Foto: Pablo Garsija Saldanja, "Unsplash"
 
Komentārs
17.04.2019

Aizgājušo laiku meklējot kopā ar Andri Kiviču un Lieni

Komentē
2
Saglabā

Viņi salūza. Tieši manu acu priekšā ņēma un neizturēja, vienkārši salūza. Bet es tikmēr paštaisni tīksminājos.

Nu, ko tur liegties, bija manī tobrīd kāda deva ļauna prieka. Ne jau tāpēc, ka es par to lepotos, bet tādi nu mēs esam – cilvēcīgi, tikai pārāk cilvēcīgi. Citu cilvēku neveiksmes palīdz kaut kā vieglāk aizdziedēt pašiem savas brūces, it sevišķi tās, no kurām sulo aizvainojums. Laikam jau tiešām biju juties aizvainots, kad Andris Kivičs ar savu Lieni izdomāja gavēnī atteikties no alkohola un gaļas. Skatījos to Kiviča šova sēriju un domāju – kur pasaule griežas: divi tādi pasaules sagrābšļi, bez likuma un kārtības, ievēros tagad gavēni, bet es – kristīts un pēc visām tradīcijām iestiprināts, saņēmis bīskapa svētību caur nepārtrauktu apustulisko ķēdi, pats izskolots teologs ar veseliem diviem grādiem un papildu sertifikātu garīgajā aprūpē, vai es gavēšu? Nē taču! Gaļu tāpat daudz neēdu. No saldumiem jau sen būtu atteicies, ja vien varētu. Kas attiecas uz dzeršanu, man tomēr jau tāds vecums, kad alkohols vairs nav narkotika, bet drīzāk uzskatāms par medikamentu. Un no seksa atteikties vispār nedrīkst – noskatījos jūtūbā vienu klipu ar pareizticīgo mācītāju, kurš tieši tā arī brīdināja: "Tikai neatsakiet saviem lauleņiem seksu gavēņa laikā, lai beigās neiznāk otru novest līdz sānsolim!" Un kas tad atliek? Nekas cits, kā gavēt iekšķīgi, pie sevis, tā klusu klusiņām, tīri pa latvisko. Un, lai kā tas arī nebūtu, vai tad Dievs, kas redz taisni sirdīs, nevis vērtē pēc ārējā, nesapratīs, ka man tāpat šobrīd darba tik daudz un nogurums hronisks, ka vēl kaut kāds ārējs gavēnis no manis tomēr būtu drusku tā kā par daudz prasīts?

Tā vismaz biju sev iegalvojis – galu galā, teologs tomēr, ja vajadzēs, es jums ne tādu vien taisnošanās doktrīnu izdomāšu –, līdz Kivičs tieši vai sejā iebāza, ka pat viņš ar Lieni gavēšot. Un vai tad viņiem abiem darbu mazāk vai pārkāpumu vairāk nekā man, ka es varu atļauties negavēt? Tā arī nomocījos visu dienu ar sirdsapziņas pārsitieniem, līdz vakarā sagaidīju nākamo sēriju, kur abi gavētāji tomēr lūza kā tādas divas Ievas Ēdenes dārzā, no čūsku-producentu rokām pieņemdami šašliku un šampanieti kartona krūzītēs. Tā viņš ir, es pie sevis atkārtoju sen apgūto latvisko dzīvesziņu – kas augstu kāpj, tas zemu krīt, hahaha! Neglīti jau, protams, bet gulēju es tajā naktī tomēr labāk.

