Recenzija
18.05.2016

Aizmiršanas mistērija

Komentē
0

Par Igora Savčenko fotogrāfiju sēriju "Žestu alfabēts" ("Alphabet of Gestures"), kas aplūkojama Rīgas Fotomēneša izstādē "Teritorijas" Dzelzceļa muzejā

"Auksts vējš nobrauc pa pliku ādu, tā arī visa vēsture."
Inese Zandere "Kuģa žurnāls"

Tagad šķiet, ka pirmoreiz bailes no nāves izjutu pirmsskolas vecumā – nevis, piemēram, ar omītes aiziešanu no dzīves un turpināšanos manos sapņos, bet gan skatoties uz svešu cilvēku fotogrāfijām vecā albumā. Mamma to bija nopirkusi no kāda kaimiņa, kurš sava darījuma kārtošanai izvēlējās vēlu vakaru un negaidītu piegādi uz mājām. Vēlāk izrādījās, ka mūsu rokās nonācis īsts dārgums – 20. gadsimta sākuma fotogrāfiju albums no kādas dzimtas arhīva greznos kokgrebuma vākos. Tas, ka līdzās mūsu ģimenes fotogrāfijām nu stāvēja sveši, spocīgi cilvēki no pagātnes, kuru neviens no mums nebija piedzīvojis, bija gan vilinoši, gan mulsinoši. Turklāt mamma paskaidroja, ka "viņi visi ir miruši" – tas manā prātā nozīmēja, ka neviens no viņiem tā īsti nemaz nav dzīvojis un viņu galvenais uzdevums ir mani nobiedēt.

Fotogrāfija kā medijs ir piemērots dzīves un nāves vidutājs, kā dokumentāls realitātes fragments no pagātnes ar vērotāja piešķirtām jaunām nozīmēm tagadnē tas atnes domu par neesamību klātesot. Ņemot vērā šo efektu, baltkrievu mākslinieks Igors Savčenko (1962) savas radošās darbības pirmsākumos pirms divdesmit pieciem gadiem sāka veidot darbu sērijas, izmantodams 20. gadsimta trīsdesmito, četrdesmito un piecdesmito gadu ģimeņu privātos fotoarhīvus. Viņš pārfotografēja attēlus un tajos izkadrēja – izcēla vai nomaskēja – kādas detaļas, pārvēršot sākotnējo skatījumu. Sākumā viņš strādāja ar savas ģimenes arhīva fotoattēliem, jo tie bija vispieejamākie, bet vēlāk prasīja atļauju izmantot arī nepazīstamu cilvēku fotogrāfijas.

Šajā Savčenko daiļrades posmā iekļaujas arī sērija "Žestu alfabēts" – fragmenti no fotogrāfijām, kurās izcelta tieši ķermeņa valoda – pieskārieni, glāsti; tuvinieku trauslā mijiedarbība. Rakstot par šo sēriju, kritiķi nereti lieto "emocionālās vēstures" jēdzienu kā pretstatu objektīvam, it kā ārējam vēstures skaidrojumam, kas rodas noteiktu ideoloģiju apstākļos. Tomēr pats autors uzsver, ka vēsture ļoti reti ir viņa darbu tēma: "Šajā sērijā runa nav par konkrētu vēstures posmu, bet gan par laiku un mistēriju." Visticamāk, arī jūtas nav būtiskākās. Maigums, mīlestība, arī nelaimes nenovēršamais tuvums, ja domājam par vairāku fotogrāfiju rašanās laiku – brīdi pirms Otrā pasaules kara –, liek domāt ne tik daudz par vēstures skaidrojumu veidiem, bet drīzāk par fotogrāfijas kā medija iespējām un iespaidu uz vērotāju. Iespējams, skatītājs sev neliegs nostalģisku baudījumu, ko rada autora lietpratīgi izmantotās klišejas, tomēr nespēs to izjust pilnībā, jo mākslinieka nolūks bijis cits.

Ne jau pašas fotogrāfijas bērnībā lika justies tik izbiedētai, bet gan konteksta neesamība – līdz pat šai dienai manā ģimenē nav pieņemts runāt par nāvi, kur nu vēl skaidrot tās neizbēgamību mazam bērnam. Nepārzinot kontekstu, vērojumā bieži vien pieķeramies kādai saistošai detaļai, ko padarām par būtisku, un sākotnējais stāsts vairs nav svarīgs. Tāda bija Savčenko darba metode – ignorēt fotogrāfa sākotnējo intenci, izveidojot savu interpretāciju. Pats izziņas process paredz nemitīgu ignorēšanu, un pēc analoģijas var iedomāties arī attēlu patērētāju mūsdienās – kad skatiens slīd pāri desmitiem fotogrāfiju katru dienu, tam jābūt uzasinātam ar privātu, egoistisku interesi, lai izgrieztu būtiskāko un laistu garām visu pārējo.

Tādējādi laika mistērija, ko piesauc Savčenko, drīzāk ir aizmiršanas, nevis atcerēšanās mistērija. Vēstures skaidrojumiem, kas rodas no sakārtotām (arī emocionālām) atmiņām, ir vajadzīgi tukši, no atmiņām izdzēsti pieredzes lauki. Un runa nav tik daudz par ideoloģiju uzspiesto aizmiršanu, cik atmiņas noslēpumaino mehānismu kā tādu, kas laiku saspiež un izpleš tikai kādā sev zināmā sistēmā. To var salīdzināt ar mūzikas improvizāciju, kurā arī klusuma pauzes veido melodijas saaudumu. Aizmiršanas tēma Savčenko daiļradē parādījās arī vairākās citās fotosērijās, kurās izmantotas vecas fotogrāfijas, piemēram, "Mistērija" ("Mysteria"), "Par to" ("About It"), "Par mīlestību" ("About Love"), īpaši tieši tā ieskanējās sērijā "Bez sejas" ("Faceless"), kur fotogrāfijas varoņiem ir izdzēstas sejas. "Žestu alfabētam" tematiski ļoti tuva ir sērija "Roka uz pleca" ("Hand on Shoulder").

Kad mākslinieks pārtrauca izmantot citu attēlus un pats sāka fotografēt, aizmiršanas un tukšuma tēma tikai pieņēmās spēkā. Viņš attēlos nepieļāva notikumu ("Komentētās ainavas"/"Commented Landscapes") un tos pēc iespējas atbrīvoja no jelkāda satura ("Neredzamais"/"Invisible"). Likumsakarīgi, ka jau 1997. gadā vizuālais attēls viņa daiļradē bija sevi izsmēlis, un mākslinieks pievērsās tekstu radīšanai. "Pasaule nevēlas tikt fotografēta, un tās postošā konfrontācija tikai pieaug," viņš rakstīja. Tas, ka nu jau kādu laiku Savčenko atkal strādā ar vizuāliem medijiem, šoreiz nav būtiskākais. Atmiņā paliks drīzāk tas, kā izstādē "Teritorijas" 1989. gadā radītie darbi, kuros izmantotas 20. gadsimta vidus fotogrāfijas, saspēlējas ar visām pārējām, pēdējos gados veidotajām sērijām – svarīgākais ir tas, kā tas viss tiks aizmirsts.

Laura Brokāne

Laura Brokāne ir studējusi filozofiju, šobrīd viena no interneta žurnāla "Punctum" redaktorēm.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!