ar grāmatām "Kaka un pavasaris" ("Liels un mazs", 2012) un "Karnevāls un kartupeļu stāsti" ("Liels un mazs", 2016). Visas šīs grāmatas ir atšķirīgas, tomēr tās visas vieno dzirkstoša izdoma, labestība un tajā pašā laikā pašsaprotams dabiskums, kopā tas viss vienmēr noved lasītāju līdz konvulsīvām smieklu lēkmēm. Kad mans nogurušais bērns pirms nakts miera sāk balsī smieties tik dzīvelīgi, ka ne tikai viņam, bet arī man acīs saskrien laimes asaras, tas liek man novērtēt ne tikai šīs grāmatas vērtību vai grāmatas kā tādas spēku, bet arī ikdienas prieku, to, cik svarīgi ir darīt kopā ar bērnu kaut ko tādu, kas ļauj kopā smieties, jo nopietnības mūsu ikdienā jau tāpat ir par daudz. Kā vecāks es daudz vairāk novērtēju to, ka šī grāmata bija kā komunikācijas tilts ar manu bērnu.

Otrkārt, šī dāvana uzdāvināja mums vasaru, kas jau strauji tuvojas. Vasaras kā tādas (es domāju, vasarīgos laikapstākļus Latvijā) var arī nebūt, taču pilnīgi noteikti būs trīs brīvlaika mēneši. Tajos grāmatas galvenais varonis Oskars, gluži tāpat kā es savulaik, tiek aizvests uz laukiem un nodots pansijā pie vecmāmiņas. Atšķirība starp mani un Oskaru, kurš iemieso visu jauno paaudzi, ir tā, ka man un vispār nevienam tolaik nebija mobilā telefona, patiesībā nebija arī analogā telefona... Tomēr mūsdienu bērniem mobilais agrāk vai vēlāk top pieejams un visbiežāk kļūst par dārgumu, par aizliegto augli, atkarību... Oskars atskārš, ka ir aizmirsis savu mobilo mājās, viņš ir vilšanās un panīkuma paralizēts, jo ko gan viņš var darīt laukos visu šo garo laiku, ja līdzi nav telefona... Tomēr nevajag ļauties nolemtībai: var gadīties kaut kas negaidīts un pārsteidzošs, jo šo grāmatu taču sarakstījis Kivirehks! Ar Oskaru tā arī notiek. Pārāk pieķēries idejai par telefonu, Oskars izveido to no atrasta koka klucīša, un tas izrādās vēl labāks par īstu telefonu, jo ar tā palīdzību var sazvanīt lietas sev apkārt, kas citādi nemaz nevar komunicēt ar cilvēkiem. Izrādās, šīm lietām ir balsis un savas vajadzības un kāds ar rokām un kājām – zēns Oskars – var palīdzēt šīs vajadzības apmierināt, piemēram, iemīlējušies cukurdoze un krējumtrauks grib stāvēt līdzās cits citam, nevis skatīties viens uz otru no dažādām telpām, vai grīdas birste un zobu birste grib iepazīties, salūzušais ritenis grib vēlreiz izbraukt pa lauku, savukārt ragavas grib pārliecināties, ka ārā ir tāds periods, kad nav sniega, bet krēsls vēlas apceļot pasauli, t.i., visu māju, nevis tikai stāvēt vienā istabā. Arī lietām ir sava hierarhija – drēbes, piemēram, runāt nemaz neprot, taču to šaušalīgo dzīvi var aprakstīt skapis. Atkritumu spainis apdzejo katru tajā iemesto drazu. Taču visvairāk Oskars pieķeras sarkanajai balonmeitenei, kas plivinās koka zarā pie mājas. Negaisa laikā Oskars bažīgi pārliecinās, vai viņa iemīlētā balonmeitene vēl aizvien ir turpat. Oskaru aizrauj komunikācija ar lietām, bet ar kaimiņu bērniem Oskars vairās biedroties, jo viņš tos nepazīst, jo ir viens, bet viņi ir vairāki, jo viņš ir vēl tikai mazs bērnudārznieks, jo ir kautrīgs, jo ir noslēgts zēns... – citiem vārdiem, Oskars ir pavisam normāls zēns, kurš nesaprot, kāpēc būtu jāpiespiežas veidot draudzība, kas neraisās dabiski. Kur teikts, ka bērnam ir jāgrib biedroties ar citiem bērniem tikai tāpēc vien, ka viņi dzīvo kaimiņos? Sabiedriskās rūpes koncentrējas galvenokārt uz kopību un socializāciju – sabiedrība: rūpējas (vairāk runā vai darbos?), lai cilvēki netiktu atstāti novārtā; cīnās pret vientulību; cīnās par saliedētību; veicina dažāda veida kolektīvus un kopienas, bet par vienpatību plaši nediskutē, jo tā ir individuāli (kā gan citādi?!) apmierināma vajadzība. Patiesi, nav dzirdēti tādi saukļi kā atstāj cilvēku mierā! vai tamlīdzīgi. Domāju, vientulības akūtā problēma samazinātos, ja pieaugtu cilvēku izpratne par vienpatības būtību. Varbūt lauki ir arī Oskara sen pelnītā iespēja izvēlēties būt kopā ar vienaudžiem vai tomēr ne. Šādu izvēli bērnudārzs un skola īsti neparedz. Bet plašā saskarsmes spektra dažādas attiecības Oskaram ļauj piedzīvot brīnumainais telefons. Varbūt saziņa ar lietām ir sava veida treniņš un jau nākamajā vasarā viņš gribēs iesaistīties rotaļās ar vienaudžiem.