Tā mēs krītam…

Nezinu, kāpēc es skatos Kiviča šovu. Ar prātu jau saprotu, ka labi tas nav, bet tīri emocionālā līmenī tomēr pavelkos. Varbūt tādēļ, ka Kivičā saskatu ko pazīstamu? Mēs abi bijām basketbolisti – lai arī Kivičs ir kādus gadus vecāks un sportā noteikti talantīgāks, mēs abi tomēr nākam no laikiem, kad pirmās reliģiskās ekstāzes tika pieredzētas "Adidas Streetball" turnīros un "Prāta vētras" koncertos Vērmaņdārzā. Vēl vairāk – arī es basketbolu pēc tam iemainīju pret mūziku, un vienreiz mūsu ceļi gandrīz vai krustojās. Spēlēju toreiz tīņu pankroka grupiņā, kas vairāk gan kalpoja kā čaulas kompānija pusaudžu dzerstiņiem mēģinājumu telpās un kultūras namu aizkulisēs, taču vienalga tā bija īsta grupa. Pats Ūdrītis savos labākajos laikos mums pat bija ierakstījis pirmo singlu. Tad nu mums uz dažiem koncertiem pievienojās basists Toms no grupas "Z-Scars". Atceros, kā ņirdzām par to nosaukumu, jo varbūt tolaik arī bijām nepilngadīgi dauzoņas, bet tomēr ģimnāzisti un tādēļ zinājām ieņirgt par tik tizlu angļu valodu, ko tikai tāds Kivičs varēja izdomāt, – "Z-Scars", hahaha! Skaidrs, tā mēs ar savu ņirgšanu palikām – nekādi mūziķi no mums nesanāca, kamēr Kivičs, apliecinot vēl vienu latvisko dzīvesziņu par smiešanos pēdējam, turpināja savu ceļu augšup: uz karjeru, uz televīziju, uz gada balvām un memuāriem, uz slavu.

Tā mēs mirdzam…

"Mēs esam slavenības," Kivičs saka savam tētim. Tas ir iecerēts kā arguments, lai tēva priekšā izskaidrotu savu slikto uzvedību – gan ekrānā, gan iepriekšējās ģimenes dzīvē. Viņi abi kopā ar Lieni ir ieradušies ciemos pie Andra tēva, abiem priekšā šampanieša glāzes – šoreiz no stikla, jo Andra tētis ir pieklājīgs cilvēks un viņi visi trīs sēž diezgan solīdā kafejnīcā kaut kur Mārupē. (Interesanti, ka Andra antagonists šovā ir Neids – jaunietis, kurš dzīvo mikrorajonā un ir piederīgs strādniecībai. Viena no šova intrigām ir abu varoņu gatavošanās boksa mačam, metaforiskā veidā norādot, ka šķiru cīņa nav beigusies pat mūsdienu kapitālismā.)

"Ar ko tieši jūs esat slaveni?" Kiviča tēvs cenšas precizēt. Pārītis nedaudz apjūk. Aizdomājos arī es – tas ir jautājums, uz kuru mūsdienās atbilde vairs nav tik vienkārša. Ko īsti nozīmē būt slavenam vēstures periodā, kad katru mūsu bezjēdzīgāko digitālo piezīmi izlasa vairāk sekotāju nekā savulaik Roterdamas Erasmam un Akvīnas Tomam kopā ņemtiem? Kas ir slava laikā, kad tu nekad vairs nevarēsi būt absolūti slavens? Maikls Džeksons, šķiet, bija pēdējā slavenība klasiskā izpratnē: ubique, semper, et ab omnibus – slavens vienmēr, visur un visiem. Kādā veidā slavens ir Kivičs? Arī kaut kādā, lai arī nekāds Džeksons viņš nav. Un kā ar Lieni? Un ar mums pašiem, šaurākās aprindās zināmajiem?

Taču Kivičam ir sava definīcija. "Mēs esam slaveni," viņš bilst, "jo visiem interesē mūsu dzīve." Manuprāt, tā ir visai iederīga atbilde, lai arī nedaudz pārspīlēta. Slava apstiprina, ka mana dzīve ir šķitusi ievērības cienīga vēl kādam un caur šo otru mana dzīve pati ir ieguvusi jēgu un apstiprinājumu. Pat ja tas cits ir anonīms dirsējs internetā, viņš tomēr mani ir pamanījis, un tas apliecina, ka esmu dzīvojis pa īstam. Pārcitējot vienu dzejnieku: lai dzīve ir šķitums, es gribu kaut tādu, ja neienāk sirdī, lai ienāk caur ādu! Jo tikai svētie ir slavenības debesīs, viņiem pietiek, ka Dievs tos ievērojis un licis pie krūts, kā pravietim Jeremijam ausī čukstot: "Es tevi pazinu, vēl pirms biju Tevi radījis." Mums, pārējiem, tomēr vajag tos citus un vajag slavu un atzinību. Kurš no mums nekad nav mēģinājis lēti izcelties vai darīt visu, lai vismaz vienreiz taptu pamanīts, – tas lai raksta pirmo komentāru!

