Aizprāta valodas deklarācija

1. Doma un valoda neuzspēj līdzi iedvesmotā pārdzīvojumam, tāpēc mākslinieks drīkst izteikties ne tikai kopīgā valodā (jēga), bet arī savā (radītājs ir individuāls), un valodā, kurai nav noteiktas nozīmes (kas ir nesastingusi), aizprāta valodā. Kopīgā valoda saista, brīvā ļauj izteikties pilnvērtīgāk (Piemērs: go asnieg kaids u.t.t.)

2. Aizprāts — sākotnējā (vēsturiski un individuāli) dzejas forma. Iesākumā — ritmiski muzikāla viļņošanās, pirmskaņa (dzejniekam vajadzētu to pierakstīt, jo turpmākā darbā gaitā tā var aizmirsties).

3. Aizprāta runa rada aizprāta pirmtēlu (un otrādi) — tieši nenosakāmo, piemēram: bezveidīgi bubuļi, Gorgo, Mormo; Miglainā skaistule Illaijali; Bijis-Nebijis u.t.t.

4. Aizprāta valodu pielieto:

a) kad dzejnieks raksta par tēliem, kas viņā vai ārpus viņa, vēl nav guvuši apveidus,

b) kad nevēlas nosaukt priekšmetu, bet tikai dot nojausmu — aizprāta raksturojums: viņš ir kaut kāds šitentāds, viņam ir četrstūraina dvēsele, — te parasts vārds aizprāta nozīmē. Uz to pašu attiecas arī izdomāti varoņu vārdi un uzvārdi, tautu, vietu, pilsētu un visa cita nosaukumi, piemēram: Oile Blejāna, Mamūda, Vudrass un Bariba, Svidrigailovs, Karamazovs, Čičikovs u.c. (taču ne alegoriskā nozīmē, kā te: Patiesotnis, Glupiņš — kur skaidra un noteikta ir to nozīme);

c) kad tiek zaudēts veselais saprāts (naids, greizsirdība, ārdīšanās)...

d) kad visa ir gana — reliģiska ekstāze, mistika, mīlestība. (Glossa, uzgavilēšana, izsauksmes vārdi, murrāšana, piedziedājumi, bērnu lallināšana, mīļvārdiņi, iesaukas, — līdzīgs aizprāts ir stāvgrūdām atrodams visu virzienu rakstnieku darbos).

5. Aizprāts atmodina un dod vaļu mākslinieciskajai fantāzijai, neaptraipot to ar neko konkrētu. Nozīme vārdu saīsina, liek tam locīties, pārakmeņoties, savukārt aizprāts ir pirmatnējs, ugunīgs, eksplozīvs sprāgstošs (mežonīga paradīze, ugunīgas valodas, kaistošas ogles).

6. Aizprāts — visīsākā māksla, gan ceļa no uztveres uz atveidi ziņā, gan arī savas formas dēļ, piemēram: Kuboa (Hamsuns), Ho-bo-ro u.c.

7. Aizprāts — viskopīgākā māksla, kaut arī izcelsme un sākotnējais raksturs tai var būt nacionāls, piemēram: Ūra, Ēvan - ēvoje u.c.

Aizprāta daiļdarbi mums var dāvāt vispasaules dzejas valodu, kas radusies organiski, nevis mākslīgi kā esperanto.

No krievu valodas tulkojis Kristaps Vecgrāvis.