Attiecībās ar lietām Oskars ir aktīvais elements, savā ziņā viņš ir noteicējs, un tās ir drošas attiecības. Lai gan viena no grāmatas epizodēm vēsta par sarūsējušu naglu, kas ar viltu cenšas panākt, lai Oskars tai uzkāpj virsū un savainojas, tomēr lielākoties dažādās lietas māca Oskaram empātiju, savstarpējo atbalstu, mīlestību, rūpes, darbu, pienākumus, jo katrai lietai ir savs pielietojums.

Diemžēl mūsdienu pilsētas bērniem garlaikošanās (laukos) ir visai izplatīta problēma. Domāju, galvenais šķērslis spējai izdomāt, ko darīt, ir tehnoloģiju savaldzināto bērnu pieradums, ka tiek piedāvāta gatava izklaide – nospied pogu, un tavā priekšā ir vesela pasaule, kurā tev tiek pateikts priekšā, kas jādara.

Mūsdienās liela daļa vecāku ir apburtā apļa lamatās, kad cenšas piepildīt savu bērnu vēlmes, lai gan tā vietā būtu jātiecas piepildīt to vajadzības. Bērni vēlas šīs tehnoloģiju piedāvātas izklaides, tomēr vecāku loma to nodrošināšanā ir izšķirīga – kad, cik daudz un ko ļaut, un kāpēc neļaut? Tas atkarīgs no katras konkrētās ģimenes izpratnes par vērtībām. Tomēr visās ģimenēs bērniem saglabājas vajadzība pēc vispusīgas pasaules izziņas, vispusīgu iemaņu iegūšanas, attīstības utt., bet īpaši – pēc vecāku laika un uzmanības. Kopīga grāmatas lasīšana nodrošina gan vecāka bērnam veltīto laiku, gan uzmanību. Pārrunājot izlasīto, varam uzzināt arī, kādām lietām zvanītu mūsu mazais lasītājs, – Marģers pavēstīja, ka zvanītu savām rotaļlietām, jo tās visu laiku uz viņu skatās un viņam ir sajūta, ka tās grib viņam kaut ko teikt. Marģers arī bija sašutis par Oskara attieksmi pret vecmāmiņu – Oskaram negaršoja vecmāmiņas gatavotās maltītes (viņa pamanījās sabojāt pat makaronus), jo tās pilnīgi neatbilda Oskara izpratnei par to, kādam ēdienam jābūt: ēdienam jābūt tādam, kā to pierasti gatavo mamma. Mamma šajā stāstā ir komandējumā Amerikā, un, kad viņa vienreiz piezvana, šķiet, Oskaram telefona sarunas jau vairāk asociējas ar lietu balsīm. Un ja nu jūt un pārdzīvo arī tie, kuri to nesaka?

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!