Taču Kiviča tēvam šī atbilde nešķiet laba diezgan. Viņš nav arī diez ko augstās domās par sava dēla jauno līgavu. Vienlaikus gan Kiviča tēvs ir pietiekami inteliģents, lai atklāti to neizrādītu: viņš runā maigā, taču pietiekami stingrā tonī kā baptistu mācītājs. Kiviču ģimene ir īstākā latviešu vidusšķira ar visu, kas tajā labs, un dažām lietām, par kurām publiski nekad nerunā. Ja jūs rūpīgi pavērotu šo epizodi, tad manītu, ka Kivičs laiku pa laikam kaut ko nomurmina par "mēģinājumiem visu te tagad nogludināt" vai "izlikties, ka nekas slikts nav bijis". Taču skaļi viņš tā arī neņemas neko atklāt.  Tikšanās beidzas ar tēva aicinājumu dēlam nākt pie prāta, bet tas viņa izpratnē nozīmētu Kivičam mest pie malas divas lietas: dzeršanu un Lieni.

Protams, Kivičs neko tādu nedarīs. Vismaz ne šajā šova sezonā. Atpakaļceļā, kad tēvs ir palicis aiz muguras, viņš saka Lienei: "Un kāda tad ir jēga dzīvot visu dzīvi kārtīgam?", ar to, visticamāk, domājot tēva pasaules izpratni. "Un lai tad manās bērēs visi teiktu – jā, viņš gan nodzīvoja kārtīgu dzīvi. Priekš kam man tas?"

Lai arī no vienas puses gribētos iebilst – priekš kam tev vispār jebkas, ko kāds teiks tavās bērēs? – tomēr es Kiviču ļoti labi saprotu. Es domāju tieši tāpat savos eksistenciālajos periodos, kad man bija ap 14 gadu: mēs pīpējām marihuānu uz daudzstāveņu jumtiem, dzērām "Monastirskaja isba" un skaidri sapratām, ka visa pārējā pasaule ir pilnīgi idioti.

Ar cigareti rokā sev toreiz iededzinājām rētu – tā bija zīme, ka nekad dzīvē nekļūsim par tādām viduvējām pelēcībām kā viņi, tie visi pārējie, pieaugušie.

Mēs apsolījāmies dzīvot pa īstam.
Mēs zvērējām nekad viens otru neaizmirst.

Es labi atceros, ka mēs tur bijām vairāki. Varbūt es pat kādā no tiem cilvēkiem toreiz biju iemīlējies. Bet, kas tie bija – kaut nositiet, bet neatceros.

Gaistam…

Kivičs ar Lieni ir viens otram – un visa pārējā pasaule ir pret viņiem. Viņi to nemitīgi atgādina paši sev un skatītājiem. Divi dumpinieki, kas izvēlējušies dzīvot pēc savām ētikas un morāles kategorijām, hedonisti un anarhisti, vienīgais Dievs ir māksla un Andra radītā mūzika, un mīlestība, protams, mīlestība pāri visam, lai ko arī sabiedrība par to domātu. Taču, būdams liecinieks abu dzīves intīmākajiem brīžiem – bildinājuma izteikšanai, Lienes slimībai un Andra mīlīgi neveiklajām rūpēm, abu kopīgajiem rītiem, mazajiem ģimenes skandāliem un salabšanas aktiem –, es neredzu tur ne Boniju un Klaidu, ne arī Sidu un Nensiju. Tad jau drīzāk naivus pusaugu mīlniekus, tādus kā Romeo un Džuljeta, kā viņi paši sevi atpazina slavenajā Veronas dārzā, kur romantiskā divvientulībā bija devušies Itālijas ceļojuma laikā (kurā, protams, arī es biju klātesošs dalībnieks). Lai arī Andris, taustot bronzas skulptūras krūtis, pareizi atzīmēja, ka Džuljeta taču bija nepilngadīga meitene, viņš tomēr neizdarīja zīmīgāko secinājumu. Romeo un Džuljeta ir stāsts par četrpadsmit gadiem, bet Andris un Liene – par četrdesmit.

Skaidrs, ka Kiviča šovā var atpazīt sevi. Kad Andris piedzēries rej virsū sunim, vai tad tie neesam mēs savos padsmit gados, salējušies pilzenīti no plastmasas pudelēm, provocējot cilvēkus sabiedriskajā transportā ar visādām stulbībām un paši par to ierēkdami? Kad Andris bārā lielās, kā viņš Neidam sitīšot low-kiku un pēc tam viņu izrubīšot, vai tad tie neesam mēs "Kardinālā" vai "Makšeinā" pirms kādiem gadiem piecpadsmit (vai jau divdesmit?), bļaustoties par vēl nenotikušām uzvarām cīņās pret urlām un pašvaldības mentiem? Un, kad Andris sēž jūtūbā un sērīgi dzied līdzi Coja dziesmām par pačku sigaret, vai tad tie neesam mēs nedaudz vēlāk, visādas radoši aizskartās dvēseles, Reinis un Marts, un Pēteris, un laikam Kārlis arī tur bija, dziedot asarām acīs līdzi Latvijas himnai un dejodami lēnās pie Veidenbauma?

Mirdzam…

Kiviča šovs ir par laiku, kurš aizgājis – mums, bet ne viņam. Tas ir stāsts par četrdesmitgadīgu vīrieti, kurš meklē tās pašas atbildes, ko vairums meklē savos četrpadsmit, tādēļ tajā ir kaut kas dziļš un aizkustinošs. Šie meklējumi ir patiesi. Kaut kādā ziņā jau mēs visi nekad līdz galam neizaugam, un katram no mums ir kāda maza, paslēpta un neizdziedēta dvēseles daļiņa, kurā mēs joprojām dusmojamies uz pasauli ar visu tīneidžerisko naidpilnumu. Kivičam vienīgi šī daļa ir stipri  izteikta un publiska. Taču viņš nedaudz kļūdās vienā citā aspektā. Kopā ar Lieni spriežot, kādēļ cilvēki skatās viņu šovu, abi nonāk pie kopīga secinājuma – jo mēs visi citi vēlētos savu dzīvi tādu pašu. Tikpat košu, brīvu un piesātinātu. Manuprāt, mūsu dzīve kādreiz ir bijusi tāda pati. Un mēs skatāmies nevis ar ilgām, bet gan drīzāk ar atvieglojumu. Tieši tādēļ, ka mūsos ir tik daudz kopīga, tas taču varēja būt arī par mani.

Bet tas nav par mani. Šovs beidzas, un es atgriežos pie savas latviešu cilvēka vidusšķiras dzīves ar visām tās ērtībām, privātumu un dažām lietām, kuras publiski varbūt arī nav jāstāsta. Un, lai arī ne ar gavēni, bet vismaz ar mazu lūgšanu, tā klusi pie sevis, pa latvisko, es tomēr pasaku mulsu paldies Radītājam, ka esmu līdz šejienei kaut kādā pagaidām līdz galam nesaprotamā veidā ticis.

Gaistam.

Nils Sakss Konstantinovs

Raksta prozu un publicistiku, ieguvis maģistra grādu teoloģijā un psiholoģijā, specializējies pusaudžu psihoterapijā. Strādā bērnu slimnīcā, pasniedz Latvijas Universitātē. Dzīvo Jūrmalā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!